Tag Archives: fantāzija

Terijs Prečets „Pēdējais varonis”

Terry Pratchett, The Last Hero, 2001

Kā ir lasīt jau četrdesmit piekto (ja var ticēt gudrīdiem) sava iemīļotākā autora grāmatu? Ziniet, brīnišķīgi tas ir, brīnišķīgi. Tā ir ārkārtīgi patīkama atgriešanās Plakanajā pasaulē un satikšanās ar iemīļotiem un labi pazīstamiem varoņiem. Pieļauju, ka, lasot šo grāmatu, manu seju visu laiku rotāja absolūti muļķīgs un līdz ausīm plats smaids.

The Last Hero 1Bet par visu pēc kārtas – „Last Hero” ir divdesmit septītais romāns Discworld sērijā un septītais Rincewind ciklā. Rincewind ir visgļēvulīgākais un neprasmīgākais burvis Diskpasaulē un viņam nepārtraukti nākas nodarboties ar pasaules glābšanu. Šoreiz gan ne ar zeķē iesietu pusķieģeli, bet mazliet sarežģītākā veidā, jo atkal ir pasliktinājušās attiecības starp Dieviem un varoņiem. Kā zināms, tad pirmais varonis Dieviem nozaga uguni un par sodu uz mūžīgiem tika piekalts pie klints, kur neskaidras sugas plēšputns tam katru dienu izrij iekšas, kas pa nakti ataug atpakaļ. Ko tad atliek paveikt pēdējam varonim? Pareizi, atdot uguni Dieviem atpakaļ. Turklāt ar visiem procentiem. Tā, lai tie maitas to atcerētos uz visiem laikiem. Jo viņi nu reiz ir ļāvuši varoņiem novecot un kļūt par sagrabējušiem večukiem ar protēzēm, kruķiem, sāpošām locītavām un pasliktinātu dzirdi. Varoņu dreskodā īsti labi neiederas arī siltā apakšveļa un elastīgās saites. Tā nu pēdējais varonis Koens Barbars ar savu večuku bandu Sudraba Ordu, paķerot līdzi kārtīgu sprāgstvielu porciju skaistai uguņošanai, dodas savā pēdējā ceļojumā uz Dievu mitekli Cori Celesti kalnā. Pa ceļam viņiem pievienojas novecojusi sieviešu dzimuma varone Vena un klasisks sliktais tēls Ļaunais Harijs, jo bez tumšajiem tēliem tak nevar iztikt neviens patiešām pareizs varoņstāsts.

Grāmatā Prečets savā manierē risina jautājumu, kas vispār ir varonis. Nedaudz iedziļinoties tēmā ir skaidrs, ka pasaules vēsturē varoņi lielākoties ir bijuši socioptātiski tipi, kuri bez jebkādiem kompleksiem ir pievākuši sev visu, ko iegribējies – tempļu dārgumus, jaunavas, veselas impērijas un tamlīdzīgus labumus, un nogalinājuši visus, kam pret to ir bijuši jel mazākie iebildumi. Vissvarīgākais varoņdarbā ir laba publicitāte. Vari nožmiegt veselu baru ar pūķiem, bet, ja šī akcija nebūs apdziedāta visos vietējos tirgus laukumos (un vēlams jambos), nekāds varonis nebūsi. Nu Koena banda šajā jomā ir profesionāļi, tāpēc pa ceļam ir nolaupījuši un uz Dievu mitekli stiepj līdzi ar ceļojošu dziesminieku. Ai, šajā grāmatā autors vispār ļoti daudz ironizē par varoņu uzvedības noteikumiem un izplatītākajām klišejām varoņstāstos. Un dažreiz vislielākais varoņdarbs ir atbrīvot pasauli pašiem no sevis.

