Tag Archives: dokumentālā proza

Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944

Kārlis Kangers, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne, „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944”, Rīga: Lauku Avīze, 2016.

Manā bērnībā šausmu literatūra nebija pieejama un par Kinga eksistenci mēs pat nenojautām, bet, ja bija vēlme palasīt kaut ko pretīgu un biedējošu, tad tīri labi noderēja septiņdesmitajos gados izdotais dokumentālais atmiņu krājums „Salaspils nāves nometnē”. Tur bija bildes ar kaudzēs sakrautiem līķiem, šausminoši stāsti par nacistiem – bērnu asiņu sūcējiem, briesmīgiem eksperimentiem ar bērniem un biedējoša statistika par nometnē nogalinātajiem padomju pilsoņiem, kuru skaits tika lēsts ap simts tūkstošiem. Godīgi sakot, par to visu līdz šim īpaši galvu nelauzīju, tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto monogrāfiju par Salaspils nometni, tās vēsturi, celtniecību, pārvaldi, ieslodzītajiem, dienas kārtību un represijām, jo patiesībā padomju laikā neviens tā arī nebija nopietni pētījis, kas tur patiesībā ir noticis. Grāmatai beigās ir pievienots arī apjomīgs ilustratīvais materiāls – fotogrāfijas, zīmējumi, dokumentu un ieslodzīto vēstuļu fotokopijas.

Salaspils nometneInteresanti, bet Salaspils oficiāli nemaz nebija koncentrācijas nometne (tās visas bija tieši pakļautas SS Koncentrācijas nometņu pārvaldei). Lai gan tās darbībā tika ievērotas daudzas līdzības ar koncentrācijas nometnēm, bija arī atšķirības. Neapšaubāmi, tā bija represīva soda nometne ar vairākām funkcijām. Tā darbojās, kā paplašināts policijas cietums, darba audzināšanas nometne, sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī kalpoja tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai. Laika periodā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrī Salaspils nometnē ir bijuši ieslodzīti 6000 līdz 7000 politieslodzītie, 1800 darba kavētāji, 2000 policijas darbinieki un militārpersonas, kā arī ap 12 000 tranzītieslodzīto, kas bija aizturēti pret Baltkrievijas un Latgales partizāniem veiktajās akcijās, tajā skaitā arī apmēram 3000 bērnu. Precīzu datu iegūšanai traucē tas, ka nometnes arhīvi tika iznīcināti.

Latvijas teritorijā veikto nacistu noziegumu izpētei jau kara beigās tika nodibināta Latvijas PSR Ārkārtējā komisija Jāņa Kalnbērziņa vadībā, tās sastāvā bija Vilis Lācis, Fricis Rokpelnis un citi nopietni cilvēki. Tomēr nav skaidrs, ko šī komisija ir pīpējusi, lai savā ziņojumā konstatētu, ka Salaspilī ir nogalināti 56 000 civiliedzīvotāju un 47 000 karagūstekņu. Reālais mirušo skaits ir mazāks – 2000 līdz 3000 cilvēku. Gan jau komisijas locekļi vienkārši baidījās, ka norādot mazākus skaitļus, viņi paši kļūs par nu jau padomju represiju upuriem. Pēc kara uz izdzīvojušajiem Salaspils ieslodzītajiem varas iestādes skatījās ar lielām aizdomām par iespējamo sadarbību ar vācu okupantiem. Bet ir skaidrs, ka Salaspils noteikti nebija nāves nometne, kura paredzēta tiešai cilvēku iznīcināšanai. Tur nekad nav bijušas gāzes kameras. Tāpat stāsts par vairākām tonnām no padomju bērniem izsūktajām asinīm ir mīts ar mērķi propagandas nolūkos piešķirt pretiniekiem vampīru iezīmes (tā ir ierasta prakse jebkurā karā un parasti tiek piekopta no abām pusēm). Pirmkārt jau tas prasītu nelietderīgu pašu vāciešu resursu patēriņu, otrkārt fiziski novārgušu bērnu asinis būtu diezgan nekvalitatīvas, treškārt tajā laikā frontē vairs neizmantoja iepriekš sagatavotas donoru asinis, jo bija sarežģīti tās uzglabāt. Un vispār Trešajā reihā bija praktisks paradums donoriem padusē ietetovēt asinsgrupu, kas šiem bērniem netika darīts. Tā nu jaukā bērnības šausmu grāmata izrādījās diezgan liela falsifikācija, par ko es gan īpaši neskumstu.

