Tag Archives: dāvanas

Inese Zandere “Kuģa žurnāls”

Inese Zandere “Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas 1994-2007”, izdevniecība “Neputns”, Rīga: 2016

Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls” sākotnēji nemaz nebija manu interešu lokā. Neesmu “Rīgas Laika” mērķauditorija, no augstajām matērijām neko daudz nejēdzu un lasu visu, kas pagadās pa rokai. Tomēr grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Ms Marii, un grāmatu blogeru dāvanas, ziniet, ir svēta lieta, tāpēc “Kuģa žurnālu” iekļāvu šī gada lasīšanas listē un pie pirmās izdevības ķēros tam klāt. Sākumā patiešām šķita, ka autore dzīvo kaut kādā brīnišķīgā burbulī, kas atrodas daudzu gaismas gadu attālumā no manas realitātes, līdz pēkšņi tas izzuda un Zanderes samezglotie teksti pamazām tapa atpazīstami un uzrunājoši. Un tikai tad pār mani nāca apjausma, cik ļoti šajā nelielajā laika nogrieznī ir izmainījusies mana dzīve. Galu galā grāmatu lasīju lēnām un ar patiesu labpatiku izbaudīju autores domu negaidītos līkločus un netveramās, vieglās skumjas, kuras vienmēr ierodas kopā ar stāstiem par aizgājušo laiku. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam, nekas cits.

Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma “Lukss” skolas formas un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Leņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku tam stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

Kuģa žurnāls“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Kuģa žurnāls” ļoti patīkami izcēlās starp pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām. Mani ārkārtīgi valdzināja autores erudīcija, apskaužamā prasme izteikt savas domas, nebeidzamā sevis un visa cita izzināšana un, protams, brīvība. Brīvība domāt, rakstīt un just.

Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.

Grāmatas vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Neputns, 2017., (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972)

Italo Kalvīno ir viens no slavenākajiem itāļu rakstniekiem, tāpēc ar interesi gaidīju “Neredzamo pilsētu” izdevumu latviešu valodā. Uzreiz pēc romāna iznākšanas gribēju to nopirkt un grāmatnīcā diezgan ilgi blenzu uz jaunumu plauktu, bet romānu kā nevarēju ieraudzīt, tā nevarēju. Nospriedu jau, ka “Neredzamajām pilsētām” būs kādi īpaši smalki vāki, un gāju prasīt palīdzību pārdevējai. Un, apžēliņ, romāns atradās pie ilgi pētītajiem jaunumiem, un vāka dēļ šis daiļums nudien ir gandrīz neredzams. Grāmatu pēc tam saņēmu arī Ziemassvētku dāvanā no Msmarii, bet biju jau izlasījusi.

Neredzamās pilsētas Italo Kalvīno“Neredzamās pilsētas” autors sarakstīja laikā, kad aizrāvās ar kombinatoriku, un grāmata ir veidota no 55 poētiskām miniatūrām. Katra no tām stāsta par kādu noteiktu pilsētu, visām pilsētām ir sieviešu vārdi, tām ir 11 veidi un tās ir sakārtotas 9 nodaļās pēc kaut kādiem autoram svarīgiem apsvērumiem. Katrai nodaļai ir ievads un nobeigums, kurā ceļotājs Marko Polo stāsta hanam Hubilajam par visām tām brīnumainajām pilsētām, kuras ir redzējis savu ceļojumu laikā. Tomēr iespējams, ka visas aprakstītās ir viena un tā pati pilsēta. Sakārtojot miniatūras tabulā pa pilsētu veidiem un nodaļām, izveidojas glīts, simetrisks raksts, kura centrālā ass ir Baukida.

Septiņas dienas soļojis cauri krūmājiem, ceļotājs, kurš dodas uz Baukidu, joprojām nespēj to ieraudzīt, taču jau ir nonācis galā. Pilsētu balsta smalkas, visai tālu cita no citas izvietotas koka kājas, kas stiepjas augšup un nozūd virs mākoņiem. Pilsētā var uzkāpt pa trepītēm. Uz zemes pilsētnieki parādās reti: augšā viņiem ir viss nepieciešamais, un viņi uzskata par labāku bez vajadzības lejā nekāpt. Itin nekas no pilsētas nepieskaras zemei – vienīgi garās flamingu kājas, uz kurām tā balstās, un gaišās dienās arī caurumota, stūraina ēna, kas iezīmējas uz lapotnēm.

