Janne Tellere „Nekas”

Janne Tellere „Nekas”, no dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe, Rīga: A&A Vision, 2015., (Janne Teller, Intet, 2000)

Romānu „Nekas” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Vispirms jau tam ir nopietna tulkotāja, kuras kontā ir Pētera Hēga un Sērensa Kirkegora darbi, bet, galvenokārt, uzķēros uz mazā, jaukā mārketinga trika – uz vāka bija norādīts, ka šī ir dikti strīdīga grāmata, kuru šur tur esot aizlieguši lasīt un pat rādīt bērniem.. Kas gan mūsdienās varētu būt tik ļoti aizliedzams? Vai, precīzāk, ko gan interneta un viedtālruņu laikmeta bērni varētu nebūtu redzējuši? Tātad noskaņojos uz drūmu, vardarbīgu varbūt pat perversu vai rasistisku jauniešu romānu. Tak slavenā pusaudžus maitājošā grāmata izrādījās tikai ar vispārzināmām atziņām piebārstīta filozofiska pasaka Koelju stilā par mūžseno tēmu – dvēseles pārdošanu sātanam.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Kādā dāņu čuhņā viens no septītās klases skolēniem Pjērs Antons pirmajā skolas dienā paziņo – Nekam nav jēgas, to es zinu jau labu laiku. Tāpēc nav vērts neko darīt, to es aptvēru tikko. – un uzkāpj plūmē un tur arī paliek sēžam un bļaustoties, ka nekam nav jēgas un mēs visi mirsim, gandrīz līdz grāmatas beigām. Pārējie skolēni tā vietā, lai uzvestos kā normāli pusaudži, vienkārši paraustītu plecus un dotos prom, sāk izpildīties maksimāli destruktīvi, tas ir nolemj mēģināt Pjēram Antonam pierādīt, ka viņiem tā jēga ir un sāk vākt lietas ar jēgu. Bet, ja kādai lietai ir jāpierāda tās jēga, tā tādēļ vien padara to bezjēdzīgu. Iesākumā viņi savāc visādu drazu, bet pamazām jēgas meklējumi paliek nopietnāki, tiek upurēti iemīļotie komiksi, velosipēdi, mājdzīvnieki un mati. No kapiem tiek rakti laukā mirušie ģimenes locekļi, bet ar to nekas nebeidzas. Katrs no bērniem pēc sava dziļi personīgā upura jēgai no nākamā prasa ziedot kaut ko nopietnāku un sāpīgāku. Tā kā grāmata ir paveca, tad iPhone nevienam no varoņiem vēl nebija, bet pieļauju, ka tagad jēgas instalāciju veidotu kaudzīte ar viedtālruņiem, kas alegoriski simbolizētu pilnīgi visu. Kā jau minēju, šī grāmata ir tipiska filozofiska līdzība un to ir iespējams analizēt tikai simboliskā plāksnē, jo tajā viss ir vienas vienīgas metaforas, pat bērnu tēli ir tikai plakanas ilustrācijas nevis dzīvi cilvēki. Interesanti, ka pēdējā laikā lasītajā literatūrā bieži vien īpaši simbolisks un jēgpilns dzīvnieks ir kāmis. Šis sīkais grauzējs patiešām prot iedvesmot rakstniekus uz metaforiskiem sacerējumiem.

Jāatzīst, ka autore jēgas meklēšanas procesu ir aprakstījusi gana asprātīgi un ironiski. Tomēr ar savu kopumā didaktiski viszinīgo skatu no augšas viņa galu galā vienā brīdī pati sev iešauj kājā, jo beigās ir skaidrs, ka šī nu gan nudien ir viena bezjēdzīga grāmata, jo tā neizpilda pašu elementārāko autores uzstādīto jēgas esamības nosacījumu. Vienīgi to nabaga mājdzīvnieku man patiešām bija žēl. Kaut kas necienīgs ir daudzu autoru tieksmē uzskatīt tos tikai par līdzekli literāru alegoriju veidošanai.

