Tag Archives: dāvanas

Kristofers Mūrs “Visstulbākais eņģelis. Sirsnīgs stāsts par Ziemassvētku šausmām”

Кристофер Мур Самый глупый ангел, (Christopher Moore The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale of Christmas Terror, Pine Cove #3, 2004)

Ziemassvētki ir laimīgi pārdzīvoti un piemirsušies, bet blogeru dāvanas – tās gan ir palikušas. No Lasītājas šoreiz saņēmu Kristofera Mūra grāmatu par Ziemassvētkiem Pine Cove pilsētiņā, un tūlīt pat izlasīju vēl neizgaisušajā svētku noskaņā.  Stāsts par dumjo eņģeli ir trešais Kristofera Mūra grāmatu ciklā par Pine Cove – mazu, burvīgu Kalifornijas piekrastes pilsētiņu. Laiks tur vienmēr ir jauks, klimats dikti piemērots marihuānas kultivēšanai, un skaidrs, ka dzīve tādā vietā lielāko daļu gada ir klusa un brīnišķīga. Nu vienīgi visi iedzīvotāji tur ir mazliet ķerti. Grāmata ir no vieglās literatūras gala, bet asprātīga, smieklīga un diezgan melna. Autors jau ievadā brīdina, ka šis nebūs ierasti salkanais Ziemassvētku stāsts, kādus mums mūždien mēģina iesmērēt. Nebūt nē, šajā mūs gaida necenzēta leksika, ķiškas pa asfaltu un pats biedējošākais – tagad tikai saturieties, un jaunieši aizveriet acis, citādi jums var palikt nelabi – četrdesmitgadnieku sekss.

Stulbais eņģelisDažas dienas pirms Ziemasvētkiem mazs zēns ir nejaušs liecinieks briesmīgai ainai – kāda sieviete ar lāpstu nosit vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aiz šausmām, ka Ziemassvētkiem tagad beigas, viņš izmisumā lūdz palīdzību augstākiem spēkiem. Nu palīdzību viņš arī saņem, bet tikai pasaules stulbākā eņģeļa Raziēla veidolā. Raziēlam gan tīkamāka ir pilsētu nolīdzināšana no zemes virsas ar uguni un zobenu (viņš gan bieži mēdz tās nolīdzināmās pilsētas sajaukt), bet arī Ziemassvētku brīnumu darīšanai viņš ķeras klāt ar ļoti apzinīgu tupumu. Vēl šajā grāmatā ir regulāri appīpējies pilsētiņas policists, kura mazais hobijs ir augkopība, bet neba jau dārzeņu audzēšana, nē. Viņa draudzene ir atvaļināta televīzijas mazbudžeta fantastikas seriālu zvaigzne – mutantu iznīcinātāja, kura kādu laiciņu naudas taupīšanas nolūkā ir pārtraukusi dzert zāles, toties ir tikusi pie šikas iekšējās balss, kurai visām situācijām ir lieliski komentāri un ģeniāli ieteikumi. Te ir arī biologs, kurš veic eksperimentus ar ģenitālijām pielīmētiem eletrodiem, lai atradinātu žurku tēviņus (un arī sevi) no seksa (rezultātus par īsti veiksmīgiem nevaru nosaukt). Jāpiemin arī helihoptera pilots, kas strādā Narkotiku apkarošanas pārvaldes labā. Un, jā, stāstā darbojas arī runājošs augļēdājs sikspārnis, kurš valkā rozā Ray-Ban saulesbrilles, bariņš dažādos laikos mirušu personu un daudzi citi kolorīti tipāži.

Katru gadu pirms svētkiem Pine Cove ir tradīcija rīkot vientuļnieku Ziemassvētku ballīti, kura ir plaši apmeklēta. Un viss ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad pilsētiņai pietuvojas viesuļvētra, bet tas arī vēl nekas. Un tad tas stulbais eņģelis sāk darīt savus brīnumus. Tomēr šis ir Ziemassvētku stāsts un beidzas, tā kā tam pienākas. Grāmatas beigās bonusā ir pievienots neliels maniaku stāstiņš, kura darbība norisinās tajā paša Pine Cove pēc gada.

