Tag Archives: detektīvi

Reimonds Čandlers „Ilgās atvadas”

Raymond Chandler, The Long Goodbaye, 1954

Mūsdienās ir grūti būt par detektīvromānu rakstnieku. Lai izpatiktu lasītājiem un noturētu viņu interesi visu laiku nākas izdomāt aizvien brutālākas slepkavības pēc iespējas dīvainākos un nebijušos veidos, līdz bezjēdzībai samudžinātus sižetus, jancīgākus un smieklīgākus izmeklētājus un psihopātiskākus slepkavas, to visu papildinot ar krietnu devu fizioloģiski pretīgi aprakstītas vardarbības un seksa. Bet Reimonda Čandlera „Ilgās atvadas” ir tapušas pavisam citā gadsimtā un ir klasiska, tīra noir paraugs ar visām žanra klišejām un jaukumiem. Šis romāns ir sestais sērijā par Fīlipu Mārlovu. Latviski no tiem ir izdoti divi – „Sieviete ezerā” un „Dziļais miegs” (lasīju tos jau pasen).

The Long GoodbayeRomāna darbība norisinās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Kalifornijā. Galvenais varonis Mārlovs ir privātdetektīvs. Vientuļš vilks, kuram nu jau ir pāri četrdesmit, ciniķis un romantiķis vienā personā. Naudas viņam praktiski nav, bet savas dienas Mārlovs pavada atšujot iespējamos klientus (pārsvarā tos, kam pazudušas sievas vai kaimiņiene indē kaķus), risinot šaha uzdevumus, tik kaislīgi smēķējot, it kā viņa dzīves mērķis būtu nomirt ar plaušu vēzi, bāros strebjot kokteiļus un iepazīstoties ar visādiem apšaubāmiem tipiem un nīgri filozofējot par pērkamās patērētaju sabiedrības maitiskumu un dzīves bezjēdzību. Kā jau skarbajam džekam pienākas, viņš pie katras iespējas uzprasās, lai viņam sadod pa muti (bieži viņš to dabū arī) un arī pats mēdz labprāt izkauties. Vēl Mārlovs ir izstrādājis smalku blondīņu klasifikāciju.

All blondes have their points, except perhaps the metallic ones who are as blond as a Zulu under the bleach and as to disposition as soft as a sidewalk.

Par spīti vientuļajam dzīvesveidam Mārlovs pamanās sadraudzēties ar kādu alkoholiķi, kas apprecējis miljonāra meitu (protams, viņi abi ir skarbie veči, un draudzība pārsvarā izpaužas kopīgā kokteiļu strēbšanā, runā viņi maz). Skaidrs, ka ar tādiem privātdetektīviem draudzēties ir bīstami, drīz vien draugam sanāk pamatīgas nepatikšanas, kurās iepinas arī Mārlovs, kuram ir sava, ļoti savdabīga, bet stingra taisnīguma izjūta. Tādēļ pēc drauga nāves viņš uzsāk izmeklēšanu uz savu roku, lai gan visi – policija, prokuratūra, miljonāri un gangsteri viņu sirsnīgi brīdina to labāk nedarīt. Izmeklēšana izpaužas tādējādi, ka Mārlovs smēķē vēl vairāk (lasot vienu brīdi šķita, ka pat grāmata no tā ir sākusi kūpēt un ost pēc cigaretēm, bet tie bija tikai kaimiņi uz apakšējā balkona), strebj tos pašus kokteiļus, kā arī vēl vairāk uzprasās un dabū pa muti. Nu vēl viņš ievāc dažas izziņas un daudz domā. Ar to arī pietiek, lai atrisinātus lietas labāk nekā policija. Šķiet, ka tāds privātdetektīva darbs Amerikā nemaz nav sarežģīts.