Vai šis romāns būtu bērniem kaitīgs? Kā zināms, tad nejēgām kaitīga var būt jebkura grāmata, Bībeli, Komunistiskās partijas manifestu un vegānu ēdienu pavārgrāmatu ar labākajām rauga sviesta receptēm ieskaitot. Svarīgāk būtu bērniem iemācīt humānu vērtību sistēmu, kritisko domāšanu un matemātisko analīzi, pēc tam viņi var mierīgi lasīt visu, ko vien grib un paši tīri labi ar to tikt skaidrībā. Katrā ziņā Kinga romānos un Bada spēlēs ir krietni vairāk vardarbības nekā šajā grāmatā. Protams, gadās arī stulbi bērni (tieši tāpat kā stulbi pieaugušie), kas neko no romāna nesapratīs, bet pie tā jau nepavisam nav vainīga grāmata.

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, „Fazānu slepkavas”

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, (Jussi Adler-Olsen, Kvinden i buret,2007),
„Fazānu slepkavas”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012, (Jussi Adler-Olsen, Fasandræberne,2008)

Nav jau gluži tā, ka, ieejot bibliotēkā, es tiktu apmētāta ar Ziemeļvalstu detektīvromāniem, bet izvairīties no tiem arī ir grūti, jo atbilstoši pēdējā laika modei kāds no tiem detektīvu plauktā vienmēr ir pa ķērienam. Tā nu izklaidei paņēmu izlasīt dāņu rakstnieka Jusi Adlera-Olsena pirmos divus romānus par Q nodaļu (pavisam šobrīd ir iznākuši pieci, bet latviski ir tulkoti trīs no tiem). Lai arī ir dzirdēts, ka šo sēriju neesot vērts pūlēties lasīt hronoloģiskā secībā, es tomēr ieteiktu to darīt. Arī pats autors savās intervijās apgalvo, ka viņa sākotnējā iecere esot bijusi uzrakstīt pasaulē garāko detektīvromānu – vismaz 4500 lappuses. Un izskatās, ka dažas sižeta līnijas patiešām vilksies vēl kādu desmit grāmatu garumā.

Neapšaubāmi lielākā Q nodaļas grāmatu sērijas veiksme ir autora radītie personāži. Karls Merks gan ir bezmaz kā klonēts no līdzīgiem skandināvu detektīviem – drūms, nekomunikabls, ar traumatisku pagātni un ne pārāk veiksmīgām attiecībām ar sievietēm. Vienīgi nedzer tik daudz kā daži no viņa līdziniekiem. Toties sīrietis Asads ar saviem nepārspējamajiem izlēcieniem, tumšo pagātni, zaļajiem gumijas cimdiem un šķebīgajām substancēm (garda piparmētru tēja ar mazu drusku cukura) un melni dizainētā, neveiklā un spītīgā Roze romāniem piešķir tīkamu dzīvīgumu. Patiecoties šai neiespējamajai kompānijai, es droši vien lasīšu arī turpinājumus, jo gribas zināt kaut ko vairāk par Asada mīklaino pagātni. Un kas gan īsti notika Amagerā? To mums droši vien pastāstīs labi ja septītajā grāmatā. Un vai Roze turpinās buktēt kolēģu mašīnas un darba ballītēs ielaisties nepiedienīgos sakaros? Un kā atrisināsies skumjais stāsts par Hārdiju?

Kriminālpolicijas ikdiena abos romānos ir izklāstīta gana saistoši. Attiecības ar priekšniecību, Q nodaļas finansēšanas nianses, policijas reforma – tieši šīs it kā ne pārāk aizraujošās tēmas man autora izpildījumā patika tīri labi. Viņam ir visnotaļ simpātiska humora izjūta un spraigs stāstījuma stils.