Lai gan Diskpasaulē neviens pārlieku nebēdājas par iespēju palikt bez Dieviem, kuri būdami īstas cūkas sarainās dikti mīl kāpināt savus popularitātes reitingus ar pēc iespējas lielāku aizliegumu skaita uzlikšanu saviem sekotājiem, tomēr ne pārāk intelektuālā Koena banda nav padomājusi par savas akcijas sekām, kas novedīs pie tūlītējas Diskpasaules bojāejas. Tāpēc Ank-Morporkā tiek organizēta glābšanas ekspedīcija, kurai jānokļust Cora Celesti pēc iespējas ātrāk un neizmantojot maģiju. Tajā iesaistās vietējais mākslinieks un izgudrotājs Leonards. Ļoti talantīga personība, bet ārkārtīgi bīstama. Teiksim, palūgsi viņam uzkonstruēt tosteri brokastu maizītēm, bet viņam iespējams iznāks masu iznīcināšanas ierocis ar precīzu izgatavošanas instrukciju un ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem. Vēl ekspedīcijai pievienojas Rincewind, jo ir labi pazīstams ar Koenu  no senākiem piedzīvojumiem, bezgala lieliskais Dzelzsbetona Burkāns un simpātiskai Bibliotekārs – tas, kurš orangutāns. Vispār jau pasaules glābšana no neizbēgamas bojāejas ir ļoti nepateicīga nodarbošanās. Īpaši tad, ja ir izdevies to izglābt – jo tad jau tā bojāeja nemaz tik neizbēgama nav bijusi, vai ne?

Un visiem pa vidu Nāve risina Šrēdingera kaķēna problēmu no sava skatu punktā.

Vārdu sakot, šī ir lieliska, smieklīga un asprātīga grāmata, tāpat kā vairums no pārējām Prečeta sarakstītajām. Jāpiebilst, ka šis ir viens no īsākajiem sērijas romāniem un atšķirībā no citiem ir ļoti skaisti ilustrēts.

“It sucks all the life right out of you, civilisation.”
“It killed Old Vincent the Ripper,” said Boy Willie. “He choked to death on a concubine.”
There was no sound but the hiss of snow in the fire and a number of people thinking fast.
“I think you mean cucumber,” said the bard.
“That’s right, cucumber,” said Boy Willie. “I’ve never been good at them long words.”
“Very important difference in a salad situation.” said Cohen.

 

Freds Adra „Lapsa Uliss un zobenzobaino dārgumi”

Фред Адра, „Лис Улисс и клад саблезубых”, 2006

Stāsts par Lapsu Ulisu (droši vien pareizāk būtu latviski viņu saukt par Odiseju, bet kaut kā neskan tik labi) ir viena no dīvainākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām. Tās autors Freds Adra ir dzimis Tbilisī, dzīvo Jeruzalemē un raksta krievu valodā – lielākoties humoristiskus fantāzijas darbus.

„Lapsa Uliss”, protams, ir pasakveidīga bērnu un pusaudžu grāmata, bet tāda mazliet savdabīgāka un sarežģītāka nekā ierasts sagaidīt no šī žanra. Grāmatas sižets gan ir ļoti vienkāršs, vietām pat bērnišķīgi naivs un lasot brīžiem šķiet, ka tas ir uzrakstīts tikai tā starp lapsa-ulisscitu un lielas nozīmes šajā stāstā tam nav. Galvenais varonis Lapsa Uliss aiz gara laika ir pats sev parādījies sapnī, pat sev izteicis pareģojumu par senu zobenzobu tīģeru dārgumu slēptuvi un tagad pats arī mēģina to piepildīt Nelaimīgo naktī sameklējot trīs Nelaimīgos, ar kuriem kopā varētu doties bagātību meklējumos. Sameklētā komanda ir maza, bet jautra – blēdīgs krāpnieks runcis Konstantīns, memļaks pingvīns Jevgēnijs un pusaudžu problēmu nomāktā lapšele Berta. Pats Uliss ir personāžs, kādu laikam iespējams atrast tikai krievu literatūrā – vienmēr nosvērts un džentlmenisks, un vienlaicīgi pilnīgi ķerts, nelabojams pofigists, mūžīgs meklētājs un izcils ceļotājs (tas gan varbūt kaut kad nākotnē). Katrā ziņā daudzi grāmatas personāži ir dikti kolorīti. Vēl jau visam pa vidu maisās Pārpērtiķa Atnākšanas Gaidīšanas sekta, zaķu mafija Krolikones vadībā, dubultspiegs Mario, pāris spoki, Lielais Traģiskais teātris ar prīmu zosi Izoldi, privātdetektīvu pārītis un daudzi citi. Šajā pasaulē nav vienīgi cilvēka, un antropomorfo dzīvnieku sabiedrībā viņa nemaz arī netrūkst. Grāmata ir asprātīga un lielā mērā tā ir arī parodija par dažādiem žanriem. Īpaši autors te paņirgājas par detektīviem un kriptotrilleriem. Grāmata ir arī diezgan antireliģiska (attiecībā uz to Pārpērtiķa gaidītāju sektas būšanu) un kaut kur tā bija nosaukta par antinārniju, jo te netiek atbalstīts uzskats par cilvēku kā radības kroni. Bet kopumā jau “Lapsa Uliss” ir pozitīvs, amizants un mīlīgs stāsts.

