Jānis Joņevs “Decembris”

Jānis Joņevs “Decembris”, biedrība “Ascendum”, Rīga: 2022.

Novembrī ierasts lasīt latviešus vairāk nekā citos mēnešos, lai gan tāpat tos lasu regulāri arī pārējos mēnešos bez īpaša iemesla, ja vien kas labs ir izdots. Un tātad ir mums tāds populārs un atzīts rakstnieks – Jānis Joņevs. Viņa “Jelgava 94” bija negaidīti laba grāmata par deviņdesmito gadu metālistiem, un pēc tās motīviem pat tika uzņemta filma (diemžēl ne tik laba). Savukārt Joņeva stāstu krājums “Tīģeris” pirms pāris gadiem saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Tādēļ, kad Rīgas Grāmatu svētkos ieraudzīju autora jaunāko grāmatu  – dokumentālo detektīvromānu “Decembris” par krietni simpātiskāku cenu nekā grāmatnīcās, daudz nedomājot to uzreiz nopirku.

Pēc skata “Decembris” ir maza, plāna grāmatiņa, kuru ieraugot, visi parasti sāk aizrautīgi apspriest, kur palikusi Valsts kultūrkapitāla fonda nauda, kura esot dāsni piešķirta šim izdevumam, un kāpēc tā fiziskais veidols ir tik necils, fonti sīki, vāki mīksti un neizteiksmīgi, u.c. Man subjektīvi tas netraucē un grāmatas mazais izmērs tikai priecē, jo līdz ar to šis izdevums fiziski aizņem mazāk tik deficītās vietas grāmatu plauktā. Galu galā papīrs un tipogrāfiju pakalpojumi tagad ir kļuvuši dikti dārgi, un arī autoram un grāmatas veidotājiem no kaut kā tak ir jādzīvo. Un gribas domāt, ka “Decembris” atbilstoši savam saturam ir vizuāls mēģinājums atdarināt deviņdesmito gadu krimināllubeņes, lai tā lasītājs varētu labāk izjust aprakstīto laiku un tā atmosfēru. Attēlā zemāk var salīdzināt Joņeva romāna un Fantomasa izdevumus. Ieliekot plauktā blakus tie nudien izskatās līdzīgi.

Par ko šī grāmata vispār ir? Ar šo jautājumu autors pats mokās, kad mēģina sava darba jēgu vienā teikumā noformulēt VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds, tas tagad ir tik trendīgs, ka nudien būtu nepiedienīgi to nepieminēt grāmatu blogā) priekšā. Pirmkārt, jāpiemin, ka romāns ir rakstīts true crime žanrā, kas latviešu literatūrā nemaz tik plaši pārstāvēts nav. Otrkārt, tas ir par maniakiem. Tie jau arī mūsu literatūrā netiek bieži apdzejoti. Ātrumā prātā nāk tikai Grūtups, Berelis un Kellijas Klānas “Baltā odze” (neko no visa minētā neesmu lasījusi), bet varbūt latviešu maniaki mitinās Vakara romānos un citās man nezināmās margināli literārajās teritorijās.

Tātad, meklējot urbānos mītus, Joņevs ir uzdūries baisam stāstam par maniaku, kas saviem upuriem ir izgriezis sirdis. Tas izklausās pēc patiesi labas pilsētas leģendas, bet nekā nebija. Izrādās – vistīrākā patiesība. 1997. gada decembrī nedēļas laikā patiešām ir notikušas vairākas šādas slepkavības. Tā nu autors lēnām mēģina noskaidrot, kas tur noticis. Grāmatas pirmajā daļā  viņš klejo pa 1997. gada preses izdevumu dzeltenajām un ne tik dzeltenajām lapām un mēģina salikt kopā asiņaino puzli. Tas ir jauks kaleidoskops, kas atsauc atmiņā deviņdesmito gadu vājprātu, vispārējo haosu, neziņu un nestabilitāti. Autors raksta patīkamā, asprātīgā stilā, viņam ir laba humora izjūta un ļoti personīga attieksme pret faktiem un prese ziņām. Tiek pieminētas pat “Vakar ziņu” vakara meitenes, ne tikai dažādas izmeklēšanas detaļas. Grāmatas otrajā daļā Joņevs tiekas ar izmeklētājiem, kas mēģina atcerēties tālā 1997. gada decembra notikumus, kā arī turpina pārdomas par dīvainām sakritībām, un kas tur vispār notika, un ko slepkava darīja ar izgrieztajām sirdīm.

