Tag Archives: dzīvības izcelšanās

Kaspars Hendersons „Grāmata par pilnīgi neiedomājamiem radījumiem. 21. gadsimta bestiārijs”

Caspar Henderson, The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary , 2012

Neiedomājamo radījumu bestiāriju saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Inta, par ko viņam liels paldies, jo tā es tiku pie ļoti jauka papīra grāmatas eksemplāra, kas šajā globalizācijas laikmetā iespējams ir pamanījies paceļot pa pasauli vairāk nekā es, jo Bestiārijs ir izdots Londonā, pirkts, Dubaijas japāņu grāmatnīcā (Kinokuņijā), bet tagad nonācis Latvijas laukos. Pati grāmata vizuāli ir eleganta, stilīga un savdabīga. Tai ir ar smalkiem, apzeltītiem zīmējumiem rotāts vāciņš un katras nodaļas ievadā ir viduslaiku stilā veidotas ilustrācijas un amizanti izzīmēti lielie sākuma burti. Savukārt lappusēm ir atstātas ļoti platas malas, uz kurām ir izvietotas dažādi teksta papildinājumi, atsauces un paskaidrojumi.
Doma uzrakstīt šo grāmatu tās autoram žurnālistam Kasparam Hendersonam esot radusies, lasot Borhesa stāstus par izdomātiem dzīvniekiem. Kādā brīdī viņš saprata, ka reālās dzīvās būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu ir daudz interesantākas un grūtāk iztēlojamas nekā cilvēku fantāzijas radītās, (patiesībā par lielākās to daļas eksistenci mēs nemaz nespējam iedomāties) un būtu labi par tām savākt informāciju un uzrakstīt grāmatu.

bestiarijsVispār jau šī grāmata ir tieši tāda, kādas man patīk. Bērnībā es to noteikti būtu dievinājusi, bet arī tagad izlasīju ar lielu patiku, un droši vien noteikti pārlasīšu vēl kādu reizi. Neiedomājamo radījumu bestiārijā ir apkopoti stāsti par 27 savādām un unikālām dzīvības formām, kas ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā (katram angļu alfabēta burtam atbilst viena dzīvnieku suga). Un viens no šiem īpaši dīvainajiem radījumiem ir cilvēks. Šī nav gluži bioloģijas grāmata. Par katru no šiem radījumiem autors, protams, pastāsta interesantākās lietas par to dzīvesveidu, sugas atklāšanu, nākotnes perspektīvām, kas dažreiz ir ļoti bēdīgas, un ar tiem saistītajiem mītiem, tomēr papildus tam Bestiārijs gluži tāpat kā tā viduslaiku priekšteči, skaidro pasaules uzbūvi, dzīvības izcelšanos, evolūciju, vides aizsardzības jautājumus un cilvēka vietu pasaulē. Tas viss tiek izklāstīts brīvā formā un gana vienkāršā valodā ar plašām atsaucēm uz filozofiju, antropoloģiju, literatūru, kino, popkultūru, u.c., pa vidu iestarpinot arī autora personīgo pieredzi un atmiņas no ceļojumiem. Brīžiem tas šķiet diezgan negaidīti vai haotiski – tā stāstot par zušiem autors var pēkšņi pievērsties Melvila „Mobija Dika” analīzei un no tās tikpat mierīgi pāriet pie atomkatastrofas draudiem un cilvēku zemapziņā mītošo briesmoņu apcerēšanas, vai arī nodaļā par galvkājiem nautilus sākt stāstīt par fotogrāfijas pirmsākumiem un tehnoloģisko attīstību.  Lai gan pāris dzīvnieki grāmatas formai šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā mazais pūčuks no Andu kalniem, tomēr lielākoties tie visi patiešām ir neiedomājami un par dažiem no tiem vispār lasīju pirmo reizi – gan par jetiju krabi, gan par murēnas neticamo divu žokļu pāru komplektu, gan par jokaino radību, kurai ir septiņi dažādi dzimumi, kuri visi var mierīgi pāroties savā starpā jebkurā no iespējamajām kombinācijām (kopskaitā 21).

