Kā tika noķerts Angarskas maniaks

Саша Сулим, “Безлюдное место. Как ловят маньяков в России”, 2020.

True crime žanra grāmatas par maniakiem nav mana iecienītākā lasāmviela, bet Sašas Suļimas jaunā grāmata par asiņaināko sērijveida slepkavu mūsdienu Krievijas vēsturē, kurš laika posmā no 1994. līdz 2012. gadam Angarskas pilsētas apkārtnē ir nogalinājis vairāk nekā astoņdesmit sievietes un pa vidu nožmiedzis arī vienu savu vīriešu dzimuma kolēģi, izskatījās interesanta. Grāmata ir žurnālistikas pētījums, uzrakstīta lietišķā valodā un bez jūtelības, tajā ir daudz faktu, informācijas un vardarbības. Autore ir žurnāliste, kas sākotnēji par šīm sērijveida slepkavībām sagatavoja vairākus rakstus portālam Meduza, bet pēc tam uz tiem pamatojoties uzrakstīja arī grāmatu.

Grāmatas sākumā īsi izklāstīta Angarskas vēsture. Pilsētu sāka būvēt tikai pēc Otrā pasaules kara, lai tur izvietotu naftas pārstrādes kombinātu, kas bija aprīkots ar Vācijā savāktām iekārtām. Būvēja lielākoties ieslodzītie, un kriminālistu nometnes pilsētas tuvumā bija vēl ilgi. Līdz ar to Angarskā vienmēr bija ļoti augsts noziedzības līmenis, un sevišķi zvērīgas slepkavības nebija nekāds retums. Deviņdesmitajos gados sava neizmērojamā tizluma nomāktā padomju rūpniecība sabruka, daudzi cilvēki palika bez darba, toties uzplauka noziedzība. Cauri Angarskai sākās Vidusāzijas narkotiku tranzīts, un iedzīvotāju vidū īpaši populāra kļuva hanka, kuru lietoja pat skolēni. Neizbēgami sākās ietekmes sfēru sadale starp dažādiem kriminālajiem grupējumiem un slepkavības kļuva par ikdienu. Tāpēc nav brīnums, ka uz visa šī fona pārdesmit izvarotas un pēc tam nežēlīgi nogalinātas sievietes bija tīrais sīkums, kuram neviens nevēlējās tērēt izmeklēšanas resursus. Par vairākiem gadījumiem nemaz netika ierosinātas krimināllietas, lai nemaitātu atklāto noziegumu statistiku.

Šīm slepkavībām uzmanību sāka pievērst deviņdesmito gadu beigās, bet tikai 2002. gadā tika izveidota speciāla grupa Angarskas maniaka noziegumu izmeklēšanai. Pat tad bija nepieciešami vēl desmit gadi, lai izdotos aizturēt slepkavu, jo grupa savā darbībā saskārās ar daudziem šķēršļiem – noziegumi nebija dokumentēti, pierādījumi pazuduši, lietvedībā valdīja pilnīgs bardaks, priekšniecība nesadarbojās, bet jaukie un sirsnīgie kolēģi uzskatīja, ka tāda grupa nodarbojas ar bezjēdzīgām lietām, kas jau sen notikušas un pasīvi agresīvā veidā rieba, kur vien varēja, jo tāda maniaka taču nemaz nav. Bet sievietes pa to laiku tika slepkavotas atkal un atkal.
Autore grāmatā diezgan daudz uzmanības velta cilvēkiem, kas strādāja pie šīs lietas izmeklēšanas (īpaši Artjomam Dubiņinam, kas ir bijis viņas galvenais informācijas avots), un dažādiem dīvainiem pavērsieniem tās gaitā. Kopumā viņai ir izdevies izveidot diezgan cilvēcīgus izmeklētāju portretus, parādot gan viņu misijas apziņu un ideālismu, gan vājības un kļūdas. Tāpat viņa raksta arī par vairākiem slepkavas upuriem, pamatojoties uz intervijām ar viņu radiniekiem, tā piešķirot šīm sievietēm sejas, balsis un personības.