Grāmatas humors ir ļoti jauks un man patiešām patika, bet pieļauju, ka daudzus tas varētu kaitināt – tāds izteikti absurds un vairāk balstīts uz dialogiem un vārdu spēlēm. Mazliet šaubos, vai bērni to spēj pilnībā saprast, bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs.

Слушайте, а, может, вы ненавидите мертвых? — Волк Самуэль окинул пингвина подозрительным взглядом. — Уж не некрофобы ли вы?
Нет-нет, мы — некрофилы! — поспешил заверить его Евгений…

Stāsts beidzas ar pamatīgu sižeta pagriezienu, un „Lapsam Ulisam” ir uzrakstīti vēl divi turpinājumi. Topot arī ceturtais. Diez vai „Lapsu Ulisu” kāds izdos latviski, tāpēc grūti to ieteikt kādam lasītājam (šķiet, ka bērni vairs krieviski nelasa vispār). Tā nu nobeigumā pāris dialogi, kas parāda grāmatas noskaņu.

– Классическая трагедия помогает очиститься путем сопереживания.
– Э-э-э… То есть мы очищаемся, глядя, как другим плохо?
– Ну, это несколько упрощенный взгляд, но, грубо говоря, да.
– В каком ужасном мире мы живем, проворчал Константин.

— А почему мост называется Кровавым? — поинтересовался он, подозревая, что ответ его расстроит. Но любопытство оказалось сильнее страха. Берта прищурилась, кинула взгляд в темноту и произнесла:
— Когда-то, давным-давно, здесь пролилась кровь… Много крови.
— Какая страшная история… — прошептал Крот.
— Не особенно, — ответила Берта. — Что такого уж страшного в том, что перевернулась лекарская карета, перевозящая донорскую кровь?
— А, донорская! — обрадовался Крот. — Я уж подумал, что убили кого-то!
— Так и есть. Всех доноров убили. Иначе как бы у них отобрали кровь? Но произошло это не здесь, а в другом месте. Оно теперь называется Площадь Павших Доноров.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

puskeninsLaikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2016., (Robert Jackson Bennett, City of Stairs, 2014)

 

Tā kā izdevniecība Prometejs mūs ik pa laikam aplaimo ar dikti izklaidējošām fantāzijām, kuras ir paredzētas arī pubertāti veiksmīgi pārdzīvojušiem lasītājiem, tad ar mierīgu prātu uzreiz pēc iznākšanas nopirku viņu jaunāko grāmatu „Kāpņu pilsēta” un nākamajā vakarā ij nepamanīju, kā pagāja laiks un tā jau bija izlasīta.

Kāpņu pilsētaRoberta Beneta „Kāpņu pilsēta” ir visai īpatnēja urbānā fantāzija, kuras sižeta pamatā ir politiskais detektīvs – tiesa gan, ļoti klišejisks un bez pārsteigumiem, bet to pilnībā atsver citas sižeta līnijas un autora uzburtā pasakainā pasaule. Slāviski austrumnieciskā Bulikova – pussagrautā un apspiestā kāpņu pilsēta, kurai vardarbīgi likts aizmirst savu pagātni, bet kura sevī slēpj ne vienu vien pārsteigumu, citas realitātes ieskaitot. Vispār par šo pasauli lasītājam labāk iepriekš neko daudz nezināt, bet lasīšanas gaitā to lēnā garā tīksmi iepazīt kopā ar grāmatas varoņiem. „Kāpņu pilsētas” pasaule ir skaista, noslēpumaina un raisa iztēli. Mani patiesi valdzināja autora sacerētie mīti, nostāsti par dievībām un viņu brīnumainajām izpausmēm. Arī galvenie tēli bija dikti simpātiski, tādi jau šo to pieredzējuši un dzīves apbružāti, katrs ar savu pagātni – saprātīgā un nūģīgā vēsturniece Šara (ļoti cilvēcīgs personāžs, kas daudz šaubās un šad tad smagi kļūdās), viņas mazrunīgais un nesatricināmais īpašiem uzdevumiem paredzētais, heh, sekretārs Sigruds un gubernatore Mulagēša no dzelzs veceņu pasugas. Vispār man tīri labi patika arī Bulikovas dievības, izņemot vienīgi to mazohistu pielūgsmes objektu, kurš vienkārši bija pārāk daudz ieklausījies cilvēku dziļākajās un patiesākajās vēlmēs.

