Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo”, no angļu val. tulkojis Uldis Šēns, Prometejs, Rīga: 2019. (Daniel Polansky, A City Dreaming, 2016)

Daniela Polaņska grāmata “Pilsēta sapņo” ir viena no tām grāmatām, kuru es nopirku un pēc izlasīšanas nolēmu paturēt plauktā, jo kādreiz varētu sagribēties to pārlasīt. Pēdējā laikā man tā gadās reti, jo plauktu ietilpība ir ierobežota un jēdzīgu grāmatu nudien ir maz.

Vispār “Pilsēta sapņo” izrādījās stāstu krājums, nevis romāns, kā pirms tam biju iedomājusies. Kā jau stāstu krājumos mēdz būt – daži stāsti bija brīnišķīgi, bet daži ne tik ļoti, bet kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Tā patiešām ir sapņaina, dikti ironiska un vietām arī nešpetni smieklīga un ļauna. Galvenais varonis M ir kāds mūžsens mags, pilnīgs pofigists, egoistisks līdz neiespējamībai, kurš labāk mierīgi vadītu savas dienas iemīļotajos Ņujorkas bāros, nekur neiejaucoties, un, neiepinoties abu pilsētas karalieņu ķīviņos, bet nekas jau nenotiek tik vienkārši. Gadās, ka jāizpalīdz kādam draugam, tiek apdraudēta mīļotā bāra eksistence, nelaikā pamostas bruņrupucis, uz kura ir uzbūvēta Manhetena vai vienkārši ir piemērota diena kādam nelielam piedzīvojumam. Un, protams, pati pilsēta, kura Polaņska izpildījuma ir bezgala valdzinoša, noslēpumaina, paradoksāla un pašpietiekama, bet maģija šajā pasaulē ir viena no eksistences pamatformām.

No stāstiem man vislabāk patika “Ziedojums Moloham”, kurā M ir uzaicināts uz ballīti, kurā viņu ir paredzēts upurēt dzīvu, un kas no šī idiotiskā plāna beigās iznāk. “Bezgalīgais Grimuārs” par kādu dīvainu bibliotēku, jo Bibliotēkas, tāpat kā dzelzceļa stacijas, krustojumi, baznīcas torņi un bēniņi ir vietas, kur satek kopā pasaules, tāpēc maģija tur darbojas jūtamāk nekā citur. Es labprāt palasītu tur atrodamās grāmatas – A.A. Milna stāstus par rotveileru Sintiju vai Hārperes Lī kopotos rakstus. “Slikti lēmumi” par brīnumainu un baisu ceļojumu uz kādu staciju, no kuras var nonākt jebkurā citā pasaules vietā, bet pa ceļam var gadīties iekāpt Aligjēri Īpašajā vilcienā. “Dots pret dotu” – magu atriebības mēdz būt izsmalcināti riebīgas un ilgi gatavotas.

Jāatzīstas gan, ka ne visus stāstus es pilnībā sapratu. Tie ir ļoti koncentrēti un pilni ar dažādām interesantām atsaucēm uz vēsturi, literatūru, filmām, seriāliem, popkultūru un Ņujorkas dzīvi, no kurām lielu daļu droši vien palaidu garām. Dažos stāstos autoram stils laikam bija šķitis svarīgāks par saturu, tāpēc tie šķita pārlieku samudžināti. Tomēr kopumā “Pilsēta sapņo” ir ļoti patīkama un lēni baudāma lasāmviela, kura nelīdzinās nekam citam, kas lasīts fantāzijas žanrā.  Tā ir savdabīga, spilgta un ļoti satīriska grāmata. Nobeigumā jāpiebilst ka, lai gan “Pilsēta sapņo” ir ellīgi sarežģīts un daudzslāņains teksts, tās tulkojums ir ļoti labs un jūtams, ka to ir tulkojis cilvēks, kas labi pārzina žanru.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Par “Pilsēta sapņo” ir rakstījuši arī Asmo un Ms Marii.

Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

Par Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve, Krisa Ridela ilustrācijas, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Neil Gaiman, The Sleeper and the Spindle, 2014)

Nīls Geimens ir viens no manis visvairāk lasītajiem autoriem (tas gan statistikā ieskaitot arī komiksus), tāpēc saprotams, ka bibliotēkā uzreiz paņēmu arī viņa jauno pasaku grāmatu “Vārdotāja un vārpstiņa”. Tā ir tapusi sadarbībā ar ilustratoru Krisu Ridelu un šajā gadījumā bildes ļoti daudz papildina tekstu – katrā ziņā pietiekami, lai “Vārdotāju un vārpstiņu” varētu pieskaitīt pie bilžu grāmatām mazliet nopietnāka vecuma bērniem. Melnbaltās gotiskajā stilā ieturētās grafikas ar vieglo zeltījumu pasakai piešķir spocīgumu un mazliet skumīgu noskaņu – it kā visu laiku pa šķirbiņu būtu iespējams ielūkoties kādā slepenā un brīnumainā, bet no mums vienmēr slēptā pasaulē, kurā mēs nenonāksim nekad. Attēlos dominē galvaskausi un rožu dzimtas vīteņaugi ar melnām ziedlapiņām.

Pati pasaka ir ļoti īsiņa un sarakstīta tipiski Geimeniskā garā. Autors ir izmantojis klasiskās pasakas par Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti, bet izmetis no tām ārā daiļos prinčus, kas patiesībā nudien tām ir nācis tikai par labu. Rūķi gan ir palikuši, bet no septiņiem vairs tikai trīs. Un, kā labi zināms visiem, kas lasījuši Teriju Prečetu, tad par rūķu piederību kādam dzimumam jau nekad nevari būt drošs, tāpēc iespējams, ka šī ir vistīrākā meiteņu grāmata. Vēl šajā pasakā ir lipīgs komatozais miegs (man šķita, ka kādā brīdī ir jāparādās Dream, nevar būt, ka tas notika bez viņa ziņas), zombijveidīgi gulētāji, arī citās Geimena pasakās jau sastaptā apsēstība ar mūžīgo jaunību un skaistumu, kā arī nenormāli daudz zirnekļu tīklu.

