„Wicked Bugs. The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolic Insects” by Amy Stewart, Algonquin Books of Chapel Hill, 2011.
Grāmatiņu, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā “Ļaunie mūdži”, jo tajā aprakstīti ne tikai nejauki insekti, bet arī daudzi citi posmkāji, tārpi un gliemji – principā visi iespējamie sīkie bezmugurkaulnieki, kas mēdz kaitēt cilvēkiem ļoti riebīgos veidos, saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Asmo. Man patīk šāda tipa lasāmviela, un pirms tam jau biju lasījusi šīs pašas autores sarakstīto grāmatu par ļaunajiem augiem (“Wicked plants”), kuru arī, protams, man lasīšanai bija laipni aizdevis Asmo. Pēc savas struktūras un stila grāmatiņa par ļaunajiem mūdžiem ir ļoti līdzīga grāmatai par ļaunajiem lakstiem. Tajā ir brīnišķīgi, detalizēti šo mūdžu zīmējumi un nelieli apraksti ar autores atlasītiem faktiem par to kaitniecisko darbību. Tomēr, arī rakstot par cilvēku un kukaiņu attiecību tumšajām pusēm, autore uzsver, cik apbrīnojami un cieņas vērti radījumi tie patiesībā ir. Jāpiebilst arī, ka grāmata ir tapusi laikā, kad kukaiņu izmiršana vēl nebija sasniegusi tādus apmērus, kā ir atklāts jaunākajos pētījumos, un tās sekas var būt daudz ļaunākas, nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.
Cilvēku un kukaiņu attiecību vēsture ir gara, sarežģīta un dažādu nepatīkamu starpgadījumu pilna. Šajā grāmatā ir minēti pieci izplatītākie veidi, kā cilvēki reaģē uz kukaiņiem, sastopot tos dabiskajā vidē.
1. Kukaiņu nogalināšanas sindroms – ir ļaudis, kam dzīvē galvenais ir censties nosist jebkuru kukaini, jo labs kukainis ir tikai miris kukainis.
2. Ideālo lapu maniaki – tie, kas krīt panikā, ieraugot jebkuru mazliet apgrauztu lapu.
3. Entomofobija – dažiem cilvēkiem ir iracionālas bailes no visiem kukaiņiem, kuru dēļ viņi var izvairīties staigāt pat pa līdz zemei nocirptu mauriņu. Dažreiz šīs bailes ir specifiskas – ir cilvēki, kas paniski baidās no utīm, tarakāniem vai bitēm, bet ir arī tādi, kuriem ir šausmīgi bail no tauriņiem (to sauc par lepidopterafobiju).
4.Mierīga līdzāspastāvēšana – ir arī tādi cilvēki, kas saprot, ka kukaiņi ir daļa no apkārtējās vides un ar tiem ir jāsadzīvo.
5. Atbildība par apkārtējo vidi – tas ir apzināti nelietot insekticīdus, censties saglabāt kukaiņus un to dzīvotnes.
Vispazīstamākais no minētajiem reakcijas veidiem ir entomofobija, tās dēļ cilvēki bieži vien mēdz pilnīgi nevajadzīgi lietot insekticīdus, kas patiesībā viņiem nodara daudz lielāku lielāku kaitējumu nekā kukaiņi. Mūsdienās tieši insekticīdu nepārdomāta lietošana izraisa audzējus un dažādas nervu sistēmas slimības.
Grāmatas iesākumā autore pastāsta interesantus faktus par dažu insektu dīvaino seksuālo dzīvi, kurus normālam cilvēkam varbūt labāk nemaz nezināt, bet tālāk apraksta visdažādākos mūdžus, ar kuriem ir krustojušies cilvēces ceļi. Mums ir paveicies, ka pagaidām vēl mūsu platuma grādos nemājo pārlieku daudz nešpetnu un kodīgu radību.
Savulaik cilvēki kukaiņus ir izmantojuši kā ieročus – apmētājuši pretinieka pozīcijas ar bišu stropiem vai iebarojuši indīgu medu no rododendriem. Otrā pasaules kara laikā japāņi pavisam nopietni un diezgan sekmīgi eksperimentēja ar blusām kā mēra ierosinātāju pārnēsātājām.
Lauksaimniekiem dzīve ir visīstākā bēdu leja, jo miljardiem kaitēkļu to tikai gaida, kā apēst visu viņu sūrajā darbā izaudzēto ražu. Kolorado vaboles, laputis, baltblusiņas, pūcīšu kāpuri, lapgrauži, kodes, tripši, spīļastes u.c. – ļauno mūdžu saraksts ir ellīgi garš.
Vesela nodaļa ir veltīta grāmatu tārpiem, par kuriem kaut ko ļoti līdzīgu reiz rakstīju blogā. Patiesībā jau tādu grāmatu tārpu nemaz nav, bet grāmatu īpašniekiem der atcerēties, ka no kukaiņu viedokļa tās ir ļoti garšīgas.
