Tag Archives: dzeja

Katrīna Rudzīte „Saulesizplūdums”

Katrīna Rudzīte „Saulesizplūdums”, izdevējs biedrība „Literatūras kombains”, 2014

Vidēji gadā izlasu vienu dzejoļu krājumu un tas parasti pilnībā apmierina mana organisma vajadzību pēc dzejas. Pagājušajā gadā lasīju Brodski, šogad tajā pašā bibliotēkā paņēmu pavisam maziņu grāmatiņu – Katrīnas Rudzītes „Saulesizplūdumu”. Tā ir autores pirmā grāmata, par kuru viņa šogad saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā „Spilgtākā debija”.

SaulesizplūdumsPar dzeju kaut ko uzrakstīt ir ļoti grūti – gan tāpēc, ka lasu to maz, gan arī tāpēc, ka žanrs tāds dīvains. Poēzija, ziniet, tātad nav pat jēgas sākt analizēt visas saturiski nejēdzīgās metaforas, jo dzejā tādām vienkārši ir jābūt. Pieturzīmes jau arī dzejoļos mūsdienās lieto tikai pilnīgi āpši, atpakaļrāpuļi un tautas iemīļotā Kornēlija Apškrūma. Vārdu sakot, dzeju labāk lasīt un baudīt īpaši neiespringstot uz domāšanu.

Bet dažus vārdus jau var uzrakstīt par jebkuru grāmatu. „Saulesizplūdums” ir izteikta pilsētas dzeja, melanholiska, vairāk vērsta uz iekšējām izjūtām un sevis meklēšanu. Dzejoļos ir daudz tumsas, mazliet izplūdusi pasaule, pavisam nedaudz saules un neliela koķetēšana ar nāvi. Gandrīz vai katrā trešajā dzejolī ir pieminēts kaut kas sarkans. Vispār mīlīgi, bet vietām nedaudz bērnišķīgi.

Grāmatiņa būs ļoti piemērota lasāmviela jauniem meitukiem, kuriem gribētos paskumt, bet tā īsti nav par ko. Tādos brīžos atbilstoša dzeja vienmēr ir noderīga.

Ilustrācijai, lai būtu labāk saprotama krājuma noskaņa, ļoti jauks, bet tāds maķenīt bēdīgs gabaliņš par grāmatām.

ar maigumu ar kādu domā par kaķiem vai bērniem
es domāju par savām grāmatām

tās tikai izskatījās aizmigušas
patiesībā vēroja mani vienmēr
tās redzēja kā es velku sevi caur dienām kā skumju gliemeža māju

vēroja kā es elpoju kā piespraužu plaukta malai
kārtējo neko neizsakošo pastkarti vai uzmanīgi lūkojos spogulī
cenšoties saskatīt slepenas norādes uz tuvāko izeju
(tāpat kā visi pārējie es toreiz zīmēju kartes un bēgšanas plānus
un slēpu tos starp grāmatu lapām kopā ar nesaņemtajām
vēstulēm)

naktīs grāmatas man dziedāja un noskūpstīja pirms miega
dažkārt pat sekoja sapņos aizgaiņājot mirušo aukstās rokas un ugunskuru dūmus
liekot pašķirties jūrām un tumsai

grāmatas vienīgās gaidīja mani mājās

un iespējams gaida joprojām

Velga Krile „Sikspārnis. Rekviēms”

Velga Krile „Sikspārnis. Rekviēms”, Rīga: Preses nams, 1994. gads.

IMG_5704Cilvēkiem beigti dzejnieki patīk daudz labāk nekā dzīvi. Lai gan mums vispār beigti cilvēki patīk labāk, jo ar viņiem ir ērtāk – uzvedas rāmi un nerunā pretī. Kad nolēmu dažādībai atkal palasīt kaut ko pantos rakstītu, nācās konstatēt, ka praktiski visiem grāmatplauktā esošajiem dzejoļu krājumiem autori ir paspējuši beigt savas šīszemes gaitas. Vai precīzāk izsakoties dzeju es neesmu pirkusi ellīgi sen (Lāksonena neskaitās, jo tā bija dāvana). Viens no pēdējiem dzejas pirkumiem izrādījās Velgas Kriles „Sikspārnis. Rekviēms”, kuram vēl bija pielipusi zīmīte ar cenu, tāpēc tagad zinu, ka tolaik tāds dzejas krājumiņš ir maksājis tieši 5 santīmus, acīmredzot nocenots izpārdošanai. Lasījusi to nebiju, jo tad droši vien atcerētos saturu.

