Tag Archives: detektīvi

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”

Vladzimirs Karatkēvičs “Karaļa Staha baismā karadraudze”, no baltkrievu val. tulkojis Talrids Rullis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1985 (Уладзімір Караткевіч, La Дзікае паляванне караля Стаха, 1964)

Turpinot sadarbību ar grāmatu glābēju, savā īpašumā ieguvu vēl vienu astoņdesmito gadu izdevumu plānajos vāciņos – Vladzimira Karatkēviča “Karaļa Staha baismo karadraudzi”. Tās autors ir pazīstams baltkrievu rakstnieks un dzejnieks, un pār mani nāca atklāsme, ka, lai gan Baltkrievija atrodas pavisam netālu, es gandrīz neko no baltkrievu literatūras neesmu lasījusi (nu vienīgi Nobela laureāti Svetlanu Aļeksijeviču). Patiesība ir vēl ļaunāka, sapratu, ka arī par netālās Baltkrievijas vēsturi man ir samērā miglaini priekšstati. Tāpēc palasīt vēsturisku šausmeni (tiesa gan, ar marksisma – ļeņinisma elementiem), kuras darbība norisinās tagadējās Baltkrievijas teritorijā, bija ļoti noderīgi.

Grāmatas notikumi risinās 19. gadsimta beigās – nolādētajos astoņdesmitajos gados. Ļoti nomaļā Poļesjes novada daļā, kuram apkārt ir vieni vienīgi purvi un dūkstāji, ierodas jauns zinātnieks, etnogrāfs Andrejs Belareckis, lai, tautas atmodas iedvesmots, vāktu senas baltkrievu leģendas un teiksmas, kas citādi pazustu nebūtībā. Pa ceļam pats gandrīz pazūdot nebūtībā kādā purva pūņā, Andrejs nonāk milzīgā, bet galīgi nolaistā pilī – Dzūksta Eglēs, kurā mitinās vientuļa un stipri ķerta jaunuve Nadzeja Janouska, senas 13. gadsimta izcelsmes muižnieku dzimtas pēdējā dzīvā atvase un Dzūksta Egļu muižas vienīgā mantiniece. Sākumā Andrejam jaunuve šķiet galīga nīkule, neglītene un vispār dzīva mirone, bet uzzinot vairāk par situāciju un baismajām šausmām, kas valda apkārt, viņā pamostas bruņnieciskas jūtas un romantiskais jauneklis nolemj jaunavu izglābt no viņas šķietami neizbēgamā ļaunā likteņa.

Autors ir pacenties un Dzūksta Egļu pils ir apsēsta ar visiem iespējamajiem rēgiem. Naktīs pa tukšajām telpām klīst un ļauni smejas Mazais Cilvēks, kas vienmēr vēsta par kāda Janouska nāvi. Pilnmēness laikā parādās Zilā Sieviete, bet naktīs ap pili vientulīgajā tīrelī siro spokaini jātnieki cietsirdīgā karaļa Staha vadībā. Sena leģenda vēsta, ka viens no Janouskiem 1602. gadā ir brutāli un nodevīgi noslepkavojis karali Stahu un viņa divdesmit vīrus pēc veiksmīgām purva lūša medībām. Tak Staha rēgs ir ātri vien augšāmcelies un nozvērējies atriebties visiem neģēlīgā Ramana Janouska pēctečiem līdz divdesmitajam augumam, un kopš tā laika mēdzot draudīgi klīst pa purvājiem un biedēt Janouskus, kas, ieraugot baiso karadraudzi, bieži mēdz uzreiz aiziet ar sirdi. Un, kāda sakritība! Nadzeja ir tieši divdesmitās Janousku paaudzes pārstāve. Andrejs ir racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks, kurš to visu novērtē kā pilnīgu sviestu un interesantu papildinājumu savam leģendu krājumam. Bet tad viņam pašam kādā naktī vientulīgajos dumbrājos gadās satikties ar baismajiem jātniekiem…

