Tag Archives: Discworld

Terijs Prečets „Pēdējais varonis”

Terry Pratchett, The Last Hero, 2001

Kā ir lasīt jau četrdesmit piekto (ja var ticēt gudrīdiem) sava iemīļotākā autora grāmatu? Ziniet, brīnišķīgi tas ir, brīnišķīgi. Tā ir ārkārtīgi patīkama atgriešanās Plakanajā pasaulē un satikšanās ar iemīļotiem un labi pazīstamiem varoņiem. Pieļauju, ka, lasot šo grāmatu, manu seju visu laiku rotāja absolūti muļķīgs un līdz ausīm plats smaids.

The Last Hero 1Bet par visu pēc kārtas – „Last Hero” ir divdesmit septītais romāns Discworld sērijā un septītais Rincewind ciklā. Rincewind ir visgļēvulīgākais un neprasmīgākais burvis Diskpasaulē un viņam nepārtraukti nākas nodarboties ar pasaules glābšanu. Šoreiz gan ne ar zeķē iesietu pusķieģeli, bet mazliet sarežģītākā veidā, jo atkal ir pasliktinājušās attiecības starp Dieviem un varoņiem. Kā zināms, tad pirmais varonis Dieviem nozaga uguni un par sodu uz mūžīgiem tika piekalts pie klints, kur neskaidras sugas plēšputns tam katru dienu izrij iekšas, kas pa nakti ataug atpakaļ. Ko tad atliek paveikt pēdējam varonim? Pareizi, atdot uguni Dieviem atpakaļ. Turklāt ar visiem procentiem. Tā, lai tie maitas to atcerētos uz visiem laikiem. Jo viņi nu reiz ir ļāvuši varoņiem novecot un kļūt par sagrabējušiem večukiem ar protēzēm, kruķiem, sāpošām locītavām un pasliktinātu dzirdi. Varoņu dreskodā īsti labi neiederas arī siltā apakšveļa un elastīgās saites. Tā nu pēdējais varonis Koens Barbars ar savu večuku bandu Sudraba Ordu, paķerot līdzi kārtīgu sprāgstvielu porciju skaistai uguņošanai, dodas savā pēdējā ceļojumā uz Dievu mitekli Cori Celesti kalnā. Pa ceļam viņiem pievienojas novecojusi sieviešu dzimuma varone Vena un klasisks sliktais tēls Ļaunais Harijs, jo bez tumšajiem tēliem tak nevar iztikt neviens patiešām pareizs varoņstāsts.

Grāmatā Prečets savā manierē risina jautājumu, kas vispār ir varonis. Nedaudz iedziļinoties tēmā ir skaidrs, ka pasaules vēsturē varoņi lielākoties ir bijuši socioptātiski tipi, kuri bez jebkādiem kompleksiem ir pievākuši sev visu, ko iegribējies – tempļu dārgumus, jaunavas, veselas impērijas un tamlīdzīgus labumus, un nogalinājuši visus, kam pret to ir bijuši jel mazākie iebildumi. Vissvarīgākais varoņdarbā ir laba publicitāte. Vari nožmiegt veselu baru ar pūķiem, bet, ja šī akcija nebūs apdziedāta visos vietējos tirgus laukumos (un vēlams jambos), nekāds varonis nebūsi. Nu Koena banda šajā jomā ir profesionāļi, tāpēc pa ceļam ir nolaupījuši un uz Dievu mitekli stiepj līdzi ar ceļojošu dziesminieku. Ai, šajā grāmatā autors vispār ļoti daudz ironizē par varoņu uzvedības noteikumiem un izplatītākajām klišejām varoņstāstos. Un dažreiz vislielākais varoņdarbs ir atbrīvot pasauli pašiem no sevis.