„Sikspārnis. Rekviēms” ir iznācis jau pēc Velgas Kriles nāves un tajā ir apkopoti dzejoļi, kuri sarakstīti pēdējā viņas dzīves gadā. Grāmatiņa ir drukāta uz kodīgi zaļa papīra un mazliet neveikli samaketēta – kā jau tipisks deviņdesmito gadu grāmatniecības paraugs. Toties tai ir gan īss priekšvārds, gan arī pēcvārds.
Dzeja ir tas žanrs, par kuru gari rakstīt nav lielas jēgas, to vienkārši jālasa. Tiesa gan, lasīt dzeju dažreiz nav viegli. „Sikspārnis. Rekviēms” ir grāmata, kuru grūti uztvert lielās devās. To ir sarakstījis cilvēks, kuram ir bijis neiedomājami skumji un laikam neviens tur neko nebūtu varējis palīdzēt. Velgas Kriles dzejoļi ir spēcīgi un piesātināti, vietām haotiski un nesakarīgi, vietām sirreāli, bet ļoti savdabīgi. Tie visi ir par nāvi, aiziešanu un vientulību. Tie ir pārpilni ar jautājumiem, šaubām un pārdomām.

Kāpēc tu meklē mani tur, kur manis vairs nav?
Liktenis aizver logu, dvēsele baidās no pasaules,
Vai viņa haosā zina, ka te esmu es un viss,
Kas bija pirms manis, kad nebija manis zem saules,
Un tas, kas būs pēc manis, kad manis būs pieticis…

Dzejoļi ir skaisti, bet ļoti nomācoši – Viss, kas ir skaists, ir arī skumjš, Tāpēc, ka ikdienā nav paturams. Lasot kādā brīdi saproti, ka par pieciem santīmiem ir gadījies nopirkt milzīgu kaudzi svešu sāpju. Un sāc justies mazliet neērti, jo ja pašai nekas būtisks nesāp, šķiet nepiedienīgi rakāties pa citu personīgajām un sāpīgajām lietām. Turklāt autore jau sen ir mirusi un pati neko vairs savā labā pateikt nevar.

maz es izkaroju to, kas man piederēs,
daudz es devu un devu dziedot nekam,
un man no acu zīlītēm dzīve izplēsa rezēdu,
un vienīgi mana nāve piederēs tikai man.

„Sikspārnis. Rekviēms” nebūs no tām grāmatām, kuras gribētos bieži pārlasīt. Un droši vien to nevajadzētu ieteikt lasīt bēdīgiem cilvēkiem, priecīgiem gan tā varētu derēt. Vispār šķiet, ka dzejas man kādam laiciņam pietiks. Labāk atkal pievērsīšos prozai, vēlams biezu ķieģeļu formātā.

Lāksonen i klat

Heli Lāksonena „Kad gos smei”, Rīga: Mansards, 2012., no somu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, ilustrējusi Aija Zariņa.

Laksonena_vaks-21A poēzijs izpratn es i apveltits ne vairak kā beigc kurms, tak Lasitaj man uzdāvinaj dzejgrāmat par gos izklaids un jālas ven bi. Lai gan nebi vis tik venkarš pe tads tikt. Vetej grāmatbod pārdevēj palūrēj uz man izbrīnic un teic, ka tulkojumdzej nevens neperk un iekš pārdošan tads nou un nebus. Lai es iet pastavet pe apskrūms plaukc. Bet ši nou man izloksn, tāpec jābeidz, jo ta es var sarunat daudz dumibs.

Beidzās viss laimīgi, citā grāmatnīcā es tapu uzklausīta un kļuvu par Lāksonenas dzejas izlases „Kad gos smei” īpašnieci. Šajās dienās arī pati autore ir ieradusies Latvijā uz savas grāmatas prezentācijām, bet mūsu ceļi nekur nekrustosies. Cerams, ka kāds ar viņu te sirsnīgi aprunāsies un pēc tam kaut kur nopublicēs interviju lasīšanai arī mums pārējiem.