Atzīstos, ka Joņeva “Decembris” man patiešām patika. Uz šī brīža latviešu literatūras kopējā fona, kuru veido sakarīgo rakstnieku diezgan garlaicīgie pasūtījuma darbi par citiem sakarīgajiem, bet jau mirušajiem rakstniekiem, un vēl garlaicīgākie pēc publikas pasūtījuma sarakstītie vienveidīgie it kā erotiskie romāni, “Decembris” bija savdabīgs, oriģināls un atšķirīgs detektīvromāns. Tas ļāva uz brīdi aizceļot laikā uz skarbajiem deviņdesmitajiem gadiem, atcerēties pagātni, un saprast, cik tālu esam tikuši no turienes prom. Interesanti, ka atcerējos grāmatā pieminētās Ineses Misānes nedienas, kapsētas slepkavu un pat Liepājas sātanistus, bet maniaku, kas cilvēkiem izgrieza sirdis nezinu kāpēc, bet neatceros nemaz. Tādas ir mūsu atmiņas īpatnības. Katrā ziņā ar interesi gaidīšu, ko autors uzrakstīs turpmāk.

Mēs, lasītāji, esam garlaicīgi nūģi un ar slepkavībām nenodarbojamies. Mums ļoti patīk lasīt un spriest – par slepkavībām, ārprātu, cietumu. Mums pašiem nekas interesants nenotiek, tad nu lasām un spriežam, vai tā varēja būt un kāda tam jēga. Mēs gribam saprast.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Nobeigumā ar Joņeva romānu nesaistīts fakts. Atbilstoši nejaušām sakritībām nesen tiku pie Latvijas Policijas akadēmijas tieši 1997. gadā izdotās “Kriminālista rokasgrāmatas” par objektu aprakstiem. Tā ir burvīga grāmata ar detalizētām ilustrācijām, no kuras var saprast, ka izmeklētājiem tobrīd ir bijis aktuāli smalki pārzināt ne tikai visas buldozera detaļas un videokasešu uzbūvi, bet arī atpazīt nikerbokerus. Turklāt no zemāk ievietotās bildes varam uzzināt, ka tajā laikā par cilvēkiem tiek uzskatītas tikai personas ar dzimumlocekļiem.

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”

Gilberts Kīts Čestertons “Tēva Brauna neticība”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Apgāds Daugava, Rīga: 2016 (Gilbert Keith Chesterton, The Incredulity of Father Brown, 1926)

