Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Apgāds Daugava, Rīga: 2016 (Gilbert Keith Chesterton, The Incredulity of Father Brown, 1926)
Dalība grāmatu klubiņā ir laba iespēja dažādot lasāmo grāmatu izvēli. Februārī izlozētā tēma bija cozy dektīvi, (neprasiet, lai es izskaidroju, ko tas cozy nozīmē, bet tam ir kaut kāds sakars ar omulīgu lasāmvielu un jaukiem līķiem, vai varbūt neprofesionāliem izmeklētājiem). Jāatzīstas, ka šoreiz bija grūti izvēlēties lasīšanai piemērotu grāmatu, tāpēc beigās paliku pie klasiskām vērtībām un bibliotēkā paņēmu pēdējo no latviski tulkotajām Čestertona grāmatām par tēvu Braunu. Latviski no šī cikla ir izdotas vēl trīs – “Tēva Brauna vientiesība”, “Tēva Brauna gudrība” un “Tēva Brauna noslēpums”. Visu šo grāmatu galvenais varonis ir omulīgs un apbrīnojami saprātīgs katoļu mācītājs, kura tuvumā visu laiku atgadās dažādi mīklaini noziegumi. Pēc apraksta tēvs Brauns ir maza auguma apaļīgs priesteris, kurš izskatās pēc sēnes un ūpja krustojuma. Viņa neiztrūkstošie aksesuāri ir lietussargs un maza, apaļa cepurīte. Noziegumus tēvs Brauns parasti atklāj visu rūpīgi apdomājot un cenšoties iejusties noziedznieka vietā. Viņa metodes ir vairāk intuitīvas un pamatotas cilvēku psiholoģijas pārzināšanā, bet ļaundaru noķeršana un sodīšana viņu daudz neaizrauj. Dažreiz tēvs Brauns tos vienkārši palaiž iet, ja tie pienācīgi izsūdz savus grēkus.
Tāpat kā pārējās šīs sērijas grāmatas “Tēva Brauna neticība” ir stāstu krājums. Tās darbība norisinās pagājušā gadsimta sākumā, un dažos stāstos tēvs Brauns izmeklē noziegumus ne tikai Anglijā, bet arī Amerikā. Līķu te netrūkst, un pa kādam ir gandrīz vai katrā stāstā. Bieži vien nožmiegtie nav bijuši patīkami cilvēki, un lielākoties ir visādi miljonāri un magnāti. Čestertonam ir ļoti savdabīgs stāstījuma stils. Visi viņa aprakstītie noziegumi ir ļoti dīvaini, daži no tiem ir tehniski sarežģīti un rūpīgi izplānoti, bet lasot grūti noticēt, ka visas šīs sashēmotās ļaundarības ir izdevies tik viegli realizēt. Starp citu, vienā no stāstiem tēvam Braunam ir jāizmeklē pašam sava slepkavība – autors patiešām ir aizrautīgs shēmotājs un paradoksu meistars. Kā zināms, tad Čestertons bija arī pārliecināts katolis un viņam pa vidu līķiem patīk iepīt dažādus pārspriedumus par cilvēku dabu un ticības lietām. Nosaukumā pieminētā tēva Brauna neticība ir galvenā varoņa ļoti veselīgā skepse un kritiskā domāšana attiecībā uz visādām blēņām un aizspriedumiem, kurām viegli notic, it kā citādi neticīgi cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka eksistē lāsti, pārdabiskas parādības, un, ka suņi vienmēr rūc tikai uz sliktiem cilvēkiem. Saprotams, ka rūpīga suņa uzvedības analīze tēvam Braunam palīdz noskaidrot, kurš ir slepkava, bet tikai tāpēc, viņš patiešām izprot suņus kā dzīvniekus, nevis tos uztver par mistiskiem orākuliem vai piedēvē tiem cilvēkiem raksturīgu domāšanu.
Lasot “Tēva Brauna neticību” nedaudz traucēja tie neticami sashēmotie noziegumi un sižeta caurumi dažos stāstos. Vai patiešām tur neviens nespēj atšķirt svaigu līķi no, hm, mazliet jau pastāvējuša? Kopumā tā ir savdabīgā stilā uzrakstīta viegla un izklaidējoša lasāmviela ar nelielu audzinošas morāles piedevu.
Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 