Romānu lasīt bija ļoti patīkami. Tas ir atmosfērisks, melanholisks, depresīvs un lēnīgs. Tveicīgās, dūmakainās Kalifornijas ainavas, skarbi vīrieši gaišos uzvalkos, liktenīgas sievietes vienmēr elegantos tērpos – skaistas, bet bīstamas un nodevīgas, nežēlīgi gangsteri, pērkami policisti, miljonāri, kas uzskata, ka var nopirkt visu, utt. Viss bezgala skaisti, eleganti, ironiski un ciniski, kā tam labā nuārā pienākas būt. Grāmatā darbojas arī populāru vēsturisko (ar erotisko ievirzi) bestselleru rakstnieks (protams, arī alkoholiķis), tāpēc autors ir krietni paironizējis par to rakstītājiem, izdevējiem un lasītājiem, radošajām krīzēm un citām rakstnieku profesionālajām nepatikšanām.

„Ilgās atvadas” ir viens no labākajiem noir detektīvžanra paraugiem un lasot ir viegli iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz ekrāna (vislabāk jau melnbaltā izpildījumā). Reimonds Čendlers ir darbojies arī Holivudā kā scenārists brīnišķīgajai Billija Vaildera Double Indemnity un pēc viņa romāniem ir uzņemtas vairākas klasiskās noir filmas (“The Big Sleep”, “The Lady in the Lake”, “Farewell, My Lovely”). Arī „Ilgās atvadas” ir ekranizētas, bet nekā noir, bet jau kā neo-noir filma septiņdesmitajos gados (lai saprastu, par ko vispār ir runa, der izlasīt Ditas Rietumas Film Noir :)).

Bet nu atvadīties – tas ir mazliet mirt.

The French have a phrase for it. The bastards have a phrase for everything and they are always right. To say goodbye is to die a little.

Kas tad ar to Hariju Kebēru patiesībā ir?

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu”, no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Joël Dicker, „La Vérité sur l’Affaire Harry Quebert, 2012)

 

Uzreiz brīdinu, ka šis ir solidaritātes raksts, kas rakstīts atbalstam visiem tiem, kas ir rakstījuši un vēl rakstīs par mīklaino Harija Kebēra lietu. Patiesībā es nemaz neplānoju pieminēt šo grāmatu blogā, bet tad sapratu, ka man vienkārši nav izvēles, neglābjamais jau ir noticis – grāmata ir izlasīta. Un neviens grāmatu blogeris, kas izlasījis „Patiesību par Harija Kebēra lietu” vairs nav tāds kā pirms tam – viņam nenovēršami par TO ir jāuzraksta. 🙂 Skaidrs, ka mēs pa visiem tagad uztaisīsim Dikēram mazu, smuku reklāmu un gan jau kāds grāmatu izlasīs tikai tāpēc vien, lai pats tiktu skaidrībā ar samudžināto Harija Kebēra lietu un blogeru tikpat samudžinātajiem un pretrunīgajiem viedokļiem. Lai gan romānam fanu noteikti netrūks arī bez mūsu mizerablā ieguldījuma tā popularizēšanā..

Patiesība par Harija Kebēra lietuBūtībā jau par grāmatu nav daudz ko teikt. Tas ir viduvējs ne visai labi nostrādāts ražošanas romāns, kādus bestselleru autori štancē pēc vienas piegrieztnes kā klonētas aitas. Šķiet, ka galvenā viņu panākumu atslēga ir tekstos pārsvarā lietot tikai vienkāršus nepaplašinātus teikumus.

Autors ir jauns šveiciešu rakstnieks (visi tagad draudzīgi nosvītro savu grāmatu bingo lauciņu „A book written by someone under thirty”), kuram acīmredzot neļauj mierīgi gulēt Dena Brauna, Stīga Larsona un citu populāru trilleru autoru lauri (un nauda). Galu galā rakstnieka vēlme nopelnīt kādu naudiņu ar savām grāmatām tak nav nekas peļams. Un dzīve Šveicē noteikti ir ļoti dārga.

Romāna saturu grāmatu blogu pastāvīgie lasītāji gan jau tagad zina no galvas – slavens rakstnieks ar piemājas dārziņā apraktu meitenes līķi, maza pilsētiņa, kuras iedzīvotāji laikam drēbes krauj kaudzēs istabas stūros, jo visiem skapji ir piebāzti ar veciem skeletiem, un jauns rakstnieks, kurš ir uzņēmies cēlo misiju šajā lietā nest apskaidrību visai pasaulei.

