Tag Archives: detektīvi

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”

Anatols Imermanis „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, Rīga: izdevniecība “Liesma”, 1970.

Iespējams, ka blogā vajadzēs ieviest vasaras anti-intelektuālās literatūras sadaļu, jo tik jaukā laikā lāgā negribas pievērsties labām un saturīgām grāmatām. Turklāt vietējā bibliotēkā kāds/kāda Anatola Imermaņa fans/fane bija atstiepis lēveni ar viņa grāmatām. Nu ja, dzeju, kas droši vien būtu labāka izvēle, es nepaņēmu, bet grāmatu par rēgiem gan.

imermanisAnatols Imermanis ir visai savdabīga un interesanta personība latviski rakstošo 20. gadsimta literātu pulciņā. Dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs, ļoti erudīts un ekstravagants cilvēks ar piedzīvojumiem bagātu biogrāfiju. Bet tagad laikam viņu vairāk piemin kā erotiskā žanra atjaunotāju pēckara latviešu literatūrā ar 1993. gadā izdoto „Erotisko biogrāfiju”, no kuras atceros tikai to, ka viņa erotiskās noslieces reti kad ir bijušas pilngadīgas. Tomēr visvairāk Imermanis ir rakstījis padomju laikiem ellīgi aizraujošus un spriedzes pilnus detektīvromānus, bet viņa „Mortona piramīda” bija pavisam neslikta zinātniskā fantastika. Kā zināms, tad Padomju Savienībā oficiāli nekādas nopietnās noziedzības nebija. Kā tad! Diemžēl līdz ar to padomju detektīvromāni ar superpareizajiem izmeklētājiem ir viena no gaudenākajām lasāmvielām šajā žanrā. Bet tā kā Anatols Imermanis savos detektīvos darbību pārcēla uz pūstošo un pagrimušo ASV, tad viņa grāmatās varēja notikt vistrakākās lietas. Imermanim ir vesela romānu sērija par bijušajiem policistiem, bet pēc tam privātdetektīviem Mūnu un Deiliju – „Pavadonis met ēnu”, „Lidmašīnas krīt okeānā”, „Hamburgas orākuls”, „Seifam vajadzīgs kramplauzis” un šķiet, ka arī „Slepkavība zem lietussarga” bija par to pašu. Divpadsmit gadu vecumā tās bija vienas no aizraujošākajām grāmatām, kādas vispār bija pieejamas tādam bērnam tuvējā bibliotēkā. Jāņem vērā, ka tolaik tāds „Kontinents”, kas mūs biezā slānī apgādātu ar prastiem trillerīšiem, nevienam pat sapņos vēl nerādījās. Tomēr „Viesnīcas „Holivuda” rēgi” kaut kā man bērnībā bija paslīdējuši garām un tagad nespēju pretoties kārdinājumam atgūt nokavēto.

Grāmatas sižets ir brīnišķīgi sviestains, personāži klišejiski un darbības vide butaforiska, bet tā nu tolaik padomju rakstnieki attēloja ļaunās un samaitātās ārzemes un reti kurš tajās bija reāli pabijis. Mazā Spānijas piejūras kūrortpilsētiņā Panotarosā no gangsteriem un žurnālistiem slapstās kāda amerikāņu miljonāra ģimenes locekļi. Pavisam negaidīti tur pārbiedēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā no zila gaisa nozveļas amerikāņu bumbvedējs, tam seko elles ugunis un lielāka efekta labad arī līķis divos piegājienos. Savukārt miljonāra sieva un dēls pēkšņi nejauši noindējas ar vecu desu (nu ko gan citu tie miljonāri, lai ēd, ja ne bojātas desas), bet meita mīklaini pazūd. Mūnam un Deilijam atliek tikai ķerties pie darba – tikt skaidrībā, kas noticis un atrast pazudušo. Skaidrs, ka grāmatas notikumi izrāpo ārpus realitātes robežām ātrāk, nekā pārbiedēti tarakāni no draņķīgas kafejnīcas virtuvē aizmirsta kūkas šķīvīša. Lai gan nobeigums pieļauj šādas tādas vaļības pret īstenību, tas tomēr nešķiet īpaši veiksmīgs.