Stāsts “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet tagad ir kļuvis par baltkrievu literatūras klasiku un baltkrievu bērneļiem to jālasa literatūras stundās, tāpat kā mums “ Straumēni”. Grāmata ir dinamiska un ļoti atmosfēriska. Tajā ir brīnišķīgi aprakstīts drūmais rudens, tumsa, baisā apkārtne, depresija un nolemtība. Tā ir ļoti piemērota lasāmviela tādiem tumšiem rudens vakariem kā tagad. Mazliet traucēja tas, ka autors nešķīsti daudz sava sižeta elementu ir aizņēmies no 19. gadsimta klasiķu darbiem – īpaši Konana-Doila “Bāskervilu suņa”, Ērvinga “Klusās ielejas” un Gogoļa “Briesmīgās atriebības”. Arī leģenda par baismo karadraudzi Eiropā ir plaši sastopama un, iespējams, ka cēlusies no skandināvu mīta par Odinu un viņa bandu, kas naktīs siro savākdama noklīdušas dvēseles. Jāņem vērā arī grāmatas sarakstīšanas laiks, tāpēc tajā liela uzmanība ir pievērsta tieši šķiru cīņai un nelaimīgās baltkrievu tautas apspiestībai un smagajam stāvoklim. Tāpēc stāstā visi šļahtiči ir kariķēti deģenerāti, bet zemnieki ir forši džeki, un pa vidu gadās arī pa kādam revolucionāram ideālistam. Turklāt ik pa brīdim autors izplūst patētiskās vaimanās par savu nabaga baltkrievu tautu un tās šaušalīgi traģisko likteni (es uzreiz pat nespēju atcerēties kaut ko šīm vaimanām analoģisku latviešu literatūrā, bet gan jau ir).

Karaļa Staha mežonīgās medības

Tomēr kopumā grāmata man patika. “Karaļa Staha baismā karadraudze” ir romantiski gotisks vēsturiskais detektīvs ar nacionālisma un marksisma-ļeņinisma elementiem, kas pati par sevi ir graujoša kombinācija. Autors grāmatā ir iekļāvis arī informāciju par baltkrievu tautas senajām paražām, ēdieniem, dzērieniem un šo to arī par vēsturi. Un tas zvērīgais slaktiņš nobeigumā bija labs. Protams, autors daudz ko ir safantazējis, bet šo stāstu tas padarīja tikai daiļāku un poētiskāku. Piemēram, teiksmainie, sen jau izmirušie Poļesjes lāsumainie zirgi driganti, kas spēj auļot pāri dūksnājiem un akačiem (nē, tādas zirgu šķirnes nekad nav bijis). Un vēl tie purva leopardi, kas ķersta un ēd vientuļus garāmgājējus (ai, es taču gandrīz jau sāku guglēt Baltkrievijas purva leopardus). Un, apžēliņ, medības ar gepardiem!

Nobeigumā jāpiebilst, ka pēc grāmatas motīviem bija uzņemta savulaik populāra padomju šausmu filma “Karaļa Staha mežonīgās medības” (“Дикая охота короля Стаха”, 1979). Tā bija viena no tik retajām padomju šausmenēm, kuru laikā varēja jauki padrebuļoties kinozālē, un noskatoties filmu tagad, jāatzīst, ka, uzņemot kino, ar tik ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, tā ir izdevusies negaidīti laba un atbilstoša grāmatas noskaņai.

Bet pēc tam parādījās jātnieku neskaidrās ēnas. Vējā plīvoja zirgu krēpes, no saitēm vaļā palaistie gepardi skrēja pa priekšu baismajai karadraudzei. Un viņi traucās pa viršiem un pāri dumbrājam bez trokšņa. Arī jātnieki kusēja, bet no pretējās puses atlidoja medību trokšņi. Un visiem pa priekšu, mēness apspīdēts, joņoja kā dūmakā tītais milzenīgais karalis Stahs. Un acis zalgoja gan zirgiem, gan cilvēkiem, gan gepardiem.

Baismā karadraudze joņo pa viršiem, pa bīstamo dūkstāju un joņos tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule. Šī karadraudze ir mūsu zeme, kuru mēs nemīlam un kura ir briesmīga. Ak, dievs, apžēlojies par mums!

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”, no somu valodas tulkojusi Anete Kona, Rīga: izdevniecība “Pētergailis”, 2018 (Eppu Nuotio, Myrkkykeiso, 2017)

