Tag Archives: eksistenciālisms

Alberts Bels “Būris”

Alberts Bels “Būris”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1972

Senākos laikos esmu lasījusi vairākus no Alberta Bela romāniem. Daži no tiem bija labi (“Bezmiegs”, “Cilvēki laivās”), daži atmiņā palikuši mazāk, bet “Būris” bija palicis neiepazīts. Lai aizlāpītu šo caurumu latviešu literatūras izzināšanā, grāmatu paņēmu vietējā bibliotēkā. Tur bija pieejami pat vairāki “Būra” izdevumi, un no tiem izvēlējos nobružāto 1972. gada pirmizdevumu ar stilizētajām restēm uz vāka. Mazo grāmatiņu laikam bija rūpīgi lasījušas vairākas skolēnu paaudzes, jo tā bija apzinīgi izķidāta un visi domrakstiem nepieciešamie citāti kārtīgi pasvītroti, bet lappušu malās sarakstītas paskaidrojošas piezīmes, kāda doma tajos ir pausta. Bet tas viss piederas pie bibliotēkas grāmatu īpašā šarma.

Bels būris“Būris” ir interesanta parādība latviešu padomju laika literatūrā. Laikā, kad modē bija reālisma stilā rakstīti ražošanas romāni par strādnieku šķiras sasniegumiem, zvejnieku sūro ikdienu vai romantiskām teļkopēm, autors bija uzrakstījis filozofisku romānu ar spēcīgu noslieci uz eksistenciālismu. Vispār “Būrī” zināma nozīme ir arī kriminālajai intrigai, bet iespējams, ka tā vairāk ir iepīta, lai romānu varētu dabūt cauri padomju cenzūrai. Tā nu grāmatai ir samērā gara un lēnīga ievaddaļa, kurā mēs uzzinām, ka ir pazudis arhitekts Bērzs. Ar viņa meklēšanu nodarbojas izmeklētājs Strūga. Padomju literatūrā miličiem bija obligāts pienākums būt par paraugcilvēkiem. Strūga tieši tāds arī ir, cilvēciskākām iezīmēm autors viņu ir apveltījis ar podagru. Lai arī sākumā Strūgam šķiet, ka Bērza meklēšana būs rutīnas darbs, izmeklēšanas laikā diezgan vienkāršajai krimināllietai atklājas dažas interesantas nianses. Garais ievads par izmeklēšanu autoram ir bijis nepieciešams, lai mūs tuvāk iepazīstinātu ar Bērzu un viņam pietuvinātajiem cilvēkam. Godīgi sakot, Bērzs nav simpātisks tēls. Viņš ir tipiska viduvējība, sīkumains, paskops un ar nelāgu raksturu. Labs speciālists savā nozarē, kas apveltīts ar izcilām savu projektu izsišanas spējām padomju birokrātijā, bet citādi viņš nav ne ar ko sevišķu izcēlies, un ir bijis tāds pats kā visi. Vēl atklājas, ka arī viņš ir cietis no podagras.

Viņi skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un ekonomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes, vairākas reizes apceļoja ārzemes ar tūrisma grupas ceļazīmēm, viņu humora izpratne bija vienāda un sāpju slieksnis vidēji augsts, viņi bieži slimoja ar hipertoniju un vēdera aizcietējumiem, nervu slimībām un podagru, viņi mocījās ar galvassāpēm un bija jūtīgi pret saaukstēšanos, bet tomēr viņiem bija apskaužama veselība, sīksta dzīvotgriba un sakari sabiedrībā.
Sakari bija galvenais.

Tāpēc ir mazliet negaidīti, ka pazudušais Bērzs visu meklēšanas laiku atrodas mežā, kur viņu kāds ir ieslēdzis pamatīgā metāla būrī kādas gravas dibenā. Beigās atklājas, ka tādu mistisku būri mežā ir ierīkojuši un atstājuši fašisti, kas gan cits? Bet šis nudien nav sadzīves, bet gan ideju romāns, tāpēc nevajag tā detaļas uztvert kā absolūto realitāti. Autors savu daļu uzmanības ir pievērsis arī romāna galvenajam ļaundarim un viņa motivācijai, kādu iespundēt krātiņā (greizsirdība un atriebība), bet neapšaubāmi interesantākā un spēcīgākā grāmatas daļa ir Bērza pārdzīvojumi būrī. Sākumā viņš ir cerību pilns, ka viņu drīz atradīs un mēģina savu iespēju robežās apdzīvot būri, kaut kā iekārtoties tajā, nodrošināties ar ūdeni un sameklēt kaut ko ēdamu. Romāna darbība notiek rudenī, tāpēc Bērzam izdodas tikt pie riekstiem, sēnēm un zaķkāpostiem. Turklāt izrādās, ka sintētiskās vīriešu zeķes tīri labi noder baložu ķeršanai.