Lai arī kopumā Jusi Adlers-Olsens raksta labi, abu grāmatu vājākā vieta bija noziegumu sižeti. Tie tomēr šķita detektīvromāniem pārlieku vienkārši. Un laikam to saprotot, autors jau ļoti ātri abās grāmatās lasītājam visu pasniedz uz paplātes. Ja „Sievietes būrī” vainīgo un patiesībā arī visu stāstu man pilnībā nospoilerēja grāmatas pēdējais vāks, tad „Fazānu slepkavās” jau, lasot pirmo nodaļu, bija skaidrs, kurš būs nelaimīgais medījums.

Ja „Sieviete būrī” bija ļoti klišejisks un Āzijas filmās daudz apspēlēts atriebības stāsts (protams, pielāgots Dānijas apstākļiem), tad savukārt „Fazānu slepkavas” bija variācija par „Mehānisko apelsīnu” – turklāt Kubrika filmu, nevis Bērdžesa grāmatu. Lai kā man patīk Kubriks, es nekad neesmu spējusi izprast cilvēku sajūsmu par šo viņa filmu. Tā nu pēc abiem romāniem pirmais iespaids ir, ka autors idejas saviem sižetiem špiko no kino, kas nemaz nav interesanti. Ja pirmajā grāmatā, lasītājam vēl ir iespēja just līdzi upurim, tad otrajā grāmatā autors līdzīgi Kubrikam no upuriem distancējas vai arī mēģina iestāstīt, ka viņi ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Izņemot Kimiju, „Fazānu slepkavās” noziedzinieku tēli ir sanākuši tik plakani un tik ļauni, ka es nebrīnītos, ja viņiem kādā brīdī izaugtu ilkņi, pa nāsīm sāktu nākt laukā dūmi, bet no acīm sarkani stari. Vienīgi Kimija tajā kompānijā ievieš nelielu jautrību, bet es melotu, ja apgalvotu, ka izjutu pret viņu kaut nelielu līdzcietību.

Iespējams, lai kaut kā kompensētu pārlieku vienkāršotos sižetus, autors romānos ir iestrādājis pamatīgu porciju vardarbības, kas manā uztverē tiem nepavisam nenāk par labu pat tad, ja salīdzinājumā ar Bolanjo „2666” šīs grāmatas šķiet diezgan mīlīgas. Adleram-Olsenam vardarbība galvenokārt ir domāta lasītāju izklaidēšanai, līdz ar to īsti neiedarbojas un atstāj visai samākslotu iespaidu. Bet droši vien neesmu tādas lasāmvielas mērķauditorija, man nekad grāmatās nav patikuši šie dekoratīvie un pilnīgi bezjēdzīgie vardarbības apraksti. Vispār jau reti kurš rakstnieks savos darbos spēj vardarbību iekļaut tā, lai atstātu pēcsajūtu, ka par to patiešām vajadzēja rakstīt, nevis liktu domāt par to, ka autors tagad sirsnīgi cenšas iegūt lētu popularitāti un nopelnīt nedaudz naudas ģimene iztikai.

Jāatzīst, ka Jusi Adlers-Olsens patiešām ir centies rakstīt tā, lai romāni patiktu vidusmēra lasītājām vai, teiksim, mazlasītājam. No vienas puses ir jauki, ka viņš nav iedomīgs un egoistisks maitasgabals, kurš raksta tikai tā kā pašam patīk (un dāņiem tak jau ir Hēgs) un pēc tam dziļdomīgi rausta plecus par to, kas sanācis. Vai arī nomirst un kritiķi var gadu desmitiem pētīt, ko tad viņš ar to visu varētu būt domājis. No otras puses tomēr tas padara lasīšanu mazliet garlaicīgu. Izlasot pirmo grāmatu jau ir skaidrs kā autors veidos spriedzes kāpinājumu otrajā (diemžēl tieši tāpat). Bet vienmēr jau paliek cerība, ka nākošais romāns varētu būt atšķirīgāks un labāks.

„Sieviete būrī” šogad ir ekranizēta, filma angliski saucas “The Keeper of Lost Causes”, režisors ir Mikkel Nørgaard. Dāņu kino ir diezgan sakarīgs, domāju, ka droši var riskēt un filmu skatīties. Lai gan Nørgaarda pirmā filma noteikti ir daudz smieklīgāka un foršāka par šo.