Lai gan vairāki grāmatu blogeri ir atzinušies, ka viņus šogad ir piemeklējusi grāmatu mazlasīšanas krīze, man tomēr ar lasīšanu sokas tīri labi. Ar grāmatu aprakstīšanu gan ne visai. Bet kaut ko lietas labā ir jādara, vai, precīzāk, vienkārši jāsāk rakstīt, tāpēc šoreiz par mazu un piemīlīgu somu krimiķīti “Indīgais velnarutks”. Ziemeļnieku kriminālromānu reputācija ir labi zināma – atriebīgi maniaki, kas ieradīsies pie tevis ar elektrisko zāģi un sāks dzīvu sadalīt gabalos tāpēc vien, ka pirms trīsdesmit septiņiem gadiem esi pabraucis garām ar velosipēdu brīdī, ka viņam ir bijis slikts noskaņojums (vai vienkārši esi līdzīgs viņa mātei), neaprakstāmi zvērīgas slepkavības, baisas bērnības traumas, skarbi izmeklētāji alkoholiķi ar neizdevušos ģimenes dzīvi – un tas viss uz drūmu, klinšainu ainavu fona. Nu, lūk, “Indīgais velnarutks” ir patīkams izņēmums šajā drūmajā kompānijā. Tas drīzāk ir jauks, maigs ziediņš, kas nejauši izplaucis ledainajā ziemeļu vējā.
Romāna galvenā varone ir pensionēta kartogrāfe Elēna Lehde, atraitne, kuras vaļasprieks ir apceļot skaistākos pasaules dārzus. Un, jā, mani uzreiz piemeklēja balta skaudība par Somijas pensiju sistēmu, kas pieļauj šādu dzīvesveidu jau 58 gadu vecumā. Elēnai ir arī par viņu divdesmit gadus jaunāks mīļākais, bet pārējā laikā, kad viņa neceļo vai nav aizņemta ar savu mīļāko, spriganajai somu pensionārei nav īsti, ar ko nodarboties. Tāpēc viņa bieži bāž degunu kaimiņu darīšanās un darbojas kaut kādā somu sieviešu biedrībā, kas romānā ir saukta vienkārši par martām (cik sapratu, tad to misija ir palīdzēt somu sievietēm nekļūt par pilna laika moceklēm). Kad izrādās, ka ir pazudusi Elēnas auklējamā bērna māte, Elēna var saspicēt ausis un parakāties arī šajā virzienā.
Vispār es biju mazliet pikta, ka grāmata tiek reklamēta kā dārzu detektīvs, jo nekādu dārzu tajā vienkārši nav. Ar pāris Vikipēdijā sagrābstītiem faktiem par Berlīnes botānisko dārzu un vienas neziedošas pojeņu dobes aprakstu ir stipri par maz. Vārdu sakot, nav tas nekāds dārzu detektīvs, tie atkal ir kārtējie izdevēju meli. Jāatzīst, ka es uz tiem uzķēros un galvenokārt tāpēc vispār romānu paņēmu bibliotēkā. Jāpiebilst, ka romāna tekstā bija diezgan daudz dīvainu drukas kļūdu. Piemēram, mellenes tika sauktas par mElēnēm
Godīgi jāatzīst, ka “Indīgajā velnarutkā” arī no detektīvintrigas ir maz. Sižetā ir pārlieku daudz nejaušu sakritību un vainīgais kļūst skaidrs diezgan ātri. Vairāk jau te ir visādas ģimenes lietas un sadzīves būšanas. Autore arī mīl sīki aprakstīt, kas Elēnai ir mugurā, kā viņa ir uzkrāsojusies, un ko viņi tur ēd (visādus garšīgus somu un ne tikai somu ēdienus, brūkleņu uzputeni, melleņu kūku ar vaniļas mērci, u.c.)
Toties romānā ir daudz mūsdienu somu dzīves ainiņu un ar galveno sižeta līniju tiešā veidā nesaistītu personāžu. Te ir vientuļā māte Silja ar savām problēmām (laikam attiecībā uz vientuļajiem vecākiem Somijas sociālā sistēma ne tuvu nav tik labvēlīga kā pret pensionāriem). Memļacīgs pusaudzis Samuels, kurš romānā it kā pieaug (atrod ar ko kniebties), bet beigās vienkārši no mātes aprūpes pāriet draudzenes aprūpē, kas somu jaunietim acīmredzot ir ievērības vērts sasniegums. Viņa māte Irina ir krievu pianiste, ar ne visai skaidru pagātni. Romānā ir manāmas dažas atsauces uz Bergmanu, jo lielākās kaislības notiek ap Zemeņlaukiem, kas ir kādas dzimtas vasaras mājiņa pie jūras.
Grāmatas darbība lielākoties norisinās Turku pilsētā, kur dzīvo Elēna un pazudusī sieviete. Tieši šovasar sanāca tur pabūt, tāpēc, lasot romānu, bija viegli atsaukt atmiņā aprakstītās vietas – Turku pilsētu, klinšainās salas un burvīgās somu vasaras mājiņas uz tām.
Un, protams, “Indīgais velnarutks” ir romānu sērijas pirmā grāmata. Autore ir paspējusi uzrakstīt arī turpinājumu, kura nosaukumā ir pieminēta līdakaste, kas, kā bija noprotams no gugles tulkotāja, somiski tiek saukta par vīramātes zobu (tā laikam ir norāde uz nākamā romāna tēmu).
“Indīgais velnarutks” ir ļoti nepretencioza, ne pārāk gara un ne pārāk nogurdinoša grāmata, kuru ir jauki palasīt vakaros, kad negribas pievērsties nekam nopietnākam.