Patiesībā, ja grāmatā nebūtu tik daudz salkanā manierē sarakstītu ūdeņainu iestarpinājumu par kaiju barošanu un tamlīdzīgi, es to novērtētu kā puslīdz ciešamu trilleri. Sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu un skaidrs, ka atrisinājumu uzminēt ir visai grūti, bet diemžēl ne dēļ Dikēra literārās meistarības. Vienkārši autors visu laiku lasītājam brutāli kabina uz ausīm makaronus, un ne jau kādu smalku itāļu pastu, bet zemas kvalitātes roltonus, kas lasot izraisa mazliet nepatīkamu sajūtu, kāda vienmēr neviļus rodas, kad redzi, ka kāds tevi mēģina prasti apčakarēt. Turklāt nobeigums pēc visām autora bezgalīgajām manipulācijām rada pamatīgu vilšanos. Kopumā šī ir grāmata, kas visu laiku mēģina izlikties gudrāka un sarežģītāka nekā tā patiesībā ir. Un, ziniet, salīdzināt to ar Nabokovu ir vistīrākā zaimošana.

No tulkojuma mani favorīti šoreiz bija „pogroms” un „baltie supremātisti”. It kā saprotami, kas ar to ir domāts, tomēr tieši vārdu pārcēlumi no svešvalodām nav ausij tīkami.

Varētu turpināt par visai dīvainajiem romāna personāžiem (stāsts par Lielisko bija nosperts no kāda tīņu literārā žurnāla, Nolas tēls bija uzkonstruēts tik samāksloti, ka ap romāna vidu pārstāju ticēt, ka viņa varētu būt cilvēks nevis citplanētiete no Centaura Alfas zvaigžņu sistēmas), bet tāpat Harija Kebēra lietai esmu veltījusi vairāk laika nekā tā būtu pelnījusi. Jūlijā mēģināšu blogā pievērsties labākai literatūrai, bet par to rakstīt vienmēr ir daudz, daudz grūtāk nekā par ikdienišķajiem ražošanas romāniem.

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, „Fazānu slepkavas”

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, (Jussi Adler-Olsen, Kvinden i buret,2007),
„Fazānu slepkavas”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012, (Jussi Adler-Olsen, Fasandræberne,2008)

Nav jau gluži tā, ka, ieejot bibliotēkā, es tiktu apmētāta ar Ziemeļvalstu detektīvromāniem, bet izvairīties no tiem arī ir grūti, jo atbilstoši pēdējā laika modei kāds no tiem detektīvu plauktā vienmēr ir pa ķērienam. Tā nu izklaidei paņēmu izlasīt dāņu rakstnieka Jusi Adlera-Olsena pirmos divus romānus par Q nodaļu (pavisam šobrīd ir iznākuši pieci, bet latviski ir tulkoti trīs no tiem). Lai arī ir dzirdēts, ka šo sēriju neesot vērts pūlēties lasīt hronoloģiskā secībā, es tomēr ieteiktu to darīt. Arī pats autors savās intervijās apgalvo, ka viņa sākotnējā iecere esot bijusi uzrakstīt pasaulē garāko detektīvromānu – vismaz 4500 lappuses. Un izskatās, ka dažas sižeta līnijas patiešām vilksies vēl kādu desmit grāmatu garumā.