Tomēr pamazām cerības uz izglābšanos zūd. Laika gan Bērzam būrī ir daudz, un viņš var mierīgos apstākļos un ciešā tuvībā ar dabu izvērtēt savu dzīvi un tās jēgu, pats sevi un savas vērtības. Nu ja, būris pilnībā maina visu lietu nozīmi. Būrī Bērzs pat tiek vaļā no liekajiem kilogramiem un podagras, bet toties iedzīvojas reimatismā (jā, katrā zaudējumā vienmēr slēpjas kāds ieguvums).

Viņš atklāja – ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stingri nolēma turēties līdz galam.

Autoram būris ir spēcīga un lieliski izdevusies metafora, šķiet, ka pat viena no izcilākajā latviešu literatūrā radītajām, un ir gandrīz vai neticami, ka romāns ir ticis cauri padomju cenzūrai. Bet būris, protams romānā ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai padomju sistēma. Sava veida būrī mūs ieslēdz arī pašu egoisms, gļēvulība un aprobežotība.  Arī Bērza attiecības ar būri pamazām mainās no naida uz ironizēšanu, ignorēšanu, izmisumu un samierināšanos. Bet būrim kā jau būrim, par visu to ir pilnīgi vienalga.

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju.

Romāns ir uzrakstīts mazliet shematiski un pasausā valodā, jo autoram svarīgākais ir bijis izklāstīt savu ideju. Tomēr grāmatu izlasīt ir viegli un tā ir pavisam neliela. Autors pats stāsta, ka romānu esot uzrakstījis trīs mēnešos. Ar “Būri” noteikti vajadzētu iepazīties visiem, kam interesē latviešu literatūra. Interesanti, ka “Būri” jau 1976. gadā pārtulkoja un izdeva Somijā. Pēc romāna motīviem 1993. gadā ir uzņemta arī filma.

 Vērtējums – kārtīgas 4 zvaigznes no 5.

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”

Hanss Hennijs Jāns „Svina nakts”, no vācu val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2015. (Hans Henny Jahnn, Die Nacht Aus Blei, 1956)

„Svina nakts” ir maza, pelēka un ārēji neuzkrītoša grāmatiņa, kurai diez vai pievērstu uzmanību, ja nebūtu to saņēmusi Ziemassvētku dāvanā no Viļa.Kasima. Viņam ir laba un izkopta literārā gaume, tāpēc, pateicoties Viļa dāvanām, brīžiem palasu arī kaut ko vairāk par ierasto triviālliteratūru 🙂 (tagad beidzot ķēros arī pie Amosa Oza). Izdevuma necilais izskats izrādījās maldinošs, un Dena Dimiņa tulkotā „Svina nakts” ar Neles Zirnītes spocīgi dziļdomīgajām grafikām ir viena no dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors ir bijis kaut kāds ķerts tips, kurš dzīvojis Vācijā pagājušā gadsimta sākumā, būvējis ērģeles un rakstījis savādas, ar domuzīmēm pārpludinātas grāmatas.

Svina naktsNeņemos apgalvot, ka līdz galam izpratu autora ieceri ar visiem tiem dubultniekiem, eņģeļiem un neskaitāmajiem simboliem, un patiesībā man pat īsti negribas zināt, kas ir darījies viņa galvā, rakstot šo grāmatu, bet „Svina nakts” neapšaubāmi ir drūmākā, bezcerīgākā un klaustrofobiskākā grāmata kādu ir nācies lasīt pēdējo gadu laikā. Labi kā tā ir tik īsa, citādi pēc vēl kādām simts lappusēm mani būtu piemeklējusi akūtas depresijas lēkme.

Jāpiezīmē, ka „Svina nakts” sākotnēji bija iecerēta kā atsevišķa nodaļa romānā ar nosaukumu „Tas pienāk katram” kā tā galvenā varoņa Matjē sapnis (lasīšanu tas, ziniet, nepavisam nepadara vieglāku), bet beigās autors nolēma to publicēt atsevišķā grāmatā. Kā jau sapnis, tā ir sirreāla, pilna ar absurdām situācijām un nepakļaujas nekādai loģikai. Viss notiek ārpus laika, ir tikai bezgalīga nakts, neizprotama pilsēta, sāpīga vientulība, neizbēgama nolemtība un tumsa. Un mēs visi mirsim. Jā, visi. Bez izņēmuma.

„Svina nakts” nebūs tā grāmata, kuru var droši ieteikt lasīt citiem. Tā tomēr prasa mazliet iziet ārpus no ierastās lasīšanas komforta zonas. Bet tā ir meistarīgi un ļoti savdabīgi uzrakstīta, un arī tulkojums ir ļoti labs. Riskējiet paši.