Kā jau šādās grāmatās pienākas, ir arī nodaļas par sērijveida slepkavu psiholoģiju un nedaudz pastāstīts par citiem zināmākajiem Krievijas maniakiem. Autore intervēja arī pašu Angarskas slepkavu un pēc tam noformulēja savas sajūtas: vislielākās šausmas rada tas, ka visasiņainākais un cietsirdīgākais slepkava mūsdienu Krievijas vēsturē izskatās kā parasts cilvēks. Ja viņš izskatītos kaut kādā veidā biedējošs, būtu vieglāk samierināties ar tādu cilvēku esamību. Arī kaimiņi un paziņas Angāras maniaku raksturoja kā rūpīgu un priekšzīmīgu ģimenes cilvēku, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Nu bija tāds gnīdiski skops un pedantiski akurāts un tīrīgs, bet mēs visi lielākoties pazīstam pa kādam tamlīdzīgam tipam, tas nav nekas sevišķs. Autore analizē varbūtējos slepkavas rīcības motīvus un psiholoģiju – nesodāmības apziņu, kuru veicināja slepkavības lietu ignorēšana varas struktūrās, pilnīgo empātijas trūkumu un naidu pret sievietēm. Angarskas maniaks izrādījās kvēls tradicionālo vērtību aizstāvis un uzskatīja, ka sievietēm pienākas sēdēt mājā, bet tās, kuras vienas iziet uz ielas, ir sliktas un grēcīgas, tāpēc vien ir pelnījušas nāvi un viņas vajag sist nost. Vārdu sakot, kā to bieži popularizē patriarhālisma fani mūsu sabiedrībā, upuri paši vienmēr vainīgi un sievietei ir jāzina sava vieta – tā, kuru viņai noteicis vīrietis.

Kopumā Sašas Suļimas grāmata ir labs un ļoti skarbs mūsdienu Krievijas portrets, kas parāda, cik ērta vieta tā ir sērijveida slepkavām, jo vispārējās vienaldzības, cietsirdības un bardaka dēļ nevienu neinteresē viņu meklēšana. Palasot, cik necilvēcīga ir attieksme pret seksuālo maniaku izvarošanas upuriem, jo vienmēr un visur tiek vainotas pašas sievietes, un no viņām policijā bieži netiek pieņemti iesniegumi, ir jābrīnās, ka vispār kāds no noziedzniekiem tiek apcietināts. Grāmatu iesaku visiem true crime žanra cienītājiem. Man vienīgi būtu gribējies vairāk palasīt par pašām izmeklēšanas metodēm, vietām informācija bija tāda dzeltenīga, un dažas vietās tā atkārtojās.

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”, izdevniecība Aminori, Rīga: 2019

Viktors Freibergs ir angļu filologs un tulkotājs, kurš ar laiku ir pārkvalificējies par kino zinātnieku un pētnieku. Savā mazajā grāmatiņā “Kinomāna slimības vēsture” autors apraksta slimības pieredzi, nedaudz pakavējas bērnības atmiņās un izjusti raksta par kino nozīmi savā dzīvē. “Kinomāna slimības vēsture” ir ļoti personiska un intīma grāmata, kuru izlasot saproti, cik ārkārtīgi svarīgi autoram ir bijis to uzrakstīt. Grāmatu paņēmu bibliotēkā ar domu novembrī palasīt kādu latviešu autoru grāmatu (atzīstos, ka mani mazliet samulsināja tās cena).

Viktora Freiberga grāmatiņā visvairāk aizrāva tur aprakstītās autora attiecības ar kino. Filmas kā iespēja nonākt citā pasaulē, citā realitātē. Kino hipnotiskums un maģiskā iedarbība uz psihi. Filmas kā sapņu paveids. Sešdesmito gadu diskrētais šarms kinomākslā. Bērnības kino pieredze, atmiņas par seniem un jau zudušiem kinoteātriem ar šausmīgi neērtiem un šķībiem koka sēdekļiem. Vecās franču filmas kā “Piedzīvojumu meklētāji” (Les aventuriers, 1967). Nu, kurš gan varētu aizmirst to, kā pirmo reizi bērnībā ir skatījies kinoteātrī “Piedzīvojumu meklētājus” – filmu, kas pret skatītāju jūtām ir tikpat saudzīga kā Džordžs R.R. Mārtins pret saviem lasītājiem.

Katram no mums ir savi subjektīvie iemesli skatīties vai arī neskatīties kino. Nevaru sevi pieskaitīt īstajiem kinomāniem, jo filmas lielākoties skatos tikai sava prieka pēc, kad tam atliek kāds brīdis brīva laika (pēdējā desmitgadē tas ir vidēji ap 200 līdz 300 filmām gadā) un man ļoti pietrūkst elementāras kinoizglītības. Principā manas zināšanas par kino aprobežojas ar to, ka arī bez papildinformācijas meklēšanas ātri sapratu, kas tie par krūmiem uz grāmatas pirmā vāciņa un kāpēc tie tur ir (bet neatpazinu krūmus uz pēdējā vāka, lai gan tie it kā nav tālu no manas dzīvesvietas, tik paradoksāla ir kino ietekme uz mūsu pasaules uztveri). Grāmatas beigās ir pievienots saraksts ar tajā pieminētajām filmā, kuras gan lielākoties ir plaši pazīstamas un gandrīz visas ir redzētas.

Savukārt slimības vēstures daļa ir skarba, tajā autors stāsta par savu ilgstošo cīņu ar vēzi, tomēr savā ziņa tā ir optimistiska, lai gan nevienam nav nekādu ilūziju par tās beigām. Iespējams, tā patiešām var noderēt cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Pārējais ir piezemēti un mīlīgi stāstiņi – bērnības atmiņas, autora izjūtas un sapņu apraksti, kas īpaši atmiņā nepaliek.