Dalība grāmatu klubiņā ir laba iespēja dažādot lasāmo grāmatu izvēli.  Februārī izlozētā tēma bija cozy dektīvi, (neprasiet, lai es izskaidroju, ko tas cozy nozīmē, bet tam ir kaut kāds sakars ar omulīgu lasāmvielu un jaukiem līķiem, vai varbūt neprofesionāliem izmeklētājiem). Jāatzīstas, ka šoreiz bija grūti izvēlēties lasīšanai piemērotu grāmatu, tāpēc beigās paliku pie klasiskām vērtībām un bibliotēkā paņēmu pēdējo no latviski tulkotajām Čestertona grāmatām par tēvu Braunu. Latviski no šī cikla ir izdotas vēl trīs – “Tēva Brauna vientiesība”, “Tēva Brauna gudrība” un “Tēva Brauna noslēpums”. Visu šo grāmatu galvenais varonis ir omulīgs un apbrīnojami saprātīgs katoļu mācītājs, kura tuvumā visu laiku atgadās dažādi mīklaini noziegumi. Pēc apraksta tēvs Brauns ir maza auguma apaļīgs priesteris, kurš izskatās pēc sēnes un ūpja krustojuma. Viņa neiztrūkstošie aksesuāri ir lietussargs un maza, apaļa cepurīte. Noziegumus tēvs Brauns parasti atklāj visu rūpīgi apdomājot un cenšoties iejusties noziedznieka vietā. Viņa metodes ir vairāk intuitīvas un pamatotas cilvēku psiholoģijas pārzināšanā, bet ļaundaru noķeršana un sodīšana viņu daudz neaizrauj. Dažreiz tēvs Brauns tos vienkārši palaiž iet, ja tie pienācīgi izsūdz savus grēkus.

Tāpat kā pārējās šīs sērijas grāmatas “Tēva Brauna neticība” ir stāstu krājums. Tās darbība norisinās pagājušā gadsimta sākumā, un dažos stāstos tēvs Brauns izmeklē noziegumus ne tikai Anglijā, bet arī Amerikā.  Līķu te netrūkst, un pa kādam ir gandrīz vai katrā stāstā. Bieži vien nožmiegtie nav bijuši patīkami cilvēki, un lielākoties ir visādi miljonāri un magnāti. Čestertonam ir ļoti savdabīgs stāstījuma stils. Visi viņa aprakstītie noziegumi ir ļoti dīvaini, daži no tiem ir tehniski sarežģīti un rūpīgi izplānoti, bet lasot grūti noticēt, ka visas šīs sashēmotās ļaundarības ir izdevies tik viegli realizēt. Starp citu, vienā no stāstiem tēvam Braunam ir jāizmeklē pašam sava slepkavība – autors patiešām ir aizrautīgs shēmotājs un paradoksu meistars. Kā zināms, tad Čestertons bija arī pārliecināts katolis un viņam pa vidu līķiem patīk iepīt dažādus pārspriedumus par cilvēku dabu un ticības lietām. Nosaukumā pieminētā tēva Brauna neticība ir galvenā varoņa ļoti veselīgā skepse un kritiskā domāšana attiecībā uz visādām blēņām un aizspriedumiem, kurām viegli notic, it kā citādi neticīgi cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka eksistē lāsti, pārdabiskas parādības, un, ka suņi vienmēr rūc tikai uz sliktiem cilvēkiem. Saprotams, ka rūpīga suņa uzvedības analīze tēvam Braunam palīdz noskaidrot, kurš ir slepkava, bet tikai tāpēc, viņš patiešām izprot suņus kā dzīvniekus, nevis tos uztver par mistiskiem orākuliem vai piedēvē tiem cilvēkiem raksturīgu domāšanu.

Lasot “Tēva Brauna neticību” nedaudz traucēja tie neticami sashēmotie noziegumi un sižeta caurumi dažos stāstos. Vai patiešām tur neviens nespēj atšķirt svaigu līķi no, hm, mazliet jau pastāvējuša? Kopumā tā ir savdabīgā stilā uzrakstīta viegla un izklaidējoša lasāmviela ar nelielu audzinošas morāles piedevu.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”, no somu valodas tulkojusi Anete Kona, Rīga: izdevniecība “Pētergailis”, 2018 (Eppu Nuotio, Myrkkykeiso, 2017)