Tomēr reālā Salaspils nometne bija nežēlīga un brutāla soda vieta ar necilvēcīgiem apstākļiem un cilvēkus pazemojošiem sodiem, kas daudz neatšķīrās no citām nacistiskās Vācijas soda nometnēm. Tā kā daudzus ieslodzītos, frontei tuvojoties, aizsūtīja uz Vāciju, kur lielākā daļa no viņiem gāja bojā, savā ziņā tā bija Vācijas nāves nometņu priekštelpa. Un reālo datu precizēšana par bojā gājušajiem nekādi nemazina nacistu okupantu un represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju vainu par šiem noziegumiem, kā arī nenoniecina upuru ciešanas.

Lai gan grāmata ir nopietns zinātnisks pētījums ar atsaucēm katras rindkopas galā, nevis kāds aizraujošs trilleris, to ir vērts izlasīt visiem, kam interesē Latvijas vēsture Otrā pasaules kara laikā. Tā bija ļoti skarba un sarežģīta un Salaspils ir tikai viena no tās lappusēm.

Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”

Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, no japāņu val. tulk. Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC 2015., (Haruki Murakami, Hashiru koto ni tsuite kataru toki ni boku no kataru koto, 2007)

Vienlaicīgi lasot vairākas grāmatas, tās dažreiz jauki papildina viena otru. Tā pēc Caspar Henderson šolaiku bestiārijā iekļautās brīnišķīgās esejas par skriešanas (uz divām kājām) nozīmi mūsu tapšanā par saprātīgām (it kā) būtnēm un to, cik fantastisks veidojums īstenībā ir cilvēka pēda, izlasīju arī Haruki Murakami grāmatu par skriešanas nozīmi daudzu garu romānu sarakstīšanā.

Vispār Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem. Esmu izlasījusi kādas desmit viņa grāmatas un man patika viņa agrīnie romāni kā „Norvēģu koks” un „Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”, kas ir tumšas, melanholiskas mistērijas par neizprotamām draugu pašnāvībām un bez vēsts pazudušām sievietēm. Viņa jaunākie romāni ir kļuvuši popsīgāki, tukšāki un liekvārdīgāki, protams, droši vien tāpēc arī daudz populārāki. Es priecātos, ja kāds latviski izdotu „Uzvelkamā putna hronikas”, bet interese par Murakami jaunākajiem darbiem man ir gandrīz jau zudusi.

Haruki MurakamiTomēr mazā grāmatiņa par skriešanu man patika, lai gan neesmu ne skrējēja, ne rakstītāja. Protams, Murakami šajā jomā neatklāj nekādas unikālas vai revolucionārās patiesības, tomēr grāmata ir ļoti personīga (bet pietiekami distancēta, lai lasītājam nebūtu jājūtas neērti), saistoša un uzrakstīta patīkamā, vieglā stilā. Murakami pastāsta, kā viņš ir nolēmis kļūt par rakstnieku, bet regulāri skriet garās distances viņš ir sācis, kad kļuvis par profesionālu autoru. Kopš tā laika Murakami ir noskrējis vairāk nekā divdesmit maratonus, vienu reizi pat ultramaratonu un vēlāk pievērsies arī triatlonam. Rakstnieks visai atklāti stāsta par skriešanu – cik ļoti tā atbilst viņa vientuļnieka būtībai, ka gadās piedzīvot arī neveiksmes, kā nākas sadzīvot ar nenovēršamo ķermeņa novecošanu pēc četrdesmit gadu vecuma, kad pamazām rezultāti kļūst aizvien sliktāki un sliktāki (bet iespējams, ka novecošana patiesībā ir balva tiem, kas nav nomiruši jauni). Un kā sadzīvot ar sava ķermeņa nepilnībām. Uh, un nevienā vietā Murakami neapgalvo, ka visiem noteikti vajadzētu skriet, šī nodarbe vienkārši ir ļoti piemērota viņam. Un ciešanas skriešanā un dzīvē vispār nav obligātas. Murakami iemīļotie kaķi grāmatā diemžēl ir tikai beigti (toties veseli vienpadsmit uz ceļa skrienot maratonu Atēnās), bet par džezu un savu vājību kolekcionēt mūzikas ierakstus vinila platēs autors pastāsta vairāk (un tā nav nekāda lētā un vienkāršā izklaide).