Grāmatu par stulbo eņģeli lasīju krievu tulkojumā, kas bija apburoši rupjš un piedauzīgs. Tulkotājs nudien pret Kristofera Mūra tekstu bija izturējies ar patiesu cieņu un pietāti. Apžēliņ, es pat atķeksēju dažus teicienus vārdu krājuma papildināšanai. Izskatās, ka arī man beidzot būs kāds iemīļots Ziemassvētku stāsts, kuru pārlasīt gadījumā, ja ir nepieciešams tikt pie kārtīgas pretziemassvētku cinisma devas.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm. Bet vispār grāmata ļoti patika un bija īstajā brīdī. Paldies Lasītājai!  Mūru būs jāpalasa vēl.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2017. gads

Mīļie grāmatu blogeri, parunāsim par dāvanām! Šogad neesmu bijusi krietna un uzcītīga dāvanu gādātāja, tomēr tradīcijas nevar tā vienkārši atmest. Tāpēc esmu nedaudz vienkāršojusi apdāvināšanu, un šogad visiem, izņemot Fledi, bet par to vēlāk, uzdāvināšu vienu un to pašu grāmatu. Un tā ir – Johannas Sinisalo “Saules kodols”. Tā ir diezgan sakarīgi uzrakstīta grāmata, kas, manuprāt, būtu pelnījusi mazliet lielāku popularitāti. Un, jā, man ļoti gribētos izlasīt arī vēl kāda blogera viedokli par to.
Johanna Sinisalo Saules kodolsGribu piebilst, ka arī, ejot vieglākos ceļus, esmu par jums visiem domājusi, tāpēc iemesls manai izvēlei Jums uzdāvināt “Saules kodolu” ir katram savs.

Asmo – daudzslāņaina grāmata, kuras notikumi lasītājam jāsaliek kopā pašam.
Andrim – dīvaina ziemeļnieciski melanholiska distopija.
Austrai – šamanisma mistērijas.
Baltajam Runcim – čili audzēšanas apraksti un eigēnika.
Dainim – grāmata par depresiju un tās izraisītām atkarībām.
Doronikei – stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām.
Lasītājai – labs romāns par feminismu, dažreiz der sev atgādināt, kāpēc tas ir tik svarīgs.
Ms Marii – kriminālstāsts par mīklaini pazudušām sievietēm.
Spīganai – varētu būt interesanti palasīt zinātnisko fantastiku, kuras autore ir iedvesmojusies no dzīvnieku domestikācijas un neotēnijas idejām, kā arī suņu audzināšanas rokasgrāmatām.
Vilim – grāmata par utopisku sabiedrisko iekārtu eisistokrātiju.

jūrascūciņasBet Fledis? Fledis “Saules kodolu” jau ir izlasījis un par to komentāros izteicies, tāpēc viņam tradicionāli tiek kāda absurda un jocīga čehu grāmata – Ludvika Vaculīka “Jūrascūciņas”.

 

 

 

 

Priecīgus svētkus!

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dons kihotsDona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Dons Kihots

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.

 

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Svina naktsNeņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Saraksts lasīšanai 2017. gadā

Vakar Goodreads notika kaut kādas šausmas un šī lapa vairāk bija uzkārusies nekā darbojās normāli. Acīmredzot kārtīgam šīs vietnes lietotājam ir svēts pienākums ienākt tur reizi gadā un atzīmēt savu īpašo Lasīšanas Izaicinājumu un, skaidrs, ka šajos laikos Goodreads neatzīmētas grāmatas nemaz neskaitās izlasīts un ir jāpārlasa no jauna. Nekad neesmu sapratusi koncepciju, pēc kuras tik normāla nodarbe kā lasīšana ir jāpārvērš par izaicinājumu. Lasīšana tak ir tikpat dabiska nodarbe kā elpošana, bet, ja kādam elpošanai ir nepieciešams izaicinājums, tad ar viņu kaut kas galīgi nav labi.
Tomēr arī man ir viens tradicionāls gada sākuma grāmatu saraksts. Lai gan ne vienmēr izdodas izlasīt visu sarakstā minēto, tomēr es cenšos, es patiešām cenšos. Turklāt šī gada saraksts ir sanācis dikti foršs un interesants – gan žanri daudzveidīgi, gan tēmas dažādas, gan būs iespēja palasīt visās valodās, kuras mazliet pārzinu. Paldies visiem grāmatu dāvinātājiem!