Kinomāna slimības vēsture” ir grāmata, kuru droši vien būs interesantāk lasīt tiem, kas autoru pazīst. Un tiem, kas vēl nav redzējuši grāmatiņā pieminētās filmas, ieteiktu tās noskatīties, jo lasīt par konkrētu filmu skatīšanās pieredzi, tās nezinot, ir apmēram kā censties peldēt baseinā bez ūdens. Savā pašapmierinātajā aprobežotībā pat nesaprotot, ko patiesībā nesaprot.

Dzīve ir smaga, reizēm moku pilna, bet tieši tāpēc atsevišķie mirkļi, kad mani tagad pārņem miers, šķiet tik vērtīgi, un visas drazas aizskalo saprāta ūdeņi. Es sēžu vasaras karstumā parkā, raugos debesīs gubu mākoņos, no sausuma čabēdamas nokrīt pa kādai lapai, un domāju – cik labi, ka viss turpinās.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Reinholds Mesners “Antarktīda”

Reinholds Mesners “Antarktīda. Paradīze un pekle”, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, Izdevniecība AGB, Rīga: 2004 (Reinhold Messner, Antarktis. Himmel und Hölle Zugleich, 2002)

Apbrīnojami, cik ļoti tomēr cilvēkus ir iedvesmojušas Šekltona, Skota un Amundsena ekspedīcijas uz Antarktīdu. Un iedvesmo vēl joprojām. Turpinot lasīt par Antarktīdas tēmu, ķēros pie Reinholda Mesnera grāmatas “Antarktīda”. Reinholds Mesners ir leģendāra personība. Dzimis Itālijā, Dienvidtirolē, pamanījies uzkāpt jebkurā vērā ņemamā pasaules virsotnē, sarakstījis vairāk nekā 35 grāmatas un pabijis arī par Eiroparlamenta deputātu. Pēc tam, kad Mesners jau bija beidzis nodarboties ar aktīvo alpīnismu un apmeties omulīgā mājvietā Juvalā, viņam vienalga nebija miera, tāpēc viņš nolēma, ka beidzot kādam vajadzētu paveikt Šekltona ieplānoto, bet nerealizēto ceļojumu un šķērsot Antarktīdu ar kājām. Tehniski tāds ceļojums jau bija veikts pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet tajā tika izmantoti motorizēti kāpurķēžu visurgājēji, un tas nav gluži tas pats, kas noiet šo maršrutu tikai ar pašu spēkiem, visu nepieciešamo pārtiku un mantas velkot sev līdzi ragavās.

Domāts, darīts. Daži gadi pagāja, organizējot tik vērienīgu ekspedīciju, un 1989. gada beigās Mesners ar savu ceļabiedru Arvedu Fuksu ieradās Antarktīdā. Dažādu iemeslu dēļ Mesnera Antarktīdas ceļojums gandrīz nojuka un viņiem nācās koriģēt maršrutu, tomēr beigās viņi to paveica un 92 dienās ar kājām nogāja 2800 kilometrus no vienas Antarktīdas malas līdz otrai – pa sniegu, pa nebeidzamiem ledājiem, pa apnicīgajām zastrugām (tās ir tādi pretīgi, līdz metru augsti sasaluša sniega blāķi, kas ļoti apgrūtina pārvietošanos) skarbajā Antarktīdas vasarā, kad saule nekad nenoriet aiz apvāršņa, bet visu laiku nebeidzami riņķo virs galvas, kamēr temperatūra var nokristies līdz mīnus 40 oC. Un tomēr Antarktīdas pievilcība ir neatvairāma. Tā ir pēdējā vieta uz mūsu planētas, kas vēl nav cilvēku pilnībā izkropļota. Vienīgā zeme, kur vēl joprojām var iet bez robežām. Antarktīda ir lielākais tuksnesis pasaulē. Baltā bezgalība.

Pirmā Mesnera grāmatas trešdaļa bija veltīta ceļojuma organizēšanas aprakstam, bet atlikums gājienam, un no tās var uzzināt dažas dzīvē noderīgas lietas. Piemēram, uz Antarktīdu nekad nevajag ņemt līdzi baltu termosu, jo ellīgi daudz laika būs jāpavada katru reizi to meklējot tajā baltajā bezgalībā, ja tas būs nolikts sniegā. Savukārt, ja ir nejauši gadījies amputēt visus kāju pirkstus, tas garos pārgājienos dod zināmas priekšrocības, jo būtiski samazina tulznu uzberšanas laukumu. Mesners ir vides aizsardzības aktīvists, tāpēc gājiena laikā viņi rūpīgi savāca un vilka līdzi visus savus atkritumus. Nu gandrīz visus, jo, ja Antarktīdā vējainā laikā gadās izlaist no rokām kādu pavieglāku hlamu, tad to noķert ir bezcerīgi un atliek tikai skumji noraudzīties, kā tas virpuļodams nozūd aiz apvāršņa.