Pa vidu savām fantāzijām un detektīvstāstam autors pamanās papļāpāt arī par dažām nopietnākām problēmām kā koloniālismu, reliģiskiem aizspriedumiem, korupciju, u.c., tomēr no tā nevajag baidīties, jo šīs tēmas netiek īpaši dziļi iztirzātas, bet tāds jau nudien arī nav šīs grāmatas mērķis. Tā vienkārši ir laba un mēreni saprātīga izklaide. Lai gan grāmatas centrālā tēma ir cilvēku un dievu attiecības, autors neko daudz jaunu par to nepasaka. Arī pirms viņa par to ir rakstījuši gan Prečets (Small Gods), gan Geimens (Amerikāņu dievi), gan droši vien arī daudzi citi. Vispār brīžiem lasot bija sajūta, ka autors īsti nespēj saprast, ko iesākt ar paša radīto brīnišķīgo, mistisko dievišķumu un viņa vienīgais risinājums ir to pēc iespējās ātrāk sagraut. Acīmredzot tāpēc mani pretēji saviem reliģiski skeptiskajiem uzskatiem grāmatas beigās tomēr mazliet nomāca sajūta, ka sākotnējā pasaule ar Bulikovas dievībām, šķita daudz jaukāka un kopumā lielākajai daļai iedzīvotāju laimīgāka, nekā tā skarbā, industriālā un pelēkā nākotne, kuru Kontinentam ir paredzējis autors.

Jāpiebilst, ka „Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, bet labā ziņa ir tā, ka šo grāmatu var mierīgi lasīt kā pilnībā pabeigtu un atsevišķu stāstu. Lai nu kā, „Kāpņu pilsēta”, ir laba izklaidējoša lasāmviela. Ja nu kas, tad lasot ieteicams apgādāties ar liesmu un zvirbuli, kā arī labāk tomēr neēdiet tos gaišos augļus, lai kas tie arī būtu, un nesapūdējiet to sēklas grāvjos. Tā ja.

„Aizmiršana,” viņa sacīja, „ir kaut kas ļoti skaists. Aizmirstot tu pārradi pats sevi. Kontinentam ir jāaizmirst. Tas cenšas to nedarīt, taču tā nedrīkst. Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpura nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.”

Terijs Prečets „Going Postal”

Terry Pratchett „Going Postal„ (2004)

Šogad maijā ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš izlasīju pirmo Terija Prečeta grāmatu. Un tā bija mīlestība no pirmās lappuses, kura nav beigusies vēl joprojām, bet „Going Postal” ir jau četrdesmit piektā lasītā Prečeta grāmata. Tas jau nemaz nav daudz, tikai nieka četras ar pusi iemīļotā autora grāmatas gadā. Angļu valodu arī ir jēga mācīties tikai tāpēc vien, lai būtu iespējams lasīt Prečetu oriģinālā.