 

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Reimonds Čandlers „Ilgās atvadas”

Raymond Chandler, The Long Goodbaye, 1954

Mūsdienās ir grūti būt par detektīvromānu rakstnieku. Lai izpatiktu lasītājiem un noturētu viņu interesi visu laiku nākas izdomāt aizvien brutālākas slepkavības pēc iespējas dīvainākos un nebijušos veidos, līdz bezjēdzībai samudžinātus sižetus, jancīgākus un smieklīgākus izmeklētājus un psihopātiskākus slepkavas, to visu papildinot ar krietnu devu fizioloģiski pretīgi aprakstītas vardarbības un seksa. Bet Reimonda Čandlera „Ilgās atvadas” ir tapušas pavisam citā gadsimtā un ir klasiska, tīra noir paraugs ar visām žanra klišejām un jaukumiem. Šis romāns ir sestais sērijā par Fīlipu Mārlovu. Latviski no tiem ir izdoti divi – „Sieviete ezerā” un „Dziļais miegs” (lasīju tos jau pasen).

The Long GoodbayeRomāna darbība norisinās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Kalifornijā. Galvenais varonis Mārlovs ir privātdetektīvs. Vientuļš vilks, kuram nu jau ir pāri četrdesmit, ciniķis un romantiķis vienā personā. Naudas viņam praktiski nav, bet savas dienas Mārlovs pavada atšujot iespējamos klientus (pārsvarā tos, kam pazudušas sievas vai kaimiņiene indē kaķus), risinot šaha uzdevumus, tik kaislīgi smēķējot, it kā viņa dzīves mērķis būtu nomirt ar plaušu vēzi, bāros strebjot kokteiļus un iepazīstoties ar visādiem apšaubāmiem tipiem un nīgri filozofējot par pērkamās patērētaju sabiedrības maitiskumu un dzīves bezjēdzību. Kā jau skarbajam džekam pienākas, viņš pie katras iespējas uzprasās, lai viņam sadod pa muti (bieži viņš to dabū arī) un arī pats mēdz labprāt izkauties. Vēl Mārlovs ir izstrādājis smalku blondīņu klasifikāciju.

All blondes have their points, except perhaps the metallic ones who are as blond as a Zulu under the bleach and as to disposition as soft as a sidewalk.

Par spīti vientuļajam dzīvesveidam Mārlovs pamanās sadraudzēties ar kādu alkoholiķi, kas apprecējis miljonāra meitu (protams, viņi abi ir skarbie veči, un draudzība pārsvarā izpaužas kopīgā kokteiļu strēbšanā, runā viņi maz). Skaidrs, ka ar tādiem privātdetektīviem draudzēties ir bīstami, drīz vien draugam sanāk pamatīgas nepatikšanas, kurās iepinas arī Mārlovs, kuram ir sava, ļoti savdabīga, bet stingra taisnīguma izjūta. Tādēļ pēc drauga nāves viņš uzsāk izmeklēšanu uz savu roku, lai gan visi – policija, prokuratūra, miljonāri un gangsteri viņu sirsnīgi brīdina to labāk nedarīt. Izmeklēšana izpaužas tādējādi, ka Mārlovs smēķē vēl vairāk (lasot vienu brīdi šķita, ka pat grāmata no tā ir sākusi kūpēt un ost pēc cigaretēm, bet tie bija tikai kaimiņi uz apakšējā balkona), strebj tos pašus kokteiļus, kā arī vēl vairāk uzprasās un dabū pa muti. Nu vēl viņš ievāc dažas izziņas un daudz domā. Ar to arī pietiek, lai atrisinātus lietas labāk nekā policija. Šķiet, ka tāds privātdetektīva darbs Amerikā nemaz nav sarežģīts.

Romānu lasīt bija ļoti patīkami. Tas ir atmosfērisks, melanholisks, depresīvs un lēnīgs. Tveicīgās, dūmakainās Kalifornijas ainavas, skarbi vīrieši gaišos uzvalkos, liktenīgas sievietes vienmēr elegantos tērpos – skaistas, bet bīstamas un nodevīgas, nežēlīgi gangsteri, pērkami policisti, miljonāri, kas uzskata, ka var nopirkt visu, utt. Viss bezgala skaisti, eleganti, ironiski un ciniski, kā tam labā nuārā pienākas būt. Grāmatā darbojas arī populāru vēsturisko (ar erotisko ievirzi) bestselleru rakstnieks (protams, arī alkoholiķis), tāpēc autors ir krietni paironizējis par to rakstītājiem, izdevējiem un lasītājiem, radošajām krīzēm un citām rakstnieku profesionālajām nepatikšanām.

„Ilgās atvadas” ir viens no labākajiem noir detektīvžanra paraugiem un lasot ir viegli iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz ekrāna (vislabāk jau melnbaltā izpildījumā). Reimonds Čendlers ir darbojies arī Holivudā kā scenārists brīnišķīgajai Billija Vaildera Double Indemnity un pēc viņa romāniem ir uzņemtas vairākas klasiskās noir filmas (“The Big Sleep”, “The Lady in the Lake”, “Farewell, My Lovely”). Arī „Ilgās atvadas” ir ekranizētas, bet nekā noir, bet jau kā neo-noir filma septiņdesmitajos gados (lai saprastu, par ko vispār ir runa, der izlasīt Ditas Rietumas Film Noir :)).