Sieviete buriNeapšaubāmi lielākā Q nodaļas grāmatu sērijas veiksme ir autora radītie personāži. Karls Merks gan ir bezmaz kā klonēts no līdzīgiem skandināvu detektīviem – drūms, nekomunikabls, ar traumatisku pagātni un ne pārāk veiksmīgām attiecībām ar sievietēm. Vienīgi nedzer tik daudz kā daži no viņa līdziniekiem. Toties sīrietis Asads ar saviem nepārspējamajiem izlēcieniem, tumšo pagātni, zaļajiem gumijas cimdiem un šķebīgajām substancēm (garda piparmētru tēja ar mazu drusku cukura) un melni dizainētā, neveiklā un spītīgā Roze romāniem piešķir tīkamu dzīvīgumu. Patiecoties šai neiespējamajai kompānijai, es droši vien lasīšu arī turpinājumus, jo gribas zināt kaut ko vairāk par Asada mīklaino pagātni. Un kas gan īsti notika Amagerā? To mums droši vien pastāstīs labi ja septītajā grāmatā. Un vai Roze turpinās buktēt kolēģu mašīnas un darba ballītēs ielaisties nepiedienīgos sakaros? Un kā atrisināsies skumjais stāsts par Hārdiju?

Kriminālpolicijas ikdiena abos romānos ir izklāstīta gana saistoši. Attiecības ar priekšniecību, Q nodaļas finansēšanas nianses, policijas reforma – tieši šīs it kā ne pārāk aizraujošās tēmas man autora izpildījumā patika tīri labi. Viņam ir visnotaļ simpātiska humora izjūta un spraigs stāstījuma stils.

Lai arī kopumā Jusi Adlers-Olsens raksta labi, abu grāmatu vājākā vieta bija noziegumu sižeti. Tie tomēr šķita detektīvromāniem pārlieku vienkārši. Un laikam to saprotot, autors jau ļoti ātri abās grāmatās lasītājam visu pasniedz uz paplātes. Ja „Sievietes būrī” vainīgo un patiesībā arī visu stāstu man pilnībā nospoilerēja grāmatas pēdējais vāks, tad „Fazānu slepkavās” jau, lasot pirmo nodaļu, bija skaidrs, kurš būs nelaimīgais medījums.

Fazanu slepkavasJa „Sieviete būrī” bija ļoti klišejisks un Āzijas filmās daudz apspēlēts atriebības stāsts (protams, pielāgots Dānijas apstākļiem), tad savukārt „Fazānu slepkavas” bija variācija par „Mehānisko apelsīnu” – turklāt Kubrika filmu, nevis Bērdžesa grāmatu. Lai kā man patīk Kubriks, es nekad neesmu spējusi izprast cilvēku sajūsmu par šo viņa filmu. Tā nu pēc abiem romāniem pirmais iespaids ir, ka autors idejas saviem sižetiem špiko no kino, kas nemaz nav interesanti. Ja pirmajā grāmatā, lasītājam vēl ir iespēja just līdzi upurim, tad otrajā grāmatā autors līdzīgi Kubrikam no upuriem distancējas vai arī mēģina iestāstīt, ka viņi ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Izņemot Kimiju, „Fazānu slepkavās” noziedzinieku tēli ir sanākuši tik plakani un tik ļauni, ka es nebrīnītos, ja viņiem kādā brīdī izaugtu ilkņi, pa nāsīm sāktu nākt laukā dūmi, bet no acīm sarkani stari. Vienīgi Kimija tajā kompānijā ievieš nelielu jautrību, bet es melotu, ja apgalvotu, ka izjutu pret viņu kaut nelielu līdzcietību.

Iespējams, lai kaut kā kompensētu pārlieku vienkāršotos sižetus, autors romānos ir iestrādājis pamatīgu porciju vardarbības, kas manā uztverē tiem nepavisam nenāk par labu pat tad, ja salīdzinājumā ar Bolanjo „2666” šīs grāmatas šķiet diezgan mīlīgas. Adleram-Olsenam vardarbība galvenokārt ir domāta lasītāju izklaidēšanai, līdz ar to īsti neiedarbojas un atstāj visai samākslotu iespaidu. Bet droši vien neesmu tādas lasāmvielas mērķauditorija, man nekad grāmatās nav patikuši šie dekoratīvie un pilnīgi bezjēdzīgie vardarbības apraksti. Vispār jau reti kurš rakstnieks savos darbos spēj vardarbību iekļaut tā, lai atstātu pēcsajūtu, ka par to patiešām vajadzēja rakstīt, nevis liktu domāt par to, ka autors tagad sirsnīgi cenšas iegūt lētu popularitāti un nopelnīt nedaudz naudas ģimene iztikai.