Going-PostalJāpiezīmē, ka „Going Postal” ir trīsdesmit trešā Plakanās pasaules sērijas grāmata, un tā ir pirmā ciklā par apburošo blēdi un krāpnieku  Moist von Lipwig. Lai gan Latvijas Pasts ir viena no tām iestādēm, kas mani ir spējusi iedzīt patiesā izmisumā, tam tomēr ir vēl tālu līdz Ank-Morporkas pastam, kas ir pilnīga katastrofa. Vēstules ir tonnām sakrājušās pasta telpās un netiek piegādātas adresātiem jau vairākus gadu desmitus, darbinieki ir izklīduši, bet lielās lustras pazudušas. Pilsētā mēļo, ka, ja nepieciešams atbrīvoties no līķa, to vislabāk nodot pastā, tad ar garantiju to neviens nekad vairs neredzēs. Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā mīklainos apstākļos ir miruši veseli četri pilsētas patrīcija ieceltie pasta priekšnieki. Piedevām ir arī konkurējošais uzņēmums, kas visas ziņas ātri pārsūta ar klak torņu palīdzību kā telegrammas un, izmantojot situāciju, no klientiem noplēš pēdējo ādu. Vārdu sakot, viss ir slikti, bet Ank-Morporkas patrīcijam Vetinari ir ideja, ko darīt ar nelaimīgo pastu, tāpēc uz nāvi notiesātajam krāpniekam Lipvigam pēc soda izpildes tiek dota vēl viena visas dzīves vērta iespēja, no kuras ir grūti atteikties – uzdevums atjaunot pasta darbību. Piedevās viņš saņem golemu vārdā Pumpis 19, cepuri ar pielīmētiem baloža spārniem un divus ļoti dīvainus darbiniekus (vienu no viņiem ir uzaudzinājuši zirņi, saprotiet zirņi!). Lipvigam ir divdesmit seši gadi un ne mazākās saprašanas par to, kā darbojas pasts, toties viņš lieliski zina, kā darbojas cilvēka prāts, un, ka lielākoties visi redz tikai to, ko grib redzēt nevis to, kas ir īstenībā. Ar to patiesībā arī pietiek, lai varētu atsākt pasta piegādes.

Ai, „Going Postal” ir brīnišķīga grāmata – ļoti smieklīga, gudra un asprātīga. Te mēs atkal atgriežamies vienā no lieliskākajām fantāzijas literatūrā radītajām pilsētām Ank-Morporkā un satiekam gan labi pazīstamus varoņus no iepriekšējām grāmatām, gan iepazīstam jaunus. Terijs Prečets šoreiz ir uzrakstījis dikti smieklīgu stāstu par pilsētas pārvaldi, valsts iestāžu darbību, reiderismu, klak torņu hakeriem un eņģeļiem, kas parādās vienreiz mūžā. Tāpat mēs daudz uzzinām par pastnieku slepenajiem ordeņiem, vēstuļu maģiju, golemu tiesībām (vai ūdens sūknim vispār var būt brīvā griba?) un tādu neticami aizraujošu nodarbi kā kniepadatu kolekcionēšanu. Un labākais veids, kā kļūt par pilsētā populāru varoni, ir izglābt no degošas mājas kaķi (turklāt nekur nav teikts, ka kaķim ir jābūt dzīvam). Ja pietiekami centīgi lūdz dievus, tad var gadīties, ka viņi arī atsūta kādu kaudzīti naudas.  Prečeta pasaulē vārdiem piemīt nozīmīgs spēks un vietās, kur tie koncentrējas lielā daudzumā, tie spēj izmainīt telpu un laiku. Tā notiek bibliotēkās un arī pasta telpās, ja nejauši satiekas lielāks vēstuļu daudzums.

Man nekad neapnīk atgriezties Prečeta radītajā pasaulē. Te vienmēr uzvar ne jau labākais vai stiprākais, bet saprātīgākais. Un ir sajūta, ka līdz ar Prečeta nāvi mūsu pasaule ir zaudējusi kaut ko ļoti labu un vērtīgu.

I commend my soul to any god that can find it.

People flock in, nevertheless, in search of answers to those questions only librarians are considered to be able to answer, such as “Is this the laundry?” “How do you spell surreptitious?” and, on a regular basis, “Do you have a book I remember reading once? It had a red cover and it turned out they were twins.

“There is always a choice.”
“You mean I could choose certain death?”
“A choice nevertheless, or perhaps an alternative. You see I believe in freedom. Not many people do, although they will of course protest otherwise. And no practical definition of freedom would be complete without the freedom to take the consequences. Indeed, it is the freedom upon which all the others are based.”