Bet nu atvadīties – tas ir mazliet mirt.

The French have a phrase for it. The bastards have a phrase for everything and they are always right. To say goodbye is to die a little.

Kas tad ar to Hariju Kebēru patiesībā ir?

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu”, no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Joël Dicker, „La Vérité sur l’Affaire Harry Quebert, 2012)

 

Uzreiz brīdinu, ka šis ir solidaritātes raksts, kas rakstīts atbalstam visiem tiem, kas ir rakstījuši un vēl rakstīs par mīklaino Harija Kebēra lietu. Patiesībā es nemaz neplānoju pieminēt šo grāmatu blogā, bet tad sapratu, ka man vienkārši nav izvēles, neglābjamais jau ir noticis – grāmata ir izlasīta. Un neviens grāmatu blogeris, kas izlasījis „Patiesību par Harija Kebēra lietu” vairs nav tāds kā pirms tam – viņam nenovēršami par TO ir jāuzraksta. 🙂 Skaidrs, ka mēs pa visiem tagad uztaisīsim Dikēram mazu, smuku reklāmu un gan jau kāds grāmatu izlasīs tikai tāpēc vien, lai pats tiktu skaidrībā ar samudžināto Harija Kebēra lietu un blogeru tikpat samudžinātajiem un pretrunīgajiem viedokļiem. Lai gan romānam fanu noteikti netrūks arī bez mūsu mizerablā ieguldījuma tā popularizēšanā..

Patiesība par Harija Kebēra lietuBūtībā jau par grāmatu nav daudz ko teikt. Tas ir viduvējs ne visai labi nostrādāts ražošanas romāns, kādus bestselleru autori štancē pēc vienas piegrieztnes kā klonētas aitas. Šķiet, ka galvenā viņu panākumu atslēga ir tekstos pārsvarā lietot tikai vienkāršus nepaplašinātus teikumus.

Autors ir jauns šveiciešu rakstnieks (visi tagad draudzīgi nosvītro savu grāmatu bingo lauciņu „A book written by someone under thirty”), kuram acīmredzot neļauj mierīgi gulēt Dena Brauna, Stīga Larsona un citu populāru trilleru autoru lauri (un nauda). Galu galā rakstnieka vēlme nopelnīt kādu naudiņu ar savām grāmatām tak nav nekas peļams. Un dzīve Šveicē noteikti ir ļoti dārga.

Romāna saturu grāmatu blogu pastāvīgie lasītāji gan jau tagad zina no galvas – slavens rakstnieks ar piemājas dārziņā apraktu meitenes līķi, maza pilsētiņa, kuras iedzīvotāji laikam drēbes krauj kaudzēs istabas stūros, jo visiem skapji ir piebāzti ar veciem skeletiem, un jauns rakstnieks, kurš ir uzņēmies cēlo misiju šajā lietā nest apskaidrību visai pasaulei.

Patiesībā, ja grāmatā nebūtu tik daudz salkanā manierē sarakstītu ūdeņainu iestarpinājumu par kaiju barošanu un tamlīdzīgi, es to novērtētu kā puslīdz ciešamu trilleri. Sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu un skaidrs, ka atrisinājumu uzminēt ir visai grūti, bet diemžēl ne dēļ Dikēra literārās meistarības. Vienkārši autors visu laiku lasītājam brutāli kabina uz ausīm makaronus, un ne jau kādu smalku itāļu pastu, bet zemas kvalitātes roltonus, kas lasot izraisa mazliet nepatīkamu sajūtu, kāda vienmēr neviļus rodas, kad redzi, ka kāds tevi mēģina prasti apčakarēt. Turklāt nobeigums pēc visām autora bezgalīgajām manipulācijām rada pamatīgu vilšanos. Kopumā šī ir grāmata, kas visu laiku mēģina izlikties gudrāka un sarežģītāka nekā tā patiesībā ir. Un, ziniet, salīdzināt to ar Nabokovu ir vistīrākā zaimošana.

No tulkojuma mani favorīti šoreiz bija „pogroms” un „baltie supremātisti”. It kā saprotami, kas ar to ir domāts, tomēr tieši vārdu pārcēlumi no svešvalodām nav ausij tīkami.