saraksts-2017

No Asmo grāmata, kura, ja arī nepatiks pēc satura, tad vismaz pēc formas gan spēs priecēt lasītāja aknas – The Book by Keith Houston.
No Lasītājas veselas divas grāmatas – The Seed Collectors by Scarlett Thomas un Rosas Navaro Duranas Dons Kihots – stāsti bērniem. Nu vismaz ar vienu, cerams, galā tikšu.
No Ms Marii romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis, un cik lieliski uzrakstījis – K. J. Parker “The Folding Knife”.
No Spīganas dāvana, kas varētu uzlabot manas attiecības ar antropoloģiju Philippe Bourgois „In Search of Respect”.
No Doronikes pēdējā laika populārākā grāmata krievu literatūrā, kura dabūjusi visādas prēmijas, jau teatralizēta un, par kuru nav dzirdētas sliktas atsauksmes, lai arī grāmata ir par smagu tēmu – Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза”.
No Austras lieliskais Brian K. Vaughan un Fiona Staples komikss “Saga”, kurš ir priecējis gan viņu, gan tūkstošus citu lasītāju.
No Viļa šogad mazāk pamanīts Dena Dimiņa tulkojums Hansa Hennija Jāna “Svina nakts”.
No Fleda veseli trīs Jaromīras Kolārovas romāni vienā sējumā, tai skaitā pat čehu horrors „Vai vīrieši nodzīvos līdz 2000. gadam?”

Šogad turpināšu cīnīties ar tām divdesmit lasīt iesāktajām grāmatu sērijām (izskatās, ka reālas cerības pabeigt ir tikai Sašķelto jūru) un droši vien atkal pavisam nejauši iesākšu vēl kādas septiņas jaunas.
Un saistībā ar simtgades straujo tuvošanos vajadzētu mazliet sakopt latviešu autoru stūrīti, nu vismaz uzrakstīt aprakstus visām latviešu grāmatām, kuras izlasu. Arī tas būtu labi.
Vēl derētu rakstīt mazliet vairāk nekā pagājušajā gadā, bet ar to tad šoreiz pietiks apņemties darīt lietas, kuras ne vienmēr izdodas izpildīt.

Dāvanas grāmatu blogeriem 2016. gads

Dārgie grāmatu blogeri, virtuālās dāvanas ir klāt! Šogad pasākums notiek jau piekto reizi, un es teiktu, ka pamazām kļūst par ilggadīgu vietējo grāmatu blogu tradīciju. Ja nu kāds no lasītājiem vēl nezina, tad īsi atgādinu – tiek dāvinātas tikai virtuālas grāmatas (vārdu sakot, tiek dāvināta pati ideja par grāmatas lasīšanu), parasti katrs apdāvinām tos blogerus, par kuru interesēm un gaumi mums ir vismaz aptuvena nojausma (tas nekas, ka bieži vien tās izrādās tikai maldīgas iedomas), uzdāvinātās grāmatas nepavisam nav obligāti jāizlasa (to es tikai tā – vairāk sev mierinājumam, jo šobrīd ir iekrājusies vesela kaudze neizlasīto dāvanu no iepriekšējiem gadiem). Foršākais jau visā tajā padarīšanā ir dāvanu domāšana citiem, saņemto dāvanu izsaiņošana un mazi, jauki pārsteigumi. 🙂

hazaru-vardnicaAsmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sakuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).