Interesantākās grāmatas nodaļas bija par Murakami pārdomām, ko viņam nozīmē skriešana attiecībā uz romānu rakstīšanu. Skaidrs, ka lai cilvēks kļūtu par rakstnieku, ir nepieciešams talants un bez tā vispār nav vērts neko iesākt. Tomēr pat, ja ar talantu ir paveicies, ar to ir jāapietas ļoti uzmanīgi, lai to nepazaudētu un izmantotu pēc iespējas efektīvāk un ilgāk. Lai kaut ko sasniegtu rakstniekam (un patiesībā jebkurā jomā) ir jāstrādā ļoti daudz un smagi (kas mūsdienās laikam jau ir ļoti nepopulārs uzskats), bet jāspēj arī atjaunoties, atgūt spēkus un saglabāt dzīvē līdzsvaru un harmoniju starp fizisko un garīgo personības daļu. Un Murakami gadījumā skriešana ir labākais risinājums.

Principā es piekrītu, ka rakstīšana ir neveselīgs arods. Kad rakstām romānu, izmantojot teikumus, veidojam stāstu, kaut kas līdzīgs indei, kas ir dziļi cilvēka esībā, vai nu vēlamies to, vai ne, atbrīvojas. Visi rakstnieki kaut kādā mērā ar šo indi sastopas un, apzinoties briesmas, meklē veidus, ka tikt ar to galā. Taču bez šīm briesmām patieso jēgu neizdosies radīt. (Varbūt tas ir savāds piemērs, bet fugu zivs visgaršīgākais gabaliņš ir tieši tas, kas ir tuvu indei, varbūt te ir zināma līdzība.)

Šī ir ļoti japāniska grāmata par rakstnieku un garo distanču skrējēju vientulību. Un iespējams daudz lielāka jēga dzīvē ir pašam procesam nekā sasniegtajam rezultātam. „Par ko es runāju, runādams par skriešanu” ir ļoti piemērota un viegla lasāmviela brīžiem, kad ir sanācis aizdomāties par eksistences jēgu, līdzsvaru un harmoniju.

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”, no angļu val. tulk. Rita Liepa, Grāmatu draugs, 1975., (J.B. West, „Upstairs at the White House”, 1973)

Baltā nama augšstāvā„Baltā nama augšstāvā” man Ziemassvētkos uzdāvināja Ms Marii. Izrādījās, ka grāmata ir atrodama tepat ciema bibliotēkā, tad nu pie pirmās izdevības ķēros tai klāt. Interesanti, ka tā bibliotēkas krājumos ir parādījusies pavisam nesen (acīmredzot VIŅI zināja, ka man to drīz ievajadzēsies). Pēc zīmogiem un citām atzīmēm spriežot, lasītā eksemplāra sākotnējais īpašnieks ir dzīvojis Viskonsīnā un grāmatai savā četrdesmit gadu ilgajā mūžā ir nācies paceļot vēl šur un tur. Vispār jau „Baltā nama augšstāvā” tulkojums ir tapis kādā pavisam citā latviešu valodas dimensijā un atšļūcis pie mums pa tārpeju laiktelpā, liekot apdomāt paralēlo realitāšu eksistenci. Dīvainie locījumi, jokainā pareizrakstība un neierastie vārdi (atgaismji, gaumēšana, hēmisfairas, eksterminātori, vakariņas sauļotavā un braukāšana ar celtņiem) piešķir tekstam savdabīgu šarmu un atsvešinātību.

Bet kopumā grāmata ir interesanta, to der izlasīt, ja ir vēlme uzzināt ko vairāk par 20. gadsimta vidus ASV prezidentiem. Džeims Bernards Vests Baltajā namā strādāja laikā no 1941. līdz 1969. gadam. Sākumā par galvenā pārziņa palīgu , bet sākot ar 1957. gadu par galveno pārzini. Ko tad tāds galvenais pārzinis dara? Autors raksta, ka viņam esot vienkārši jādara to, ko liek. Patiesībā tas ir ļoti nopietns amats, kas pakļauts tieši ASV prezidentam. Galvenajam pārzinim ir jāpārrauga visa prezidenta mītnes pārvaldība, apkopšana, uzturēšana kārtībā, pārbūves, jāplāno un jāievēro budžets, jāvada un jāuzrauga apmēram 100 darbinieku, jāuzņem un jāaprūpē Baltā nama viesi, jāatbild par visu pieņemšanu, vakariņu un viesību sarīkošanu, uztura iegādi un korespondenci. Vārdu sakot, viņam ir ko ņemties. Baltā nama 18 akru lielā mauriņa uzturēšana kārtībā un smukā skatā vien ir kaut kas traģiski sarežģīts, nemaz nerunājot par kalpotāju kašķiem, un tādām katastrofām kā prezidenta suņa sačurātām grīdas segām.