Patiesības labad jāpiebilst, ka nebija jau tā, ka Mesnera ceļojums būtu bijis tikpat autentisks kā Šekltona vai Skota ekspedīcijas. Viņiem līdzi bija GPS navigācijas iekārta un divās vietās viņi uzpildīja savus krājumus, kurus tur nogādāja palīgi ar lidmašīnu. Pa ceļam viņi iegriezās arī Dienvidpolā un tur pat tika uzaicināti uz Jaungada ballīti. Bet Mesneram Dienvidpols nepatika, tas bija pārāk apdzīvots, jo pilns ar visādiem pētniekiem un viņu palīgpersonālu. Nu pētnieki arī nebija sajūsmā par tādiem klaidoņiem kā Mesners un viņa ceļabiedrs, kas bezjēgā vazājas pa Antarktīdu, tomēr atļāva viņiem pārgulēt savā bāzē un ieiet dušā, kas ir saprotams, jo abi ceļotāji tak pusotru mēnesi nebija mazgājušies, un droši vien tas bija labi sajūtams visā bāzes teritorijā.

Pats Mesners pēc dabas ir diezgan liels vientuļnieks, bet, negribot riskēt, viņš tomēr uz Antarktīdu paņēma līdzi ceļabiedru Arvedu Fuksu, kurš tajā pašā gadā jau bija aizslēpojis līdz Ziemeļpolam. Tomēr ātri vien izrādījās, ka Fukss ir mazāk izturīgs un nespēj tikt līdzi Mesnera trakajam gājiena tempam (iespējams, viņam traucēja neamputētie kāju pirksti). Tā nu Mesners visu ceļojuma laiku šķendējās, ka viņam jādzenā mūždien kaut kur atpalikušais Fukss, tomēr grāmatā viņš atzina, ka kopumā tas ekspedīcijai ir nācis par labu, jo gala rezultātā viņu pārvietošanās temps ir bijis optimāls. Savukārt Fuksam droši vien bija pamatīgi piegriezies visu laiku vilkties Mesneram tālu nopakaļ, un pēc atgriešanās no Antarktīdas viņi diezgan muļķīgi sakašķējās, un žurnālisti, protams, no tā visa izpūta jauku pīli, kas mazliet aizēnoja pašu ekspedīciju. Tā gadās.

Mesnera grāmata “Antarktīda” ir labs un autentisks, lai gan diezgan tipisks, ekstrēmā ceļojuma apraksts. Gājiens pāri Antarktīdai nebija viegls, brīžiem tas bija ļoti nogurdinošs un apnicīgs, bet autors godīgi atzīst, ka tas viņam sagādāja daudz prieka, jo mierīga dzīve mājas apstākļos nav domāta viņam, jo tā ir pārlieku nomācoša.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Alfreds Lānsings “Izturība”

Alfreds Lānsings “Izturība. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku gara un fiziskā izturība ir bezgalīga”, no angļu val. tulkojusi Antra Damberga, izdevniecība AGB, Rīga: 2001 (Alfred Lansing, Endurance, 1959)

