Mika Valtari „Turms, nemirstīgais”, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Mika Waltari, „Turms kulematon, 1955)
Sen nebija lasīts neviens pamatīgs un ķieģeļveidīgs vēsturiskais romāns, tāpēc ar prieku ķēros klāt nesen izdotajai Mika Valtari grāmatai par etruskiem „Turms, nemirstīgais”. Kādreiz biju lasījusi viņa romānu par Seno Ēģipti „Sinuhe ēģiptietis” un tas man patika, tāpēc bija apmēram skaidrs, kas tas par rakstnieku, un ko no viņa var gaidīt. Romāns ir sarakstīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un par etruskiem tolaik nekas daudz zināms nebija. Tak arī tagad par viņiem neko daudz vairāk nezinām. Pirms apmēram trīs gadu tūkstošiem etruski apdzīvoja mūsdienu Toskānas teritoriju (romieši viņus sauca par tuskiem, tāpēc tai vietai tāds nosaukums). Nav īsti skaidrs, no kurienes etruski ir uzradušies (mitohondriju DNS analīzes vairāk tā kā norāda uz Mazāziju). Šķiet, ka viņi nav bijuši indoeiropieši un viņu valoda (precīzāks apzīmējums būtu valodas atliekas) nelīdzinās citām mūsdienās zināmajām. Tomēr etruski nenoliedzami ir bijuši savam laikam tehniski advancēti – mācējuši kausēt dzelzi, smuki gleznojuši un bijuši labi tēlnieki. Senie romieši daudz ko no viņiem nošpikoja un ieviesa pie sevis (Roma sākotnēji bija viduvēja etrusku pilsēta) – pilsētu plānošanu, armijas uzbūvi, gladiatoru cīņas, u.c. Un galu galā līdz mūsu ēras sākumam asimilēja arī etruskus pašus.
Vispār autors romānā veiksmīgi apspēlē to, ka mēs neko lāgā par etruskiem nezinām. Tā nu grāmatas sākumā galvenais varonis Turms arī neko nezina ne par etruskiem, ne par savu izcelšanos. Viņš desmit gadu vecumā pēc zibens spēriena atjēdzas kaut kur Jonijā kopā ar pulciņu beigtu aitu un ir pilnībā zaudējis atmiņu. Tā arī lielāko daļu no romāna (kādus četrdesmit gadus) Turms ir aizņemts ar savas identitātes meklējumiem. Ik pa laikam viņam ceļā patrāpās kāda persona, kura miedz ar aci un izmet mīklainus mājienus – sak, kad pienāks laiks, tad visu apjēgsi, bet līdz tam nekā. Tomēr Turma klejojumi ir gana aizraujoši un autors visus notikumus apraksta labākajā grieķu mītu un varoņteiku stilā. Vai drīzāk romāns ir sarakstīts atbilstoši tam, kā mēs iedomājamiem tā laika vēsturi, jo kurš gan īsti zina, kas tolaik notika patiesībā. Visu romāna varoņu likteņus nosaka dievi, kas ir vieni garlaikoti, kašķīgi un atriebīgi maitasgabali. Cilvēkam pats galvenais ir nepalaist garām kādu dieva zīmi, lai saprastu, kas viņu varētu nākotnē sagaidīt. Dievu nolūkus var mēģināt izprast novērojot putnus (acīmredzot tāpēc arī mūsdienās putnu vērošana ir tik populāra nodarbe), mētājoties ar aitu kauliem, rakājoties pa beigtu lopu ķiškām vai pacenšoties nosapņot ko zīmīgu un atmiņā paliekošu.
Autors Turmam viņa meklējumos ir piešķīris jaukus ceļabiedrus – spartieti Dōrieju, kurš ir jūtami spēcīgāks fiziskajos vingrinājumos nekā garīgajos (tas, ka viņš vienā no kaujām noraujas pa galvu ar airi, situāciju diemžēl neuzlabo), dziednieku Mikōnu, kurš iedvesmas brīžos dažiem saviem pacientiem stūķē mutē monētu un skaidro, ko stāstīt drīzumā satiekamajam pārcēlājam, trako pirātu Dionīsiju ar viņa trīssimts fokajiešiem un, protams, dievietes Afrodītes dāvanu – viņas tempļa galveno priesterieni (šis amats antīkajā pasaulē sievietēm laikam bija tāda kā viena no karjeras virsotnēm) Arsinoju (Ištafru). Tak ar dievu dāvanām ir jābūt, ai, cik uzmanīgiem. Skaidrs, ka Turmam ar viņu neiet viegli, tomēr tieši pateicoties Arsinojai romāna lasīšana man sagādāja dažus jautrus mirkļus. Vispār Arsinoja varētu būt viens no spicākajiem sieviešu tēliem pēdējos gados lasītajā vēsturiskajā literatūrā.
Romāna darbība risinās laika periodā no 520. līdz 450. gadam pirms mūsu ēras un kopā ar tā varoņiem mēs apceļojam vai visu Vidusjūru – Joniju, Kipru, Delfus, Sicīliju, Seno Romu, etrusku zemes, piedalāmies vairākos vēsturiskos notikumos, sākot ar joniešu kariem, un iepazīstam visādas interesantas senās tautas un viņu paradumus. Pēc būtības „Turms, nemirstīgais” ir pacilāti poētiskā valodā sarakstīts mītisks dēku romāns, kas varbūt neizklausās īpaši daudzsološi. Tomēr par laimi autors spēj uz saviem varoņiem paskatīties diezgan distancēti un romānā ir ļoti daudz patīkamas, neuzbāzīgas ironijas par aprakstīto, kas to padara pat ļoti baudāmu. Laikam ir lieki piebilst, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir lielisks. Jāatzīst gan, ka Mika Valtari populārākā grāmata „Sinuhe ēģiptietis” man patika nedaudz labāk par autora jūtami idealizētajiem etruskiem, tomēr arī „Turms, nemirstīgais” ir ļoti labs un aizraujošs vēsturiskais romāns.
Sibillas grāmatas 