Savas darbības laikā J.B. Vests ir strādājis pie Rūzveltiem, Trumeniem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem, kamēr pasaule pārdzīvoja otro pasaules karu, Korejas karu, auksto karu, Cūku līča krīzi un Vjetnamas karu. Galvenajam pārzinim visciešāk nākas sastrādāties ar Baltā nama pirmajām lēdijām, kuras lielākoties paliek savu vīru ēnā (būt par pirmo dāmu, autoraprāt, ir vissmagākais brīvprātīgais pienākums valstī, bet neviena no viņām to nav nožēlojusi). Dzīvot Baltajā namā ir būt kā zelta zivtiņām akvārijā, jo visur ir uzmanīgas acis un ausis. Galvenā pārziņa atmiņas visvairāk ir interesantas ar to, ka ļauj mums ASV prezidentus un viņu sievas iepazīt kā personības, katru ar savu raksturu un mazajām dīvainībām. Džonsonam, piemēram, bija perversa tieksme uz elektrības taupīšanu. Tomēr Vests par Baltā nama iemītniekiem raksta ar dziļu cieņu un pietāti, bet ar labu humora izjūtu un varbūt vietām nedaudz ironiski. Daži stāsti bija diezgan smieklīgi. Mani vienīgi nedaudz garlaikoja garie apraksti par bezgalīgajiem remontiem, istabu tapsēšanu un atbilstošu aizkaru piemeklēšanu, ka arī pareizo kumožu un citu mēbeļu izvietošanu telpās. Tās ir dikti neinteresantas lietas visur – pat Baltajā namā, bet gan jau vēsturnieki šo informāciju novērtēs.

Autors arī īpaši uzsver, ka strādājot šajā vietā vissvarīgākā ir lojalitāte Baltajam namam un visai tai prezidenta būšanai kopumā nevis kādam no prezidentiem (viņi tak nāk un iet, bet Baltais nams paliek). Ja var ticēt Vikipēdjai, tad arī pašam Vestam no Baltā nama nācās aiziet piespiedu kārtā – dēļ zaudētas uzticības. Starp citu, tagadējā Baltā nama galvenā pārzine ir melnādaina sieviete, kas diez vai būtu iespējams laikā, kad tur strādāja autors.

„Baltā nama augšstāvā” būs noderīga grāmata visiem, kas grib vairāk uzzināt par 20. gadsimta vidus ASV prezidentiem, viņu personībām un pirmajām lēdijām. Protams, šī nav nopietna vēsturiska grāmata, no kuras būtu iespējams gūt priekšstatu par tā laika ASV politiku, bet toties ir iespējams daudz uzzināt par Baltā nama tapetēm un istabas iekārtām. Droši vien īpaši interesanti būtu izlasīt grāmatu, ja drīzumā ir paredzēta vizīte Baltajā namā (skaidrs, ka man tāda savas dzīves laikā nav ieplānota, bet varbūt pietiks, ja noskatīšos to Emeriha filmu, kurā Teitums ar Foksu tur visu līksmi sadauza lupatās).

Henrietas Laksas nemirstīgā dzīve

Rebecca Skloot, The Immortal Life of Henrietta Lacks (2010)

Par šo grāmatu biju lasījusi labas atsauksmes, tāpēc nopriecājos, kad Spīgana man to uzdāvināja pēdējos Ziemassvētkos, jo tas bija labs iemesls tās lasīšanu neatlikt uz kaut kādu nenoteiktu un nezināmu laiku.

The Immortal Life Henrietta LacksThe Immortal Life of Henrietta Lacks ir aizraujošs stāsts par visai interesantu lietu – cilvēku audu šūnu kultivēšanu mākslīgos apstākļos. Melnādainā amerikāniete Henrieta Laksa bija pirmais cilvēks, kura šūnas, paņemtas no viņas dzemdes kakla vēža, izrādījās dzīvotspējīgas arī ārpus viņas organisma (un kā vēlāk izrādījās pat pārāk dzīvotspējīgas un agresīvas). Šīm šūnām tika piešķirts savs vārds HeLa un atklājās, ka tās bija tikušas vaļā no katrā normālā šūnā esošās pašlikvidācijas programmas, līdz ar to kļūstot reāli nemirstīgas. HeLa bija tik izturīgas, ka tās varēja droši pārsūtīt pa pastu. Veiksmīgas sakritības dēļ tieši tolaik (1951. gadā) bija paredzēts veikt plašus izmēģinājumus poliomielīta vakcīnas izstrādei. Protams, bija iespējams vakcīnu testēt uz arī mērkaķiem, bet diemžēl dzīvi mērkaķi ir dārgi, bet HeLa šūnas bija lētas, viegli pieejamas un vienas izcelsmes, kas ļāva salīdzināt dažādu izmēģinājumu rezultātus. Līdz ar to, sākot ar piecdesmitajiem gadiem, HeLa šūnas tiek plaši izmantotas zinātniskajos pētījumos un tagad ietilpst standarta laboratorijas aprīkojumā līdzās baltajām pelītēm. Uz tām ir pārbaudīti neskaitāmi medikamenti, vakcīnas, kosmētikas līdzekļi, tās ir apstarotas ar radiāciju un sūtītas kosmosā, lai pētītu gravitācijas ietekmi uz cilvēka organismu. Lielā mērā tieši pateicoties HeLa šūnām molekulārā bioloģija pagājušā gadsimta otrajā pusē vārēja attīsties tik strauji.