Jāatzīst, ka Jusi Adlers-Olsens patiešām ir centies rakstīt tā, lai romāni patiktu vidusmēra lasītājām vai, teiksim, mazlasītājam. No vienas puses ir jauki, ka viņš nav iedomīgs un egoistisks maitasgabals, kurš raksta tikai tā kā pašam patīk (un dāņiem tak jau ir Hēgs) un pēc tam dziļdomīgi rausta plecus par to, kas sanācis. Vai arī nomirst un kritiķi var gadu desmitiem pētīt, ko tad viņš ar to visu varētu būt domājis. No otras puses tomēr tas padara lasīšanu mazliet garlaicīgu. Izlasot pirmo grāmatu jau ir skaidrs kā autors veidos spriedzes kāpinājumu otrajā (diemžēl tieši tāpat). Bet vienmēr jau paliek cerība, ka nākošais romāns varētu būt atšķirīgāks un labāks.

„Sieviete būrī” šogad ir ekranizēta, filma angliski saucas “The Keeper of Lost Causes”, režisors ir Mikkel Nørgaard. Dāņu kino ir diezgan sakarīgs, domāju, ka droši var riskēt un filmu skatīties. Lai gan Nørgaarda pirmā filma noteikti ir daudz smieklīgāka un foršāka par šo.

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, Rīga: izdevniecība “Liesma”, 1970.

Iespējams, ka blogā vajadzēs ieviest vasaras anti-intelektuālās literatūras sadaļu, jo tik jaukā laikā lāgā negribas pievērsties labām un saturīgām grāmatām. Turklāt vietējā bibliotēkā kāds/kāda Anatola Imermaņa fans/fane bija atstiepis lēveni ar viņa grāmatām. Nu ja, dzeju, kas droši vien būtu labāka izvēle, es nepaņēmu, bet grāmatu par rēgiem gan.

imermanisAnatols Imermanis ir visai savdabīga un interesanta personība latviski rakstošo 20. gadsimta literātu pulciņā. Dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs, ļoti erudīts un ekstravagants cilvēks ar piedzīvojumiem bagātu biogrāfiju. Bet tagad laikam viņu vairāk piemin kā erotiskā žanra atjaunotāju pēckara latviešu literatūrā ar 1993. gadā izdoto „Erotisko biogrāfiju”, no kuras atceros tikai to, ka viņa erotiskās noslieces reti kad ir bijušas pilngadīgas. Tomēr visvairāk Imermanis ir rakstījis padomju laikiem ellīgi aizraujošus un spriedzes pilnus detektīvromānus, bet viņa „Mortona piramīda” bija pavisam neslikta zinātniskā fantastika. Kā zināms, tad Padomju Savienībā oficiāli nekādas nopietnās noziedzības nebija. Kā tad! Diemžēl līdz ar to padomju detektīvromāni ar superpareizajiem izmeklētājiem ir viena no gaudenākajām lasāmvielām šajā žanrā. Bet tā kā Anatols Imermanis savos detektīvos darbību pārcēla uz pūstošo un pagrimušo ASV, tad viņa grāmatās varēja notikt vistrakākās lietas. Imermanim ir vesela romānu sērija par bijušajiem policistiem, bet pēc tam privātdetektīviem Mūnu un Deiliju – „Pavadonis met ēnu”, „Lidmašīnas krīt okeānā”, „Hamburgas orākuls”, „Seifam vajadzīgs kramplauzis” un šķiet, ka arī „Slepkavība zem lietussarga” bija par to pašu. Divpadsmit gadu vecumā tās bija vienas no aizraujošākajām grāmatām, kādas vispār bija pieejamas tādam bērnam tuvējā bibliotēkā. Jāņem vērā, ka tolaik tāds „Kontinents”, kas mūs biezā slānī apgādātu ar prastiem trillerīšiem, nevienam pat sapņos vēl nerādījās. Tomēr „Viesnīcas „Holivuda” rēgi” kaut kā man bērnībā bija paslīdējuši garām un tagad nespēju pretoties kārdinājumam atgūt nokavēto.

