Tag Archives: dāvanas

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, apgāds “Jumava”, Rīga: 2018 (Jaroslav Rudiš, Grandhotel, 2006)

Vairs neatceros, kā tas sākās, bet mēs ar Fledi Ziemsvētkos esam pasākuši viens otram dāvināt dīvainas čehu grāmatas. Šogad es viņam uzdāvināju “Gaismas vēsturi”, kas nemaz tik dīvaina nebija, bet viņš man Jaroslava Rudiša “Grandhotel”, kas tāda bija gan. Bet tikpat labi varēja būt pavisam otrādi. Trešo pagājušā gada dīvaino čehu grāmatu “Ezers” mēs viens otram nedāvinājām, jo sen jau savā čehofīlismā to abi bijām izlasījuši. Trakākais, ka Fledis savu dāvanu jau ir apguvis, tāpēc nevarēju no viņa atpalikt un tipināju vien uz tuvējo bibliotēku pakaļ Rudiša “Grandhotel”.
Un, jā, “Romāns virs mākoņiem” patiešām ir cienīgs atrasties čehu dīvainās literatūras plauktos. Grāmatas galvenais varonis ir trīsdesmitgadīgs vientuļnieks, kurš sevi sauc tikai uzvārdā – par Fleišmani. Viņam piemīt kaut kādi vieglas formas autiskā spektra traucējumi. Fleišmaņa lielākā kaislība ir laika apstākļi, un viņš jau divdesmit gadus katru dienu cītīgi savā istabā uz sienas pieraksta visu informāciju par tiem – temperatūru, gaisa spiedienu, vēja virzienu, u.c. Šie pieraksti ir visa viņa dzīves jēga un sūtība, un, pamatojoties uz tiem, Fleišmanis ik pa laikam izdomā dažādas teorijas cilvēku rīcības izskaidrošanai pēc tā, vai ir bijusi siltā, vai aukstā gaisa fronte un tamlīdzīgi.
Protams, Fleišmanim ir bijusi traumatiska pagātne. Vectēvu ir sabraucis krievu tanks, bet ar vecākiem viņa bērnībā ir noticis kaut kas tik nelāgs, ka Fleišmanis vairs nespēj nekādā veidā tikt prom no savas dzimtās Liberecas. Viņam vienmēr uz pilsētas robežas uznāk šausmīgas panikas lēkmes. Tas arī ir centrālais grāmatas vadmotīvs – kā Fleišmanim tikt prom no sasodītās Liberecas. Bet Liberecai (kādreizējai Raihenbergai), ir pašai savs stāsts – tā ir bijusi vācu pilsēta, no kuras visi vācieši pēc Otrā pasaules kara ir deportēti. Autors romānā nedaudz pieskaras laikam jau diezgan sarežģītajām čehu un vāciešu attiecībām, kuras vairāk atklāj Francis – vecs vācietis, kas atgriezies nomirt savā dzimtajā pilsētā un paķēris līdzi pārīti savu mirušo draugu, glīti sabērtus kafijas bundžās ar pupainu meiču bildēm virsū. Tomēr dažreiz atgriezties savās dzimtajās mājās pat pelnu formā ir sarežģīti. Īpaši, ja piedzimšanas vietā tagad uzbliezts lielveikals (tas Franci nekādi nekavē no savu nodomu īstenošanas).
Bet Fleišmani no bērnu nama ir izķeksējis viņa brālēns Vinetū (padomājiet, tik, kas par vārdu čeham) Jēgrs. Brālēns ir diezgan amorāls tips. Savulaik bijis čehu čekas aģents ar segvārdiem Augļi un dārzeņi, Antena un Ješteds, bet deviņdesmitajos gados prihvatizējis savdabīgu viesnīcu kalnā virs Liberecas. Romānu lasot, nācās pavandīties pa tīmekli un izrādījās, ka tāda viesnīca Ješteda kalnā patiešām eksistē – pilnīgi apaļa un komplektā ar televīzijas torni. Čehu sociālisma laiku arhitektūras šedevrs, ja kas. Fleišmanis par vēdera tiesu piestrādā pie brālēna, bet brīvajā laikā izklaidējas izspiegojot viesus, kas draiskojas viesnīcas numuriņos, un, tēlaini izsakoties, pulējot savu zibensnovedēju. Un dažreiz Fleišmanis satiek mirušus cilvēkus.
Vārdu sakot, romāns ir diezgan savdabīgs. Bet tas nav garš un ir viegli izlasāms. Tomēr, iespējams, pie vainas ir pēdējā laika mode, kad visi cenšas izdot grāmatas par cilvēkiem ar kaut kādām alternatīvām garīgajām spējām, tāpēc, lasot “Grandhotel”, bieži bija sajūta, ka tas viss jau ir kaut kur redzēts un atkārtojas. Tas droši vien nav taisnīgi attiecībā pret romānu, kurš ir sarakstīts jau šīs tūkstošgades sākumā. Tomēr grāmata nešķita tik laba kā citi čehu literatūras jaukumi, teiksim, “Jūrascūciņas” vai “Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” (kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Citādi jau romāns ir tīri baudāms gan kā vēlīnas pieaugšanas stāsts, gan ar laika apstākļu simbolismu piebāzts Čehijas pavisam nesenās vēstures pārskats. Mani priecēja arī atsauces uz no bērnības pazīstamām čehu multenītēm un estrādi. (Vai kāds vēl atceras Karelu Gotu, ikdienā sauktu par Kārli Gotiņu?) “Granhotel” var droši lasīt, ja patīk daudzslāņaini stāsti. Te daudz kas nav tāds, kā sākumā izskatās. Zem Liberecas atklājas Raihenberga, zem bailēm sāpes un bēdas, zem Fleišmaņa Vlastimils, zem mākoņiem cilvēki.
Un tikai romāns ir virs mākoņiem.