Heli Lāksonena ir īpaši interesanta ar to, ka savu dzeju raksta dienvidrietumsomu dialektā, kura īpatnība ir vardu saīsināšana. Man nav lielas sajēgas par somu valodu un par tās dialektiem vēl mazāk. Piedevām lasot Linnas „Nezināmo kareivi” lieliskajā Maimas Grīnbergas tulkojumā, mani sāka mākt šaubas – vai vispār eksistē tāda parastā somu valoda, vai arī viņiem tikai dialekti un izloksnes vien ir. Tomēr Guntars Godiņš bija drosmīgi ķēries klāt pie Heli Lāksonenas atdzejošanas un izvēlējies to darīt Vidzemes lībiskajā dialektā, kādā runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. Šķiet, ka mums nav daudz atdzejojumu dialektos, tāpēc vien grāmatiņa ir ievērības vērta. Grāmatas ievadā ir sīkāk aprakstītas visas tās dialektu būšanas un piedevām beigās ir pievienota maza vārdnīciņa tādiem kā es, kas dzīvi pārsvarā ir pavadījuši citā pierobežā. Bet visu var labi saprast arī bez tās palīdzības.

laksonena

Heli Lāksonena savā dzimtenē ir ļoti populāra dzejniece. Un tas nav tikai savdabīgās valodas dēļ vien. Viņas dzeja ir ļoti dzīvīga, brīžiem mazliet aptaurēta, brīžiem mazliet apcerīga. Vietām tā ir lakoniska, trāpīga un saturiski ietilpīga, vietām sirreāla. Daži dzejoļi ir kā mazi stāstiņi, daži kā dialogi – gan smieklīgi, gan aprauti traģiski. Vispār tā ir tieši tāda, kāda man patīk.

Man kapa lidz ielecet

vismaz villains zeķs, ja neko cit.

Nosalušs kājs jou nesabirs pīšļos.

Ar nakclamp un daž grāmat var ielikt,

ven zviedr grāmat, tur būs laiks vingrinates,

rakstamo un papīr ar vaidzet.

Tāpat būt lab sousiņs pagrouztes,

rādio tik notig gan nevaig,

mī un žē, mobilo man kapa lidz gan nedodet.

Kā jau kārtīgai dzejniecei pieklājas, Lāksonena ir studējusi somu valodu, viņai ir arī maģistra grāds filozofijā. Tomēr mani laikam visvairāk saista viņas spēja dzejā augstās matērijas vienā mierā miksēt ar ikdienišķām lauku būšanām un savdabīgu humoru. Izrādās, ka zināšanas par govīm un kartupeļu audzēšanu dzejai var nākt arī par labu.

Man sīpol vijs oukša

kā zaļs kurpšņors,

un, starpcit, mani bi

ieplūds kaitinoš laps prāc.

Kāc man no rīt nosouc par zeltgabaliņ.

Kādā brīdī lasot pat sāku mazliet nožēlot, ka somu valoda skanējuma ziņā ir ļoti atšķirīga no latviešu, tāpēc nav iespējams pilnībā izbaudīt Lāksonenas valodas smalkumus, īpašās vārdu formas un jaunvārdus. Somiski vārds iltapissakuusi skan ellīgi labi, tā tulkojums vakarčuregl (egle, pie kuras vakaros pačurāt) ir jauks un amizants, bet ne tik daiļskanīgs. Taču somu valodu apgūt neplānoju, tāpēc ir labi, ka Guntars Godiņš parūpējies, lai arī mēs varētu iepazīties ar Lāksonenas daiļradi. Viņas dzejai labi piestāv arī Aijas Zariņas strupie zīmējumi.

Koukas man sak,

ka īsta dzīve tā nou.

Būt jou lab, ja tur uzlikt sarkan šilt

kas bridinat, kur i īst dzīv.

Tad es ar to zinat.

Nu labi, jāatzīst vien ir, ka no dzejas es neko daudz nejēdzu, tomēr Lāksonenas krājumiņš man sagādāja daudz prieka. Paldies Lasītājai par virtuālo dāvanu! Citādi man tas viss būtu aizgājis garām.

Aprakstā ir izmantota publicitātes fotogrāfija no šīs vietnes.