Alfreda Lānsinga grāmatai “Izturība” uzdūros pavisam nejauši, kad meklēju Jaungada dāvanu Baltajam Runcim, un sev par pārsteigumu atklāju, ka, re kā, arī latviešu valodā ir izdota tāda ļoti laba dokumentālā piedzīvojumu grāmata par ekspedīciju uz Antarktīdu.
Ernesta Šekltona vadītā ekspedīcija ar kuģi Endurance devās no Anglijas uz Antarktīdu 1914. gada augustā, kad jau bija sācies Pirmais pasaules karš. Vispār seram Ernestam Šekltonam bija tiem laikiem ārkārtīgi ambiciozs mērķis – šķērsot Antarktīdu no vienas malas līdz otrai ar kājām un suņu pajūgiem. Patiesībā kaut ko tik sarežģītu cilvēkiem pirmo reizi izdevās paveikt krietni vēlāk – tikai 1958. gadā, turklāt izmantojot tādus tehnikas sasniegumus kā motorizētus kāpurķēžu vilcējus, nevis vecmodīgus suņu pajūgus. Jau pašā sākumā Šekltona ekspedīcija šausmīgi nepaveicās, jo Endurance iestrēga ledū tikai vienas dienas brauciena attālumā no sava mērķa, un drīz vien kļuva skaidrs, ka šī iestrēgšana būs uz ilgāku laiku. Tad arī sākās gandrīz divus gadus ilgā 27 cilvēku cīņa par izdzīvošanu vienā no skarbākajām un nomaļākajām zemeslodes vietām. Ledū iesalušais kuģis apmēram desmit mēnešus dreifēja uz ziemeļrietumiem, līdz ledus to saspieda un Endurance nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki palika uz pamazām zem viņiem gabalos lūstoša, peldoša un ļoti nedroša ledus labi apzinoties, ka neviens no ārpasaules viņus neizglābs, un varbūt nekad pat neuzzinās, kas ar viņiem noticis. Starp citu, radiosakaru viņiem nebija, jo tolaik radio vēl neviens neuztvēra kā nopietnu saziņas līdzekli. Tālākais bija ilga, nogurdinoša un dramatiska cīņa par izdzīvošanu. Jāatzīst, ka ekspedīcijas dalībniekiem vairākas reizes neticami paveicās, jo beigās izglabās visi, pat ja ne gluži pilnā komplektācijā – pa kādai kājai tomēr nācās zaudēt.
Alfreds Lānsings nudien ir sarakstījis vienu no labākajām dokumentālajām piedzīvojumu grāmatām, kādu man ir nācies lasīt. Grāmatas rakstīšanas laikā vēl bija dzīvi vairāki ekspedīcijas dalībnieki, kas viņam laipni atļāva izmantot savas atmiņas, piezīmes un dienasgrāmatas. Brīnumainā kārtā bija saglabājies arī ekspedīcijas fotoarhīvs. Izmantojot pieejamos materiālus, autoram ir izdevies negaidīti aizraujošs, ļoti dzīvs un ticams stāsts par to, kā Endurances komanda izdzīvoja tik ekstrēmos apstākļos. Pat zinot to, ka visi izglābsies (šis fakts ir izpalīdzīgi norādīts uz grāmatas vāka, tāpēc neuzskatu to par šausmīgu maitekli), bija ļoti interesanti sekot līdzi notikumiem. Kā viņi iekārtojās uz ledus, kā pārdzīvoja polāro nakti, kā izklaidējās, kad apkārt ir tikai ledus tuksnesis, kā mēnešiem pārtika lielākoties no roņiem un pingvīniem un kā apēda savus suņus, kas pēc apnicīgās roņu-pingvīnu diētas garšojuši kā izcila delikatese. Un vispār, kā jutās cilvēki pilnībā atrauti no civilizācijas, kad eksistences vienmuļība sasniegusi galējību. Par ko viņi domāja, un par ko sapņoja (maiteklis – lielākoties par ēdienu, kas nav pagatavots no pingvīniem).
Parasti lielākās problēmas tādās ekspedīcijās ir saistītas ar iespējamu komandas dumpošanos, savstarpēju kašķēšanos un šķelšanos. Lai gan Šekltons savas ekspedīcijas sastāvu bija nokomplektējis ar diezgan vieglprātīgu pieeju, kopumā komanda noturējās ļoti labi. Protams, ik pa laikam kādam uznāca melnie, vai kāds arī sadumpojās, bet bez nopietnām sekām. Jāpiezīmē, ka potenciāli bīstamākās personas Šekltons uzraudzīja īpaši rūpīgi un centās turēt savā tuvumā. Šad un tad viņam nācās pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus, kā, piemēram, samazināt pārtikas devas vai pavēlēt nošaut kuģa kaķi Čipijas kundzi (kas īstenībā bija runcis, kas ticis pie šāda vārda neliela pārpratuma dēļ), bet polārā ekspedīcija nav nekāds skautu pikniks zaļumos. Tā tās lietas tur notiek. Patiesībā, ja kāds arī gribētu atšķelties no ekspedīcijas, viņu gaidītu droša bojāeja, jo šajos apstākļos vienatnē izdzīvot nebūtu iespējams. Galu galā dzīvot gribēja visi, tāpēc arī komanda bija diezgan saliedēta. Nenoliedzami viņiem paveicās, ka kapteinis Frenks Vērzlijs bija ģeniāls navigators, kurš neskatoties uz pastāvīgajām vētrām spēja aizvadīt laivu precīzi līdz niecīgajai saliņai vairāku simtu jūdžu attālumā milzīgā okeāna vidū laikā, kad, ziniet, nekādu GPS sistēmu nebija. Kuģa pavārs arī ir bijis fenomenāls, jo spēja pagatavot siltu ēdienu visneiedomājamākajos apstākļos. Bet, nu, tas ir labs stāsts, kuru vērts izlasīt pašiem.
Alfreda Lānsinga “Izturība” ir klasisks dokumentālais piedzīvojumu romāns, kas vēsta par vienu no pēdējiem ceļojumiem, kas noslēdza lielo atklājumu laiku. Brīnišķīga grāmata – gandrīz vai neticams stāsts par cilvēku izturību drosmi un fenomenālu dzīvotgribu ekstremālos un bezcerīgos apstākļos. Noteikti iesaku visiem, kam patīk ceļojumu un piedzīvojumu stāsti
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Visā pasaulē nekas cits neliek izjust tādu pamestību kā polārā nakts. Tā ir atgriešanās ledus laikmetā – nav ne siltuma, ne dzīvības, ne kustības. Tikai tie, kas to piedzīvojuši, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas dzīvot bez saules.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Mārja Kangro “Stikla bērns”

Mārja Kangro “Stikla bērns”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018 (Maarja Kangro, Klaaslaps, 2016)

Ak, neveikla, neveikla ir izpausme citu sāpēm.