Kad kāds nomirst, tad saka, ka viņš izlaidis garu. Izelpojis pēdējo reizi. Un es domāju, ka tieši par to ir runa, ka katram no mums mutē ir mazs taurenītis, kurš ar pēdējo izelpu izlido ārā un saceļ nelielu vējiņu, kas pieņemas spēkā, līdz pārvēršas orkānā un aiznes to prom. Taureni un cilvēku.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2018. gads

Gads tuvojas beigām, bet šodien sapratu, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Nu, dāvanas taču! Bez tām blogošana tomēr nav gluži tas. Šoreiz pavisam īsi. Mīļie grāmatu blogeri, te būs maza virtuālā paciņa jums!

Asmo ir dikti grūti apdāvināt. Viņš vienmēr visu uzdāvināto ļoti apzinīgi izlasa. Pilnīgi trakums kaut kāds! Tāpēc viņa apdāvināšanai ir jāpieiet īpaši atbildīgi, bet man gandrīz visas labās grāmatas ir kādam jau atdāvinātas. Tad nu plauktā vēl ir palikušas Gintera Grasa “Skārda bungas”. Ļoti nopietna un dikti dīvaina grāmata, par kuru autors ir saņēmis Nobela prēmiju. Un liels paldies Asmo par dāvanu, kuru visai negaidīti saņēmu jau pirms svētkiem ļoti taustāmā formā pateicoties pārsteidzošai Latvijas Pasta operativitātei!

Lasītāja – mūsu dāvināšanas tradīcijas aizsācēja, droši vien tagad lasa skaistas grāmatas daiļskanīgā spāņu valodā (un man mazliet skauž, ka es tā nekad nespēšu), bet dāvanā kaut kas vienkāršāks un piezemētāks –  Alekseja Saļņikova “Петровы в гриппе и вокруг него”. Īsti nezinu, kas tas ir, bet, spriežot pēc apraksta, kaut kas dīvains.

Doronikei A.S. Baietas “Possesion”. Man visu laiku gribas šo grāmatu izlasīt, bet kaut kā nesanāk. Varbūt citiem veiksies labāk.

