Tag Archives: dubultnieki

Robs Regers, Džesika Grunere „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”

Robs Regers, Džesika Grunere „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”, no angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013., (Rob Reger, Jessica Gruner „Emily the Strange: Stranger And Stranger”, 2010)

emilijaEmīlija Dīvaine ir trīspadsmit gadus veca, taču viņai ir strīdīga izcelsme un vairāk nekā divdesmit gadus gara un visai raiba biogrāfija, kuras laikā viņa no skeiteru subkultūras ikonas ir kļuvusi par komiksu tēlu un tagad arī par četru pusaudžu grāmatu sērijas varoni. Latviski ir izdotas sērijas pirmās divas grāmatas – „Emīlija Dīvaine. Pazaudētās dienas” un „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”. Par pirmo grāmatu vairāk var izlasīt Lasītājas blogā.

 Saraksts ar 13 punktiem, kāpēc man patīk grāmatas par Emīliju Dīvaini.

  1.  Grāmatas par Emīliju ir smieklīgas, asprātīgas un ļoti piemērotas priekšā lasīšanai. Turklāt puse no klausītājiem ķiķina kā jukuši un no smiekliem valstās pa zemi līdz sāk sāpēt kāds iekšējais orgāns, bet otra puse neizpratnē blenž uz pirmajiem.
  2. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojuma kvintesence. Viņa nebaidās skaļi apgalvot – Tikai viena lieta patiešām spēj sabojāt (tukšo vietu tekstā aizpildīt ar jebko labu): CITI CILVĒKI.
  3. Ak, spiedzošās sūkalas un brēcošie begemoti, grāmatas ir sarakstītas dzīvelīgā un saistošā valodā. Tās ir rakstītas dienasgrāmatas formā un ir tiešas, uzrunājošas un noslēpumainas.
  4. Emīlija var atļauties būt tāda kāda ir. Pat esot populāra apģērbu un aksesuāru zīmola seja, viņa vienmēr valkā vienas un tās pašas drēbes (melnas, ju-hū visideālākā drēbju krāsa) pat tad, ja viņu tādēļ skolā aizsūta par šo tēmu aprunāties ar psihoterapeitu.
  5. Grāmatās ar lasītājiem īpaši necackājas un tajās vienā mierā tiek lietoti tādi termini kā singularitāte, kura eksistenci negrib atzīt pat mana datora pareizrakstības vārdnīca.  Ja kāds ir tik dumjš, ka tos nesaprot, tad tā ir tikai viņa paša problēma, nevis Emīlijas vai autoru.
  6. Grāmatas par Emīliju ir simpātiski noformētas. Ja tekstā ir apgalvots, ka šajā vietā lapa ir nosiekalota, tad tā arī izskatīsies nosiekalota. Ilustrācijas ir šķības, padrūmas, asprātīgas un groteskas – tādas man varētu patiktu divpadsmit gadu vecumā, nevis kaut kas ideāli smuks, ko bērniem dažreiz grib iesmērēt lielas tantes.
  7. Emīlija ir zinātniece un radoša personība. Viņa ir izgudrojusi mūžīgo dzinēju, tumšās enerģijas ģeneratoru, kaķu – angļu valodas tulkošanas mašīnu, svečturi, kas nekad nepil un uzkonstruējusi golemu no beigta kraukļa.
  8. Vienīgi Emīlijai kaimiņi var veltīt tekstu – Klausies vai tev tiešām ar vāveri jādara… KAUT KAS TĀDS… lai noskaidrotu, ka šī ir beigta.
  9. Emīlija ir ļauna ne vairāk kā 49% apmērā.
  10. Emīlijai ir četri lieliski kaķi un katrs no tiem ir izcila personība.
  11. Emīlija dažu mēnešu laikā var radīt sajukumu jebkurā pilsētiņā ar dīvainu nosaukumu – rīkot kaķu balles kapsētā, ietērpt ciltstēvu statujas melnās kleitās, samainīt vietām amatpersonu atvilktnes, utt.
  12. Emīlija, protams, ir arī nepārspēta skeitere, šāvēja ar kaķeni, ģitāriste un sienu apgleznotāja.
  13. Šajās grāmatās ir daudz sarakstu ar 13 punktiem.