Par Baukidas iemītniekiem mēdz izteikt trejādus minējumus: ka viņi ienīstot Zemi; ka viņi to cienot tik ļoti, ka izvairoties no jebkādas saskarsmes; ka viņi Zemi mīlot tādu, kāda tā bijusi pirms viņiem, un pavērsuši lejup tālskatus un teleskopus, nepagurdami to pārlūkojot lapiņu pa lapiņai, akmeni pa akmenim, skudriņu pa skudriņai, tīksmi vērodami savu prombūtni.

Miniatūras ir nelielas, bet ļoti skaisti uzrakstītas, un tām ir brīnišķīgs tulkojums. Tekstu labi papildina Elīnas Brasliņas ilustrācijas – ļoti nopietnas (pēc sejas izteiksmēm izskatās, ka visu pilsētu iemītniekiem, vienradžus ieskaitot, nenormāli sāp vēders). Bet pret pasaules literatūras šedevriem droši vien nemaz nedrīkst attiekties nenopietni. 🙂

Kalvīno Neredzamās pilsētas, Elīnas Brasliņas ilustrācija

Publicitātes foto no izdevniecības Neputns mājas lapas. Elīnas Brasliņas ilustrācija Italo Kalvīno romānam “Neredzamās pilsētas”.

Vārdu sakot, “Neredzamās pilsētas “ ir skaistuma koncentrāts, kurš jālieto uzmanīgi, lai nepārdozētu. Vislabāk miniatūras lasīt pa vienai vai divām. Grāmata tā arī esot rakstīta – pa mazam gabaliņam un pēc tam rūpīgi sakombinēta šajā savdabīgajā struktūrā. Nu nekas slikts jau nenotiks arī izraujot to cauri vienā paņēmienā, bet tā lasītājs tikai nedaudz apdalīs pats sevi.

Vēl viena interesanta grāmatas īpatnība ir tās satura acumirklīgā izzušana no atmiņas. Izlasi nodaļu un pēc pāris minūtēm tā jau ir aizmirsusies. Bet galu galā tieši īslaicīgums un nenoturīgums ir patiesa skaistuma visdrošākā pazīme.

Italo Klavīno “Neredzamās pilsētas” ir viens no postmodernās literatūras stūrakmeņiem. Grāmatu noteikti būtu jāizlasa visiem, kas interesējas par literatūru, kas spēj iziet ārpus mūsu iedomātajiem rāmjiem, kādam ir jābūt pareizam romānam, un tā patiks lasītājiem, kuri mīl skaistus, poētiskus aprakstus.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Par neredzamajām pilsētām ir rakstījuši arī Ints un Lasītāja.
“Neredzamo pilsētu” fragmentus Gundara Āboliņa lasījumā var paklausīties šeit.

Tabula ar miniatūru sakārtojumu pa pilsētu veidiem un nodaļām, lai var labāk saprast romāna īpatnējo struktūru un simetriju (tas vairāk atgādinājumam sev).

Tabula.jpg

Alberts Bels “Izmeklētājs”

Alberts Bels “Izmeklētājs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1967

Grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Fleda, tāpēc turpinu atsvaidzināt atmiņā Alberta Bela daiļradi. Intervijās autors skaido, ka Bels esot saīsinājums no “baigi ellīgi labs stāstnieks”. Tā piezīmēs uz Bela darbu malas esot uzrakstījusi viņa literārā konsultante Mirdza Ķempe. Interesanti, ka ir vēl viens slavens rakstnieks uzvārdā Bels, tikai viņš ir vācietis un Heinrihs, citādi jau pseidonīmam Bels nav ne vainas.

alberts bels izmeklētājs.jpg“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.

“Izmeklētāja” galvenais varonis ir jauns tēlnieks Juris Rigers. Viņa vectēvs ir bijis sarkanais strēlnieks, kas nošauts Staļina represiju laikā. Toties tēvs ir glums jurists, kurš pamanās izdzīvot pie visām varām. Vecākais brālis ir kritis vācu leģionā, otrs brālis cīnījies Sarkanās Armijas rindās. Tāda redz, ģimenes vēsture. Kādu dienu Rigera darbnīcā ir ielauzies zaglis, izvilcis visas viņa skulptūras un tās sadauzījis ar trulu priekšmetu. Tāpēc pie tēlnieka ierodas Izmeklētājs un sāk uzdot jautājumus par iepriekšējās dienas un rīta notikumiem. Rigers lēnām sāk savu stāstu un pamazām aizvien vairāk gremdējas atmiņās un sevī. Romāna noslēgums, protams, visu eleganti apvērš otrādi.