Ms Marii šoreiz stāsts par 19. gadsimtu, interesantām sievietēm un laikam jau par akušieru būšanām – Kate Manning “My Notorious Life”. Arī pati neesmu lasījusi.

Fledim dāvanā čehu literatūra, jo tradīcijas taču nevar tā pēkšņi mainīt. Šoreiz Jana Ņemeca “Gaismas vēsture”. Mani mazliet aizdomīgu dara tas, ka romāns ir saņēmis veselu lērumu dažādu balvu. Bet dažreiz jau tās balvas piešķir arī visnotaļ sakarīgai literatūrai.

Baltajam Runcim, lai būtu, ko ierakstīt garajā nākamā gada lasāmo grāmatu sarakstā, labs un  klasisks piedzīvojumu romāns Alfrēda Lānsinga “Izturība”.

Lili, kas ir jaunpienācēja blogeru saimē, Sergeja Dovlatova “Компромисс”. Zinu, ka Lili ir detektīvu mīļotāja, bet šogad man nav patrāpījušies labi šī žanra pārstāvji, tāpēc dāvanā mana iemīļotā rakstnieka grāmata, kurš pie mums diemžēl nav daudz zināms, bet gribas viņu nedaudz papopularizēt. “Kompromiss” ir stāstu krājums par pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Tallinā. Tādi vienkārši un lakoniski, bet labi stāsti, kuros visi traki daudz dzer.

Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu visiem! Protams, arī daudz foršu grāmatu, aizrautīgu lasītprieku un vēlmi padalīties ar citiem ar iespaidiem par izlasīto!

Sāga

Brian K. Vaughan (writer), Fiona Staples (artist), Saga Vol. 1-8, 2012-2017

Šobrīd ir pierasts pie šīs vasaras tvanīgās tveices, bet sākumā tā ļoti nomāca vēlmi veikt jebkādas intelektuālas ārpusdarba aktivitātes. Tad atcerējos, ka man taču plauktā stāv kaudzīte nelasītu grafisko romānu, un pavadīju brīnišķīgu nedēļu lēnā garā lasot Sāgu. Katru vakaru pa burtnīciņai, vai kā nu tur pareizi latviešu valodā sauc atsevišķos komiksu sējumus. Te būtu vietā paskaidrojums, kā es tiku pie šī labuma, jo grafiskie romāni nav pati lētākā izklaide. Tātad Sāgu es saņēmu dāvanā no Austras vienā no grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās reizēm. Nopirku pirmo daļu, tā bija laba, bet uz pārējām vēl nepaspēju saņemties, kad man tās laipni piedāvāja aizdot izlasīšanai Ints. Paldies, jums abiem!

Saga 1

Saga 2
Atgriežoties pie komiksa, Sāga ir visīstākā kosmiskā ziepju opera, bet sasodīti forša. Tur ir planēta, kuru apdzīvo spārnaini radījumi, un šai planētai ir pavadonis, kuru apdzīvo ragainas būtnes. Abas šīs rases no mūžseniem laikiem nežēlīgi karo savā starpā, un pamazām šajā konfliktā ir ievilkta visa galaktika. Un tad viena spārnotā jaunuve vārdā Alana izlasa satriecoši bezgaumīgu, banālu un sentimentālu lubeni, kādas vairumā driķē vienacains starpgalaktisks rakstnieks Heists. Ar lubenēm patiešām ir jāuzmanās, jo sliktas literatūras lasīšanai nudien var būt neprognozējamas un katastrofālas starpgalaktiskas sekas. Jaukā, spārnainā Alana un ragainais gūsteknis Marko šausmīgi samīlas viens otrā un kopīgi aizlaižas labi tālu prom no visiem karotājiem. Un viņiem piedzimst bērniņš, kuram ir gan spārniņi, gan radziņi. Tas ir līdz šim nebijis briesmīgs pārkāpums un skandāls. Jauno ģimeni metas vajāt abas karojošās puses, viņiem nākas bēguļot pa visu galaktiku, un izskatās, ka tas varētu turpināties vēl ļoti ilgi.