Emīlija ar savu māti parasti apmetas kādā mazpilsētiņā ar dīvainu nosaukumu, tomēr viņām nekad neizdodas ilgi uzturēties vienā vietā. Tā arī šoreiz viņām pēc dažām Emīlijas visumā nevainīgām delverībām nākas pārcelties uz Muļķbraslaini. Emīlijai ir iesākti trīspadsmit daudzsološi zinātniskie projekti, kurus varētu realizēt jaunajā dzīves vietā, bet pats interesantākais ir dubultnieku radīšana. Tomēr eksperimentos ar tārpiem kaut kas noiet greizi un Emīlīja nejauši dubultojas pati. Sākumā viss ir lieliski, bet pamazām paliek skaidrs, ka viņa ir iekļuvusi dziļā eksistenciālā ķīselī. Kura no abām Emīlijām tagad ir īstā Emīlija? Turklāt viņas nav vienādas, bet atbilstoši labākajām Džekila un Haida tradīcijām vienai ir palikušas tikai labās īpašības, bet otrai ļaunās. Tāpat ir sadalītas prasmes un atmiņas.

Un ak, purkšķošās murgburkas, būt par labo Emīliju ir ārprātā apgrūtinoši. Hroniska nespēja melot var pamatīgi sarežģīt jebkura cilvēka dzīvi, bet komplektā ar tieksmi regulāri urbināt degunu un auklēt mīkstās rotaļlietas tā padara to nepanesamu. Būt par ļauno Emīliju ir tīri jauki, bet toties ārprātā apgrūtinoši citiem. Lai debesis ir žēlīgas jebkurai pilsētiņai, kurā parādās tāda ļaunā Emīlija.

Vispār pirmajā grāmatā bija vairāk visādu noslēpumu un tā bija aizraujošāka. Arī šajā grāmatā aprakstītā pilsētiņa Muļķbraslaine slēpj vienu otru pārsteigumu, bet šoreiz Emīlijai nākas vairāk iedziļināties sevi un risināt savas identitātes jautājumus. Savu ļauno Es nepietiek mīļi apskaut un cerēt, ka turpmāk viss būs labi. Katrā ziņā man ir interese arī par abiem turpinājumiem. Pirmā grāmata par Emīliju Bērnu un jauniešu žūrijas vērtējumā 2012. gadā ieguva 1. vietu 5.-7. klašu grupā un domāju, ka pelnīti. Emīlija ir patiešām forša.

Dīvaina man šķita vienīgi dienasgrāmatas lasītajiem regulāri lietotā uzruna „veči”. Oriģinālu nemeklēju, bet tulkojumā labāk būtu izklausījies kaut kas neitrālāks.

Vairāk par Emīlīju Dīvaini var palasīt viņas saitā.

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, no angļu val. tulk. Māra Kaļva, Rīga: Jumava, 2013., (Robert Louis Stevenson, Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde)

Ja tā padomā, kas nekaitēja būt par rakstnieku 19. gadsimtā. Uzraksti romānu par Drakulu, Frankenšteina briesmoni vai laika mašīnu un uzreiz kļūsti par žanra klasiķi un tēmas aizsācēju. Visiem pārējiem pēc tam atliek tikai variācijas un nekas vairāk. Patiesībā gan jau tik vienkārši tas nebija, kā tas izskatās tagad – no 21. gadsimta informācijas plūdu nogurdinātajām pozīcijām.

???????????????????????????Skotu rakstnieks un dzejnieks Roberts Lūiss Stīvensons jau bija sev nodrošinājis vietu starp klasiķiem ar lielisko piedzīvojumu romānu „Bagātību sala”, par kuru man ir jaukas atmiņas no bērnības. Tomēr pazīstamāks viņš laikam ir ar savu nelielo noveli par doktoru Džekilu un misteru Haidu, kura beidzot (nepagāja pat ne pusotrs gadsimts) ir izdota arī latviešu valodā.