Atceros, kad agrā bērnībā kādā no populārzinātniskajām grāmatām pirmo reizi izlasīju par plakantārpiem, es biju patiesā sajūsmā, ka pasaulē eksistē tāda no mums būtiski atšķirīga dzīvības forma. Tieši šie ne visai simpātiskie radījumi man pirmo reizi dzīvē tik spilgti ļāva apzināties, cik brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam, tāpēc lielā aizrautībā par tiem stāstīju visiem, ko vien piedabūju klausīties. Lieki teikt, ka lielākoties tas visiem šķita pretīgi vai garlaicīgi. Un, lūk, Hendersons plakantārpiem savā Bestiārijā ir veltījis veselu nodaļu saistībā ar dzīvības un nāves mistēriju. Šie radījumi ir ārkārtīgi dažādi, tiem nav iekšējo orgānu, dažas no to attīstības stadijām mums varētu rādīties murgos, bet to vairošanās ir pasākums, kas atrodas ļoti tālu ārpus labas gaumes robežām. Dažas plakantārpu sugas spēj pilnībā reģenerēties no vienas izdzīvojušas šūnas (padomājiet par to). Un, jā, daudzi no tiem ir parazīti, bet, starp citu, iespējams, ka tikai pateicoties parazītiem daba dzīvās būtnes ir apveltījusi ar seksu. Vārdu sakot, šī ir aizraujoša grāmata tiem, kas spēj izprast plakantārpu valdzinājumu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka īpaši riebīgi bija tīmeklī izlasīt, ka igauņi jau ir paspējuši Hendersona grāmatu iztulkot un izdot igauniski. Interesanti, kāpēc viņu izdevējiem tas izdodas, jo lasītāju un pircēju skaits viņiem nevarētu būt daudz lielāks, bet mūsu izdevniecībām nē, un jau gadiem latviski tikai retumis tiek izdota kāda laba populārzinātniskā grāmata.

Par grāmatu ir rakstījis arī Asmo.

Bils Braisons „Īsi stāsti gandrīz par visu”

Bils Braisons „Īsi stāsti gandrīz par visu”, no angļu val. Ieva Kalnciema, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006, (Bill Bryson, A Short History of Nearly Everything, 2003)

Pietika izlasīt divas Bila Braisona grāmatas, lai viņš iekļūtu samērā garajā manis iecienīto autoru sarakstā. Tāpēc tagad ķēros pie trešā latviski tulkotā viņa darba „Īsi stāsti gandrīz par visu”. Gandrīz neticami, bet Braisons vienā grāmatā patiešām ir pamanījies pastāstīt gandrīz par visu – sākot ar Visuma izcelšanos un tā cilvēka prātam neaptveramajiem plašumiem, Zemes tapšanu, vecumu un lielumu, atoma uzbūvi un elementārdaļiņu mīklaino pasauli, dzīvības izcelšanos un tās lielākajām mistērijām un, protams, no kurienes tad uz šīs planētas ir izlīdis tas kailais, neglītais un fiziski neveiklais primāts, kas tagad ir savairojies vairāk pat par trušiem. Viena īpaši jauka un optimistiska nodaļa ir veltīta lielākajām katastrofām, kuras ir piemeklējušas Zemi tās ilgajā vēsturē, kā arī apcerētas iespējas dažām no tām atkārtoties (cilvēces izmiršana kaut kādā nezināmā nākotnē ir nenovēršama, uz šīs planētas ar laiku izmirst praktiski visas sugas, bet mierinājumam jāpiebilst, ka dzīvība kopumā ir neiedomājami sīksta).