Apulējs „Zelta ēzelis”

Apulējs „Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, no latīņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959., (Apuleius, Metamorphoseon libri XI sive de asino aureo, kaut kad mūsu ēras 2. gadsimtā)

Manā lasīšanas pieredzē antīkā literatūra ir liels, balts un ļoti tukšs plankums. Tāpēc, pamanot bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktā nobružāto Apulēja sējumiņu, bija skaidrs, ka tā ir zīme no pašas Izīdas, ka lietas labā kaut ko jādara. Pat nezinu, ko es gaidīju no gandrīz divus tūkstošus gadus veca romāna. Visdrīzāk jau neko. Tomēr „Zelta ēzelis” izrādījās interesants pārsteigums un negaidīti baudāma lasāmviela. Romāna autors Lūcijs Apulējs ir bijis savam laikam labi izglītots cilvēks, izcils daiļrunātājs un lielisks daiļrakstītājs. „Zelta ēzelim” ir raits sižets un tas ir sarakstīts skaistā, poētiskā un tīkami senatnīgā valodā.

Zelta ēzelis

Titullapa no Zelta ēzeļa 1650. gada latīņu izdevuma (attēls no Vikipēdijas)

Romāns stāsta par kādu vieglprātīgu jaunekli vārdā Lūcijs, kurš apceļo Tesāliju un nejauši tiek pārvērsts par ēzeli. Lai gan atgūt cilvēka veidolu nav grūti – vajag tikai apēst dažas rozes, sākas daudzi un dažādi sižeta sarežģījumi un nabaga Lūcijam nākas ilgi klenderēt apkārt ēzeļa izskatā. Atbilstoši tā laika literārajam stilam Lūcija piedzīvojumiem pa vidu ir iekļauti vēl kādi divdesmit citi stāsti, mīti un anekdotiski atgadījumi. Vispār jau grāmatas stāsti ir labi zināmi, jo tos vēlākos laikos savos darbos ir bieži izmantojuši arī citi rakstnieki. Turklāt Apulējs tos un arīdzan sižetu esot nočiepis no vēl senākiem autoriem (kas to būtu domājis, ka arī pirms diviem gadu tūkstošiem ir bijis totāls svaigu un oriģinālu sižetu trūkums), bet ir pārsteidzoši, ka šie stāsti ir tik ļoti seni, bet vēl joprojām spēj saistīt lasītāju interesi.

„Zelta ēzelis” ir satīrisks un piedzīvojumiem pilns fantāzijas romāns, kurā darbojas burvji, raganas, krāpnieki, laupītāji, pūķi, kašķīgi un nenovīdīgi dievi, slepkavas, indētājas un neticami neuzticīgas sievas. Galu galā antīkā pasaule, kurā dzīvoja Apulējs stipri atšķīrās no mūsdienām. Senajā Romā vidējais cilvēka dzīves ilgums ir bijis aptuveni 28 gadi – padomājiet par to! Tikai retais tolaik sasniedza cienījamu vecumu, bet lielākoties cilvēkam līdz trīsdesmit gadiem bija jāpaspēj nodzīvot visu dzīvi. Bet jaundzimušo nogalināšana pēc ģimenes galvas gribas, tolaik ir bijusi pilnīgi legāla un populāra dzimstības kontroles metode. Tā nu „Zelta ēzelis” ir ļoti nežēlīgs, cietsirdīgs un vienlaicīgi arī dzīvespriecīgs romāns. Tas ir nešpetni erotisks un draiski neķītrs. Pieļauju, ka mūsdienās šis gadsimtiem lasītais antīkās literatūras meistardarbs ir iekļauts Latvijas skolēniem aizliegto vai vismaz literatūras stundās nekādā gadījumā nepieminamo grāmatu sarakstā.