Šķiet, ka “Izmeklētājs” sava jauneklīguma dēļ varētu būt piemērotāka lasāmviela skolās nekā “Būris”, kas ir abstraktāks un filozofiskāks romāns. “Izmeklētājā” autors uzdot daudzus retoriskus jautājumus un īpaši pievēršas laika tēmai. Vai cilvēks var piedzimt nepareizā laikā – par agru vai par vēlu? Kāds ir modernais cilvēks (saprotams, ka pirms pusgadsimta modernais)? Romānā ir arī dota īsa ļaužu klasifikācija – ir cilvēki, kas vienmēr skrien, cilvēki, kas vienmēr runā (oh, šie nudien ir briesmīgi nepatīkami), cilvēki, kuri nepārtraukti kalpo, cilvēki, kurus nepārtraukti grūsta.

Lai gan mūsdienās “Izmeklētājs” vairs īpaši neizceļas ar oriģinalitāti, tomēr jāatceras, ka romāns ir sarakstīts laikā, kad latviešu literatūrā vēl bija aktuāli monumentālā socreālisma ideāli, kuru uzskatāms paraugs ir Upīša “Zaļā zeme”, tāpēc savai desmitgadei tas ir moderns un drosmīgs darbs. Protams, romānā ir pietiekami daudz nodevu padomju sistēmai – saulaina sadzīve un komunisma slavinājumi, ai, kur nu bez tā visa, tomēr autors ir pieminējis arī represijas un izsūtīšanas, ko tad reti kurš atļāvās darīt, jo tas bieži nolēma sarakstīto atvilktnei, bet pats rakstītājs varēja izpelnīties aizliegumu publicēties. Un, pat ar visu vietām jūtamo teksta kokainību un komunistisko patosu, “Izmeklētājs” ir labs un cienījams debijas romāns.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm. Paldies Fledim par iespēju apgūt latviešu literatūras vēsturi!

Kristofers Mūrs “Visstulbākais eņģelis. Sirsnīgs stāsts par Ziemassvētku šausmām”

Кристофер Мур Самый глупый ангел, (Christopher Moore The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale of Christmas Terror, Pine Cove #3, 2004)

Ziemassvētki ir laimīgi pārdzīvoti un piemirsušies, bet blogeru dāvanas – tās gan ir palikušas. No Lasītājas šoreiz saņēmu Kristofera Mūra grāmatu par Ziemassvētkiem Pine Cove pilsētiņā, un tūlīt pat izlasīju vēl neizgaisušajā svētku noskaņā.  Stāsts par dumjo eņģeli ir trešais Kristofera Mūra grāmatu ciklā par Pine Cove – mazu, burvīgu Kalifornijas piekrastes pilsētiņu. Laiks tur vienmēr ir jauks, klimats dikti piemērots marihuānas kultivēšanai, un skaidrs, ka dzīve tādā vietā lielāko daļu gada ir klusa un brīnišķīga. Nu vienīgi visi iedzīvotāji tur ir mazliet ķerti. Grāmata ir no vieglās literatūras gala, bet asprātīga, smieklīga un diezgan melna. Autors jau ievadā brīdina, ka šis nebūs ierasti salkanais Ziemassvētku stāsts, kādus mums mūždien mēģina iesmērēt. Nebūt nē, šajā mūs gaida necenzēta leksika, ķiškas pa asfaltu un pats biedējošākais – tagad tikai saturieties, un jaunieši aizveriet acis, citādi jums var palikt nelabi – četrdesmitgadnieku sekss.

Stulbais eņģelisDažas dienas pirms Ziemasvētkiem mazs zēns ir nejaušs liecinieks briesmīgai ainai – kāda sieviete ar lāpstu nosit vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aiz šausmām, ka Ziemassvētkiem tagad beigas, viņš izmisumā lūdz palīdzību augstākiem spēkiem. Nu palīdzību viņš arī saņem, bet tikai pasaules stulbākā eņģeļa Raziēla veidolā. Raziēlam gan tīkamāka ir pilsētu nolīdzināšana no zemes virsas ar uguni un zobenu (viņš gan bieži mēdz tās nolīdzināmās pilsētas sajaukt), bet arī Ziemassvētku brīnumu darīšanai viņš ķeras klāt ar ļoti apzinīgu tupumu. Vēl šajā grāmatā ir regulāri appīpējies pilsētiņas policists, kura mazais hobijs ir augkopība, bet neba jau dārzeņu audzēšana, nē. Viņa draudzene ir atvaļināta televīzijas mazbudžeta fantastikas seriālu zvaigzne – mutantu iznīcinātāja, kura kādu laiciņu naudas taupīšanas nolūkā ir pārtraukusi dzert zāles, toties ir tikusi pie šikas iekšējās balss, kurai visām situācijām ir lieliski komentāri un ģeniāli ieteikumi. Te ir arī biologs, kurš veic eksperimentus ar ģenitālijām pielīmētiem eletrodiem, lai atradinātu žurku tēviņus (un arī sevi) no seksa (rezultātus par īsti veiksmīgiem nevaru nosaukt). Jāpiemin arī helihoptera pilots, kas strādā Narkotiku apkarošanas pārvaldes labā. Un, jā, stāstā darbojas arī runājošs augļēdājs sikspārnis, kurš valkā rozā Ray-Ban saulesbrilles, bariņš dažādos laikos mirušu personu un daudzi citi kolorīti tipāži.