Apdomājot, kas Sāgu padara tik baudāmu, vispirms jāpiemin brīnišķīgie zīmējumi, autoru fantāzija un humors. Cik nu man sanācis redzēt komiksus, tad Sāga ir visskaistākais grafiskais romāns, kuru ir baudījušas manas acis. Zīmējumi ir bezgala daiļi, ļoti krāšņi un izteikti emocionāli. Autoru fantāzija ir fenomenāla. Sāgas pasauli apdzīvo visneiespējamākās būtnes – tur ir superīgais melu kaķītis, Milosas Venēra ar zirnekļa pakaļu, auklīte – rozā spoks, kurai palikusi tikai ķermeņa augšdaļa, no kuras karājas zarnas, zilasiņu roboti ar kaut kādiem arhaiskiem televizoriem galvu vietā, ragaina transdzimtes persona, pleznainu geju pārītis, mīlīgs ronītis dzeltenās bikšelēs un bezgala daudzi citi. Vienīgi man ir mazliet žēl, ka Sāgas autori laikam īsti nezina, ko iesākt ar pašu radītajām brīnumainajām būtnēm un lielākoties tās ātri vien tiek dramatiski, bet nenoliedzami vizuāli skaisti izšķaidītas pa komiksa lappusēm. Turklāt Sāga ir arī apburoši un eleganti neķītra. Kur gan vēl var aplūkot masturbējoša drakona bildi pa visu atvērumu. Autori nemēģina izlikties, ka šis ir kaut kas nopietns, bet ar prieku izbauda kosmiskās ziepju operas iespējas. Atbilstoši žanram, te personāži mēdz gan iekrist komā, gan zaudēt atmiņu. Tur ir pat opera operā, jo vienu brīdi Alana kā aktrise spēle vienā citā kosmiskajā šovā. Savukārt otrā plāna personāži salasās tās pašas Heista bezgaumīgās lubenes un ātri vien samīlas viens otrā visādās interesantās kombinācijās.

Lielākais Sāgas trūkums tomēr ir sižets, kas ir izteikti lineārs. Galvenie varoņi bēg, citi dzenas viņiem pakaļ. Mazliet dažādības visā tajā ienes Marko vecā brūte un frīlanceru būšanas. Tomēr pēdējās burtnīcās sižets sāka jūtami buksēt, bet autori to virza uz priekšu lielākoties ar vajadzīgajā brīdī izpalīdzīgi no krūmiem izstumtu klavieru palīdzību, kas vairs nav tik interesanti. Tāpat arī biežā otrā plāna varoņu maiņa paliek apnicīga. Tāpēc drusciņ baidos, no tā, ka ar laiku Sāga var samaitāties un pārlieku iestiepties.

Tomēr pirmās astoņas Sāgas daļas kopumā man ļoti patika. Dažas, protams, bija labākas un dažas vājākas, bet vidējais vērtējums ir stabils četrinieks piecu zvaigžņu sistēmā.
Sāga ir krāšņa un aizraujoša kosmiskā opera, ar kuru lieliski izklaidēties brīžos, kad negribas nekādu intelektuālo piepūli.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Inese Zandere “Kuģa žurnāls”

Inese Zandere “Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas 1994-2007”, izdevniecība “Neputns”, Rīga: 2016

Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls” sākotnēji nemaz nebija manu interešu lokā. Neesmu “Rīgas Laika” mērķauditorija, no augstajām matērijām neko daudz nejēdzu un lasu visu, kas pagadās pa rokai. Tomēr grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Ms Marii, un grāmatu blogeru dāvanas, ziniet, ir svēta lieta, tāpēc “Kuģa žurnālu” iekļāvu šī gada lasīšanas listē un pie pirmās izdevības ķēros tam klāt. Sākumā patiešām šķita, ka autore dzīvo kaut kādā brīnišķīgā burbulī, kas atrodas daudzu gaismas gadu attālumā no manas realitātes, līdz pēkšņi tas izzuda un Zanderes samezglotie teksti pamazām tapa atpazīstami un uzrunājoši. Un tikai tad pār mani nāca apjausma, cik ļoti šajā nelielajā laika nogrieznī ir izmainījusies mana dzīve. Galu galā grāmatu lasīju lēnām un ar patiesu labpatiku izbaudīju autores domu negaidītos līkločus un netveramās, vieglās skumjas, kuras vienmēr ierodas kopā ar stāstiem par aizgājušo laiku. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam, nekas cits.

Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma “Lukss” skolas formas un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Leņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku tam stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

Kuģa žurnāls“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Kuģa žurnāls” ļoti patīkami izcēlās starp pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām. Mani ārkārtīgi valdzināja autores erudīcija, apskaužamā prasme izteikt savas domas, nebeidzamā sevis un visa cita izzināšana un, protams, brīvība. Brīvība domāt, rakstīt un just.

Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.

Grāmatas vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Neputns, 2017., (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972)

Italo Kalvīno ir viens no slavenākajiem itāļu rakstniekiem, tāpēc ar interesi gaidīju “Neredzamo pilsētu” izdevumu latviešu valodā. Uzreiz pēc romāna iznākšanas gribēju to nopirkt un grāmatnīcā diezgan ilgi blenzu uz jaunumu plauktu, bet romānu kā nevarēju ieraudzīt, tā nevarēju. Nospriedu jau, ka “Neredzamajām pilsētām” būs kādi īpaši smalki vāki, un gāju prasīt palīdzību pārdevējai. Un, apžēliņ, romāns atradās pie ilgi pētītajiem jaunumiem, un vāka dēļ šis daiļums nudien ir gandrīz neredzams. Grāmatu pēc tam saņēmu arī Ziemassvētku dāvanā no Msmarii, bet biju jau izlasījusi.

Neredzamās pilsētas Italo Kalvīno“Neredzamās pilsētas” autors sarakstīja laikā, kad aizrāvās ar kombinatoriku, un grāmata ir veidota no 55 poētiskām miniatūrām. Katra no tām stāsta par kādu noteiktu pilsētu, visām pilsētām ir sieviešu vārdi, tām ir 11 veidi un tās ir sakārtotas 9 nodaļās pēc kaut kādiem autoram svarīgiem apsvērumiem. Katrai nodaļai ir ievads un nobeigums, kurā ceļotājs Marko Polo stāsta hanam Hubilajam par visām tām brīnumainajām pilsētām, kuras ir redzējis savu ceļojumu laikā. Tomēr iespējams, ka visas aprakstītās ir viena un tā pati pilsēta. Sakārtojot miniatūras tabulā pa pilsētu veidiem un nodaļām, izveidojas glīts, simetrisks raksts, kura centrālā ass ir Baukida.

Septiņas dienas soļojis cauri krūmājiem, ceļotājs, kurš dodas uz Baukidu, joprojām nespēj to ieraudzīt, taču jau ir nonācis galā. Pilsētu balsta smalkas, visai tālu cita no citas izvietotas koka kājas, kas stiepjas augšup un nozūd virs mākoņiem. Pilsētā var uzkāpt pa trepītēm. Uz zemes pilsētnieki parādās reti: augšā viņiem ir viss nepieciešamais, un viņi uzskata par labāku bez vajadzības lejā nekāpt. Itin nekas no pilsētas nepieskaras zemei – vienīgi garās flamingu kājas, uz kurām tā balstās, un gaišās dienās arī caurumota, stūraina ēna, kas iezīmējas uz lapotnēm.

Par Baukidas iemītniekiem mēdz izteikt trejādus minējumus: ka viņi ienīstot Zemi; ka viņi to cienot tik ļoti, ka izvairoties no jebkādas saskarsmes; ka viņi Zemi mīlot tādu, kāda tā bijusi pirms viņiem, un pavērsuši lejup tālskatus un teleskopus, nepagurdami to pārlūkojot lapiņu pa lapiņai, akmeni pa akmenim, skudriņu pa skudriņai, tīksmi vērodami savu prombūtni.