Lasot grāmatu ar šodienas skatījumu, ir skaidrs, ka Imermanim ir bijis labs ķēriens uz spriedzes romāniem, un viņš tādus ir spējis rakstīt ne sliktāk par mūsdienu tikpat sviestaino trilleru autoriem. Sižets ar visu savu grēcīgumu attiecībā pret realitāti ir savērpts grodi un aizraujoši. Neticami, bet autors ir pamanījies vienā romānā iekļaut pusjukušus amerikāņu militāristus, ekstravagantu spāņu marķīzu ar noplukušu pili, Vatikāna priesteri ar nēģeri, gaišreģi Minevru Zingeri, kura regulāri telepātē uz Pulsomonīdu, pagrīdniekus antifrankistus, korumpēto vietējo policiju, kaprīzu Holivudas dīvu ar mīļako, dubultniekus, viltvāržus, narkomafiju, slepenu mīlas romānu, ūdeņraža bumbas, apslēptus dārgumus, slepenas alas, mirdzošu ģindeni un vēl šo to. Piedevām visu šo ķīseli autors par spīti visām pielaistajām lažam ir kaut kā novedis līdz puslīdz loģiskām, lai arī ne pārāk sakarīgām beigām. Pat zinot nobeigumu, lasīt bija interesanti, nu labi, vietām arī smieklīgi, bet jāgarlaikojas nebija. Personāži ir visai kolorīti un kaut kur grāmatas vidū aizdomājos, ka tā tak ir sarakstīta vienkāršā, bet labā un gaumīgā latviešu valodā, kuru atšķirībā no krietnas daļas mūsdienu dīvaino tulkojumu lasīt ir tīri patīkami. Jāpiezīmē, ka šis ir no tiem romāniem, kurā sievietes sauc par Lellītēm, nēģerus par nēģeriem, bet par geju eksistenci neviens pat nenojauš. Kā jau sešdesmito gadu padomju literatūra, grāmata ir mūsdienām neparasti tikla un šķīsta. Starp citu, Imermaņa detektīvromāni kādreiz bija populāri ne tikai Latvijā, tie ir tulkoti 13 valodās, tajā skaitā arī krievu un izdoti gana lielos metienos kādreizējā Padomju Savienībā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka sākumā domāju šo romānu blogā nepieminēt, jo izlasīju to vairāk aiz nostaļģiskiem nekā literāriem apsvērumiem. Bet galu galā latviski rakstītajām grāmatām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības. Tās tomēr ir tik dažādas un daudzveidīgas

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson

When Will There Be Good News? by Kate Atkinson, Great Britain: Doubleday, 2008.

imagesDeviņdesmitajos gados „Kontinents” (droši vien aiz kaut kāda pārpratuma) izdeva Keitas Atkinsones pirmo grāmatu „Neredzamo stundu muzejs”. Tā man ļoti patika un jāatzīstas, ka es mazliet sabēdājos, kad izlasīju, ka Atkinsone ir mainījusi žanru un tagad normālu romānu vietā raksta detektīvus. Pirmās divas grāmatas no sērijas par privātdetektīvu Džeksonu Broudiju („Case Histories”, „One Good Turn”) 2008. gadā Silvijas Brices tulkojumā tika izdotas arī latviski. („Lietu vēsture”, „Kur ir, tur rodas”). Kā zināms, visas nelaimes šajā pasaulē ceļas no salīdzināšanas un diemžēl Atkinsones pirmajam romānam, par kuru viņa savulaik pelnīti saņēma Vitbreda balvu, tās patiešām nestāvēja klāt. Tomēr grāmatas nepavisam nebija sliktas – it sevišķi „One Good Turn”, tāpēc es nolēmu lasīt arī turpinājumus stāstiem par Džeksonu Broudiju.

Par laimi Keita Atkinsone, kura dzīvo Edinburgā (tā nu ir viena ar detektīvromānu rakstniekiem un noziedzniekiem apsēsta pilsēta) neraksta klasiskos detektīvus, kuros svarīgākais ir izmeklēšanas process ar dedukciju, indukciju un sazin ko vēl. Viņas romāni vispār neatgādina detektīvus, tajos daudz lielāka vērība ir pievērsta tēliem, to savstarpējām attiecībām un parasti visai virtuozi savērptajam sižetam ar daudziem negaidītiem un neticamiem pavērsieniem. Atkinsones aprakstītie noziegumi ir vienkāršāki par vienkāršu. Tā arī šī grāmata ar tik optimistisko nosaukumu sākas ar asiņainu slaktiņu labības laukā, kad kāds psihs (ja kas, tiesa viņu atzīst par pilnīgi normālu, ko gan tādu ir jāizdara, lai tevi atzītu par nenormālu?) ar nazi noslepkavo veselu ģimeni – māti un divus bērnus. Izglābties izdodas tikai trešajam bērnam – sešgadīgai meitenītei. Romāna darbība norisinās trīsdesmit gadus pēc tam. Lai gan slepkavīgajam psiham ir piespriests mūža ieslodzījums, viņu par labu uzvedību tagad no cietuma atbrīvo.

Romānā mēs atkal satiekam jau no iepriekšējām grāmatām labi pazīstamus personāžus – bijušo privātdetektīvu Broudiju, kurš kā parasti iekuļas pārdabiska rakstura nepatikšanās ar aitām, vilcieniem un sievietēm. Nelaimes viņam seko pa pēdām un viņa pasaule ir visai neomulīga vieta.

He didn’t like her taking the Tube, he didn’t like anyone taking the Tube any more. Fires and accidents and suicide bombers and police marksmen and nutters who could send you falling under a train with just a quick prod in the back.- the Undergraund was fertile place for disaster.