“Stikla bērns” ir dokumentālais romāns, kurā autore Mārja Kangro stāsta par pieredzēto, uzzinot, ka viņas gaidāmajam bērnam ir reti sastopama anomālija – anecefālija un akrānija. Viņam nav attīstījies galvaskauss, un līdz ar to nebūs galvas smadzeņu. Nu tā, ka nemaz un necik nebūs.  Šādi bērni parasti nomirst tūlīt pēc piedzimšanas, bet pašas anomālijas cēloņi nav zināmi. Dzīve ir ļauna un tā dažreiz vienkārši gadās. Ja pastāv šādas lietas, tad pasaule ir sadirsta, un viss, kas to cenšas vērst par labu, ir tikai niekošanās.

Grāmata aptver laika periodu no 2014. gada pavasara līdz 2015. gada sākumam. Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un autores personīgie, traģiskie pārdzīvojumi sasaucas ar viņas pieredzēto Maidana laikā Ukrainā, kas kalpo kā papildu ilustrācija cilvēka dzīves trauslumam un neaizsargātībai. Šajā eksistences lūzuma brīdī Mārja Kangro risina sabiedrībai neērtus un sarežģītus jautājumus – kāds ir dzīvības vērtīgums pret dzīves kvalitāti situācijā, kad tavs bērns ir bezsajūtu būtne – apmēram kā istabas augs vai amēba? Vai ir ētiski veikt abortu arī zinot, ka pēc piedzimšanas bērns neizbēgami tūlīt mirs? Vai tas patiešām būtu altruisms – dzemdēt dzīvotnespējīgu bērnu, lai to pēc tam izmantotu par orgānu donoru? Kur ir tās robežas, kuras mums nevajadzētu vai mēs nespētu pārkāpt? Kurā brīdī cilvēka embrijs kļūst apbedīšanas cienīgs un vairs nav pieskaitāms pie medicīniskajiem atkritumiem? Akrānijas bēbītis. Pie dzīvības uzturēta biomasa. Dzīva lelle, uz gultas gulošs stādiņš no miesas un asinīm.

Vispār sākumā nebiju domājusi šo grāmatu lasīt, jo par vēl nedzimušiem, slimiem bērniem parasti pie mums tiek sacerēti un publicēti kaut kādi gaudulīgi un bezsakarīgi ezotēriski murgi. Tomēr jāatzīst, ka dokumentālo prozu igauņi patiešām raksta daudz labāk, vismaz salīdzinājumā ar tiem mēsliem, ko tā mīl publicēt latviešu izdevniecības. ”Stikla bērns” ir ļoti racionāla, saprātīga un negaidīti labi uzrakstīta grāmata. “Stikla bērns” ir arī ļoti drosmīga grāmata, kuras autore ir uzdrīkstējusies runāt par patiesām tabu tēmām – tiem dzīves gadījumiem, par kuriem mūsu sabiedrība lielākoties izvairās runāt, klusē un bieži vien aiz savas aprobežotības, ar kuru mūsdienās ir pieņemts īpaši lielīties, un bailēm nosoda sievietes, kuras ir nonākušas šādā situācija.

Tēmas dēļ grāmata nav viegli lasāma. Tā ir ļoti tieša, skarba un ironiska. Autore notiekošo ir aprakstījusi diezgan distancēti, bet citādi jau par tik smagām lietām runāt nebūtu iespējams. “Stikla bērns” lielā mērā ir autores pašterapija, bet ne tikai. Grāmatai piemīt viena no būtiskākajām un svarīgākajām rakstītā teksta kvalitātēm – tā izstāsta tādu cilvēcisko pieredzi, kurā palīdzēt, vai ar kuru dalīties nekad nevarētu reālie cilvēki mums līdzās – ne tāpēc, ka negribētu, vienkārši viņiem tādas nav. “Stikla bērns” ir no tām grāmatām, kas palīdz saprast, ka varbūt neesi vientuļš, ir arī citi cilvēki, kas tam gājuši cauri. Un autore nebaidās pateikt vienkāršo patiesību, ka nekāda mierinājuma nebūs. Ir lietas, kuras nekad nepāriet.
Katram ir pašam jāizvēlas, vai lasīt “Stikla bērnu”. Tā nudien nav lasāmviela, ko kādam ieteikt jaukai vakara izklaidei. “Stikla bērns” ir drosmīga, spēcīga, sāpīga un pārdomas raisoša grāmata.