Tomēr grāmatas beigās galvenais varonis Lūcijs pēc ilgām un smagām ciešanām ēzeļa izskatā piedzīvo jauku morālo izaugsmi un no sākotnējā izlaidīgā jaunekļa kļūst par uzticīgu un askētisku Izīdas kulta sekotāju un veiksmīgu advokātu. Grāmatas nobeigums esot autobiogrāfisks (ne par ēzeli, protams, bet par Izīdas kultu). Autoram reiz pat esot sanākušas pamatīgas nepatikšanas, kad tumsonīgie līdzpilsoņi viņu apsūdzēja burvestībās un maģijas piekopšanā, bet daiļrunības prasmes viņu ir izglābušas. Tomēr „Zelta ēzelis” Apulējam vēl uz daudziem gadsimtiem viņa uzticamo lasītāju uzskatos nodrošināja varena un ievērojama burvja reputāciju. Pats romāns antīkā laikmeta beigās un viduslaikos ir bijis ļoti slavens. Jāņem vērā, ka tolaik grāmatas nebija iespējams ātri nodrukāt vairumā, bet katrs (saprotiet, katrs) eksemplārs kādam bija rūpīgi pilnībā jāpārraksta ar roku. Pat neticami, ka „Zelta ēzelim” ir izdevies saglābāties visu šo tumšo gadsimtu laikā, kad neskaitāmi antīkās pasaules literārie šedevri, kas iespējams ir bijuši daudz filozofiskāki, dziļdomīgāki un cēlāki, ir pazuduši nebūtībā. Pieļauju, ka skarbajos viduslaikos pārrakstītāji ar Apulēja draiskajiem tekstiem ir tīri labi izklaidējušies un tāpēc pārrakstījuši tos samērā labprāt.

Man gaužām labi gāja pie sirds arī latviešu izdevumam pievienotie sīkie un izsmeļošie paskaidrojumi un komentāri 50 lappušu apjomā, jo vismaz Apulēja smalko ironiju un daudzos jokus bez tiem būtu sarežģīti izprast. Nu kā tu, cilvēks, citādi vari zināt, kādas ir bijušas antīkā laikmeta aktuālās asprātības, vietējās valūtas kursi, vai par ko ir atbildīgs katrs no neskaitāmajiem dieviem.

Pat ja laiki ir mainījušies uz labo pusi, tad cilvēka daba ir viena apskaužami stabila un mūžam nemainīga būšana. Tumsonība, alkatība, nenovīdība, skaudība, neuzticība, drosme, pašaizliedzība un ziņkārība arī tagad cilvēkiem piemīt tādā pašā mērā kā antīkajā laikmetā, tāpēc „Zelta ēzelis” ir labi saprotams arī mūsdienu lasītājam un nav zaudējis savu pievilcību vēl joprojām. Laba literatūra ir spējīga pārdzīvot gadsimtus. Bet interesanti, cik no mūsdienu romāniem, būs saistoši lasītājiem pēc vēl dažiem gadu tūkstošiem?

Levs Grosmans “Burvji”

Levs Grosmans “Burvji”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2015, (Lev Grossman, The Magicians, 2009)

Ak, cilvēks pēc dabas ir vājš, nīcīgs un nespējīgs atteikties no kārdinājuma jaunas un interesējošas e-grāmatas veidolā, kura laipni tika piedāvāta no izdevniecības “Prometejs”. Tā nu šī ir atsauksme apmaiņā pret iespēju tik ātri izlasīt “Burvjus” latviešu izdevumā. Paldies par to “Prometejam”!

BurvjiJāatzīst, ka romāns izrādījās krietni interesantāks un dīvaināks, nekā to varēja gaidīt no kārtējā stāsta par burvju skolu un brīnumzemi. Galvenais varonis septiņpadsmitgadīgais Kventins ir mazliet nūģis un mazliet maitasgabals, bet kopumā ļoti reāls un ticams cilvēks. Piedevām arī nelaimīgs tajā nelāgajā veidā, ko rada dziļi apziņā gruzdošas eksistenciālas skumjas, kuru cēlonis ir milzīgā plaisa starp realitāti un iztēli. Vai arī kaut kāda dabas kļūda pašā konkrēto smadzeņu konstrukcijā. Tas ir tas pats nelaimīgums, kuru ir tik grūti izskaidrot patoloģiski līksmiem un parasti arī garīgi visai aprobežotiem optimistiem, kas deklarē, ka vajag tikai mazliet saņemties un arī tu vari kļūt laimīgs un trallinādams aizjāt saulrietā uz rozā ponija.