Grāmatas sižets ir brīnišķīgi sviestains, personāži klišejiski un darbības vide butaforiska, bet tā nu tolaik padomju rakstnieki attēloja ļaunās un samaitātās ārzemes un reti kurš tajās bija reāli pabijis. Mazā Spānijas piejūras kūrortpilsētiņā Panotarosā no gangsteriem un žurnālistiem slapstās kāda amerikāņu miljonāra ģimenes locekļi. Pavisam negaidīti tur pārbiedēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā no zila gaisa nozveļas amerikāņu bumbvedējs, tam seko elles ugunis un lielāka efekta labad arī līķis divos piegājienos. Savukārt miljonāra sieva un dēls pēkšņi nejauši noindējas ar vecu desu (nu ko gan citu tie miljonāri, lai ēd, ja ne bojātas desas), bet meita mīklaini pazūd. Mūnam un Deilijam atliek tikai ķerties pie darba – tikt skaidrībā, kas noticis un atrast pazudušo. Skaidrs, ka grāmatas notikumi izrāpo ārpus realitātes robežām ātrāk, nekā pārbiedēti tarakāni no draņķīgas kafejnīcas virtuvē aizmirsta kūkas šķīvīša. Lai gan nobeigums pieļauj šādas tādas vaļības pret īstenību, tas tomēr nešķiet īpaši veiksmīgs.

Lasot grāmatu ar šodienas skatījumu, ir skaidrs, ka Imermanim ir bijis labs ķēriens uz spriedzes romāniem, un viņš tādus ir spējis rakstīt ne sliktāk par mūsdienu tikpat sviestaino trilleru autoriem. Sižets ar visu savu grēcīgumu attiecībā pret realitāti ir savērpts grodi un aizraujoši. Neticami, bet autors ir pamanījies vienā romānā iekļaut pusjukušus amerikāņu militāristus, ekstravagantu spāņu marķīzu ar noplukušu pili, Vatikāna priesteri ar nēģeri, gaišreģi Minevru Zingeri, kura regulāri telepātē uz Pulsomonīdu, pagrīdniekus antifrankistus, korumpēto vietējo policiju, kaprīzu Holivudas dīvu ar mīļako, dubultniekus, viltvāržus, narkomafiju, slepenu mīlas romānu, ūdeņraža bumbas, apslēptus dārgumus, slepenas alas, mirdzošu ģindeni un vēl šo to. Piedevām visu šo ķīseli autors par spīti visām pielaistajām lažam ir kaut kā novedis līdz puslīdz loģiskām, lai arī ne pārāk sakarīgām beigām. Pat zinot nobeigumu, lasīt bija interesanti, nu labi, vietām arī smieklīgi, bet jāgarlaikojas nebija. Personāži ir visai kolorīti un kaut kur grāmatas vidū aizdomājos, ka tā tak ir sarakstīta vienkāršā, bet labā un gaumīgā latviešu valodā, kuru atšķirībā no krietnas daļas mūsdienu dīvaino tulkojumu lasīt ir tīri patīkami. Jāpiezīmē, ka šis ir no tiem romāniem, kurā sievietes sauc par Lellītēm, nēģerus par nēģeriem, bet par geju eksistenci neviens pat nenojauš. Kā jau sešdesmito gadu padomju literatūra, grāmata ir mūsdienām neparasti tikla un šķīsta. Starp citu, Imermaņa detektīvromāni kādreiz bija populāri ne tikai Latvijā, tie ir tulkoti 13 valodās, tajā skaitā arī krievu un izdoti gana lielos metienos kādreizējā Padomju Savienībā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka sākumā domāju šo romānu blogā nepieminēt, jo izlasīju to vairāk aiz nostaļģiskiem nekā literāriem apsvērumiem. Bet galu galā latviski rakstītajām grāmatām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības. Tās tomēr ir tik dažādas un daudzveidīgas