Miniatūras ir nelielas, bet ļoti skaisti uzrakstītas, un tām ir brīnišķīgs tulkojums. Tekstu labi papildina Elīnas Brasliņas ilustrācijas – ļoti nopietnas (pēc sejas izteiksmēm izskatās, ka visu pilsētu iemītniekiem, vienradžus ieskaitot, nenormāli sāp vēders). Bet pret pasaules literatūras šedevriem droši vien nemaz nedrīkst attiekties nenopietni. 🙂

Kalvīno Neredzamās pilsētas, Elīnas Brasliņas ilustrācija

Publicitātes foto no izdevniecības Neputns mājas lapas. Elīnas Brasliņas ilustrācija Italo Kalvīno romānam “Neredzamās pilsētas”.

Vārdu sakot, “Neredzamās pilsētas “ ir skaistuma koncentrāts, kurš jālieto uzmanīgi, lai nepārdozētu. Vislabāk miniatūras lasīt pa vienai vai divām. Grāmata tā arī esot rakstīta – pa mazam gabaliņam un pēc tam rūpīgi sakombinēta šajā savdabīgajā struktūrā. Nu nekas slikts jau nenotiks arī izraujot to cauri vienā paņēmienā, bet tā lasītājs tikai nedaudz apdalīs pats sevi.

Vēl viena interesanta grāmatas īpatnība ir tās satura acumirklīgā izzušana no atmiņas. Izlasi nodaļu un pēc pāris minūtēm tā jau ir aizmirsusies. Bet galu galā tieši īslaicīgums un nenoturīgums ir patiesa skaistuma visdrošākā pazīme.

Italo Klavīno “Neredzamās pilsētas” ir viens no postmodernās literatūras stūrakmeņiem. Grāmatu noteikti būtu jāizlasa visiem, kas interesējas par literatūru, kas spēj iziet ārpus mūsu iedomātajiem rāmjiem, kādam ir jābūt pareizam romānam, un tā patiks lasītājiem, kuri mīl skaistus, poētiskus aprakstus.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Par neredzamajām pilsētām ir rakstījuši arī Ints un Lasītāja.
“Neredzamo pilsētu” fragmentus Gundara Āboliņa lasījumā var paklausīties šeit.

Tabula ar miniatūru sakārtojumu pa pilsētu veidiem un nodaļām, lai var labāk saprast romāna īpatnējo struktūru un simetriju (tas vairāk atgādinājumam sev).

Tabula.jpg

Alberts Bels “Izmeklētājs”

Alberts Bels “Izmeklētājs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1967

Grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Fleda, tāpēc turpinu atsvaidzināt atmiņā Alberta Bela daiļradi. Intervijās autors skaido, ka Bels esot saīsinājums no “baigi ellīgi labs stāstnieks”. Tā piezīmēs uz Bela darbu malas esot uzrakstījusi viņa literārā konsultante Mirdza Ķempe. Interesanti, ka ir vēl viens slavens rakstnieks uzvārdā Bels, tikai viņš ir vācietis un Heinrihs, citādi jau pseidonīmam Bels nav ne vainas.

alberts bels izmeklētājs.jpg“Izmeklētājs” ir Alberta Bela debija romāna žanrā. Pirms tam autors rakstīja tikai stāstus. Nedaudz iepazinies ar literatūras vēsturi, Bels esot nolēmis tomēr uzrakstīt romānu, bet tikai īsu, jo sapratis, ka nav ko mocīt savus lasītājus ar bieziem ķieģeļiem (nudien ļoti prātīgs lēmums). Un tā latviešu literatūra ir tikusi pie tāda maza, jauka un ātri izlasāma romāniņa. Kaut gan “Izmeklētājs” ir jau pusgadsimtu vecs, tam piemīt žirgts jauneklīgums un neliela naivitāte. Autors, to rakstot, ir bijis jauns un ir gribējis pateikt visu, ko domā par cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi un laiku. Cik nu vispār tajā laikā varēja atļauties publiski pateikt.

