Tag Archives: eksistenciālisms

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Svina naktsNeņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Airisa Mērdoka „Zem tīkla”

Airisa Mērdoka „Zem tīkla”, no angļu val. tulkojusi Maija Andersone, Rīga: „Liesma”, 1978, (Iris Murdoch, „Under the Net”, 1954)

Grūti izskaidrot, kāpēc īru izcelsmes angļu rakstnieces Airisas Mērdokas darbi ir tik populāri latviešu grāmatu izdevēju vidū, ka no viņas divdesmit sešiem romāniem pie mums ir izdoti un tulkoti veseli vienpadsmit. Var jau būt, ka lasītāji tos vienmēr izķer kā karstus pīrādziņus.

Zem tīklaPirmais no Mērdokas darbiem, ko izlasīju jau sen bija „Jūra, jūra…”, par kuru viņa saņēma savu vienīgo Bukeru (Mērdoka laikam ir rekordiste starp rakstniekiem, kuri ir iekļuvuši šīs balvas īslistē, to nesaņemot). Nenoliedzami „Jūra, jūra…” tad (tas ir gandrīz pirms divdesmit gadiem) man ļoti patika. Šis romāns bija ļoti atšķirīgs no grāmatām, ko tolaik lasīju. Vēlāk izlasīju vēl dažus no Mērdokas darbiem, bet, ak, vai, tie visi šķita tikai garlaicīgi savārstījumi un bāli „Jūra, jūra…” atdarinājumi. Viena no Mērdokas rakstības stila īpatnībām ir romānu veidošana pēc vienas piegrieztnes un tas ātri vien sāk palikt apnicīgi, ja vien lasītājs nav apveltīts ar tik niecīgu atmiņu kā amēba.. „Zem tīkla” ir pirmais viņas romāns un ar to es nolēmu savu pazīšanos ar Mērdoku beigt un vairāk neko no viņas darbiem nelasīt.

Nepārprotiet, romāns ir tīri jauks, tikai nešķīsti līdzīgs visām pārējām autores grāmatām. Tā galvenais varonis Džeiks ir intelektuālis, kurš kaut ko mazliet patulko, šo to raksta pats, dzīvē pārsvarā peld pa straumi un ļoti labprāt dzīvo uz citu rēķina. Kā jau visos Mērdokas romānos, personāži rīkojas neaprakstāmi neloģiski, brīžiem pat idiotiski un tas var būt ļoti kaitinoši (apžēliņ, tā suņa zagšanas epizode ir stulbākais stāsts, ko šogad esmu lasījusi). Skaidrs, ka visi romāna personāži ir iesaistīti sarežģītās daudzstūrainās attiecībās, kas rada nelāgu vēlmi paralēli lasīšanai uzzīmēt krāsainu infografiku par tēmu, kurš ar kuru, ko, kad un kur. Tā kā Mērdokas romānos parasti beigās kāds mēdz mirt, arī šoreiz gaidīju, ka vismaz suns nosprāgs, bet nekā. Savā pirmajā darbā autore vēl nav tik slepkavnieciska kā vēlākajos un tikai viens no personāžiem nejauši noraujas pa galvu ar ķieģeli.

Romāna galvenais varonis Džeiks man šķita kārtējais intelektuālajā literatūrā garlaikoti klīstošais egoistiskais tips, bet grāmatai ir makten smalks pēcvārds, kurā ir izglītojoši paskaidrots, ka „Mērdokas cilvēks meklē vērtības, lai saglabātu savu dievišķo radīšanas spēku”. Tā, lūk.

Kā zināms, tad Mērdoka ir arī filozofe un līdz ar to liela riņķī un apkārt bļuznītāja un, protams, arī „Zem tīkla” netrūkst dziļdomīgu apcerējumu.

Kāpēc dzīve jāpadara ciešama? Es labi zinu, ka mierināt un attaisnot spēj tikai stāsts, bet tas nebūt negroza faktu, ka visi stāsti ir meli. Tikai paši lielākie gari spēj runāt, negrēkojot pret patiesību. Katrs mākslinieks to neskaidri nojauš, viņš zina, ka ikviena teorija ir nāve, ka tā kā slogs nomāc katru izteiksmes formu. Tikai visstiprākie spēj novelt šo slogu. Vairums cilvēku, var teikt – gandrīz visi cilvēki, pie patiesības nonāk tikai klusējot, ja viņi pie tās vispār nonāk. Vienīgi klusumā cilvēka gars tuvojas dievišķajam.

Skaidrs, ka sižets Mērdokai vienmēr ir bijis tikai paliktnītis, uz kura glīti izkārtot kādu filozofisku ideju. Romāns nav garš un varētu būt ļoti piemērots, lai iepazītos ar Mērdokas daiļradi, ja nu tāda vēlme ir, un nebiedē grāmatas, kurās ir sastopami sarežģīti vārdi  –  „Tāds cilvēks kā es svešā Anglijas pilsētā patiesas kontemplācijas dzīvinošo objektivitāti nevar izjust pat tad, ja nav jāraizējas par vilcieniem”.

Es gan ieteiktu iepazīšanos ar autori sākt ar „Jūra, jūra…” un ar to varbūt arī beigt.