Lai gan Diskpasaulē neviens pārlieku nebēdājas par iespēju palikt bez Dieviem, kuri būdami īstas cūkas sarainās dikti mīl kāpināt savus popularitātes reitingus ar pēc iespējas lielāku aizliegumu skaita uzlikšanu saviem sekotājiem, tomēr ne pārāk intelektuālā Koena banda nav padomājusi par savas akcijas sekām, kas novedīs pie tūlītējas Diskpasaules bojāejas. Tāpēc Ank-Morporkā tiek organizēta glābšanas ekspedīcija, kurai jānokļust Cora Celesti pēc iespējas ātrāk un neizmantojot maģiju. Tajā iesaistās vietējais mākslinieks un izgudrotājs Leonards. Ļoti talantīga personība, bet ārkārtīgi bīstama. Teiksim, palūgsi viņam uzkonstruēt tosteri brokastu maizītēm, bet viņam iespējams iznāks masu iznīcināšanas ierocis ar precīzu izgatavošanas instrukciju un ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem. Vēl ekspedīcijai pievienojas Rincewind, jo ir labi pazīstams ar Koenu  no senākiem piedzīvojumiem, bezgala lieliskais Dzelzsbetona Burkāns un simpātiskai Bibliotekārs – tas, kurš orangutāns. Vispār jau pasaules glābšana no neizbēgamas bojāejas ir ļoti nepateicīga nodarbošanās. Īpaši tad, ja ir izdevies to izglābt – jo tad jau tā bojāeja nemaz tik neizbēgama nav bijusi, vai ne?

Un visiem pa vidu Nāve risina Šrēdingera kaķēna problēmu no sava skatu punktā.

Vārdu sakot, šī ir lieliska, smieklīga un asprātīga grāmata, tāpat kā vairums no pārējām Prečeta sarakstītajām. Jāpiebilst, ka šis ir viens no īsākajiem sērijas romāniem un atšķirībā no citiem ir ļoti skaisti ilustrēts.

“It sucks all the life right out of you, civilisation.”
“It killed Old Vincent the Ripper,” said Boy Willie. “He choked to death on a concubine.”
There was no sound but the hiss of snow in the fire and a number of people thinking fast.
“I think you mean cucumber,” said the bard.
“That’s right, cucumber,” said Boy Willie. “I’ve never been good at them long words.”
“Very important difference in a salad situation.” said Cohen.

 

Terijs Prečets „Going Postal”

Terry Pratchett „Going Postal„ (2004)

Šogad maijā ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš izlasīju pirmo Terija Prečeta grāmatu. Un tā bija mīlestība no pirmās lappuses, kura nav beigusies vēl joprojām, bet „Going Postal” ir jau četrdesmit piektā lasītā Prečeta grāmata. Tas jau nemaz nav daudz, tikai nieka četras ar pusi iemīļotā autora grāmatas gadā. Angļu valodu arī ir jēga mācīties tikai tāpēc vien, lai būtu iespējams lasīt Prečetu oriģinālā.

Going-PostalJāpiezīmē, ka „Going Postal” ir trīsdesmit trešā Plakanās pasaules sērijas grāmata, un tā ir pirmā ciklā par apburošo blēdi un krāpnieku  Moist von Lipwig. Lai gan Latvijas Pasts ir viena no tām iestādēm, kas mani ir spējusi iedzīt patiesā izmisumā, tam tomēr ir vēl tālu līdz Ank-Morporkas pastam, kas ir pilnīga katastrofa. Vēstules ir tonnām sakrājušās pasta telpās un netiek piegādātas adresātiem jau vairākus gadu desmitus, darbinieki ir izklīduši, bet lielās lustras pazudušas. Pilsētā mēļo, ka, ja nepieciešams atbrīvoties no līķa, to vislabāk nodot pastā, tad ar garantiju to neviens nekad vairs neredzēs. Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā mīklainos apstākļos ir miruši veseli četri pilsētas patrīcija ieceltie pasta priekšnieki. Piedevām ir arī konkurējošais uzņēmums, kas visas ziņas ātri pārsūta ar klak torņu palīdzību kā telegrammas un, izmantojot situāciju, no klientiem noplēš pēdējo ādu. Vārdu sakot, viss ir slikti, bet Ank-Morporkas patrīcijam Vetinari ir ideja, ko darīt ar nelaimīgo pastu, tāpēc uz nāvi notiesātajam krāpniekam Lipvigam pēc soda izpildes tiek dota vēl viena visas dzīves vērta iespēja, no kuras ir grūti atteikties – uzdevums atjaunot pasta darbību. Piedevās viņš saņem golemu vārdā Pumpis 19, cepuri ar pielīmētiem baloža spārniem un divus ļoti dīvainus darbiniekus (vienu no viņiem ir uzaudzinājuši zirņi, saprotiet zirņi!). Lipvigam ir divdesmit seši gadi un ne mazākās saprašanas par to, kā darbojas pasts, toties viņš lieliski zina, kā darbojas cilvēka prāts, un, ka lielākoties visi redz tikai to, ko grib redzēt nevis to, kas ir īstenībā. Ar to patiesībā arī pietiek, lai varētu atsākt pasta piegādes.