Lai gan vairāki grāmatu blogeri ir atzinušies, ka viņus šogad ir piemeklējusi grāmatu mazlasīšanas krīze, man tomēr ar lasīšanu sokas tīri labi. Ar grāmatu aprakstīšanu gan ne visai. Bet kaut ko lietas labā ir jādara, vai, precīzāk, vienkārši jāsāk rakstīt, tāpēc šoreiz par mazu un piemīlīgu somu krimiķīti “Indīgais velnarutks”. Ziemeļnieku kriminālromānu reputācija ir labi zināma – atriebīgi maniaki, kas ieradīsies pie tevis ar elektrisko zāģi un sāks dzīvu sadalīt gabalos tāpēc vien, ka pirms trīsdesmit septiņiem gadiem esi pabraucis garām ar velosipēdu brīdī, ka viņam ir bijis slikts noskaņojums (vai vienkārši esi līdzīgs viņa mātei), neaprakstāmi zvērīgas slepkavības, baisas bērnības traumas, skarbi izmeklētāji alkoholiķi ar neizdevušos ģimenes dzīvi – un tas viss uz drūmu, klinšainu ainavu fona. Nu, lūk, “Indīgais velnarutks” ir patīkams izņēmums šajā drūmajā kompānijā. Tas drīzāk ir jauks, maigs ziediņš, kas nejauši izplaucis ledainajā ziemeļu vējā.
Romāna galvenā varone ir pensionēta kartogrāfe Elēna Lehde, atraitne, kuras vaļasprieks ir apceļot skaistākos pasaules dārzus. Un, jā, mani uzreiz piemeklēja balta skaudība par Somijas pensiju sistēmu, kas pieļauj šādu dzīvesveidu jau 58 gadu vecumā. Elēnai ir arī par viņu divdesmit gadus jaunāks mīļākais, bet pārējā laikā, kad viņa neceļo vai nav aizņemta ar savu mīļāko, spriganajai somu pensionārei nav īsti, ar ko nodarboties. Tāpēc viņa bieži bāž degunu kaimiņu darīšanās un darbojas kaut kādā somu sieviešu biedrībā, kas romānā ir saukta vienkārši par martām (cik sapratu, tad to misija ir palīdzēt somu sievietēm nekļūt par pilna laika moceklēm). Kad izrādās, ka ir pazudusi Elēnas auklējamā bērna māte, Elēna var saspicēt ausis un parakāties arī šajā virzienā.
Vispār es biju mazliet pikta, ka grāmata tiek reklamēta kā dārzu detektīvs, jo nekādu dārzu tajā vienkārši nav. Ar pāris Vikipēdijā sagrābstītiem faktiem par Berlīnes botānisko dārzu un vienas neziedošas pojeņu dobes aprakstu ir stipri par maz. Vārdu sakot, nav tas nekāds dārzu detektīvs, tie atkal ir kārtējie izdevēju meli. Jāatzīst, ka es uz tiem uzķēros un galvenokārt tāpēc vispār romānu paņēmu bibliotēkā. Jāpiebilst, ka romāna tekstā bija diezgan daudz dīvainu drukas kļūdu. Piemēram, mellenes tika sauktas par mElēnēm
Godīgi jāatzīst, ka “Indīgajā velnarutkā” arī no detektīvintrigas ir maz. Sižetā ir pārlieku daudz nejaušu sakritību un vainīgais kļūst skaidrs diezgan ātri. Vairāk jau te ir visādas ģimenes lietas un sadzīves būšanas. Autore arī mīl sīki aprakstīt, kas Elēnai ir mugurā, kā viņa ir uzkrāsojusies, un ko viņi tur ēd (visādus garšīgus somu un ne tikai somu ēdienus, brūkleņu uzputeni, melleņu kūku ar vaniļas mērci, u.c.)
Toties romānā ir daudz mūsdienu somu dzīves ainiņu un ar galveno sižeta līniju tiešā veidā nesaistītu personāžu. Te ir vientuļā māte Silja ar savām problēmām (laikam attiecībā uz vientuļajiem vecākiem Somijas sociālā sistēma ne tuvu nav tik labvēlīga kā pret pensionāriem). Memļacīgs pusaudzis Samuels, kurš romānā it kā pieaug (atrod ar ko kniebties), bet beigās vienkārši no mātes aprūpes pāriet draudzenes aprūpē, kas somu jaunietim acīmredzot ir ievērības vērts sasniegums. Viņa māte Irina ir krievu pianiste, ar ne visai skaidru pagātni. Romānā ir manāmas dažas atsauces uz Bergmanu, jo lielākās kaislības notiek ap Zemeņlaukiem, kas ir kādas dzimtas vasaras mājiņa pie jūras.
Grāmatas darbība lielākoties norisinās Turku pilsētā, kur dzīvo Elēna un pazudusī sieviete. Tieši šovasar sanāca tur pabūt, tāpēc, lasot romānu, bija viegli atsaukt atmiņā aprakstītās vietas – Turku pilsētu, klinšainās salas un burvīgās somu vasaras mājiņas uz tām.
Un, protams, “Indīgais velnarutks” ir romānu sērijas pirmā grāmata. Autore ir paspējusi uzrakstīt arī turpinājumu, kura nosaukumā ir pieminēta līdakaste, kas, kā bija noprotams no gugles tulkotāja, somiski tiek saukta par vīramātes zobu (tā laikam ir norāde uz nākamā romāna tēmu).
“Indīgais velnarutks” ir ļoti nepretencioza, ne pārāk gara un ne pārāk nogurdinoša grāmata, kuru ir jauki palasīt vakaros, kad negribas pievērsties nekam nopietnākam.