“Izmeklētāja” galvenais varonis ir jauns tēlnieks Juris Rigers. Viņa vectēvs ir bijis sarkanais strēlnieks, kas nošauts Staļina represiju laikā. Toties tēvs ir glums jurists, kurš pamanās izdzīvot pie visām varām. Vecākais brālis ir kritis vācu leģionā, otrs brālis cīnījies Sarkanās Armijas rindās. Tāda redz, ģimenes vēsture. Kādu dienu Rigera darbnīcā ir ielauzies zaglis, izvilcis visas viņa skulptūras un tās sadauzījis ar trulu priekšmetu. Tāpēc pie tēlnieka ierodas Izmeklētājs un sāk uzdot jautājumus par iepriekšējās dienas un rīta notikumiem. Rigers lēnām sāk savu stāstu un pamazām aizvien vairāk gremdējas atmiņās un sevī. Romāna noslēgums, protams, visu eleganti apvērš otrādi.

Šķiet, ka “Izmeklētājs” sava jauneklīguma dēļ varētu būt piemērotāka lasāmviela skolās nekā “Būris”, kas ir abstraktāks un filozofiskāks romāns. “Izmeklētājā” autors uzdot daudzus retoriskus jautājumus un īpaši pievēršas laika tēmai. Vai cilvēks var piedzimt nepareizā laikā – par agru vai par vēlu? Kāds ir modernais cilvēks (saprotams, ka pirms pusgadsimta modernais)? Romānā ir arī dota īsa ļaužu klasifikācija – ir cilvēki, kas vienmēr skrien, cilvēki, kas vienmēr runā (oh, šie nudien ir briesmīgi nepatīkami), cilvēki, kuri nepārtraukti kalpo, cilvēki, kurus nepārtraukti grūsta.

Lai gan mūsdienās “Izmeklētājs” vairs īpaši neizceļas ar oriģinalitāti, tomēr jāatceras, ka romāns ir sarakstīts laikā, kad latviešu literatūrā vēl bija aktuāli monumentālā socreālisma ideāli, kuru uzskatāms paraugs ir Upīša “Zaļā zeme”, tāpēc savai desmitgadei tas ir moderns un drosmīgs darbs. Protams, romānā ir pietiekami daudz nodevu padomju sistēmai – saulaina sadzīve un komunisma slavinājumi, ai, kur nu bez tā visa, tomēr autors ir pieminējis arī represijas un izsūtīšanas, ko tad reti kurš atļāvās darīt, jo tas bieži nolēma sarakstīto atvilktnei, bet pats rakstītājs varēja izpelnīties aizliegumu publicēties. Un, pat ar visu vietām jūtamo teksta kokainību un komunistisko patosu, “Izmeklētājs” ir labs un cienījams debijas romāns.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm. Paldies Fledim par iespēju apgūt latviešu literatūras vēsturi!

Kristofers Mūrs “Visstulbākais eņģelis. Sirsnīgs stāsts par Ziemassvētku šausmām”

Кристофер Мур Самый глупый ангел, (Christopher Moore The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale of Christmas Terror, Pine Cove #3, 2004)