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”, no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 1997.

Atceros, ka bērnībā man bija īpašumā Annas Baugas  tulkotais Andersena pasaku krājums „Princese uz zirņa” ar rozā kleitā tērptu kaprīza paskata blondīni uz violetā vāka. Par spīti daudzsološajam noformējuma grāmatas saturs mani pārāk neaizrāva. Princešu un prinču tur netrūka, bet pašas pasakas pēc satura bija diezgan dīvainas – dažas ļoti skumjas un pat traģiskas, bet dažas nu tādas – galīgi ne par ko īpašu – vecām laternām, alvas zaldātiņiem, linu laukiem un dzeju mīlošiem rūķīšiem. Tomēr populārākās no tām „Neglītais pīlēns”, „Īkstīte”, „Meža gulbji”, „Nāriņa”, „Karaļa jaunais tērps”„Ledus karaliene” bija interesantas, tika pārlasītas vairākas reizes un labi palika atmiņā. Bet domāju, ka nosauktās pasakas zina visi, tās jau ir bezmaz folklorizējušās un tāpēc tās nav te vērts daudz pieminēt.

Grūti pateikt, kāpēc tieši tagad man radās vēlme pie tām atgriezties, bet jau sen biju nopirkusi Atēnas izdotās Hansa Kristiāna Andersena „Pasakas” . Šajā krājumā ir apkopotas 65 pasakas, kuras ir tulkotas tieši no dāņu valodas nevis no vācu, kā „Princese uz zirņa”. Tāpat grāmata ir papildināta ar līdz tam vēl latviski netulkotām pasakām, bet labi pazīstamās ir publicētas bez grozījumiem un izlaidumiem – atbilstoši oriģinālajām versijām. Neesmu apveltīta ar pārlieku izcilu atmiņu, bet bija pasakas, kur izmaiņas bija jūtams, piemēram, „Ceļabiedrs”. Pārsvarā gan ir atliktas vietā daudzās reliģiskās norādes un iespraudumi, kas manā bērnībā bija atzīti par ideoloģiski kaitīgiem. „Pasakās” ir izmantotas Vilhelma Pedersena un Lorenca Frēliha vecās, melnbaltās ilustrācijas.
Hanss Kristians Andersens ir rakstījis arī nopietnus romānus un lugas, bet laika pārbaudi ir izturējušas tieši viņa pasakas – šīs sentimentālās, naivās un jocīgās pasakas. Pats autors tās neuzskatīja par bērnu literatūru, jo ne visas no tām ir rakstītas bērniem, un tur viņam varētu piekrist. Pasakas vispār nav domātas bērniem, tās sākotnēji sacerēja pieaugušie savām vajadzībām. Un ja arī tās dodam lasīt bērniem, tad labāk skarbajās un autentiskajās versijās, nevis tajās sakropļotajās, glancētajās un nogludinātājās variācijās, kādas ir nākušas modē pēdējā laikā.

Andersena „Pasakas” man arī tagad šķita dīvainas, tomēr nu jau spēju kaut cik novērtēt to skaistumu, ironiskumu, skumjo humoru (neticami, bet vietām tās tiešām ir smieklīgas) un autora savdabīgo pasaules skatījumu (apžēliņ, cik vientuļš viņš ir juties). Jā, protams, tās ir par naivu šim gadsimtam. Un ne tikai šim, bet jebkuram citam arī. Andersens raksta par lietām, kas sen izgājušas no modes – skaidrām sirdīm, mirstošām puķēm un nemirstīgām dvēselēm. Tomēr kaut kur dziļi aizkustinoša ir viņa iestāšanas par īstām lietām, kuras mēs tik ļoti mīlam nomainīt pret mākslīgiem vizuļiem un virtuālo realitāti, kā pasakās „Lakstīgala” un „Cūkgans”.

Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt.
„Fui, papiņ” viņa teica. „Tā nav mākslīga, tā ir īsta”

Lai cik naivas, šīs pasakas nepavisam nav dumjas. Vietām tās ir izteikti reliģiskas un pamācošas, pat diezgan nežēlīgas kā stāstā par jaukajām, sarkanajām kurpītēm, kuru dēļ meitenei beigās nācās lūgt bendi, lai viņai nocērt kājas. Un šī ,starp citu, bija pasaka ar visumā izteikti optimistiskām beigām. Tāpat stārķus arī labāk nekaitināt, to atriebība var būt ļoti ļauna.

Tur dīķī guļ mazs, nedzīvs bērniņš, kas sapņodams nomiris, to mēs nesīsim viņam. Tad gan viņš raudās.

Lai gan ņemot vērā augsto zīdaiņu mirstību 19. gadsimtā, nedzīvu bērnu nešana stārķiem tolaik varēja būt pavisam ierasta lieta. Tādas īpaši spocīgas pasakas kā „Laumu kalns” man laikam bija patikušas arī bērnībā, jo tās samērā labi atcerējos arī tagad.

Kalnā iekšienē lielā zāle bija grezni savīkšīta: grīda mazgāta ar mēnesgaismu un sienas noziestas ar raganu taukiem, tā ka sveču gaismā tās spīdēja kā tulpju ziedi. Virtuvē bija visa kā papilnam: uz iesmiem cepinātas vardes, zalkšu ādas, ar bērnu pirkstiņiem pildītas, un salāti no mušmiru sēklām, mitriem peļu purniņiem un velnarutka, alus no purva vecenes alus darītavas, dzirkstošs salpetra vīns no kapu pagraba.

Saprotams, ka lielos daudzumos Andersena pasakas patērēt nav iespējams, tomēr dažreiz pa kādai der palasīt, lai atcerētos, ka pasaulē eksistē kaut kas tik ellīgi sentimentāls, vienkāršs un poētisks.  Lai cik ciniska ir realitāte, šķiet, ka vienmēr kādam būs vajadzīgas šīs skumjās pasakas par salauztām sirdīm, gulbjiem un rozēm.

Karena Bliksena „Ziemas pasakas”

Karena Bliksena, „Ziemas pasakas”, no dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 2011., (Karen Blixen. Vinter-eventyr. 1942.)

 

Karena Bliksena ir visai interesanta personība. Dāņu aristokrāte, kurai reiz bija ferma Āfrikā, Ngonga kalna pakājē. Niknuma uzplūdā Bliksena esot ar pātagu aizdzinusi lauvu, kas uzbrucis pajūga vēršiem. Ikdienā viņa ir pārvaldījusi kafijas plantāciju, ārstējusi vietējos iedzīvotājus, pieradinājusi antilopes un atbilstoši mūsdienu izpratnei ir bijusi visīstākā rasiste. Kurš gan tagad lai tiek skaidrībā, kas viņas biogrāfijā ir patiesība un kas ir tikai mīts. Un vai tas vispār vajadzīgs.

Mums ir paveicies, ka Bliksena ir samērā daudz tulkota latviešu valodā, sākot ar „Septiņiem romantiskiem stāstiem” 1996. gadā. Atceros, kā mani tolaik savaldzināja šī grāmata, bet cik pamatīgi aplauzos, kad mēģināju to ieteikt izlasīt arī citiem, jo nevienam nepatika Bliksenas vecmodīgais rakstības stils un stāsti, no kuriem normāls cilvēks neko lāgā nevarot saprast. „Ziemas pasakas” pēc stāstījuma manieres ir ļoti līdzīgas „Septiņiem romantiskajiem stāstiem” un Bliksena ir sev uzticīga – tās nav gluži pasakas, ne visu stāstu darbība notiek ziemā un viņa raksta tā, it kā vēl joprojām dzīvotu 19. gadsimtā un nekas nebūtu mainījies.