Ai, „Going Postal” ir brīnišķīga grāmata – ļoti smieklīga, gudra un asprātīga. Te mēs atkal atgriežamies vienā no lieliskākajām fantāzijas literatūrā radītajām pilsētām Ank-Morporkā un satiekam gan labi pazīstamus varoņus no iepriekšējām grāmatām, gan iepazīstam jaunus. Terijs Prečets šoreiz ir uzrakstījis dikti smieklīgu stāstu par pilsētas pārvaldi, valsts iestāžu darbību, reiderismu, klak torņu hakeriem un eņģeļiem, kas parādās vienreiz mūžā. Tāpat mēs daudz uzzinām par pastnieku slepenajiem ordeņiem, vēstuļu maģiju, golemu tiesībām (vai ūdens sūknim vispār var būt brīvā griba?) un tādu neticami aizraujošu nodarbi kā kniepadatu kolekcionēšanu. Un labākais veids, kā kļūt par pilsētā populāru varoni, ir izglābt no degošas mājas kaķi (turklāt nekur nav teikts, ka kaķim ir jābūt dzīvam). Ja pietiekami centīgi lūdz dievus, tad var gadīties, ka viņi arī atsūta kādu kaudzīti naudas.  Prečeta pasaulē vārdiem piemīt nozīmīgs spēks un vietās, kur tie koncentrējas lielā daudzumā, tie spēj izmainīt telpu un laiku. Tā notiek bibliotēkās un arī pasta telpās, ja nejauši satiekas lielāks vēstuļu daudzums.

Man nekad neapnīk atgriezties Prečeta radītajā pasaulē. Te vienmēr uzvar ne jau labākais vai stiprākais, bet saprātīgākais. Un ir sajūta, ka līdz ar Prečeta nāvi mūsu pasaule ir zaudējusi kaut ko ļoti labu un vērtīgu.

I commend my soul to any god that can find it.

People flock in, nevertheless, in search of answers to those questions only librarians are considered to be able to answer, such as “Is this the laundry?” “How do you spell surreptitious?” and, on a regular basis, “Do you have a book I remember reading once? It had a red cover and it turned out they were twins.

“There is always a choice.”
“You mean I could choose certain death?”
“A choice nevertheless, or perhaps an alternative. You see I believe in freedom. Not many people do, although they will of course protest otherwise. And no practical definition of freedom would be complete without the freedom to take the consequences. Indeed, it is the freedom upon which all the others are based.”

Terijs Prečets „I Shall Wear Midnight”

Terry Pratchett „I Shall Wear Midnight„(2010)

I shall wear midnightTerijs Prečets tagad savas grāmatas raksta kādā labākā pasaulē, tāpēc ir mazliet skumīgi lasīt dažas vēl atlikušās neizlasītās. Un lasot gribas uzvilkt kaut ko naksnīgi melnu. „I Shell Wear Midnight” ir trīsdesmit astotā grāmata Plakanās pasaules sērijā un ceturtā jaunās raganas Tifānijas ciklā.

Tifānijas gaitām un izaugsmei cauri trīs grāmatām ir sekots līdzi jau no viņas deviņu gadu vecuma. Tagad viņai ir sešpadsmit un viņa ir pilntiesīga ragana, vienīgā dzimtajā Krītzemē. „I Shall Wear Midnight” ir jūtami tumšāka un drūmāka par pirmajām sērijas grāmatām, kas bija domātas mazākiem bērniem. Tifānijai nākas tikt galā ne tikai ar pusaklu vecenīšu slikti koptajiem kāju nagiem, bet arī daudz ļaunākām lietām, ko cilvēki sastrādā, hmm, teiksim, nelabvēlīgās ģimenēs. Viņas bērnības draugs Rolands taisās precēties ar kādu bālu bieži sarkstošu un nošņaukājušos radību vārdā Letīcija, kas neesot tik nelāgi sarežģīta kā Tifānija. Viņa tēvs vecais barons mirst (te nu autoram ir izdevusies ļoti piemīlīga un jauka miršanas aina), bet Tifānija tiek vainota viņa nāvē. Bez sekām nav palikusi arī iepriekšējā grāmatā „Wintersmith” aprakstītā jezga ar Ziemas garu, jo pasaulē ir atgriezies Cunnig Man – sens ļaunums, inkvizitora un raganu mednieka dēmons, kas tagad dzen pēdas Tifānijai.