What a glorious buffet a book can be! Consider all the natural ingredients used to print and bind a book: paper made of cotton, rice, hemp, or pulped wood; covers of animal skin, wood, and silk fabric; bindings of paste and glue and thread. Rare old volumes printed on vellum — a kind of parchment made from animal skin — are particularly tempting to necrophagous, or corpse-eating, insects.
Grāmatās dzīvo grāmatutis, ādgrauži, zvīņenes, ķirmji un grāmatu skorpoioni, bet ne visi no šiem mūdžiem grāmatas ēd. Toties ar tiem, kas tās ir iecienījuši uzturā, cilvēkiem, kas uzrauga grāmatu krātuves, allaž ir nācies smagi cīnīties, nesmādējot pat cianīdi gāzi.
Tomēr, lai cik nepatīkami ir daži kodīgie insekti, cilvēkiem visbīstamākais kukainis varētu būt malārijas ods, no kura pārnēsātās infekcijas vēl joprojām ir ļoti augsta mirstība.
Arī daudz slavinātās sliekas ne vienmēr ir dārznieku draudzenes. Nemaz nezināju, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem Eiropas naktstāŗpu invāzija Ziemeļamerikā draud iznīcināt vairākas augu sugas, kuras ir jutīgas pret radījumiem, kuri rušinās pa saknēm un izmaina augsnes struktūru.
19. gadsimtā lenteņi un citi iekšējie parazīti nervozēja dāmas apakšsvārkos, jo tie vai to fragmenti mēdza visai nepiemērotos brīžos viņām izkrist no savas dabiskās dzīvotnes un neglīti noplekšķēt uz zemes. Un, kur nu vēl brīnišķīgie cūku lenteņi smadzenēs, cērmes un Gvinejas tārpi.
Savukārt Napoleonu pašu personīgi bija apsēdušās kašķa ērces, bet viņa armiju Krievijā novājināja tur plaši izplatītās drēbju utis. Nudien sen nebija gadījies lasīt grāmatu, kurā būtu citēts mūžam dzīvais Ļeņins. Nezinu gan vai viņš patiešām tā ir teicis, bet – vai nu sociālisms pieveiks utis, vai utis pieveiks sociālismu. No visām utu sugām cilvēci ir aplaimojušas trīs. No tām galvas utis cilvēkiem ir kopīgas ar šimpanzēm, toties kaunuma utis ir cēlušas no gorillu utīm un acīmredzot ir radušās pateicoties kādiem seniem intīmiem kontaktiem starp abām primātu sugām. Cilvēcei vajadzēja ilgu laiku, lai izprastu utu bioloģiju, nopietnāk attiektos pret personīgo higiēnu un atteiktos no uzskata, ka tās ir no augšas atsūtīta sodība par grēkiem.
Blusas pašas par sevi cilvēkiem nav bīstamas, bet tās izpalīdzīgi pārnēsā mēra baciļus, kurus burtiski ievemj savu kodumu vietās. Stāsti par spāņu mušu kā afrodiziaku ir mīts, to apēdot visdrīzāk iedzīvosieties nieru bojājumos. Un tā kā šis kukainis mitinās uz lucernas, tad ir ļoti bīstams zirgiem. Bet indīgie zirnekļi – melnās atraitnes patiešām ir mīlējušas mitināties lauka tualetēs un kost to apmeklētājiem jutīgās vietās. Par laimi attīstoties civilizācijai ūdensklozetos tās vairs nedzīvo.
Te ieskatam minētie ir tikai daži no daudzajiem saistošajiem un interesantajiem faktiem, kas atrodami “Wicked Bugs”. Grāmatā ir neliela, to var ātri izlasīt. Tā, protams, nav dziļa un nopietna lasāmviela, bet noderēs visiem, kam interesē sīkie bezmugurkaulnieki un patīk viegla un vienkārša pasauli izzinoša lasāmviela.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Neredzamās pilsētas” autors sarakstīja laikā, kad aizrāvās ar kombinatoriku, un grāmata ir veidota no 55 poētiskām miniatūrām. Katra no tām stāsta par kādu noteiktu pilsētu, visām pilsētām ir sieviešu vārdi, tām ir 11 veidi un tās ir sakārtotas 9 nodaļās pēc kaut kādiem autoram svarīgiem apsvērumiem. Katrai nodaļai ir ievads un nobeigums, kurā ceļotājs Marko Polo stāsta hanam Hubilajam par visām tām brīnumainajām pilsētām, kuras ir redzējis savu ceļojumu laikā. Tomēr iespējams, ka visas aprakstītās ir viena un tā pati pilsēta. Sakārtojot miniatūras tabulā pa pilsētu veidiem un nodaļām, izveidojas glīts, simetrisks raksts, kura centrālā ass ir Baukida.
“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.
Sibillas grāmatas 