Varētu turpināt par visai dīvainajiem romāna personāžiem (stāsts par Lielisko bija nosperts no kāda tīņu literārā žurnāla, Nolas tēls bija uzkonstruēts tik samāksloti, ka ap romāna vidu pārstāju ticēt, ka viņa varētu būt cilvēks nevis citplanētiete no Centaura Alfas zvaigžņu sistēmas), bet tāpat Harija Kebēra lietai esmu veltījusi vairāk laika nekā tā būtu pelnījusi. Jūlijā mēģināšu blogā pievērsties labākai literatūrai, bet par to rakstīt vienmēr ir daudz, daudz grūtāk nekā par ikdienišķajiem ražošanas romāniem.

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, „Fazānu slepkavas”

Jusi Adlers-Olsens „Sieviete būrī”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, (Jussi Adler-Olsen, Kvinden i buret,2007),
„Fazānu slepkavas”, no dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012, (Jussi Adler-Olsen, Fasandræberne,2008)

Nav jau gluži tā, ka, ieejot bibliotēkā, es tiktu apmētāta ar Ziemeļvalstu detektīvromāniem, bet izvairīties no tiem arī ir grūti, jo atbilstoši pēdējā laika modei kāds no tiem detektīvu plauktā vienmēr ir pa ķērienam. Tā nu izklaidei paņēmu izlasīt dāņu rakstnieka Jusi Adlera-Olsena pirmos divus romānus par Q nodaļu (pavisam šobrīd ir iznākuši pieci, bet latviski ir tulkoti trīs no tiem). Lai arī ir dzirdēts, ka šo sēriju neesot vērts pūlēties lasīt hronoloģiskā secībā, es tomēr ieteiktu to darīt. Arī pats autors savās intervijās apgalvo, ka viņa sākotnējā iecere esot bijusi uzrakstīt pasaulē garāko detektīvromānu – vismaz 4500 lappuses. Un izskatās, ka dažas sižeta līnijas patiešām vilksies vēl kādu desmit grāmatu garumā.

Sieviete buriNeapšaubāmi lielākā Q nodaļas grāmatu sērijas veiksme ir autora radītie personāži. Karls Merks gan ir bezmaz kā klonēts no līdzīgiem skandināvu detektīviem – drūms, nekomunikabls, ar traumatisku pagātni un ne pārāk veiksmīgām attiecībām ar sievietēm. Vienīgi nedzer tik daudz kā daži no viņa līdziniekiem. Toties sīrietis Asads ar saviem nepārspējamajiem izlēcieniem, tumšo pagātni, zaļajiem gumijas cimdiem un šķebīgajām substancēm (garda piparmētru tēja ar mazu drusku cukura) un melni dizainētā, neveiklā un spītīgā Roze romāniem piešķir tīkamu dzīvīgumu. Patiecoties šai neiespējamajai kompānijai, es droši vien lasīšu arī turpinājumus, jo gribas zināt kaut ko vairāk par Asada mīklaino pagātni. Un kas gan īsti notika Amagerā? To mums droši vien pastāstīs labi ja septītajā grāmatā. Un vai Roze turpinās buktēt kolēģu mašīnas un darba ballītēs ielaisties nepiedienīgos sakaros? Un kā atrisināsies skumjais stāsts par Hārdiju?

Kriminālpolicijas ikdiena abos romānos ir izklāstīta gana saistoši. Attiecības ar priekšniecību, Q nodaļas finansēšanas nianses, policijas reforma – tieši šīs it kā ne pārāk aizraujošās tēmas man autora izpildījumā patika tīri labi. Viņam ir visnotaļ simpātiska humora izjūta un spraigs stāstījuma stils.

Lai arī kopumā Jusi Adlers-Olsens raksta labi, abu grāmatu vājākā vieta bija noziegumu sižeti. Tie tomēr šķita detektīvromāniem pārlieku vienkārši. Un laikam to saprotot, autors jau ļoti ātri abās grāmatās lasītājam visu pasniedz uz paplātes. Ja „Sievietes būrī” vainīgo un patiesībā arī visu stāstu man pilnībā nospoilerēja grāmatas pēdējais vāks, tad „Fazānu slepkavās” jau, lasot pirmo nodaļu, bija skaidrs, kurš būs nelaimīgais medījums.

Fazanu slepkavasJa „Sieviete būrī” bija ļoti klišejisks un Āzijas filmās daudz apspēlēts atriebības stāsts (protams, pielāgots Dānijas apstākļiem), tad savukārt „Fazānu slepkavas” bija variācija par „Mehānisko apelsīnu” – turklāt Kubrika filmu, nevis Bērdžesa grāmatu. Lai kā man patīk Kubriks, es nekad neesmu spējusi izprast cilvēku sajūsmu par šo viņa filmu. Tā nu pēc abiem romāniem pirmais iespaids ir, ka autors idejas saviem sižetiem špiko no kino, kas nemaz nav interesanti. Ja pirmajā grāmatā, lasītājam vēl ir iespēja just līdzi upurim, tad otrajā grāmatā autors līdzīgi Kubrikam no upuriem distancējas vai arī mēģina iestāstīt, ka viņi ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Izņemot Kimiju, „Fazānu slepkavās” noziedzinieku tēli ir sanākuši tik plakani un tik ļauni, ka es nebrīnītos, ja viņiem kādā brīdī izaugtu ilkņi, pa nāsīm sāktu nākt laukā dūmi, bet no acīm sarkani stari. Vienīgi Kimija tajā kompānijā ievieš nelielu jautrību, bet es melotu, ja apgalvotu, ka izjutu pret viņu kaut nelielu līdzcietību.