„I Shall Wear Midnight” lasītāju gaida arī patīkama satikšanās ar daudziem labi zināmiem Plakanās pasaules tēliem – Granny Weatherwax (latviskajā tulkojumā vecmāmiņa Vējsēra), Nanny Ogg, vienīgo sievieti, kas ir mācījusies Neredzamajā universitātē Eskarīnu Smitu, dažās epizodēs arī ar pilsētas sardzi – Vaimsu, Angvu un kapteini Carrot Ironfoundersson. Iepazīstam Ankh-Morpork ne-raganas, bet visam pa vidu jaucas nakmakfīgli, kas sirsnīgi rūpējas, lai neviens nesūdzētos par haosa trūkumu.

Šī ir lēna, kaut kādā ziņā vecmodīga un, protams, smieklīga grāmata. Sižetā nav lielu pārsteigumu. Šoreiz Tifānijai nākas vairāk iedziļināties savas būtības tumšajās pusēs, apjaust katras rīcības cēloņus un sekas un tikt skaidrībā ar savām spējām un pārliecību par sevi. Jā, un kāpēc pavisam normāli cilvēki mēdz uzsākt raganu medības un tiecas vainot kādu citu savās neveiksmēs pat, ja tā ir tikai veca, nedaudz jukusi tante, kura ne pārāk rūpīgi ievēro personīgo higiēnu. Kāpēc ir ērtāk padzīt viņu no mājām un nomētāt ar akmeņiem viņas kaķi, nekā pašiem ķerties pie savu problēmu risināšanas.

„I Shell Wear Midnight” būtu labs noslēgums Tifānijas sērijai (ir gan plānota vēl viena grāmata kā pēcnāves izdevums, bet vēl jau nevar zināt, kas tur būs sanācis). Tā ir gudra, smieklīga un prātīga grāmata. Un Prečets ir parūpējies arī par ļoti izzinošām un izglītojošām zemsvītras piezīmēm par visdažādākajām tēmām.

There is a lot of folklore about equestrian statues, especially the ones with riders on them. There is said to be a code in the number and placement of the horse’s hooves: If one of the horse’s hooves is in the air, the rider was wounded in battle; two legs in the air means that the rider was killed in battle; three legs in the air indicates that the rider got lost on the way to the battle; and four legs in the air means that the sculptor was very, very clever. Five legs in the air means that there’s probably at least one other horse standing behind the horse you’re looking at; and the rider lying on the ground with his horse lying on top of him with all four legs in the air means that the rider was either a very incompetent horseman or owned a very bad-tempered horse.

Bāc! Terijs Prečets

Terry Pratchett „Thud!” (2005)

Terija Prečeta „Thud!” ir trīsdesmit ceturtā grāmata Diskzemes sērijā un septītā Pilsētas sardzes ciklā. Tik tālu aizlasīties kādā sērijā ir iespējams vienīgi tad, ja šīs grāmatas patiešām patīk, vai arī lasītājs ir aptaurēts bibliomazohists. Vispār ar Prečetu ir mazliet dīvaini. Latviešu izdevēji viņa darbus izteikti nemīl (līdz šim ir izdotas tikai divas mazas bērnu grāmatiņas un viens kopdarbs ar Nīlu Geimenu). Drīz vien mēs būsim vienīgā (un pēc izdevēju uzskatiem acīmredzot visnīgrākā un glupākā) Eiropas nācija, kuras valodā nav izdots „The Colour of Magic”, jo gudras un smieklīgas grāmatas tak latviešu lasītājs nepirks un nelasīs. Var jau būt, ka tā arī ir. Tomēr ik pa laikam un ļoti negaidītās vietās gadās satikt cilvēkus, kuri ir izlasījuši visu sēriju angliski (turklāt nebūdami grāmatu blogeri).