Ai, bet vispār jau visi šai romānā ir nelaimīgi, vecāku atstumti un sirgst ar dzīves apnikumu. Un tad autors šos splīnīgos, nomāktos jauniešus ievieto burvju skolā un ar patiesu baudu lēnām ķieģelīti pa ķieģelītim sāk dekonstruēt klasisko fantāzijas žanru. Burvju skola izrādās izcili nūģīga izglītības iestāde, kurā ļoti daudz jāmācās un smagi, bet dažreiz arī sāpīgi un pazemojoši jāstrādā papildus stundām, jo maģijas apgūšana ir garlaicīga un nogurdinoša nodarbe. Par maģijas avotiem nevienam īstas nojausmas nav, bet to var izsaukt ar buramvārdiem senās vai retās valodās un perfekti atstrādātām kustībām (šķiet, ka jāuzmanās arī runājot igauniski). Katrai burvestībai ir neskaitāmas variācijas atkarībā no apstākļiem un lērums izņēmuma gadījumu, kuri visi jāiemācās no galvas (vārdu sakot, maģija ir tikpat haotiska un neparedzama padarīšana kā valoda). Audzēkņi daudz dzer un kniebjas, bet citādi viņi drīz vien nojūgtos no mācību pārslodzes. Izcilas spējas kādā jomā ir vienkārši izcilas spējas un nevienu nepadara par izredzēto. Burvju spēļu turnīrs ir tikai bezjēdzīgs apgrūtinājums mācību laikā. Ja arī ierodas Briesmonis no citas pasaules un kādu aprij, tad pasniedzēji tikai bēdīgi noplāta rokas – tā gadās.

Ar tādu pašu drūmu un cinisku apņēmību autors lēnām izārda arī Kventina bērnības grāmatu sapņu zemi Filoriju, pamazām atklājot ļauno patiesību par notiekošo un novedot visu līdz loģiskajam finālam. Romāns ir sižetiski aizraujošs, ļoti pārdomāts un labi nostrādāts. “Burvjos” nav nekā lieka un daudz kas no sākuma notikumiem iegūst pavisam jaunu jēgu grāmatas nobeigumā, tāpēc ir vērts to lasīt vērīgi un uzmanīgi. Domāju, ka pārlasot romāns varētu būt tikpat, ja ne vēl interesantāks kā pirmajā lasīšanas reizē.

Vispār autors ir izdarījies mazliet maitiski, savācis savā grāmatā tik daudz jauku un mīlīgu lietu no fantāzijas žanra klasikas un tad palaidis šajās dekorācijās Breta Īstona Elisa varoņus (tos no Less Than Zero), kas jūdzas nost no tā, ka viņiem vairs nav ko vēl gribēt, daudz filozofē un mēdz labprāt paņirgāties par populāro fantāziju. Tāpēc saprotu arī tos, kam šis romāns uzdzen šermuļus un dziļi riebjas, jo ir klusi un nejauki piesmējis viņu iemīļotās bērnības fantāzijas. Bet stāsts nepavisam nav par to. Tas vairāk ir par pieaugšanu, par to, ka sapņu piepildīšana patiesībā var mūs padarīt par briesmoņiem, un par šīm mūžīgajām un neapmierināmajām alkām, kas neliek mieru cilvēciskajām būtnēm. Šķiet, ka romāna varoņi tā īsti laimīgi ir tikai meža zosu epizodē (ko autors droši vien ir aizņēmies no Lāgerlēvas) un lapsiņu rotaļās, kad dzīvnieciskais ir pilnībā nomācis viņu cilvēcisko apziņu.

Mēs, cilvēki, vienmēr esam nelaimīgi. Mēs ienīstam paši sevi un arī cits citu, un reizēm vēlamies kaut tu, vai kāds cits nekad nebūtu radījis ne mūs, ne mūsu sūdaino pasauli, ne arī kādu citu sūdainu pasauli. Tu to saproti? Varbūt nākamreiz padomāsi, pirms darīsi savu darbu tik draņķīgi?

Romānam ir patīkams, piezemēts un jauniešu dialogos sarunvalodai pietuvināts tulkojums Viļa Kasima izpildījumā (pa visu grāmatu mani samulsināja tikai eiropiešu rauga sviests, bet varbūt tāds arī ir). Bet vispār man patīk viņa rakstības stils un ir skaidrs, ka droši lasīšu arī citus viņa tulkojumus.

“Burvji” ir labs un aizraujošs fantāzijas romāns, kurā autors smuki izārda žanra klasiku un saliek to sev tīkamā un drūmā variācijā. Noderēs lasītājiem, kuri labi pārzina žanru un kaut reizi dzīvē ir jutušies neizskaidrojami nelaimīgi.