Ziemassvētki ir laimīgi pārdzīvoti un piemirsušies, bet blogeru dāvanas – tās gan ir palikušas. No Lasītājas šoreiz saņēmu Kristofera Mūra grāmatu par Ziemassvētkiem Pine Cove pilsētiņā, un tūlīt pat izlasīju vēl neizgaisušajā svētku noskaņā.  Stāsts par dumjo eņģeli ir trešais Kristofera Mūra grāmatu ciklā par Pine Cove – mazu, burvīgu Kalifornijas piekrastes pilsētiņu. Laiks tur vienmēr ir jauks, klimats dikti piemērots marihuānas kultivēšanai, un skaidrs, ka dzīve tādā vietā lielāko daļu gada ir klusa un brīnišķīga. Nu vienīgi visi iedzīvotāji tur ir mazliet ķerti. Grāmata ir no vieglās literatūras gala, bet asprātīga, smieklīga un diezgan melna. Autors jau ievadā brīdina, ka šis nebūs ierasti salkanais Ziemassvētku stāsts, kādus mums mūždien mēģina iesmērēt. Nebūt nē, šajā mūs gaida necenzēta leksika, ķiškas pa asfaltu un pats biedējošākais – tagad tikai saturieties, un jaunieši aizveriet acis, citādi jums var palikt nelabi – četrdesmitgadnieku sekss.

Stulbais eņģelisDažas dienas pirms Ziemasvētkiem mazs zēns ir nejaušs liecinieks briesmīgai ainai – kāda sieviete ar lāpstu nosit vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aiz šausmām, ka Ziemassvētkiem tagad beigas, viņš izmisumā lūdz palīdzību augstākiem spēkiem. Nu palīdzību viņš arī saņem, bet tikai pasaules stulbākā eņģeļa Raziēla veidolā. Raziēlam gan tīkamāka ir pilsētu nolīdzināšana no zemes virsas ar uguni un zobenu (viņš gan bieži mēdz tās nolīdzināmās pilsētas sajaukt), bet arī Ziemassvētku brīnumu darīšanai viņš ķeras klāt ar ļoti apzinīgu tupumu. Vēl šajā grāmatā ir regulāri appīpējies pilsētiņas policists, kura mazais hobijs ir augkopība, bet neba jau dārzeņu audzēšana, nē. Viņa draudzene ir atvaļināta televīzijas mazbudžeta fantastikas seriālu zvaigzne – mutantu iznīcinātāja, kura kādu laiciņu naudas taupīšanas nolūkā ir pārtraukusi dzert zāles, toties ir tikusi pie šikas iekšējās balss, kurai visām situācijām ir lieliski komentāri un ģeniāli ieteikumi. Te ir arī biologs, kurš veic eksperimentus ar ģenitālijām pielīmētiem eletrodiem, lai atradinātu žurku tēviņus (un arī sevi) no seksa (rezultātus par īsti veiksmīgiem nevaru nosaukt). Jāpiemin arī helihoptera pilots, kas strādā Narkotiku apkarošanas pārvaldes labā. Un, jā, stāstā darbojas arī runājošs augļēdājs sikspārnis, kurš valkā rozā Ray-Ban saulesbrilles, bariņš dažādos laikos mirušu personu un daudzi citi kolorīti tipāži.

Katru gadu pirms svētkiem Pine Cove ir tradīcija rīkot vientuļnieku Ziemassvētku ballīti, kura ir plaši apmeklēta. Un viss ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad pilsētiņai pietuvojas viesuļvētra, bet tas arī vēl nekas. Un tad tas stulbais eņģelis sāk darīt savus brīnumus. Tomēr šis ir Ziemassvētku stāsts un beidzas, tā kā tam pienākas. Grāmatas beigās bonusā ir pievienots neliels maniaku stāstiņš, kura darbība norisinās tajā paša Pine Cove pēc gada.

Grāmatu par stulbo eņģeli lasīju krievu tulkojumā, kas bija apburoši rupjš un piedauzīgs. Tulkotājs nudien pret Kristofera Mūra tekstu bija izturējies ar patiesu cieņu un pietāti. Apžēliņ, es pat atķeksēju dažus teicienus vārdu krājuma papildināšanai. Izskatās, ka arī man beidzot būs kāds iemīļots Ziemassvētku stāsts, kuru pārlasīt gadījumā, ja ir nepieciešams tikt pie kārtīgas pretziemassvētku cinisma devas.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm. Bet vispār grāmata ļoti patika un bija īstajā brīdī. Paldies Lasītājai!  Mūru būs jāpalasa vēl.