Domāju, ka stāsts ir puslīdz zināms visiem. Doktors Džekils sirds dziļumos vēlas būt patiešām labs cilvēks bez trūkumiem un vājībām. Viņš ir perfekcionists un nespēj samierināties ar savām vājībām un sliktajām īpašībām. Dažu dīvainu eksperimentu rezultātā viņām izdodas nodalīt savas personības ļauno un dzīvniecisko pusi, kā rezultātā viņš transformējas par slikto misteru Haidu un var mierīgi nodoties visādām nelietībām. Bet savukārt pēc tam var pārvērsties atpakaļ par nu jau ideāli labo doktoru Džekilu un piekopt šķīstu un cienījamu dzīvesveidu. Protams, kādā brīdī situācija iziet ārpus kontroles un iegūst traģiskus pavērsienus.

Šis būtībā vienkāršais stāsts ir bijis tik ierosinošs, ka ir vairākas reizes ekranizēts un mūsdienās dubultnieku tēma ir visai izplatīta un populāra. Tā mēs esam tikuši, piemēram, pie Holivudas iemīļotā zaļā monstra bezizmēra apakšveļā – Halka, kurš vienkārši ir tāda modernāka Džekila un Haida versija. Mūsu personības dualitāte vienmēr ir bijusi interesanta tēma un iekšējās pretrunas acīmredzot ir plosījušas ne vienu vien domājošu būtni. Cilvēks jau nekad nav tikai labs vai ļauns, halksbet parasti kaut kāds no visa tā samiksēts ķopķēzis. Jāpiezīmē, ka Stīvensona novelē misters Haids atšķirībā, teiksim, no minētā Halka ir maza auguma un diezgan nīkulīgs, bet stipri spalvains vīrelis. Stīvensons savā stāstā ne tik daudz uzsver mistera Haida ļaunumu, kā viņa dzīvnieciskumu un nespēju sevi kontrolēt. Principā jau visi cilvēki ir spiesti sadzīvot ar lielāku vai mazāku ļaunumu sevī un bez tā mēs neesam pilnvērtīgas personības, bet būtiskākais jau ir, kā ar to tiekam vai arī netiekam galā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka ir labi un apsveicami, ka latviski tiek izdoti līdz šim netulkoti 19. gadsimta klasikas darbi. Tomēr tulkojums šķita, kā lai to pasaka, ne pārāk veiksmīgs. Vispirms nevarēju saprast kāpēc nosaukumā ir iekļuvis dīvainais stāsts, nevis parasti lietotais savādais notikums vai atgadījums, bet lai nu būtu. Taču jau pirmais teikums izklausījās diezgan aizdomīgs, tāpēc sameklēju to arī angliski.

MR. UTTERSON the lawyer was a man of a rugged countenance, that was never lighted by a smile; cold, scanty and embarrassed in discourse; backward in sentiment; lean, long, dusty, dreary, and yet some how lovable.

 Latviski tas skan šādi.

Misters Atersons, notārs, kura sūro seju nekad neizgaismoja smaids, bija noslēgts cilvēks, garlaicīgs, nerunīgs un neveikls sabiedrībā, augumā garš un kalsns, noputējis, tomēr ļoti simpātisks.

 Un te pirmais teikums no krievu tulkojuma „Странная история доктора Джекила и мистера Хайда”.

Мистер Аттерсон, нотариус, чье суровое лицо никогда не освещала улыбка, был замкнутым человеком, немногословным и неловким в обществе, сухопарым, пыльным, скучным и все-таки очень симпатичным.

 Vairāk par tulkojumu laikam arī nav ko teikt. Vienīgi informācijai tiem, kas vēlas lasīt par Džekilu un Haidu – tādā garā ir pārtulkota visa grāmata. Labā ziņa – tā ir ļoti īsa un vietām dīvaini uzjautrinoša