 

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Reimonds Čandlers „Ilgās atvadas”

Raymond Chandler, The Long Goodbaye, 1954

Mūsdienās ir grūti būt par detektīvromānu rakstnieku. Lai izpatiktu lasītājiem un noturētu viņu interesi visu laiku nākas izdomāt aizvien brutālākas slepkavības pēc iespējas dīvainākos un nebijušos veidos, līdz bezjēdzībai samudžinātus sižetus, jancīgākus un smieklīgākus izmeklētājus un psihopātiskākus slepkavas, to visu papildinot ar krietnu devu fizioloģiski pretīgi aprakstītas vardarbības un seksa. Bet Reimonda Čandlera „Ilgās atvadas” ir tapušas pavisam citā gadsimtā un ir klasiska, tīra noir paraugs ar visām žanra klišejām un jaukumiem. Šis romāns ir sestais sērijā par Fīlipu Mārlovu. Latviski no tiem ir izdoti divi – „Sieviete ezerā” un „Dziļais miegs” (lasīju tos jau pasen).

Romāna darbība norisinās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Kalifornijā. Galvenais varonis Mārlovs ir privātdetektīvs. Vientuļš vilks, kuram nu jau ir pāri četrdesmit, ciniķis un romantiķis vienā personā. Naudas viņam praktiski nav, bet savas dienas Mārlovs pavada atšujot iespējamos klientus (pārsvarā tos, kam pazudušas sievas vai kaimiņiene indē kaķus), risinot šaha uzdevumus, tik kaislīgi smēķējot, it kā viņa dzīves mērķis būtu nomirt ar plaušu vēzi, bāros strebjot kokteiļus un iepazīstoties ar visādiem apšaubāmiem tipiem un nīgri filozofējot par pērkamās patērētaju sabiedrības maitiskumu un dzīves bezjēdzību. Kā jau skarbajam džekam pienākas, viņš pie katras iespējas uzprasās, lai viņam sadod pa muti (bieži viņš to dabū arī) un arī pats mēdz labprāt izkauties. Vēl Mārlovs ir izstrādājis smalku blondīņu klasifikāciju.

All blondes have their points, except perhaps the metallic ones who are as blond as a Zulu under the bleach and as to disposition as soft as a sidewalk.