„Ziemas pasakas” ir brīnišķīgs, filigrāni izstrādāts stāstu krājums, sarakstīts ļoti skaistā valodā. To caurvij stāstu varoņu nolemtība un samierināšanās ar likteni. Tomēr kāpēc tik bieži nākas dzirdēt, ka Bliksenu ir grūti lasīt un vēl grūtāk saprast. Vienā no stāstiem viņa pati pievēršas rakstnieka un lasītāja attiecībām.

Visās cilvēku attiecībās ir kas briesmīgs un ļauns. Bet mākslinieka attiecības ar publiku ir vienas no briesmīgākajām un ļaunākajām. Jā, tās ir tik šausmīgas kā laulība.

Bliksenas stāstos ir kaut kas pārpasaulīgs. Viņa nevis vienkārši raksta, bet rakstot rada savu pasauli, kura ir pašpietiekama un kurā valda savi likumi un savi noteikumi. Tā neatbilst mūsdienu lasītāja realitātei, tā ir pretrunīga ar īstenību, bet tas nepavisam nenozīmē, ka šajos stāstos nevar atrast  patiesību – tāpat kā nepatiesību arī.

„Ziemas pasakās” radītā pasaule ir distancēta no lasītāja, mums ir atļauts tajā ielūkoties, bet vienmēr kaut kur ir atstāta vieta kādam noslēpuma, kaut kas nav pateikts līdz galam un kaut kas ir atstāts lasītāja iztēlei

Bliksenas izteiksmes stils ir smagnējs, valoda majestātiska un vecmodīga. Stāstos ir daudz paradoksu, metaforu un atsauču uz Bībeles stāstiem. Lasot Bliksenu nākas nedaudz iespringt un arī tad viņa pārlieku neatklājas. Iespējams labāk viņas tekstus ir izbaudīt tiem vienkārši ļaujoties, jo Bliksenas valoda ir skaista un gleznaina. Bliksenas stāsti ir kā mākslas darbi, tekstā notverts laika mirklis bez sākuma un beigām, gluži kā glezna.

Īsi sakot, patiesībā katrs mākslas darbs reizē ir gan sevis idealizācija, gan karikatūra, izkropļots sevis attēls! Un publika ir tā, kas ik mirkli izlemj, kurš no abiem tas būs. Kad darbs aizkustina un satrauc publikai sirdi tiktāl, ka tas, lepnuma un satricinājuma asarām plūstot, tiek pasludināts par šedevru, tad tas kļūst par to, kāds tas taču vienmēr ir bijis, – par šedevru. Kad darbs tiek noliegts kā vājš un bezvērtīgs, tad ņirdzīgs parādās tā karikatūras vieplis, tajā pašā mirklī tas kļūst tāds, kāds tas vienmēr bijis, – vājš un bezvērtīgs. Bet, kad publika nevēlas uz to skatīties, kad nemaz negrib lasīt manu grāmatu (…), tad tā ir pazudusi, tad tā nemaz vairs nepastāv.

Tāda nu tā Bliksena ir. Var viņu pieņemt un var arī nepieņemt. Lasot viņas stāstus, neviļus nāk prātā cita dāņa Hansa Kristiāna Andersena skumjās un smeldzīgās pasakas. Bliksenas ietekme vietām ir jūtama Pētera Hēga darbos, īpaši tajos brīžos, kad savukārt viņš savos stāstos pārkāpj realitātes robežas.

No „Ziemas pasakām” neapšaubāmi šedevrs ir „Skumju druva”. Es ieteiktu izlasīt arī „Alkmēni” un „No Dānijas senatnes”. Tā ir smalka un daudzslāņaina grāmata, tajā katrs lasītājs var atrast kaut ko sev būtisku. Tomēr, ja grāmatas vērtējat galvenokārt pēc tā, cik viegli tās lasīt un cik tās saprotamas, tad Bliksena vienkārši nebūs jums piemērota rakstniece – ja nu no pārliekas piepūles kādam uzsprāgst smadzenes.

Labs apraksts par „Ziemas pasakām”, kuru iesaku izlasīt, ja interesē Bliksenas darbi, ir Doronikes blogā.