Tag Archives: distopija

Staņislavs Lems „Futuroloģijas kongress”

Станислав Лем, “Футурологический конгресс”, (Stanisław Lem, „Kongres futurologiczny”(1971)

Bieži vien mani izlasīt kādu grāmatu ieinteresē tās ekranizācija. Tā šoreiz bija arī ar Staņislava Lema „Futuroloģijas kongresu”, pēc kura motīviem nesen visai savdabīgā manierē filmu ir izveidojis izraēliešu režisors Ari Folmans (dokumentālās multenes par masu slaktiņiem Libānā „Waltz with Bashir”(2008) režisors).

Stanislavs Lems Futurologijas kongressRomānu „Futuroloģijas kongress” Lems sarakstīja tālajā 1971. gadā, kad par daudzām mūsdienu tehnoloģijām lielākajai daļai cilvēces vēl nebija ne jausmas. Tomēr grāmata nav zaudējusi savu šarmu arī šodien. Tā ietilpst Lema stāstu un romānu ciklā par Ijonu Kluso, kas bija patīkams pārsteigums, jo daži no stāstiem 1975. gadā ir izdoti latviski krājumā „Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi”. Man ir jaukas, apcerīgas un mazliet baisas bērnības atmiņas par kurdeļu medībām, pazudušo laika mašīnu, mūžīgajām smadzenēm, indiotu planētu un, protams, sepulām un sepulēšanu.

„Futuroloģijas kongress” ir pirmais no trīs romāniem par Ijonu Kluso. Šoreiz viņš tuvējā nākotnē apmeklē kādu Dienvidamerikas valsti, lai piedalītos kongresā, kurā tiek apspriesti dažādi īpatnēji cilvēces nākotnes scenāriji. Terorisms ir kļuvis par ikdienu un paralēli šim kongresam notiek amizants atbrīvotās literatūras popularizēšanas pasākums. Situācija valstī ir nemierīga un dumpinieki iebrūk arī viesnīcā, bet valdība nemieru apspiešanai sāk pielietot psihiskas halucinācijas izraisošus ieročus, kuriem ir samērā negaidīts efekts. Ijons Klusais kopā ar vēl dažiem kongresa dalībniekiem patveras viesnīcas pagrabā, pieredz dažas dīvainas vīzijas, tiek pat iesaldēts uz dažiem gadu desmitiem un tad atmodināts 2039. gadā.

Lema stāsti par Ijonu Kluso vienmēr ir bijuši ironiski, absurdi, groteski un pilni ar padrūmu , dzēlīgu humoru. Skaidrs, ka viņš nav bijis nekāds optimists attiecībā uz cilvēces nākotni. Ārēji, protams, 2039 gadā vissthe congress poster izskatās skaisti. Farmakocivilizācija ir iespējams viss, jo ir izveidoti neskaitāma preparāti emociju izjušanai. Vairs nav aptieku, bet ir farmakosvētnīcas. Var atdzīvināt mirušos (pat pret viņu gribu, piemēram, ja mantiniekiem ir kādas neskaidrības par testamentu). Zināšanas apgūst iekšķīgi, izdzerot atbilstošu mikstūru (algebrīns, u.c.), vienīgi jāuzmanās pārdozēt, jo var iedzīvoties vēdergraizēs. Bērna radīšanai ir nepieciešamas divas mātes un visai sarežģīta procedūra. Daudzi cilvēki savstarpēji komunicē tikai ar mazu izklaides datoriņu starpniecību (šeit nu Lems nav bijis tālu no patiesības). Ir arī 3 D televīzija, bet ar nelieliem defektiem, jo gadās, ka kāds no pārraides varoņiem izlien no translācijas ierīces (pēc lodveida zibens principa) un sadod skatītājam pa muti. Tomēr autors pamazām velk nost vienu iztēles kārtu pēc otras un apakšā paveras skarbā realitāte. Sižets ir ciklisks un mēs atkal un atkal atgriežamies izejas punktā.