Tomēr jāpiezīmē, ka, neskatoties uz tēmu, grāmata nav īpaši zinātniska. Man būtu gribējies uzzināt vairāk par dažādiem eksperimentiem ar HeLa šūnām. Bet ir jāatzīst, ka grāmatu var droši lasīt jebkurš: pat tad, ja nespēj bez stomīšanās izrunāt vārdu dezoksiribonukleīnskābe. Lai nu kā ar to zinātniskumu, grāmata man patika. Autorei, audu šūnu kultūras vēsturi izklāstot paralēli Laksu ģimenes stāstam, ir izdevies parādīt, ka aiz zinātnes vienmēr atrodas dzīvi cilvēki ar saviem priekiem un raizēm. Par pašu Henrietai Laksai mums ir zināms visai maz. Henrietai bija tikai 31 gads, kad viņai diagnosticēja vēzi, no kura tika paņemts paraugs HeLa šūnām, un šīs nemirstīgās, agresīvās un ļoti nešpetnās šūnas viņu pēc tam dažu mēnešu laikā brutāli nogalināja par spīti visiem mēģinājumiem viņu ārstēt. Henrietai bija pieci bērni, no kuriem vecākā meita bija ievietota garīgi slimo patversmē, bet jaunākie bija vēl tik mazi, ka māti nemaz neatcerējās, un viņu tālākais liktenis bija diezgan sūrs. Laksus neviens, protams, neinformēja par HeLa šūnu esamību un pēc 25 gadiem, kad viņus sameklēja, lai iegūtu DNS HeLa identificēšanai, ziņa par tām viņiem bija šokējoša. Vispār jau Henrietas tuvinieku pilnīgais izglītības trūkums kopā ar kristietību un kaut kādām vudū atliekām apziņā viņos radīja visai dīvainu priekšstatu par to, kāds šausmīgas izdarības ļaunie zinātnieki savās laboratorijās ir veikuši ar it kā vēl dzīvo Henrietu. Autorei pagāja ilgs laiks, kamēr viņa ieguva Laksu ģimenes uzticību un, vācot informāciju grāmatai, viņai kopā ar tiem nācās piedzīvot gana daudz traģikomisku situāciju.

Tā nu stāsts par HeLa šūnām ir stāsts arī par zinātnes ēnas pusēm, šarlatāniem, verdzību, rasismu, nabadzību, izglītības trūkumu un zinātnes ētiku. Nav omulīgi apzināties, ka kādreiz normāla prakse bija veikt pacientiem vēža šūnu injekcijas bez viņu informēšanas un piekrišanas. Mūsdienās (vismaz ASV) ir noteikts, ka pirms šūnu paņemšanas zinātniskiem nolūkiem ir jāprasa pacienta piekrišana, tomēr neviens nevar būt drošs, ka kaut kur pa laboratorijām neklīst kādas viņa šūnas , kuras ir paņemtas medicīniskām analīzēm un tagad dzīvo pašas savu dzīvi (lido uz Mēnesi vai tiek sakrustotas ar gurķi vai tinteszivi). Tagad mākslīgi audzētajām šūnām neviens vairs nepiešķir personalizētus vārdus, bet tikai numurus (bet labā ziņa ir, ka jebkuru šūnu var identificēt pēc DNS). Vēl jau, protams, ir dažādi šūnu īpašumtiesību finansiālie aspekti, jo cilvēku audu šūnu kultivēšana mūsdienās ir izvērtusies par pamatīgu industriju. Nu un nemirstības jautājums jau vienmēr ir kutinājis cilvēces iztēli.

The Immortal Life of Henrietta Lacks noteikti iesaku visiem, kam patīk nedaiļliteratūra. Tas ir labs stāsts, kurā ir apcerētas interesantas un varbūt mums ne tik ikdienišķas tēmas.

Asmo atsauksmi par grāmatu var izlasīt šeit, Spīganas šeit.

Laura Uzule, Vita Zelče „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”

Laura Uzule, Vita Zelče „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”, Rīga: „Mansards”, 2014.