Iespējams, lai kaut kā kompensētu pārlieku vienkāršotos sižetus, autors romānos ir iestrādājis pamatīgu porciju vardarbības, kas manā uztverē tiem nepavisam nenāk par labu pat tad, ja salīdzinājumā ar Bolanjo „2666” šīs grāmatas šķiet diezgan mīlīgas. Adleram-Olsenam vardarbība galvenokārt ir domāta lasītāju izklaidēšanai, līdz ar to īsti neiedarbojas un atstāj visai samākslotu iespaidu. Bet droši vien neesmu tādas lasāmvielas mērķauditorija, man nekad grāmatās nav patikuši šie dekoratīvie un pilnīgi bezjēdzīgie vardarbības apraksti. Vispār jau reti kurš rakstnieks savos darbos spēj vardarbību iekļaut tā, lai atstātu pēcsajūtu, ka par to patiešām vajadzēja rakstīt, nevis liktu domāt par to, ka autors tagad sirsnīgi cenšas iegūt lētu popularitāti un nopelnīt nedaudz naudas ģimene iztikai.

Jāatzīst, ka Jusi Adlers-Olsens patiešām ir centies rakstīt tā, lai romāni patiktu vidusmēra lasītājām vai, teiksim, mazlasītājam. No vienas puses ir jauki, ka viņš nav iedomīgs un egoistisks maitasgabals, kurš raksta tikai tā kā pašam patīk (un dāņiem tak jau ir Hēgs) un pēc tam dziļdomīgi rausta plecus par to, kas sanācis. Vai arī nomirst un kritiķi var gadu desmitiem pētīt, ko tad viņš ar to visu varētu būt domājis. No otras puses tomēr tas padara lasīšanu mazliet garlaicīgu. Izlasot pirmo grāmatu jau ir skaidrs kā autors veidos spriedzes kāpinājumu otrajā (diemžēl tieši tāpat). Bet vienmēr jau paliek cerība, ka nākošais romāns varētu būt atšķirīgāks un labāks.

„Sieviete būrī” šogad ir ekranizēta, filma angliski saucas “The Keeper of Lost Causes”, režisors ir Mikkel Nørgaard. Dāņu kino ir diezgan sakarīgs, domāju, ka droši var riskēt un filmu skatīties. Lai gan Nørgaarda pirmā filma noteikti ir daudz smieklīgāka un foršāka par šo.

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, Rīga: izdevniecība “Liesma”, 1970.

Iespējams, ka blogā vajadzēs ieviest vasaras anti-intelektuālās literatūras sadaļu, jo tik jaukā laikā lāgā negribas pievērsties labām un saturīgām grāmatām. Turklāt vietējā bibliotēkā kāds/kāda Anatola Imermaņa fans/fane bija atstiepis lēveni ar viņa grāmatām. Nu ja, dzeju, kas droši vien būtu labāka izvēle, es nepaņēmu, bet grāmatu par rēgiem gan.

imermanisAnatols Imermanis ir visai savdabīga un interesanta personība latviski rakstošo 20. gadsimta literātu pulciņā. Dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs, ļoti erudīts un ekstravagants cilvēks ar piedzīvojumiem bagātu biogrāfiju. Bet tagad laikam viņu vairāk piemin kā erotiskā žanra atjaunotāju pēckara latviešu literatūrā ar 1993. gadā izdoto „Erotisko biogrāfiju”, no kuras atceros tikai to, ka viņa erotiskās noslieces reti kad ir bijušas pilngadīgas. Tomēr visvairāk Imermanis ir rakstījis padomju laikiem ellīgi aizraujošus un spriedzes pilnus detektīvromānus, bet viņa „Mortona piramīda” bija pavisam neslikta zinātniskā fantastika. Kā zināms, tad Padomju Savienībā oficiāli nekādas nopietnās noziedzības nebija. Kā tad! Diemžēl līdz ar to padomju detektīvromāni ar superpareizajiem izmeklētājiem ir viena no gaudenākajām lasāmvielām šajā žanrā. Bet tā kā Anatols Imermanis savos detektīvos darbību pārcēla uz pūstošo un pagrimušo ASV, tad viņa grāmatās varēja notikt vistrakākās lietas. Imermanim ir vesela romānu sērija par bijušajiem policistiem, bet pēc tam privātdetektīviem Mūnu un Deiliju – „Pavadonis met ēnu”, „Lidmašīnas krīt okeānā”, „Hamburgas orākuls”, „Seifam vajadzīgs kramplauzis” un šķiet, ka arī „Slepkavība zem lietussarga” bija par to pašu. Divpadsmit gadu vecumā tās bija vienas no aizraujošākajām grāmatām, kādas vispār bija pieejamas tādam bērnam tuvējā bibliotēkā. Jāņem vērā, ka tolaik tāds „Kontinents”, kas mūs biezā slānī apgādātu ar prastiem trillerīšiem, nevienam pat sapņos vēl nerādījās. Tomēr „Viesnīcas „Holivuda” rēgi” kaut kā man bērnībā bija paslīdējuši garām un tagad nespēju pretoties kārdinājumam atgūt nokavēto.