Terry Pratchett ThudPar „Thud” – visiem zināms, ka troļli un rūķi savā starpā īsti labi nesatiek. Pirms tūkstoš gadiem kaut kas ir noticis Koom ielejā – vietā ar nelāgu ģeoloģisku raksturu. Bet kas īsti, to neviens nezina. Bijusi liela kauja starp rūķiem un troļļiem. Abas puses apgalvo, ka esot ticis uzbrukts no slēpņa un viņi esot uzvarējuši. Savstarpējais naids kopš tiem laikiem ir zvērīgs. Tuvojas Koom ielejas kaujas gadadiena un Ank-Morporkā situācija ir saspringta un nervoza. Pilsētas sardzei ir savas parastās rūpes – mūžīgie satiksmes sastrēgumi, piedevām vēl patrīcijs ir atsūtījis negaidītu inspekciju, bet sardzes priekšnieks Sems Vaims ir kļuvis par upuri paša sludinātajai pārliecībai par rasu vienlīdzību, jo viņam tagad jāpieņem darbā sieviešu dzimuma vampīrs, bet vampīrus viņš necieš ne acu galā. Un vietējā muzejā ir nozagta ļoti slavena glezna ar Koom ielejas kaujas ainu, kuru ir uzgleznojis mākslinieks, kurš sevi uzskatīja par cāli, no kura pats ļoti baidījās. Gleznā esot bijis apslēpts kaut kāds kods, par to pat ir sarakstīta grāmata. Un, kad viss jau ir pavisam slikti, tiek noslepkavots kāds no rūķu vecajiem. Skaidrs, ka vainīgais būs bijis kāds trollis, kas gan cits. Vaimss ķeras pie slepkavības izmeklēšanas, bet Plakanajā pasaulē jau ir ienācis miljoniem gadu vecs kvazidēmonisks ļaunums.
„Thud” ir izteikta politiskā satīra par rasu naidu, tomēr Prečetam ir izdevies tik sarežģītu tēmu izstāstīt viegli un neuzbāzīgi. Skaidrs, ka autoram nav ne mazāko ilūziju par mūsu pasauli, bet vismaz Diskzemē ir cerība, ka dažādas rases kādreiz spēs sadzīvot nekrītot viena otrai pie rīkles. Taču arī tur tas nav tik viegli. Droši vien tēmas dēļ „Thud” šķita viena no nopietnākajām Sardzes cikla grāmatām, bet tajā ir arī interesanta maģiskā detektīvsižeta līnija, kuras atrisinājums man bija visai negaidīts, lai gan stāsts bija savirpināts ļoti loģiski. „Thud” ir arī jauka variācija par mūžīgo „Who watches the watchmen?”. Bet beigās mums top skaidrs, cik svarīgi ir katru dienu lasīt saviem bērniem priekšā grāmatas – pat tik muļķīgas kā „Kur ir mana gotiņa?”
Diskzemes grāmatas var lasīt arī kā atsevišķus stāstus, bet sērijai uzticīgam lasītājam „Thud” būs neaprakstāmi patīkama satikšanās ar sen zināmiem personāžiem. Šeit mēs mazliet tuvāk iepazīstamies ar Nobby Nobbs personīgo dzīvi. Viņam ir uzradusies ļoti skaista un neticami dumja draudzene striptīzdejotāja no The Pink PussyCat kluba. Daži sardzes vīru dialogi par mākslu ir vienkārši graujoši. Un, kad bārā ienāk vampīre, vilkate, rūķe un pilnīgi neiespējamā Nobby Nobbs draudzene, iespējams ir viss.

„I’ve never been on a girls’ night out before,” said Cheery as they walked, a little uncertainly, through the nighttime city. „Was that last bit supposed to happen?”
„What bit was that?’ said Sally.
„The bit where the bar was set on fire.”
„Not usually,” said Angua.

Piebilde – Thud ir Diskzemē ļoti populāra spēle ar troļļu un rūķu figūrinām, kas, lai uzvarētu, ir jāizspēlē no abām pusēm.

“Wintersmith” by Terry Pratchett

„Wintersmith” by Terry Pratchett , Corgi Books 2007

Lai gan man nav speciāla plāna lasīt ziemas grāmatas, tomēr Terija Prečeta „Wintersmith” varētu būt šim tematam atbilstoša. Tā ir Discworld trīsdesmit piektā grāmata (pavisam sērijā to ir apmēram četrdesmit, ja kas) un trešā ciklā par jauno Krītzemes raganu Tifāniju (kopā ciklā  šobrīd ir četras). Gandrīz vai neticams fakts, bet pirmā grāmata par Tifāniju ar nosaukumu „Mazie brīvie ķipari” ir izdota arī latviski (Zvaigzne ABC, 2006. gads). Un jā, „Wintersmith” ir bērnu grāmata, bet tā ir neparasti prātīga un smieklīga grāmata. Bija jau piemirsies, cik labu Young  Adult spēj uzrakstīt Prečets.