Katru gadu pirms svētkiem Pine Cove ir tradīcija rīkot vientuļnieku Ziemassvētku ballīti, kura ir plaši apmeklēta. Un viss ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad pilsētiņai pietuvojas viesuļvētra, bet tas arī vēl nekas. Un tad tas stulbais eņģelis sāk darīt savus brīnumus. Tomēr šis ir Ziemassvētku stāsts un beidzas, tā kā tam pienākas. Grāmatas beigās bonusā ir pievienots neliels maniaku stāstiņš, kura darbība norisinās tajā paša Pine Cove pēc gada.

Grāmatu par stulbo eņģeli lasīju krievu tulkojumā, kas bija apburoši rupjš un piedauzīgs. Tulkotājs nudien pret Kristofera Mūra tekstu bija izturējies ar patiesu cieņu un pietāti. Apžēliņ, es pat atķeksēju dažus teicienus vārdu krājuma papildināšanai. Izskatās, ka arī man beidzot būs kāds iemīļots Ziemassvētku stāsts, kuru pārlasīt gadījumā, ja ir nepieciešams tikt pie kārtīgas pretziemassvētku cinisma devas.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm. Bet vispār grāmata ļoti patika un bija īstajā brīdī. Paldies Lasītājai!  Mūru būs jāpalasa vēl.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2017. gads

Mīļie grāmatu blogeri, parunāsim par dāvanām! Šogad neesmu bijusi krietna un uzcītīga dāvanu gādātāja, tomēr tradīcijas nevar tā vienkārši atmest. Tāpēc esmu nedaudz vienkāršojusi apdāvināšanu, un šogad visiem, izņemot Fledi, bet par to vēlāk, uzdāvināšu vienu un to pašu grāmatu. Un tā ir – Johannas Sinisalo “Saules kodols”. Tā ir diezgan sakarīgi uzrakstīta grāmata, kas, manuprāt, būtu pelnījusi mazliet lielāku popularitāti. Un, jā, man ļoti gribētos izlasīt arī vēl kāda blogera viedokli par to.
Johanna Sinisalo Saules kodolsGribu piebilst, ka arī, ejot vieglākos ceļus, esmu par jums visiem domājusi, tāpēc iemesls manai izvēlei Jums uzdāvināt “Saules kodolu” ir katram savs.

Asmo – daudzslāņaina grāmata, kuras notikumi lasītājam jāsaliek kopā pašam.
Andrim – dīvaina ziemeļnieciski melanholiska distopija.
Austrai – šamanisma mistērijas.
Baltajam Runcim – čili audzēšanas apraksti un eigēnika.
Dainim – grāmata par depresiju un tās izraisītām atkarībām.
Doronikei – stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām.
Lasītājai – labs romāns par feminismu, dažreiz der sev atgādināt, kāpēc tas ir tik svarīgs.
Ms Marii – kriminālstāsts par mīklaini pazudušām sievietēm.
Spīganai – varētu būt interesanti palasīt zinātnisko fantastiku, kuras autore ir iedvesmojusies no dzīvnieku domestikācijas un neotēnijas idejām, kā arī suņu audzināšanas rokasgrāmatām.
Vilim – grāmata par utopisku sabiedrisko iekārtu eisistokrātiju.

jūrascūciņasBet Fledis? Fledis “Saules kodolu” jau ir izlasījis un par to komentāros izteicies, tāpēc viņam tradicionāli tiek kāda absurda un jocīga čehu grāmata – Ludvika Vaculīka “Jūrascūciņas”.

 

 

 

 

Priecīgus svētkus!

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dons kihotsDona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Dons Kihots

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.