Arī policijas inspektore Luīze Monro vēl joprojām izmisīgi mēģina pasargāt sievietes un bērnus no apkārt klīstošiem psihiem vai vienkārši idiotiem ar lielām mašīnām. Dažreiz tas pat izdodas, bet par to nākas maksāt dārgi. Nāve ir viņas ikdienas darba sastāvdaļa. Viņas pasaule izskatās vēl drūmāka nekā tā, kurā mitinās Broudijs.

Laika posmā starp iepriekšējo grāmatu un šo Džeksons un Luīze ir pamanījušies apprecēties, bet, protams, ne jau viens ar otru. Tā nu mēs uzzinām arī visas viņu laulības dzīves peripetijas, kas man tomēr šķita garlaicīgākās šīs grāmatas lappuses.

Romānā darbojas arī vairāki citi izteiksmīgi varoņi – bārene Redžija (es labi saprotu, ka tik sakarīgi pusaudži var eksistēt vienīgi rakstnieku iztēlē, nevis realitātē, tomēr man viņas tēls vienalga patika) viņas kriminālais brālis un slaktiņā izdzīvojusī Džoanna.

Tāpat kā iepriekšējos Atkinsones romānos arī šajā sižets ir izveidots eleganti – visas neticamās sakritības un it kā nejaušās detaļas beigās jauki saliekas pa vietām. Līķu ir patiešām daudz, mēģināju saskaitīt – brr, ļoti daudz. Iespējams, ka pat vairāk nekā abās iepriekšējās grāmatās kopā. Autorei ir asa mēle, skats uz dzīvi ironisks un savdabīga, ļoti melna humora izjūta. Es pat teiktu, ka rakstniecēm neierasti melna – vietām pat ļauna un robežojas ar diskomforta sajūtu. Romānā vispār ar varoņiem visu laiku notiek pārsvarā sliktas lietas, tuvinieki mirst viens pēc otra. Būt vienīgajam izdzīvotājam slaktiņā ir nepanesami smagi. Iespējams līdzīgi kā Laikai kosmosā.

‘Laika’, she would say, ‘the first dog in space. She died of heat and stress after a few hours. She was rescued from an animal centre, she must have thought she was going to a home, to a family, and instead they sent her to the loneliest death in the world. How sad.’

It kā jau romānā ir dota cerība, ka ir iespējama dzīve arī pēc tam, kad viss ir zaudēts, tomēr viena no atziņām ir – ja ar tevi kādreiz ir noticis kaut kas šausmīgi slikts, tad tu nepavisam neesi pasargāts no tā, ka tas notiks vēlreiz. Saprotams, ja ar tevi nekas slikts līdz šim nav noticis, tāpat neesi ne no kā pasargāts. Pēc grāmatas izlasīšanas bezmaz sāc atskatīties pār plecu – vai arī tev pakaļ rātni netipina ļauni smīnošās likteņa dievietes.

„When Will There Be Good News?” lasīju angliski – un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu iepriekšējo romānu tulkojumi. Vienkārši citu variantu nebija. Vispār ar manām ne pārāk labajām angļu valodas zināšanām to lasīt bija negaidīti grūti. Romāns ir piebāzts ar neskaitāmām literārām un popkultūras atsaucēm, latīņu teicieniem, kaut kādu sasodītu dzeju aizvēsturiskā angļu valodā, dažiem skotismiem un frāzēm spāņu un franču valodā. Un nekādu tulkojumu vai paskaidrojumu (varētu padomāt, ka viņi visi GB ir studējuši klasiskās valodas un angļu literatūras vēsturi). Tāpēc lasot ļoti daudz ko ignorēju, jo citādi process būtu nežēlīgi ievilcies. Tomēr lasot oriģinālu, ir vieglāk pamanīt arī daudzās, jaukās atsauces uz kino, piemēram, klasiskajiem amerikāņu vesterniem Broudijam veltītajās nodaļās, kas latviskajā tulkojumā iespējams pazustu bez pēdām. Tagad vismaz bija labi saprotams, kāpēc nodaļa, kuras darbība notiek naktī, saucas „High Noon”. Savukārt bez vecākiem palikušās Redžijas nodaļas ir pilnas ar atsaucēm uz antīkajām traģēdijām un Dikensu – pieļauju, ka bez tādām angļu literatūrā rakstīt par bāreņiem vienkārši nav piedienīgi.

Lai arī romāns ir tālu no pilnības, kā detektīvs tas man patika tīri labi. Vienīgi tā pirmā daļa varēja būt īsāka – ne tik stiepta un saraustīta. Es droši vien lasīšu arī nākošo grāmatu par Broudiju – „Started Early, Took My Dog”. Kā noprotams, viņš tajā tiek vismaz pie suņa. Tas izklausās cerīgi.