Žaume Kabrē “Es atzīstos”, no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Mansards”, Rīga: 2019 (Jaume Cabre, Jo Confesso, 2011)
Tikai vakarnakt, iedams pa slapjajām Vaļkarkas ielām, es sapratu, ka piedzimt šajā ģimenē bija nepiedodama kļūda. Tik daudzsološs un iztēli ierosinošs ir pirmais teikums, ar kuru sākas Žaumes Kabrē apjomīgais romāns “Es atzīstos”. Tā ir lieliska grāmata, viens no tiem patiesi lielajiem romāniem, kuru lasīšana ir piedzīvojums. Un tie katalāņu vārdi! Izlasiet lēni un skaļi, kā sauc galveno varoni un viņa draugu – Adriā Ardevuls i Bosks, Bernats Plensa i Punsoda – un paklausieties, kā tas skan. Biju jau salasījusies atsauksmes, ka romāns esot samudžināts un sarežģīti lasāms, tāpēc paņēmu to bibliotēkā tikai tad, kad grāmatu klubiņā bija paredzēta tikšanās ar tā tulkotāju Daci Meieri, bet izrādījās, ka nemaz tik sarežģīts šis romāns nav. Nu, pirmās piecdesmit lappuses, kuru laikā apguvu personāžu izvietojuma shēmu, un uzķēru stāstījuma struktūru, gāja lēnāk, bet visu pārējo romānu izlasīju vienā nedēļas nogalē. Patiesību sakot, to vienkārši, hlops, noriju kā plūmi. Bet, ja ikdienā nākas burties cauri Ministru kabineta noteikumiem, neviens daiļdarbs vairs nešķiet sarežģīts un grūti saprotams, un rakstniekam nudien ir ļoti jāpacenšas, lai mani pārsteigtu ar kaut ko strukturāli pārāk komplicētu.
Tātad Adriā dzīve – šī mmaucīgā dzīve, ir sākusies ar šo nepiedodamo kļūdu un tikpat kļūdaini arī turpinās. Bērnībā Adriā ir brīnumbērns, poliglots, kas apguvis vairākas sarežģītas valodas, bet viņa vecāki – despotiskais tēvs un vēsā aprēķinātāja māte – tas ir īpašs stāsts. Romānā varam izsekot Adriā gaitām un viņa nepiedodamajām kļūdām no bērnības līdz pat dzīves beigām. Savā ziņā Adriā dzīve ir apskaužama – viņam ir iespēja visu mūžu nodarboties ar to, ko viņš patiešām vēlas – un tas ir lasīt grāmatas un pētīt ļaunuma vēsturi. Lai viss nebūtu tik jauki, viņš no tēva ir mantojis apsēstību ar retu manuskriptu kolekcionēšanu. Un, protams, vēl viņu nomoka vainas apziņa par šo un to. Mana mīļākā epizode romānā ir tā, kurā Adriā iekārtojas savas bērnības dzīvoklī, un visu istabu sienas no grīdas līdz griestiem tiek noklātas ar grāmatu plauktiem, kuri ir pilni ar ļoti nopietnu un gudru literatūru, smalkām inkanābulām un dārgiem manuskriptiem, bet beigās tiek atrasts stūrītis arī visiem tintiniem, karlmajiem, žilverniem un Blaitonei, jo, iespējams, ka bez tiem mēs grāmatas nekad tā arī neiemīlētu. Jāatzīstas, ka man patika arī Adriā iedomu draugi – šerifs Kārsons un drosmīgais arapaho virsaitis Melnais Ērglis, un viņu amizantie komentāri dažās situācijās.
Paralēļi Adriā dzīvei romānā risinās stāsts par Storioni vijoli, kas sācies jau viduslaikos. Tas ir drūms un asiņains stāsts par ļaunumu, kas visu laiku atkārtojas atkal un atkal no jauna – dažādos laikos un ar dažādiem cilvēkiem. Un vēl ir kāds noslēpumains medaljons. Visi šie stāsti iet gan paralēli, gan krustojas tik ļoti cieši, ka tekstā vienu teikumu saka viduslaiku inkvizitors, bet otru nacists no Aušvicas. Tomēr romāns ir tik brīnišķīgi iztulkots, ka paralēlie stāsti nav sajaucami. Turklāt visa šī mētāšanās starp laikiem un Adriā atmiņu haotiskums ir sižetiski pamatoti. Patiesībā romānu šī saraustītība un negaidītās stāstījuma maiņas padara tikai baudāmāku, jo citādi “Es atzīstos” lasīt nemaz nebūtu tik aizraujoši.
Kā jau pienākas tik monumentālam romānam, “Es atzīstos” ir daudzslāņaina grāmata. Ja lasītājam negribas gremdēties filosofiskas apcerēs par ļaunuma dabu vai cēloņu un seku likumsakarībām, vai meklēt atsauces uz Eiropas kultūras vēsturi, tad to pavisam mierīgi var lasīt arī kā piedzīvojumu romānu, jo tam ir straujš sižets ar dažiem negaidītiem pagriezieniem. Lasot pat bija sajūta, ka vietām autors tomēr ir vairāk devis priekšroku sižetam, nevis saturam. Bet ar visu to Kabrē romāns ir apbrīnojami skaists teksts, un, ko tur slēpt, mani ar tādu pārpasaulīgu skaistumu var viegli nopirkt. “Es atzīstos” ir no tiem romāniem, kam piemīt tik reti sastopamā netveramā un grūti definējamā lasīšanas maģija, kas ievelk sevī un ļauj uz brīdi izjust citu realitāti.
Jesaja Berlins nolika grāmatu uz galdiņa un teica: katru dienu es lasu un katru dienu es apjēdzu, cik daudz vēl neesmu izlasījis. Un laiku pa laikam man vajag pārlasīt iepriekš lasīto, lai gan es pārlasu tikai to, kas ir pelnīji privilēģiju tikt pārlasīts.
– Un kas šo privilēģiju ļauj izpelnīties? – Tagad Bernats līdzinājās Adriā.
– Spēja savaldzināt lasītāju, likt viņam brīnīties par grāmatā atrodamo gudrību vai arī skaistumu, ko teksts rada. Lai gan pārlasīšana pēc savas dabas vienmēr nozīmē pretrunu.
– Kā tu to domā, Jesaja? – viņu pārtrauca tante Aline.
– Grāmata, kas nav pelnījusi tikt pārlasīta, nebija pelnījusi tikt lasīta arī pirmo reizi.
Ar romāna fragmentu var iepazīties šeit.
Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 