Šajā romānā Lems ir lielu vērību pievērsis valodai, kas nākotnē ir dīvaini izmainījusies – it kā pazīstami vārdi ir mainījuši nozīmi un formu, veidojot dažādas nepatīkamas lingvistiskas mutācijas ar piesūcekņiem un ķepiņām, kas vietām tekstu padarīja spocīgu un lasīšanu apgrūtinošu. Galu galā visam pamatā ir vārdi, mainoties tiem mainās arī cilvēku domāšana. Lems pat ir romānā ieviesis jaunu zinātnes nozari – lingvofuturoloģiju, kas izstrādā cilvēces nākotnes scenārijus pamatojoties uz iespējamajām vārdu formām. Var tikai pabrīnīties, kādu nākotni ir iespējams iztēloties mazliet pafantazējot par vārdu „kāja”.

„Futuroloģijas kongress” pēc apjoma ir pavisam maza grāmatiņa, tomēr saturiski ietilpīga. Var noderēt, ja sāk uzmākties par domas par realitātes un uztveres nobīdēm. Kā zināms, ne viss, ko mēs redzam, vai, pareizāk sakot, iedomājamies redzam, eksistē.

The Congress

Ari Folmana filmā „The Congress” ir saglabāta Lema izveidotā pasaule, bet Ijons Klusais ir nomainīts pret padzīvojušu Holivudas aktrisi Robinu Raitu. Rezultās, starp citu, ir ļoti interesants un filmu ir vērts noskatīties arī tad, ja nav plānots lasīt romānu. „The Congress” ir fantastiski skaista, tās animācijas daļa žilbina acis un sajūsmina iztēli. Protams, no Lema ironijas un lingvistiskajāmspēlēm nekas pāri nav palicis, bet toties filma ir ieguvusi dažas sirdi plosošas epizodes un dziļas skumjas pēcsajūtā. Pie filmas trūkumiem jāpiemin scenārija caurumi, acīmredzot tās veidotāji ir vairāk aizrāvušies ar vizuālajiem efektiem, bet mazāk ar sižeta loģiku. Patiesībā, ja nav lasīts Lema romāns, tad dažas lietas filmā vispār nav izprotamas. Tomēr filma man ļoti patika arī ar visām savām nepilnībām (sabojāt Lemu ir grūti).

Džons Vindems “Trifīdu diena”

Джон Уиндем, «День триффидов», (John  Wyndham, „The Day of the Triffids”, 1951)

 Atzīstos, ka tikai savas nolaidības un e-lasītāja trūkuma dēļ vēl joprojām nebiju izlasījusi šo lielisko, botānisko apokalipsi. Tā nu vispirms nedaudz nomierināju sevi ar domu, ka Arkādijs Strugackis tak ir labs rakstnieks, tāpēc droši vien arī viņa tulkojums nevar būt slikts, un grāmatu izlasīju krievu valodā, lai tai nebūtu jātērē pārāk daudz laika.

Trifidu diena„Trifīdu diena” pirmo reizi ir izdota 1951. gadā un nu jau ir kļuvusi par sci-fi klasiku. Grāmata ir ļoti īsa, bet tās apjoms autoram netraucē cilvēcei uzsūtīt veselas trīs sodības – vispirms zaļu komētu ar meteorītu lietu, kuru redzējušie paliek akli, tad kaut kādu nedziedināmu sērgu un beigās atlikušos izdzīvotājus pamazām piebeidz ļaunprātīgi, staigājoši laksti ar kolektīvā saprāta iezīmēm. Turklāt autors uzskata, ka visas minētās likstas cilvēce sev ir sarūpējusi pati. Saprotams, ka man interesantākie bija trifīdi – kukaiņēdāji (un kā vēlāk izrādījās, tad arī maitēdāji) augi ar trīs peciņām, attīstītu dzirdi un indīgu dzeloni elastīga, brīvi kustināma dzinuma galā. Acīmredzot pēc visiem pāridarījumiem augiem kaut kur cilvēces zemapziņā mīt klusas bailes no tā, ka pēkšņi var nākt atmaksa. Piemēram, dobē augošais gurķis kādam uzbrukt un to nožņaugt, vai pat nodarīt ko ļaunāku (te, lūdzu, brīva vieta lasītāja fantāzijai).  Uz  nelieliem botāniskiem šausmu stāstiem kā „Visu rožu roze” ir bijuši spējīgi pat latviešu rakstnieki, kas citādi šajā žanrā izpaužas reti.

Vindems romānā izsaka versiju, ka trifīdus ir radījuši padomju zinātnieki Lisenko vadībā. Tā kā grāmata ir rakstīta laikā, kad Padomju Savienībā pie varas bija Staļins, tad autoram ir piedodami nezināt, ka patiesībā Lisenko bija šarlatāns un diez vai spēja izaudzēt kaut ko draudīgāku par trīs metrus garu dilli. Kur nu vēl trifīdus.