Grāmatas sižets ir brīnišķīgi sviestains, personāži klišejiski un darbības vide butaforiska, bet tā nu tolaik padomju rakstnieki attēloja ļaunās un samaitātās ārzemes un reti kurš tajās bija reāli pabijis. Mazā Spānijas piejūras kūrortpilsētiņā Panotarosā no gangsteriem un žurnālistiem slapstās kāda amerikāņu miljonāra ģimenes locekļi. Pavisam negaidīti tur pārbiedēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā no zila gaisa nozveļas amerikāņu bumbvedējs, tam seko elles ugunis un lielāka efekta labad arī līķis divos piegājienos. Savukārt miljonāra sieva un dēls pēkšņi nejauši noindējas ar vecu desu (nu ko gan citu tie miljonāri, lai ēd, ja ne bojātas desas), bet meita mīklaini pazūd. Mūnam un Deilijam atliek tikai ķerties pie darba – tikt skaidrībā, kas noticis un atrast pazudušo. Skaidrs, ka grāmatas notikumi izrāpo ārpus realitātes robežām ātrāk, nekā pārbiedēti tarakāni no draņķīgas kafejnīcas virtuvē aizmirsta kūkas šķīvīša. Lai gan nobeigums pieļauj šādas tādas vaļības pret īstenību, tas tomēr nešķiet īpaši veiksmīgs.

Lasot grāmatu ar šodienas skatījumu, ir skaidrs, ka Imermanim ir bijis labs ķēriens uz spriedzes romāniem, un viņš tādus ir spējis rakstīt ne sliktāk par mūsdienu tikpat sviestaino trilleru autoriem. Sižets ar visu savu grēcīgumu attiecībā pret realitāti ir savērpts grodi un aizraujoši. Neticami, bet autors ir pamanījies vienā romānā iekļaut pusjukušus amerikāņu militāristus, ekstravagantu spāņu marķīzu ar noplukušu pili, Vatikāna priesteri ar nēģeri, gaišreģi Minevru Zingeri, kura regulāri telepātē uz Pulsomonīdu, pagrīdniekus antifrankistus, korumpēto vietējo policiju, kaprīzu Holivudas dīvu ar mīļako, dubultniekus, viltvāržus, narkomafiju, slepenu mīlas romānu, ūdeņraža bumbas, apslēptus dārgumus, slepenas alas, mirdzošu ģindeni un vēl šo to. Piedevām visu šo ķīseli autors par spīti visām pielaistajām lažam ir kaut kā novedis līdz puslīdz loģiskām, lai arī ne pārāk sakarīgām beigām. Pat zinot nobeigumu, lasīt bija interesanti, nu labi, vietām arī smieklīgi, bet jāgarlaikojas nebija. Personāži ir visai kolorīti un kaut kur grāmatas vidū aizdomājos, ka tā tak ir sarakstīta vienkāršā, bet labā un gaumīgā latviešu valodā, kuru atšķirībā no krietnas daļas mūsdienu dīvaino tulkojumu lasīt ir tīri patīkami. Jāpiezīmē, ka šis ir no tiem romāniem, kurā sievietes sauc par Lellītēm, nēģerus par nēģeriem, bet par geju eksistenci neviens pat nenojauš. Kā jau sešdesmito gadu padomju literatūra, grāmata ir mūsdienām neparasti tikla un šķīsta. Starp citu, Imermaņa detektīvromāni kādreiz bija populāri ne tikai Latvijā, tie ir tulkoti 13 valodās, tajā skaitā arī krievu un izdoti gana lielos metienos kādreizējā Padomju Savienībā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka sākumā domāju šo romānu blogā nepieminēt, jo izlasīju to vairāk aiz nostaļģiskiem nekā literāriem apsvērumiem. Bet galu galā latviski rakstītajām grāmatām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības. Tās tomēr ir tik dažādas un daudzveidīgas