Nedzimuša bērna un ļoti agri miruša bērna nāve ir savāda, neizprotama lieta. Tu jau sēro ne tikai par savu iztēli, bet gan par īstu cilvēku, kurš patiešām ir eksistējis. Bet kas viņš bija? Viņš nerunāja, viņš neizpauda ne savas domas, ne raksturu, tos viņam izdomāji tu. Tā ir tava iztēle, tavs pieņēmums, par ko tu sēro, taču reizē arī nav, jo viņš taču pastāvēja fiziski, un tāpat viņam jau bija noslieksmes domāt un paust zināma tipa domas. Tu sēro par nebijušu nākotni, tevis paša citādo laiku, kas ticis atcelts. Par vienu būtni pasaulē mazāk – tātad par veselu lērumu laika mazāk. Varbūt pat par simt gadiem mazāk.

Viņi mokās pēcnācēju dēļ un pēcnācēju neesamības dēļ; pēcnācēji, ja tādi piedzimuši, mokās vecāku dēļ. Grūti ir cilvēkam, grūti.

Grāmatas vērtējums – 4.5 no 5 zvaigznēm.

Inese Zandere “Kuģa žurnāls”

Inese Zandere “Kuģa žurnāls. Piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules, sarunas 1994-2007”, izdevniecība “Neputns”, Rīga: 2016

Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls” sākotnēji nemaz nebija manu interešu lokā. Neesmu “Rīgas Laika” mērķauditorija, no augstajām matērijām neko daudz nejēdzu un lasu visu, kas pagadās pa rokai. Tomēr grāmatu saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Ms Marii, un grāmatu blogeru dāvanas, ziniet, ir svēta lieta, tāpēc “Kuģa žurnālu” iekļāvu šī gada lasīšanas listē un pie pirmās izdevības ķēros tam klāt. Sākumā patiešām šķita, ka autore dzīvo kaut kādā brīnišķīgā burbulī, kas atrodas daudzu gaismas gadu attālumā no manas realitātes, līdz pēkšņi tas izzuda un Zanderes samezglotie teksti pamazām tapa atpazīstami un uzrunājoši. Un tikai tad pār mani nāca apjausma, cik ļoti šajā nelielajā laika nogrieznī ir izmainījusies mana dzīve. Galu galā grāmatu lasīju lēnām un ar patiesu labpatiku izbaudīju autores domu negaidītos līkločus un netveramās, vieglās skumjas, kuras vienmēr ierodas kopā ar stāstiem par aizgājušo laiku. Mēs esam tikai tas, ko mēs domājam, nekas cits.

Es taču reiz ielīdu skapī pie savas auduma “Lukss” skolas formas un noskūpstīju emaljētā bleķa zvaigznīti, kurā bija attēlots mumificētais Leņins sprogaina Jēzus bērniņa veidolā! Lūk, ir sajūta, ka te kaut kur slēpjas stāsts, bet tam ir tik grūti tikt klāt – traucē bažas, ka izstāstīts tas izrādīsies tikai novecojoša cilvēka skumjas, traucē pavisam nevajadzīgā vēlme tikt skaidrībā, vai es joprojām esmu tā pati persona, kam toreiz bija bizes un no lietotām drēbēm pāršūta lieliska gaiši brūna kleita ar daudzām apvilktām podziņām auduma cilpiņās. Es netieku tam stāstam klāt caur sevi, es traucēju sev domāt.

“Kuģa žurnāla” saturs aptver laika periodu no 1994. līdz 2007. gadam un ir raibs, haotisks un ļoti personisks. Tur ir “Rīgas Laika” raksti, intervijas, vēstules, piezīmes par visdažādākajām lietām – grāmatām, filmām, mūziku, izrādēm un sen aizmirstām politiskām aktualitātēm, un kaut kādi ne pārāk sakarīgi stāstiņi. Te ir atrodama Aspazijas garderobes analīze, Kosovas vēsture un piezīmes, apcerējums par Vili Lāci un viņa tik strīdīgo personību, stāsts par fotogrāfu Augustu Zanderu, intervijas ar Jānu krosu un Zigurdu Elsbergu un ir pat apstāstīts, kā vairākiem dižiem latviešu aizgājējiem ir sanācis nomirt Somijā.
“Kuģa žurnāls” ļoti patīkami izcēlās starp pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām. Mani ārkārtīgi valdzināja autores erudīcija, apskaužamā prasme izteikt savas domas, nebeidzamā sevis un visa cita izzināšana un, protams, brīvība. Brīvība domāt, rakstīt un just.

Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.

Grāmatas vērtējums – 4,5 no 5 zvaigznēm.

Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944

Kārlis Kangers, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne, „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944”, Rīga: Lauku Avīze, 2016.