Bils Braisons Īsi stāstiVispār jau cilvēks, kas nopietni interesējas par zinātni, no Braisona grāmatas neko fundamentāli jaunu neuzzinās. Jāņem vērā arī, ka kopš grāmatas sarakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi un zinātne ir kādu solīti patipinājusi uz priekšu, Higsa bozons esot atrasts un tā. Tomēr grāmatas šarms slēpjas autora aizrautībā un ieinteresētībā, viņa spējās uzdot visādus dīvainus jautājumus un izstāstīt par labi zināmām lietām no pavisam negaidītiem skatu punktiem. Bērnībā es šo grāmatu būtu dievinājusi, turējusi zem spilvena un visiem uzmākusies ar tajā izlasītiem dīvainiem stāstiem. Tagad, protams, es sen vairs nevaru atļauties tik atklāti priecāties par to, cik aizraujošā pasaulē mēs dzīvojam, bet grāmata man ļoti patika. Braisons jau ne tikai pārstāsta dažādus zinātniskus atklājumus, idejas un teorijas, bet arī ļoti interesanti izklāsta to vēsturi (jā, bieži vien nākas aizdomāties, kā cilvēki vispār ir aizdomājušies līdz Zemes vecuma izmērīšanai), pētniekiem, kas tos ir veikuši, dažādiem ļoti zinātniskiem strīdiem un pamatīgiem kašķiem. Braisona talants šos stāstus par padara pat ļoti cilvēciskus.

Habls mira no sirdslēkmes 1953. gadā. Ar viņa nāvi saistīta vēl viena dīvainība. Iemeslu uz laiku laikiem paturot slepenībā, viņa sieva atteicās rīkot bēres un nekad nevienam neatklāja, ko izdarījusi ar viņa līķi. Vēl pēc 50 gadiem joprojām nav zināms, kur palicis 20. gs. Izcilākais astronoms.

Vai, teiksim, šāds stāsts par cilvēku, kurš pasauli apveltīja ar svina piesārņojumu no etilētā benzīna un bezgala ļaunajiem CFC savienojumiem, kas noārda ozona slāni.

Midžlijs mira pavisam neparastā nāvē. Kad pēc poliomielīta radās paralīze, viņš izgudroja virkni motorizētu trīšu, kuri viņu automātiski pacēla vai grozīja gultā. Kādu dienu 1944. gadā, iedarbinājis mehānismu, viņš iepinās tā auklās un nožņaudzās.

Vēl, piemēram, katrs, kam sanācis mācīties botāniku, būs pamanījis, ka Kārlis Linnejs, kas deva latīniskos nosaukumus daudzām augu sugām, ir bijis apsēsts ar sieviešu ģenitālijām (neticēsiet, cik daudzas puķītes vēl tagad latīniski tiek sauktas par pežziedēm visdažādākajās šā vārda variācijās) un neviena botānikas grāmata to nez kāpēc nepiemin, bet Braisons ļoti jauki apraksta šo faktu (turklāt izrādījās, ka lielākā daļa šīs Linneja jaunrades pēc tam ir tikusi pārdēvēta).

Tādu mazu, amizantu un citur ne vienmēr pieminētu faktu grāmatā ir ārkārtīgi daudz. Autors ir apkopojis milzīgu informācijas daudzumu, kā arī pats daudz ceļojis un ticies ar zinātniekiem. Man vislabāk patika nodaļa par dzīvības izcelšanos. Cik daudzām neticamām sakritībām bija jānotiek, lai mēs tagad te sēdētu savā pašreizējā izskatā. Varēja jau gadīties, ka galu galā mēs būtu mazi pūkaini radījumi ar garām astēm. Un vienmēr jāatceras, ka mēs pastāvam tikai un vienīgi tāpēc, lai pavairotu DNS, nevis kāda cita iemesla dēļ (pašai DNS par mums vispār nav nekādas daļas).

Vārdu sakot, brīnišķīga grāmata par brīnišķīgu pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tik daudz atklājumu, tik daudz pārsteigumu, tik daudz vēl neizzinātā, kas mums priekšā.

Nespēja izpētīt visu līdz galam instinktīvi mums varbūt izraisa vilšanos, bezcerību, pat baismas, tomēr tā tikpat labi var likties gandrīz neprātīgi satraucoša. Mēs dzīvojam uz planētas, kuras spēja sagādāt pārsteigumus ir teju vai bezgalīga. Kurš saprātīgs cilvēks gan vēlēsies, lai būtu citādi?

Blogā ir apraksts arī par Bila Braisona grāmatu “Skarbās takas vilinājums”.