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson, Great Britain: Doubleday, 2008.

imagesDeviņdesmitajos gados „Kontinents” (droši vien aiz kaut kāda pārpratuma) izdeva Keitas Atkinsones pirmo grāmatu „Neredzamo stundu muzejs”. Tā man ļoti patika un jāatzīstas, ka es mazliet sabēdājos, kad izlasīju, ka Atkinsone ir mainījusi žanru un tagad normālu romānu vietā raksta detektīvus. Pirmās divas grāmatas no sērijas par privātdetektīvu Džeksonu Broudiju („Case Histories”, „One Good Turn”) 2008. gadā Silvijas Brices tulkojumā tika izdotas arī latviski. („Lietu vēsture”, „Kur ir, tur rodas”). Kā zināms, visas nelaimes šajā pasaulē ceļas no salīdzināšanas un diemžēl Atkinsones pirmajam romānam, par kuru viņa savulaik pelnīti saņēma Vitbreda balvu, tās patiešām nestāvēja klāt. Tomēr grāmatas nepavisam nebija sliktas – it sevišķi „One Good Turn”, tāpēc es nolēmu lasīt arī turpinājumus stāstiem par Džeksonu Broudiju.

Par laimi Keita Atkinsone, kura dzīvo Edinburgā (tā nu ir viena ar detektīvromānu rakstniekiem un noziedzniekiem apsēsta pilsēta) neraksta klasiskos detektīvus, kuros svarīgākais ir izmeklēšanas process ar dedukciju, indukciju un sazin ko vēl. Viņas romāni vispār neatgādina detektīvus, tajos daudz lielāka vērība ir pievērsta tēliem, to savstarpējām attiecībām un parasti visai virtuozi savērptajam sižetam ar daudziem negaidītiem un neticamiem pavērsieniem. Atkinsones aprakstītie noziegumi ir vienkāršāki par vienkāršu. Tā arī šī grāmata ar tik optimistisko nosaukumu sākas ar asiņainu slaktiņu labības laukā, kad kāds psihs (ja kas, tiesa viņu atzīst par pilnīgi normālu, ko gan tādu ir jāizdara, lai tevi atzītu par nenormālu?) ar nazi noslepkavo veselu ģimeni – māti un divus bērnus. Izglābties izdodas tikai trešajam bērnam – sešgadīgai meitenītei. Romāna darbība norisinās trīsdesmit gadus pēc tam. Lai gan slepkavīgajam psiham ir piespriests mūža ieslodzījums, viņu par labu uzvedību tagad no cietuma atbrīvo.

Romānā mēs atkal satiekam jau no iepriekšējām grāmatām labi pazīstamus personāžus – bijušo privātdetektīvu Broudiju, kurš kā parasti iekuļas pārdabiska rakstura nepatikšanās ar aitām, vilcieniem un sievietēm. Nelaimes viņam seko pa pēdām un viņa pasaule ir visai neomulīga vieta.

He didn’t like her taking the Tube, he didn’t like anyone taking the Tube any more. Fires and accidents and suicide bombers and police marksmen and nutters who could send you falling under a train with just a quick prod in the back.- the Undergraund was fertile place for disaster.

Arī policijas inspektore Luīze Monro vēl joprojām izmisīgi mēģina pasargāt sievietes un bērnus no apkārt klīstošiem psihiem vai vienkārši idiotiem ar lielām mašīnām. Dažreiz tas pat izdodas, bet par to nākas maksāt dārgi. Nāve ir viņas ikdienas darba sastāvdaļa. Viņas pasaule izskatās vēl drūmāka nekā tā, kurā mitinās Broudijs.

Laika posmā starp iepriekšējo grāmatu un šo Džeksons un Luīze ir pamanījušies apprecēties, bet, protams, ne jau viens ar otru. Tā nu mēs uzzinām arī visas viņu laulības dzīves peripetijas, kas man tomēr šķita garlaicīgākās šīs grāmatas lappuses.