Par spīti vientuļajam dzīvesveidam Mārlovs pamanās sadraudzēties ar kādu alkoholiķi, kas apprecējis miljonāra meitu (protams, viņi abi ir skarbie veči, un draudzība pārsvarā izpaužas kopīgā kokteiļu strēbšanā, runā viņi maz). Skaidrs, ka ar tādiem privātdetektīviem draudzēties ir bīstami, drīz vien draugam sanāk pamatīgas nepatikšanas, kurās iepinas arī Mārlovs, kuram ir sava, ļoti savdabīga, bet stingra taisnīguma izjūta. Tādēļ pēc drauga nāves viņš uzsāk izmeklēšanu uz savu roku, lai gan visi – policija, prokuratūra, miljonāri un gangsteri viņu sirsnīgi brīdina to labāk nedarīt. Izmeklēšana izpaužas tādējādi, ka Mārlovs smēķē vēl vairāk (lasot vienu brīdi šķita, ka pat grāmata no tā ir sākusi kūpēt un ost pēc cigaretēm, bet tie bija tikai kaimiņi uz apakšējā balkona), strebj tos pašus kokteiļus, kā arī vēl vairāk uzprasās un dabū pa muti. Nu vēl viņš ievāc dažas izziņas un daudz domā. Ar to arī pietiek, lai atrisinātus lietas labāk nekā policija. Šķiet, ka tāds privātdetektīva darbs Amerikā nemaz nav sarežģīts.

Romānu lasīt bija ļoti patīkami. Tas ir atmosfērisks, melanholisks, depresīvs un lēnīgs. Tveicīgās, dūmakainās Kalifornijas ainavas, skarbi vīrieši gaišos uzvalkos, liktenīgas sievietes vienmēr elegantos tērpos – skaistas, bet bīstamas un nodevīgas, nežēlīgi gangsteri, pērkami policisti, miljonāri, kas uzskata, ka var nopirkt visu, utt. Viss bezgala skaisti, eleganti, ironiski un ciniski, kā tam labā nuārā pienākas būt. Grāmatā darbojas arī populāru vēsturisko (ar erotisko ievirzi) bestselleru rakstnieks (protams, arī alkoholiķis), tāpēc autors ir krietni paironizējis par to rakstītājiem, izdevējiem un lasītājiem, radošajām krīzēm un citām rakstnieku profesionālajām nepatikšanām.

„Ilgās atvadas” ir viens no labākajiem noir detektīvžanra paraugiem un lasot ir viegli iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz ekrāna (vislabāk jau melnbaltā izpildījumā). Reimonds Čendlers ir darbojies arī Holivudā kā scenārists brīnišķīgajai Billija Vaildera Double Indemnity un pēc viņa romāniem ir uzņemtas vairākas klasiskās noir filmas (“The Big Sleep”, “The Lady in the Lake”, “Farewell, My Lovely”). Arī „Ilgās atvadas” ir ekranizētas, bet nekā noir, bet jau kā neo-noir filma septiņdesmitajos gados (lai saprastu, par ko vispār ir runa, der izlasīt Ditas Rietumas Film Noir :)).

Bet nu atvadīties – tas ir mazliet mirt.

The French have a phrase for it. The bastards have a phrase for everything and they are always right. To say goodbye is to die a little.

Kas tad ar to Hariju Kebēru patiesībā ir?

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu”, no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Joël Dicker, „La Vérité sur l’Affaire Harry Quebert, 2012)

 

Uzreiz brīdinu, ka šis ir solidaritātes raksts, kas rakstīts atbalstam visiem tiem, kas ir rakstījuši un vēl rakstīs par mīklaino Harija Kebēra lietu. Patiesībā es nemaz neplānoju pieminēt šo grāmatu blogā, bet tad sapratu, ka man vienkārši nav izvēles, neglābjamais jau ir noticis – grāmata ir izlasīta. Un neviens grāmatu blogeris, kas izlasījis „Patiesību par Harija Kebēra lietu” vairs nav tāds kā pirms tam – viņam nenovēršami par TO ir jāuzraksta. 🙂 Skaidrs, ka mēs pa visiem tagad uztaisīsim Dikēram mazu, smuku reklāmu un gan jau kāds grāmatu izlasīs tikai tāpēc vien, lai pats tiktu skaidrībā ar samudžināto Harija Kebēra lietu un blogeru tikpat samudžinātajiem un pretrunīgajiem viedokļiem. Lai gan romānam fanu noteikti netrūks arī bez mūsu mizerablā ieguldījuma tā popularizēšanā..