Airisa Mērdoka „Zem tīkla”

Airisa Mērdoka „Zem tīkla”, no angļu val. tulkojusi Maija Andersone, Rīga: „Liesma”, 1978, (Iris Murdoch, „Under the Net”, 1954)

Grūti izskaidrot, kāpēc īru izcelsmes angļu rakstnieces Airisas Mērdokas darbi ir tik populāri latviešu grāmatu izdevēju vidū, ka no viņas divdesmit sešiem romāniem pie mums ir izdoti un tulkoti veseli vienpadsmit. Var jau būt, ka lasītāji tos vienmēr izķer kā karstus pīrādziņus.

Zem tīklaPirmais no Mērdokas darbiem, ko izlasīju jau sen bija „Jūra, jūra…”, par kuru viņa saņēma savu vienīgo Bukeru (Mērdoka laikam ir rekordiste starp rakstniekiem, kuri ir iekļuvuši šīs balvas īslistē, to nesaņemot). Nenoliedzami „Jūra, jūra…” tad (tas ir gandrīz pirms divdesmit gadiem) man ļoti patika. Šis romāns bija ļoti atšķirīgs no grāmatām, ko tolaik lasīju. Vēlāk izlasīju vēl dažus no Mērdokas darbiem, bet, ak, vai, tie visi šķita tikai garlaicīgi savārstījumi un bāli „Jūra, jūra…” atdarinājumi. Viena no Mērdokas rakstības stila īpatnībām ir romānu veidošana pēc vienas piegrieztnes un tas ātri vien sāk palikt apnicīgi, ja vien lasītājs nav apveltīts ar tik niecīgu atmiņu kā amēba.. „Zem tīkla” ir pirmais viņas romāns un ar to es nolēmu savu pazīšanos ar Mērdoku beigt un vairāk neko no viņas darbiem nelasīt.

Nepārprotiet, romāns ir tīri jauks, tikai nešķīsti līdzīgs visām pārējām autores grāmatām. Tā galvenais varonis Džeiks ir intelektuālis, kurš kaut ko mazliet patulko, šo to raksta pats, dzīvē pārsvarā peld pa straumi un ļoti labprāt dzīvo uz citu rēķina. Kā jau visos Mērdokas romānos, personāži rīkojas neaprakstāmi neloģiski, brīžiem pat idiotiski un tas var būt ļoti kaitinoši (apžēliņ, tā suņa zagšanas epizode ir stulbākais stāsts, ko šogad esmu lasījusi). Skaidrs, ka visi romāna personāži ir iesaistīti sarežģītās daudzstūrainās attiecībās, kas rada nelāgu vēlmi paralēli lasīšanai uzzīmēt krāsainu infografiku par tēmu, kurš ar kuru, ko, kad un kur. Tā kā Mērdokas romānos parasti beigās kāds mēdz mirt, arī šoreiz gaidīju, ka vismaz suns nosprāgs, bet nekā. Savā pirmajā darbā autore vēl nav tik slepkavnieciska kā vēlākajos un tikai viens no personāžiem nejauši noraujas pa galvu ar ķieģeli.

Romāna galvenais varonis Džeiks man šķita kārtējais intelektuālajā literatūrā garlaikoti klīstošais egoistiskais tips, bet grāmatai ir makten smalks pēcvārds, kurā ir izglītojoši paskaidrots, ka „Mērdokas cilvēks meklē vērtības, lai saglabātu savu dievišķo radīšanas spēku”. Tā, lūk.

Kā zināms, tad Mērdoka ir arī filozofe un līdz ar to liela riņķī un apkārt bļuznītāja un, protams, arī „Zem tīkla” netrūkst dziļdomīgu apcerējumu.

Kāpēc dzīve jāpadara ciešama? Es labi zinu, ka mierināt un attaisnot spēj tikai stāsts, bet tas nebūt negroza faktu, ka visi stāsti ir meli. Tikai paši lielākie gari spēj runāt, negrēkojot pret patiesību. Katrs mākslinieks to neskaidri nojauš, viņš zina, ka ikviena teorija ir nāve, ka tā kā slogs nomāc katru izteiksmes formu. Tikai visstiprākie spēj novelt šo slogu. Vairums cilvēku, var teikt – gandrīz visi cilvēki, pie patiesības nonāk tikai klusējot, ja viņi pie tās vispār nonāk. Vienīgi klusumā cilvēka gars tuvojas dievišķajam.

Skaidrs, ka sižets Mērdokai vienmēr ir bijis tikai paliktnītis, uz kura glīti izkārtot kādu filozofisku ideju. Romāns nav garš un varētu būt ļoti piemērots, lai iepazītos ar Mērdokas daiļradi, ja nu tāda vēlme ir, un nebiedē grāmatas, kurās ir sastopami sarežģīti vārdi  –  „Tāds cilvēks kā es svešā Anglijas pilsētā patiesas kontemplācijas dzīvinošo objektivitāti nevar izjust pat tad, ja nav jāraizējas par vilcieniem”.

Es gan ieteiktu iepazīšanos ar autori sākt ar „Jūra, jūra…” un ar to varbūt arī beigt.