Romānā darbojas arī vairāki citi izteiksmīgi varoņi – bārene Redžija (es labi saprotu, ka tik sakarīgi pusaudži var eksistēt vienīgi rakstnieku iztēlē, nevis realitātē, tomēr man viņas tēls vienalga patika) viņas kriminālais brālis un slaktiņā izdzīvojusī Džoanna.

Tāpat kā iepriekšējos Atkinsones romānos arī šajā sižets ir izveidots eleganti – visas neticamās sakritības un it kā nejaušās detaļas beigās jauki saliekas pa vietām. Līķu ir patiešām daudz, mēģināju saskaitīt – brr, ļoti daudz. Iespējams, ka pat vairāk nekā abās iepriekšējās grāmatās kopā. Autorei ir asa mēle, skats uz dzīvi ironisks un savdabīga, ļoti melna humora izjūta. Es pat teiktu, ka rakstniecēm neierasti melna – vietām pat ļauna un robežojas ar diskomforta sajūtu. Romānā vispār ar varoņiem visu laiku notiek pārsvarā sliktas lietas, tuvinieki mirst viens pēc otra. Būt vienīgajam izdzīvotājam slaktiņā ir nepanesami smagi. Iespējams līdzīgi kā Laikai kosmosā.

‘Laika’, she would say, ‘the first dog in space. She died of heat and stress after a few hours. She was rescued from an animal centre, she must have thought she was going to a home, to a family, and instead they sent her to the loneliest death in the world. How sad.’

It kā jau romānā ir dota cerība, ka ir iespējama dzīve arī pēc tam, kad viss ir zaudēts, tomēr viena no atziņām ir – ja ar tevi kādreiz ir noticis kaut kas šausmīgi slikts, tad tu nepavisam neesi pasargāts no tā, ka tas notiks vēlreiz. Saprotams, ja ar tevi nekas slikts līdz šim nav noticis, tāpat neesi ne no kā pasargāts. Pēc grāmatas izlasīšanas bezmaz sāc atskatīties pār plecu – vai arī tev pakaļ rātni netipina ļauni smīnošās likteņa dievietes.

„When Will There Be Good News?” lasīju angliski – un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu iepriekšējo romānu tulkojumi. Vienkārši citu variantu nebija. Vispār ar manām ne pārāk labajām angļu valodas zināšanām to lasīt bija negaidīti grūti. Romāns ir piebāzts ar neskaitāmām literārām un popkultūras atsaucēm, latīņu teicieniem, kaut kādu sasodītu dzeju aizvēsturiskā angļu valodā, dažiem skotismiem un frāzēm spāņu un franču valodā. Un nekādu tulkojumu vai paskaidrojumu (varētu padomāt, ka viņi visi GB ir studējuši klasiskās valodas un angļu literatūras vēsturi). Tāpēc lasot ļoti daudz ko ignorēju, jo citādi process būtu nežēlīgi ievilcies. Tomēr lasot oriģinālu, ir vieglāk pamanīt arī daudzās, jaukās atsauces uz kino, piemēram, klasiskajiem amerikāņu vesterniem Broudijam veltītajās nodaļās, kas latviskajā tulkojumā iespējams pazustu bez pēdām. Tagad vismaz bija labi saprotams, kāpēc nodaļa, kuras darbība notiek naktī, saucas „High Noon”. Savukārt bez vecākiem palikušās Redžijas nodaļas ir pilnas ar atsaucēm uz antīkajām traģēdijām un Dikensu – pieļauju, ka bez tādām angļu literatūrā rakstīt par bāreņiem vienkārši nav piedienīgi.

Lai arī romāns ir tālu no pilnības, kā detektīvs tas man patika tīri labi. Vienīgi tā pirmā daļa varēja būt īsāka – ne tik stiepta un saraustīta. Es droši vien lasīšu arī nākošo grāmatu par Broudiju – „Started Early, Took My Dog”. Kā noprotams, viņš tajā tiek vismaz pie suņa. Tas izklausās cerīgi.