Andrim absurda literatūras klasika Džozefa Helera “Āķis 22”. Ceru, ka vēl nav lasīta.

moving-picturesSkaidrs, ka Austrai labi piestāvētu grāmata par kino.  Tāpēc Terija Prečeta “Moving Pictures”. Tā ir viena no Plakanās pasaules sērijas grāmatām, kuru mierīgi var lasīt atsevišķi no citām. Kino maģija patiešām ir īpaša un atšķirīga no vienkāršākiem maģijas veidiem. Grāmatā ir daudz atsauču un joku par kinoindustrijas vēsturi un vecajām, klasiskajām filmām.

Dainim man allaž gribas uzdāvināt kaut ko par rakstnieku iesācēju skarbajiem likteņiem, tāpēc lai tad arī būtu Džeka Londona “Mārtins Īdens”. Nav nekā jauna šajā pasaulē, viss, kas notiek ar tevi, kādreiz jau ir noticis ar kādu citu. Un grāmata Zvaigznē ir atrodama par nieka 0,99 EUR.

Doronikei blogā ir iesākts lielisks projekts “Grāmatu gadsimts” un, šķiet, ka tajā akurāt pretī 1977. gadam dikti labi iederētos Regīnas Ezeras “Zemdegas”. Bet, ja nav plānots lasīt tieši šo romānu, tad derēs arī kāds cits sirdij tuvāks šīs autores darbs.

lieta-ir-slegtaAr Fledi mūs vieno interese par mūždien visādiem pārsteigumiem pilno čehu literatūru. Tā kā Josefa Škvorecka “Lieliskā sezona” noteikti ir jau izlasīta, tad dāvanā Patrika Ouržednīka “Lieta ir slēgta”. Pēc apraksta izskatās, ka tas atkal ir kaut kas čehiski dīvains, bet labprāt izlasītu Fleda viedokli par grāmatu, kurā ir apgalvots – Nekrītiet izmisumā: kāds te ir stulbs – vai nu autors, vai arī jūs. Iespējas ir līdzīgas

Lasītājai kaut kas tāds, par ko man patiesībā ir maz nojēgas – Italo Kalvino “Neredzamās pilsētas”. Nav arī nekāda pamatojuma, vienkārši dāvana. Latviski to laikam tiek plānots izdot nākošgad.

MsMarii arī piedalās “Latviešu grāmatu gadsimta” projektā, tāpēc viņas blogā pretī 1984. gadam noteikti labi izskatītos Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” – episka latviešu dzimtas sāga.

mana-darga-dzozefineNu jau gandrīz gadu sekoju līdzi Spīganas suņu stāstu blogam Mio, manu Mio!. Ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela par dzīvi ar suni, un, ko cilvēks var iemācīties no tādas vienas mazas, baltas raķetes. Turklāt teksts ir papildināts ar brīnišķīgām fotogrāfijām, uzskatāmiem adžilitī videoierakstiem un praktiskiem, dzīvē pārbaudītiem padomiem suņkopībā. Pārcilāju atmiņā visas zināmās suņu grāmatas, bet par Raseliem vai Saluki laikam nevienu neesmu lasījusi (vienīgi Rukšānes mīlas stāstos bija viens Rasels, bet ļoti epizodiski), tāpēc dāvanā Jacqueline Susann “Every Night, Josephine!”, kas latviski netā ir atrodama ar nosaukumu “Mana dārgā Džozefine”. Nekāda smalkā literatūra tā, protams, nav, bet tas ir sirsnīgs un amizants stāsts par izcilu sunisku personību Džozefini – pūdeli, kas sevi uzskatīja par cilvēku, un viņas piedzīvojumiem piecdesmito gadu Ņujorkas smalkajās aprindās. Diezgan smieklīgi, pat ja nekad nav bijušas darīšanas ar tik cacīgu suni.

selinsVilim šoreiz kaut kas no augstajām matērijām – Selīna (vai Selīnes) “Ceļojums līdz nakts galam”. Tulkojums ir makten interesants un dikti gribētos redzēt, kā šo romānu kāds apraksta divās rindkopās.