wintersmithTifānijai ir jau 13 gadi, un viņai ir devusies prom no Krītzemes, lai apgūtu turpmāk nepieciešamās prasmes pie pieredzējušām raganām. Tifānija mitinās pie 113 gadus vecās un maķenīt dīvainās Miss Treasonas. Bet reiz, noskatoties dīvainu pasākumu mežā, nejauši sper vārda tiešā nozīmē kļūmīgu soli un iesaistās Morisa dejā – mūžīgajā vasaras un ziemas – nāves un atdzimšanas mijā. Nekas tāds nav noticis jau sen un Ziemas gars, kas Prečetam ir elementāls veidojums, sāk izrādīt Tifānijai savu uzmanību. Sākumā jaunajai raganai šī ledus, sniega un sala mīlestība ir mazliet glaimojoša – ledus rozes dārzā ir brīnumskaistas, tāpat kā ir pārsteidzoši redzēt savu veidolu sniegpārsliņu miljardos. Diemžēl okeānā tagad peld un gremdē kuģus arī milzīgi leduskalni ar viņas vaibstiem (jāpiezīmē, ka nedaudz kaiju notašķītiem). Pienākot pavasarim, Ziemas gars vairs negrib doties prom, bet aitām ir pienācis laiks atskriet jēriņiem, taču sniegā tie nespēj izdzīvot. Un arī cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Tifānijai pašai ir jāspēj atgriezt pasaulē trauslais līdzsvars starp diviem vienlīdz nāvējošiem spēkiem – ledu un uguni.

Grāmatā satiekam jau no citām raganu cikla grāmatām labi pazīstamus personāžus – Granny Weatherwax un Nanny Ogg. Kā jau parasti Tifāniju pieskata un aprūpē mazie, zilie un traki nešpetnie radījumi Nakmakfīgli, kuri viņu šoreiz apgādā ar romantisko lasāmvielu (ja nu tas palīdz tikt galā ar attiecībām ar elementālu radību). Jāatzīst, ka Tifānijai savos trīspadsmit gados ir ļoti veselīga attieksme pret romantiskajiem romāniem.

And the scene in chapter five, where Megs left the sheep to fend for themselves while she went gathering nuts with Roger … well, how stupid was that? They could wandered anywhere, and they were really stupid to think they’d find nuts in June.
She read on a bit further, and thought: Oh. I see. Hmm. Hah. Not nuts at all, then. On the Chalk, we call that sort of thing ‘looking for cuckoo nests’.

Prečeta raganas man vienmēr ir bijušas ļoti simpātiskas. Viņas lido ar slotām, spēj iemiesoties citās dzīvās radībās un pārvalda maģiju, bet nepielieto to bez īpašas vajadzības (diemžēl līdz ar to viņu prasmes tiek vērtētas stipri zemāk nekā Diskzemes burvju mākslas) . Plakanās pasaules raganas ir viedas pavisam ikdienišķās lietās – dziedniecībā, bērnu pieņemšanā, visās tajās cūku, govju un aitu būšanās, siera darīšanā un cilvēku savstarpējo attiecību smalkumos (lai gan tas viņām netraucē savā starpā būt kašķīgām kā seskiem).

That was the thing about witches. They were, acording to Granny Weatherwax, ‘people what looks up’. She didn’t explain. She seldom explained. She didn’t mean people who looked at the sky; everyone did that. She probably meant that they looked up above everyday chores and wondered, What’s all this about? How does it work? What should I do? What am I for? And possibly even: Is there anything wororn under the kilt?

Tiesa gan, eksistē arī konkurējošais novirziens, kura piekritējas, piemēram, mēģina cūkai izārstēt gremošanas traucējumus ar maģijas palīdzību, nevis ar pareizu ēdināšanu. Bet tas praksē nav pārāk veiksmīgs (lai gan cūku lejā no koka izdevās dabūt dzīvu un veselu).
„Wintersmith” ir ļoti jauka un pozitīva ziemas grāmata. Daudz daudz, sniega, daudz jautrības, asprātīgi apspēlēti dažādi labi zināmi stāsti, amizanti un spilgti personāži, kā arī apstāstītas raganu būšanas noslēpumainās un tumšās puses un diezgan nopietni par to, kāpēc nebūtu labi salaist grīstē klimatu uz zemes.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Lasītāja.