Taču kā jau labā postapokalipsē pienākas „Trifīdu dienā” zinātnes ir maz, bet vairāk uzmanības ir veltīts tam, kā cilvēki mēģina izdzīvot pēc civilizācijas bojāejas. Galvenajam varonim, kuram nejauši ir izdevies palikt redzīgam, nākas risināt klasiskās ētiska rakstura problēmas – glābt aklos, vai neglābt, vai varbūt jēga ir glābties tikai redzīgajiem. Romānā ir izspēlēti dažādi izdzīvojušās sabiedrības attīstības varianti kā feodālisma atjaunošana, kristīgo kopienu izveidošana vai vispār jaunas sabiedrības un morāles normu veidošana.

Viens no grāmatas plusiem ir tās nelielais apjoms, jo autors notikumus bezjēdzīgi nevelk garumā. Bet viņam tāpat ir izdevies gan parādīt civilizācijas sabrukumu, gan apcerēt visdažādākās tēmas sava laika sieviešu tiesības un tikumus ieskaitot (romānā ir mīlīgs dialogs starp vienu no personāžiem un jaunuvi, kas labāk sūkstās un tamborē sveču gaismā, nekā mēģina iedarbināt darba kārtībā esošu strāvas ģeneratoru, jo viņa tak esot sieviete).

Zīmīgi, ka savas nāvējošās trīskājainās peciņas, lai no tām iegūtu vērtīgu eļļu, cilvēki bija selekcionējuši krietni pirms dīvainās komētas parādīšanās virs apvāršņa un bez sirdsapziņas pārmetumiem audzēja tās pieķēdētas speciālos nožogojumos. Trifīdi izlaužas un kļūst bīstami tikai pēc tam, kad cilvēki jau ir kļuvuši akli un bezpalīdzīgi. Tomēr savā ziņā tie šajā distopijā nospēlē pozitīvu lomu, jo ideāli atrisina jautājumu, ko pasākt ar neskaitāmajiem aklajiem, bet savukārt izdzīvojušajiem ir kopīgs ienaidnieks, pret kuru cīnīties, un nav daudz laika, ko veltīt tam, lai censtos nožmiegt vienam otru.

Skaidrs, ka pēc „Trifīdu dienas” postapokaliptiski romāni ar līdzīgu tematiku ir sarakstīti veseliem blāķiem, bet šai grāmatai piemīt jauks optimisms (ha, Vindems laikam pavisam nopietni tic, ka cilvēcei ir nākotne) un žanra klasikas valdzinājums.

Par „Trifīdu dienu” ir rakstījuši arī Lasītāja un Sisyphus.

Džastins Kronins „Pāreja”

Džastins Kronins „Pāreja”, no angļu valodas tulkojusi Ligita Lanceniece, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012., (Jastin Cronin „The Passage”, 2010.)

parejaPar „Pāreju” ir rakstījuši jau tik daudzi grāmatu blogeri, ka, šķiet, tur vairs nav, ko piebilst. Tomēr pašdisciplīnas nolūkos nolēmu grāmatu neizlaist un dažas piezīmes uzrakstīt. Turklāt par ko citu, lai raksta 1. aprīlī.

Tātad „Pārejas” sižets vēsta par ļauniem militāristiem, kuri nodarbojas ar izmēģinājumiem, lai izveidotu vīrusu, kurš nodrošinātu nemirstību. Tomēr šis tas noiet greizi un rezultātā izmēģinājuma objekti pārtop vampīros, bet cilvēces lielākā daļa tiek ātri vien nozūmēta. Nu tik oriģināls sižets, ka atliek vienīgi sajūsmināti brīnīties, kā kaut kas tāds autoram ir varējis ienākt prātā.  Diemžēl latviski reti tulko fantastiku, kura ir domāta ne tikai hormonu svārstību un pumpu nomocītiem tīņiem, bet arī kādam citam, tāpēc negribējās grāmatu laist garām. Tomēr ar romānu pamatīgi nomocījos, jo izrādījās, ka „Pārejai” piemīt pats lielākais trūkums, kāds vien var būt izklaidējošai grāmatai – tā ir garlaicīga. Īpaši nepatīkami tas bija tāpēc, ka ir skaidrs, ka autors māk rakstīt arī spraigi un saistoši, bet apzināti to nedara. Varu tikai minēt kāpēc potenciāli labu izklaides romānu autors ir pieķepējis ar tik daudz tukša, liekvārdīga un primitīva teksta, kas mums neko nedod ne tēlu raksturojumā, ne sižeta attīstībā, bet gan jau iemesli ir finansiāla rakstura. Tomēr grāmatas, kurās vismaz pusi no teksta veido dolāra zīmītes nav nekāda jēdzīgā lasāmviela.