Iespējams es nemaz neesmu īsta latviete, jo nekad neesmu bijusi kapusvētkos. Patiesībā ir vēl ļaunāk, jo es tos nekad neesmu uzskatījusi par īstiem svētkiem. Droši vien pie vainas ir lokālās tradīcijas, kuru rezultātā manu senču dzimtajā pagastā ir vismaz 24 kapsētas. Ja mūsu dzimta izsenis gulēja tuvējā mazajā, klusajā, romantiskajā lauku kapsētiņā vecu kļavu un liepu pavēnī, tad puskilometru attālajiem kaimiņiem jau bija sava mazā, klusā, romantiskā kapsētiņa gleznainās priedītēs. Kapu svētki, protams, tika rīkoti, bet tas pasākums bija laikā un telpā sadrumstalots ar galopā pa kapsētām auļojošiem organizētājiem un mācītāju. Šobrīd es dzīvoju pagastā, kurā vispār nav nevienas kapsētas un visi mirušie tiek apglabāti kaut kur tur ārā – citos pagastos un pilsētas kapos.

Tomēr nav tā, ka šī mūsu kultūras kanonā ierakstītā kapu padarīšana man vienmēr būtu bijusi pilnīgi vienaldzīga. Sūrajā bezinterneta bērnībā mēs pat bijām iekārtojušas savu rotaļu kapsētu, kurā bija apglabāts kaķa nokosts putniņš, pats kaķis (nepārprotiet, dzīvnieki bija aprakti atsevišķos kapiņos), nosprāgusi līdaka, kuru nebija iespējams lietderīgi izmantot saimniecībā (jo zivis uzturā lietojošais kaķis tad jau bija norakts). Bija arī masu apbedījums – trīsdesmit trīs dēles. Tā izturēties pret nabaga posmainajiem tārpiem, protams, nebija labi, bet tajā drūmajā, purvainajā un dēļainajā kaktā, kurā pavadīju bērnību, manā apziņā dēlēm bija ļauno, bīstamo un slepeni uzglūnošo asinssūcēju loma, turklāt atšķirībā no vampīriem, par kuriem tolaik neko lāgā nezināju, man no tām bija dikti bail. Tomēr, kad paaugos, kapi mani vairs īpaši neaizrāva.

Latviešu kapusvētkiGrāmatu par mistiskajiem kapusvētkiem gan sāku lasīt ar lielu interesi. Tiesa gan, „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” nav nekāda izklaidējošā literatūra, bet nopietns sacerējums ar katras rindkopas galā pievienotu atsauci uz informācijas avotu. Tomēr lasot ir jūtams, ka autores ir patiesi aizrāvušās ar tēmu, to labi pārzina un ir ieguldījušas pamatīgu darbu tās izpētē. Grāmatu viņas ļoti mīļi un personiski ir veltījušas savām vecmāmiņām.

Vispār jau kapusvētki pēc būtības ir baigais ķīselis, kurā sajaucas bijība pret nāvi, sērošana un samierināšanās ar tuvinieku zaudējumu, ļoti mazu mazdārziņu kopšana un ierīkošana, dzīves svinēšana, mērīšanās ar smukākajiem krāniņiem (kapiņiem), komunikācija ar sen neredzētiem radiniekiem un sezonāla komercdarbība. Lai arī saknes šai tradīcijai ir tik senas, mītiskas un pagāniskas, ka noteikti aizsniedzas līdz akmens laikmetam, tomēr pirmie kapusvētki ir notikuši 19. gadsimta vidū Vidzemē. Parasti tie bija saistīti ar jaunu kapsētu iesvētīšanu un kristīgi orientēti, lai mācītājs varētu uzskubināt iedzīvotājus ar Dieva vārdiem. Tomēr cilvēkiem ātri vien iepatikās sabiedriski pasākumi smukā laikā un zaļumos, un pamazām tie izvērtās par nopietniem svētkiem ar sekojošiem dančiem pie ragu mūzikas, teātra izrādēm, koncertiem un sporta sacensībām, un izplatījās visā Latvijas teritorijā. Kapusvētku popularitāte īpaši pieauga pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem, jo sava nozīme bija arī iespējai kapos brīvāk izrunāties. Savukārt padomju vara sākotnēji kapusvētkus apkaroja kā reakcionāru palieku, tomēr sešdesmitajos gados atjēdzās, ka tos var piepildīt ar atbilstošu sabiedriski politisko saturu (slava padomju kapiem – ērtākajai mūžīgās atdusas vietai pasaulē!) un pasniegt kā jaunu padomju sadzīves tradīciju. Lai to nodrošinātu, tika sagatavoti pat ideoloģiski pareizi tipveida kapusvētku scenāriji. Cilvēki, protams, kapusvētkus apmeklēja pie visām varām – vienkārši, lai apkoptu tuvinieku kapus un satiktos ar radiniekiem.