Manā bērnībā šausmu literatūra nebija pieejama un par Kinga eksistenci mēs pat nenojautām, bet, ja bija vēlme palasīt kaut ko pretīgu un biedējošu, tad tīri labi noderēja septiņdesmitajos gados izdotais dokumentālais atmiņu krājums „Salaspils nāves nometnē”. Tur bija bildes ar kaudzēs sakrautiem līķiem, šausminoši stāsti par nacistiem – bērnu asiņu sūcējiem, briesmīgiem eksperimentiem ar bērniem un biedējoša statistika par nometnē nogalinātajiem padomju pilsoņiem, kuru skaits tika lēsts ap simts tūkstošiem. Godīgi sakot, par to visu līdz šim īpaši galvu nelauzīju, tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto monogrāfiju par Salaspils nometni, tās vēsturi, celtniecību, pārvaldi, ieslodzītajiem, dienas kārtību un represijām, jo patiesībā padomju laikā neviens tā arī nebija nopietni pētījis, kas tur patiesībā ir noticis. Grāmatai beigās ir pievienots arī apjomīgs ilustratīvais materiāls – fotogrāfijas, zīmējumi, dokumentu un ieslodzīto vēstuļu fotokopijas.

Interesanti, bet Salaspils oficiāli nemaz nebija koncentrācijas nometne (tās visas bija tieši pakļautas SS Koncentrācijas nometņu pārvaldei). Lai gan tās darbībā tika ievērotas daudzas līdzības ar koncentrācijas nometnēm, bija arī atšķirības. Neapšaubāmi, tā bija represīva soda nometne ar vairākām funkcijām. Tā darbojās, kā paplašināts policijas cietums, darba audzināšanas nometne, sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī kalpoja tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai. Laika periodā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrī Salaspils nometnē ir bijuši ieslodzīti 6000 līdz 7000 politieslodzītie, 1800 darba kavētāji, 2000 policijas darbinieki un militārpersonas, kā arī ap 12 000 tranzītieslodzīto, kas bija aizturēti pret Baltkrievijas un Latgales partizāniem veiktajās akcijās, tajā skaitā arī apmēram 3000 bērnu. Precīzu datu iegūšanai traucē tas, ka nometnes arhīvi tika iznīcināti.

Latvijas teritorijā veikto nacistu noziegumu izpētei jau kara beigās tika nodibināta Latvijas PSR Ārkārtējā komisija Jāņa Kalnbērziņa vadībā, tās sastāvā bija Vilis Lācis, Fricis Rokpelnis un citi nopietni cilvēki. Tomēr nav skaidrs, ko šī komisija ir pīpējusi, lai savā ziņojumā konstatētu, ka Salaspilī ir nogalināti 56 000 civiliedzīvotāju un 47 000 karagūstekņu. Reālais mirušo skaits ir mazāks – 2000 līdz 3000 cilvēku. Gan jau komisijas locekļi vienkārši baidījās, ka norādot mazākus skaitļus, viņi paši kļūs par nu jau padomju represiju upuriem. Pēc kara uz izdzīvojušajiem Salaspils ieslodzītajiem varas iestādes skatījās ar lielām aizdomām par iespējamo sadarbību ar vācu okupantiem. Bet ir skaidrs, ka Salaspils noteikti nebija nāves nometne, kura paredzēta tiešai cilvēku iznīcināšanai. Tur nekad nav bijušas gāzes kameras. Tāpat stāsts par vairākām tonnām no padomju bērniem izsūktajām asinīm ir mīts ar mērķi propagandas nolūkos piešķirt pretiniekiem vampīru iezīmes (tā ir ierasta prakse jebkurā karā un parasti tiek piekopta no abām pusēm). Pirmkārt jau tas prasītu nelietderīgu pašu vāciešu resursu patēriņu, otrkārt fiziski novārgušu bērnu asinis būtu diezgan nekvalitatīvas, treškārt tajā laikā frontē vairs neizmantoja iepriekš sagatavotas donoru asinis, jo bija sarežģīti tās uzglabāt. Un vispār Trešajā reihā bija praktisks paradums donoriem padusē ietetovēt asinsgrupu, kas šiem bērniem netika darīts. Tā nu jaukā bērnības šausmu grāmata izrādījās diezgan liela falsifikācija, par ko es gan īpaši neskumstu.

Tomēr reālā Salaspils nometne bija nežēlīga un brutāla soda vieta ar necilvēcīgiem apstākļiem un cilvēkus pazemojošiem sodiem, kas daudz neatšķīrās no citām nacistiskās Vācijas soda nometnēm. Tā kā daudzus ieslodzītos, frontei tuvojoties, aizsūtīja uz Vāciju, kur lielākā daļa no viņiem gāja bojā, savā ziņā tā bija Vācijas nāves nometņu priekštelpa. Un reālo datu precizēšana par bojā gājušajiem nekādi nemazina nacistu okupantu un represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju vainu par šiem noziegumiem, kā arī nenoniecina upuru ciešanas.

Lai gan grāmata ir nopietns zinātnisks pētījums ar atsaucēm katras rindkopas galā, nevis kāds aizraujošs trilleris, to ir vērts izlasīt visiem, kam interesē Latvijas vēsture Otrā pasaules kara laikā. Tā bija ļoti skarba un sarežģīta un Salaspils ir tikai viena no tās lappusēm.