Būtībā jau par grāmatu nav daudz ko teikt. Tas ir viduvējs ne visai labi nostrādāts ražošanas romāns, kādus bestselleru autori štancē pēc vienas piegrieztnes kā klonētas aitas. Šķiet, ka galvenā viņu panākumu atslēga ir tekstos pārsvarā lietot tikai vienkāršus nepaplašinātus teikumus.

Autors ir jauns šveiciešu rakstnieks (visi tagad draudzīgi nosvītro savu grāmatu bingo lauciņu „A book written by someone under thirty”), kuram acīmredzot neļauj mierīgi gulēt Dena Brauna, Stīga Larsona un citu populāru trilleru autoru lauri (un nauda). Galu galā rakstnieka vēlme nopelnīt kādu naudiņu ar savām grāmatām tak nav nekas peļams. Un dzīve Šveicē noteikti ir ļoti dārga.

Romāna saturu grāmatu blogu pastāvīgie lasītāji gan jau tagad zina no galvas – slavens rakstnieks ar piemājas dārziņā apraktu meitenes līķi, maza pilsētiņa, kuras iedzīvotāji laikam drēbes krauj kaudzēs istabas stūros, jo visiem skapji ir piebāzti ar veciem skeletiem, un jauns rakstnieks, kurš ir uzņēmies cēlo misiju šajā lietā nest apskaidrību visai pasaulei.

Patiesībā, ja grāmatā nebūtu tik daudz salkanā manierē sarakstītu ūdeņainu iestarpinājumu par kaiju barošanu un tamlīdzīgi, es to novērtētu kā puslīdz ciešamu trilleri. Sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu un skaidrs, ka atrisinājumu uzminēt ir visai grūti, bet diemžēl ne dēļ Dikēra literārās meistarības. Vienkārši autors visu laiku lasītājam brutāli kabina uz ausīm makaronus, un ne jau kādu smalku itāļu pastu, bet zemas kvalitātes roltonus, kas lasot izraisa mazliet nepatīkamu sajūtu, kāda vienmēr neviļus rodas, kad redzi, ka kāds tevi mēģina prasti apčakarēt. Turklāt nobeigums pēc visām autora bezgalīgajām manipulācijām rada pamatīgu vilšanos. Kopumā šī ir grāmata, kas visu laiku mēģina izlikties gudrāka un sarežģītāka nekā tā patiesībā ir. Un, ziniet, salīdzināt to ar Nabokovu ir vistīrākā zaimošana.

No tulkojuma mani favorīti šoreiz bija „pogroms” un „baltie supremātisti”. It kā saprotami, kas ar to ir domāts, tomēr tieši vārdu pārcēlumi no svešvalodām nav ausij tīkami.

Varētu turpināt par visai dīvainajiem romāna personāžiem (stāsts par Lielisko bija nosperts no kāda tīņu literārā žurnāla, Nolas tēls bija uzkonstruēts tik samāksloti, ka ap romāna vidu pārstāju ticēt, ka viņa varētu būt cilvēks nevis citplanētiete no Centaura Alfas zvaigžņu sistēmas), bet tāpat Harija Kebēra lietai esmu veltījusi vairāk laika nekā tā būtu pelnījusi. Jūlijā mēģināšu blogā pievērsties labākai literatūrai, bet par to rakstīt vienmēr ir daudz, daudz grūtāk nekā par ikdienišķajiem ražošanas romāniem.