Demogrāfiskā statistika. Kaut kur citos grāmatu blogos komentāros bija izteikta doma, ka „Pāreja” parasti nepatīkot vīriešiem, bet sievietes gan esot sajūsmā. Tad nu šeit svinīgi apliecinu, ka esmu sieviešu dzimuma pārstāve, bet man šī grāmata galīgi nepatika.

Vizuālās īpatnības. „Pāreju” paņēmu lasīšanai no bibliotēkas un reti gadās redzēt, ka kādai grāmatai ir tik cītīgi lasītas pirmās pārsimts lappuses, bet pēc tam ir mests miers. Pieļauju, ka es nebiju vienīgā. kas nespēja novērtēt šo episko un apokaliptisko garlaicību.

Neķītrās fantāzijas. Lasot saturiski primitīvas grāmatas, brīžiem uzmācas tāda garlaicība, ka prātā sāk nākt pavisam nelāgas fantāzijas. Piemēram, piesiet autoru pie krēsla un viņa acu priekšā lēnām izdzēst no viņa datora cietā diska vismaz pusi no topošās grāmatas teksta. Saprotu, ka tas neko nemainīs, jo gan jau viņam būs noslēpta kopija un tāds grafomāns kā Kronins bez pūlēm vietā uzrakstīs trīsreiz vairāk bezjēdzīga teksta, bet vismaz būs morālai gandarījums par ciešanām lasot. (Te ir vietā jautājums, kāpēc lasīju līdz galam – citi blogeri rakstīja, ka uz beigām grāmata paliekot interesantāka. Nu varbūt tā arī paliek jestrāka, bet tikai mazliet.)

Personāžu fizioloģija. Pirms vampīriskās apokalipses visi romāna personāži bieži un daudz urinēja, ko autors piedevām gari, detalizēti un ļoti garlaicīgi aprakstīja. Pēc apokalipses tie, par laimi, sāka urinēt daudz mazāk, lai gan grāmatā nav paskaidrots kāds tam iemesls. Piemēram, iespējams, ka viņi mainīja nieru konfigurāciju un daļu urīna sāka izvadīt pa degunu.

Desmitais trusītis. Ar cilvēkiem viss bija skaidrs – katru desmito no viņiem vampīri neapēd, bet inficē ar vīrusu un pataisa par jaunu vampīru. Tas ir viņu vairošanās veids. Savukārt tā desmitā trusīša būšana man likās mazliet nejēdzīga, jo tos vampīri neinficēja ar vīrusu. (Bet žēl, ka nē. Man patiktu, ja tur apkārt klīstu arī asinskāru trusīšu bari. Varbūt paliktu jautrāk.) Tad kāda jēga atstāt to trusīti dzīvu – tas tāds vampīriskas zoofilijas paveids, vai.

Seksisms. Atbilstoši demogrāfiskajai statistikai ASV un varbūtības teorijai, ja tiek sakosts katrs desmitais iedzīvotājs, tad apmēram pusei no tiem, kas kļuvuši par vampīriem, vajadzētu būt sievietēm. Tomēr grāmatas beigās izrādās, ka tajā Babkoka kopumā ir gandrīz tikai veči. Sanāk, ka tie vampīri ir izteikti seksisti un sievietes neuzskata par pilntiesīgiem cilvēkiem. Vai arī garlaikojoties es kaut ko būtisku palaidu garām?

Jāpiebilst, ka es patiešām ceru, ka „Pāreju” pirka labi un no tās izdevniecībai izdevās iegūt arī peļņu. Varbūt tad kādreiz latviski fantastikas žanrā tiks izdots arī kaut kas nopietnāks un interesantāks, jo maz ticams, ka kaut kas tāds varētu izdevniecībām dot ienākumus.