Grāmatā ir iekļauti vairāki jauki aculiecinieku stāstījumi par kapusvētku norisis dažādos laikos un izvilkumi no dokumentiem un preses, kas patīkami atdzīvina nopietno monogrāfijas tekstu. Tā, piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas laikrakstā „Cīņa” septiņdesmitajos gados ir bijusi plašāka diskusija par gurķu tirgošanas ētiku kapusvētku laikā . Gurķiem togad mazdārziņos esot bijusi slikta raža, tāpēc maz cilvēku apmeklējuši svinīgo ceremoniju, jo daudzi stāvējuši garā rindā pēc deficītajiem gurķiem(uzzinām, ka sadzīves pakalpojumu kombināta austuves strādnieces nosoda gurķu tirdzniecību, savukārt neapzinīgie VEF 14. ceha strādnieki uzskata, ka lai tik tirgo).

Kapusvētku pētījumā ir veikta plaša to dalībnieku aptauja, kuras laikā 40 novados ir aizpildītas 500 anketas. No tām varam uzzināt, ka vidējam kapusvētku latvietim kapi dikti patīk kā mierīga, klusa, skaista un svētsvinīga vieta. No kapiem baidās tikai viens procents aptaujāto (loģiski rezultāti aptaujai kapsētā, tie, kas patiešām baidās no kapiem, uz turieni tak nenāks). Trīs ceturtdaļas uzskata, ka pārējie kapu apmeklētāji uzvedas glīti un pieklājīgi, viena ceturtdaļa domā, ka nē – citi neesot piedienīgi ģērbušies, skaļi trokšņo vai blenž savos telefonos (ak, nu, ir cilvēki, kam nekad nav labi). Nav nekāds pārsteigums uzzināt, ka par kapiem pārsvarā rūpējas sievietes. Un izrādās, ka mūsu datorizētajā laikmetā gadās problēmas ar kapusvētku izziņošanu. Paziņojumu par svētku datumu nopublicējot tikai internetā, var dezorientēt lielāko daļu potenciālo apmeklētāju, jo pārsvarā kapusvētku mērķauditorijai nav drošas pārliecības par tā eksistenci. Vislabāk informāciju publicēt vietējā avīzītē, vai vismaz piespraust pie vietējā veikala vai ambulances durvīm.

Grūti pateikt kā kapusvētku tradīcijas attīstīsies nākotnē. Vidzemē un Latgalē tās ir stipras un stabilas, bet Kurzemē pamazām izzūd. Četras piektdaļas no aptaujātajiem ir pārliecināti, ka kapusvētki ir nacionālās identitātes sastāvdaļa (gan jau aptaujājot tos, kas neapmeklē kapusvētkus, mums pavērtos pavisam cita aina). Grāmatā ir pieminēts arī atšķirīgs viedoklis par kapusvētkiem, jo to apmeklējums ir sagādājis nepatīkamas emocijas glūnošo, ziņkārīgo skatītāju dēļ. Un vispār šis pasākums, ja piederīgo kapus apmeklē tikai reizi gadā, tāda izrādīšanās un „kapu kolhozs” vien esot.

„Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” man patika un izlasīju to ar aizrautību. Tā noteikti būs noderīga visiem, kas interesējas par neseno Latvijas vēsturi un latviešu tradīcijām Grāmatā ir daudz informācijas, kā arī bagātīgs ilustratīvais materiāls. Atsevišķas nodaļas ir veltītas arī kapusvētku atainojam latviešu kultūrā un mazliet dīvainām kapusvētku tradīcijas transformācijām internetā un dzīvnieku kapsētās.

Ilga Kreituse, Gundega Sēja „Pagājušo gadu Latvija”

Ilga Kreituse, Gundega Sēja „Pagājušo gadu Latvija”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2009.

pagajuso gaduSaprotams, ka pārāk daudz uzmanības veltīt pagātnei nav nekāda lieliskas mentālās veselības pazīme. Tomēr laikam neapturami ritot uz priekšu dažreiz gribas nu jau no šķietami droša attāluma paskatīties, kas tad ir palicis aiz muguras. Tā pirms gadiem desmit ar lielu interesi skatījos Leonīda Parfjonova veidoto raidījumu sēriju „Namedņi”, kuros ļoti aizraujošā formā tika stāstīts par dzīvi bijušajā Padomju Savienībā. Bet šobrīd sagribējās palasīt kaut ko vairāk tieši par ģeogrāfiski tuvāku vietu neseno pagātni, tāpēc bibliotēkā izvēlējos smukām bildēm rotāto „Pagājušo gadu Latviju”.

Kā jau minēts uz vāka, tad grāmata stāsta par laika periodu no 1945 līdz 1990 gadam – „kā dzīvojām, no kā iztikām, ko apsmējām, par ko priecājāmies”. „Pagājušo gadu Latvija” vizuāli ir ļoti simpātiski noformēta. Tajā ir daudz rūpīgi piemeklētu fotogrāfiju gan no tā laika preses, gan no personīgajiem arhīviem, kuras pētīt, smaidīt un priecāties. Tur ir gan tā laika sadzīves priekšmetu fotogrāfijas, gan valstsvīru bildes, gan kartiņas, gan reālu dokumentu paraugi. Var pašausmināties par tā laika modi un atcerēties, ka tolaik arī zēni staigāja baltās pusgarās zeķēs ar dekoratīviem bumbulīšiem. Var apcerēt tā laika ilustrācijas – diez uz kurieni dodas Iļjičs viens pats laivā ar diviem maziem puisīšiem? Un kas nosaka to, ka cilvēki vecās fotogrāfijās izskatās tik līdzīgi? Vai tiešām laikmets uzspiež mums savu zīmogu, vai arī mūs nonivelē tik ikdienišķas lietas kā drēbes un muļķīgas frizūras. Es pat varētu apzvērēt, ka grāmatā ir ievietota manu vecāku kāzu bilde un dažas manas skolas laiku fotogrāfijas. Vārdu sakot, ja kādam mājās ir tāds brīnums, kā kafijas galdiņš, tad uz tā var mierīgi uzstellēt šo albuma formāta izdevumu.

“Pagājušo gadu Latvija” ir  ērti strukturēta pa tēmām – pārvalde, simbolika, LKP, kosmoss, sadzīve – iepirkšanās, ceļošana, sabiedriskā ēdināšana, dzīvokļu jautājumi, transports, mode, kultūra, utt. Diemžēl grāmatas saturs lika stipri vilties, jo tā ir uzrakstīta visai garlaicīgā īstas komjaunietes – teicamnieces stilā. Lai arī no grāmatas nekādus īpašus dziļumus negaidīju, tā ir visai plakātiska, sekla un vietām pat atgādina tā laika žurnālistikas paraugus, kuri mēģināja mums iestāstīt, cik saulaina ir mūsu bērnība. Iespējams, ka tas ir darīts ar nolūku, lai teksts būtu maksimāli autentisks, bet jāatzīstas, ka sāku žāvāties jau pirmajās desmit lappusēs. Un tālāk jau nebija labāk. Tā arī neatradu grāmatā solīto ironiju un trāpīgos komentārus. Šur tur ir ieliktas vecas, nodrāztas un daudzreiz dzirdētas padomju laika anekdotes krievu valodā, kuras maz ticams, ka vēl būs smieklīgas mana vecuma ļaužiem, bet jaunākiem droši vien nebūs saprotams, par ko tad vispār jāsmejas.

Lai atdzīvinātu tekstu, tam ir pievienoti mazi laikmeta pastāstiņi no dzīves. Piemēram, vienā ir stāstīts, ka sieviete stāv garā rindā pēc tapetēm, bet dzeltenās tapetes beidzas un viņa nopērk zaļas, tas arī viss stāsts. Nākošajā viņa stāv nelielā rindā gastronomijas veikalā un nopērk četras sasalušas govs astes, nu var jau būt, ka tas ir kaut kas makten aizraujošs jaunākās paaudzes lasītājiem. Pēc tam seko stāstiņš par tā laika silto apakšveļu sauktu par bumbierenēm, tad par ne visai kvalitatīviem slēpju stiprinājumiem un tādā garā. Vēl ir mazi stāstiņi ar nosaukumu „Neticami, bet fakts”. Tajos ir aprakstīti, piemēram, tādi ēē, hm, nu galīgi neticami fakti, kā tas, ka sievietes kādreiz, lai izveidotu frizūras, matus tinušas uz metāla rullīšiem. Vai arī, ka krimplēna audums reiz ir bijis deficīta prece, bet kādam to, redz, ir izdevies dabūt pa blatu. Labi jau, ka kāds apstāsta jauniešiem tā laika nebūšanas, bet kāpēc tik pliekanā un neinteresantā veidā.
Kopumā saturiski neticami garlaicīga un sekla grāmata, tas gan ir fakts.