Pasakas atrisinājums nav gluži tradicionāls, bet kaut ko tādu jau mēs visi no Geimena gaidījām, vai ne? Grāmata vizuāli ir ļoti skaista un smalka. Un to noteikti var droši dāvināt maziem gotiem, ja kāds vēl piekopj to arhaisko subkultūru.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Terijs Prečets „Pēdējais varonis”

Terry Pratchett, The Last Hero, 2001

Kā ir lasīt jau četrdesmit piekto (ja var ticēt gudrīdiem) sava iemīļotākā autora grāmatu? Ziniet, brīnišķīgi tas ir, brīnišķīgi. Tā ir ārkārtīgi patīkama atgriešanās Plakanajā pasaulē un satikšanās ar iemīļotiem un labi pazīstamiem varoņiem. Pieļauju, ka, lasot šo grāmatu, manu seju visu laiku rotāja absolūti muļķīgs un līdz ausīm plats smaids.

Bet par visu pēc kārtas – „Last Hero” ir divdesmit septītais romāns Discworld sērijā un septītais Rincewind ciklā. Rincewind ir visgļēvulīgākais un neprasmīgākais burvis Diskpasaulē un viņam nepārtraukti nākas nodarboties ar pasaules glābšanu. Šoreiz gan ne ar zeķē iesietu pusķieģeli, bet mazliet sarežģītākā veidā, jo atkal ir pasliktinājušās attiecības starp Dieviem un varoņiem. Kā zināms, tad pirmais varonis Dieviem nozaga uguni un par sodu uz mūžīgiem tika piekalts pie klints, kur neskaidras sugas plēšputns tam katru dienu izrij iekšas, kas pa nakti ataug atpakaļ. Ko tad atliek paveikt pēdējam varonim? Pareizi, atdot uguni Dieviem atpakaļ. Turklāt ar visiem procentiem. Tā, lai tie maitas to atcerētos uz visiem laikiem. Jo viņi nu reiz ir ļāvuši varoņiem novecot un kļūt par sagrabējušiem večukiem ar protēzēm, kruķiem, sāpošām locītavām un pasliktinātu dzirdi. Varoņu dreskodā īsti labi neiederas arī siltā apakšveļa un elastīgās saites. Tā nu pēdējais varonis Koens Barbars ar savu večuku bandu Sudraba Ordu, paķerot līdzi kārtīgu sprāgstvielu porciju skaistai uguņošanai, dodas savā pēdējā ceļojumā uz Dievu mitekli Cori Celesti kalnā. Pa ceļam viņiem pievienojas novecojusi sieviešu dzimuma varone Vena un klasisks sliktais tēls Ļaunais Harijs, jo bez tumšajiem tēliem tak nevar iztikt neviens patiešām pareizs varoņstāsts.

Grāmatā Prečets savā manierē risina jautājumu, kas vispār ir varonis. Nedaudz iedziļinoties tēmā ir skaidrs, ka pasaules vēsturē varoņi lielākoties ir bijuši socioptātiski tipi, kuri bez jebkādiem kompleksiem ir pievākuši sev visu, ko iegribējies – tempļu dārgumus, jaunavas, veselas impērijas un tamlīdzīgus labumus, un nogalinājuši visus, kam pret to ir bijuši jel mazākie iebildumi. Vissvarīgākais varoņdarbā ir laba publicitāte. Vari nožmiegt veselu baru ar pūķiem, bet, ja šī akcija nebūs apdziedāta visos vietējos tirgus laukumos (un vēlams jambos), nekāds varonis nebūsi. Nu Koena banda šajā jomā ir profesionāļi, tāpēc pa ceļam ir nolaupījuši un uz Dievu mitekli stiepj līdzi ar ceļojošu dziesminieku. Ai, šajā grāmatā autors vispār ļoti daudz ironizē par varoņu uzvedības noteikumiem un izplatītākajām klišejām varoņstāstos. Un dažreiz vislielākais varoņdarbs ir atbrīvot pasauli pašiem no sevis.

Lai gan Diskpasaulē neviens pārlieku nebēdājas par iespēju palikt bez Dieviem, kuri būdami īstas cūkas sarainās dikti mīl kāpināt savus popularitātes reitingus ar pēc iespējas lielāku aizliegumu skaita uzlikšanu saviem sekotājiem, tomēr ne pārāk intelektuālā Koena banda nav padomājusi par savas akcijas sekām, kas novedīs pie tūlītējas Diskpasaules bojāejas. Tāpēc Ank-Morporkā tiek organizēta glābšanas ekspedīcija, kurai jānokļust Cora Celesti pēc iespējas ātrāk un neizmantojot maģiju. Tajā iesaistās vietējais mākslinieks un izgudrotājs Leonards. Ļoti talantīga personība, bet ārkārtīgi bīstama. Teiksim, palūgsi viņam uzkonstruēt tosteri brokastu maizītēm, bet viņam iespējams iznāks masu iznīcināšanas ierocis ar precīzu izgatavošanas instrukciju un ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem. Vēl ekspedīcijai pievienojas Rincewind, jo ir labi pazīstams ar Koenu  no senākiem piedzīvojumiem, bezgala lieliskais Dzelzsbetona Burkāns un simpātiskai Bibliotekārs – tas, kurš orangutāns. Vispār jau pasaules glābšana no neizbēgamas bojāejas ir ļoti nepateicīga nodarbošanās. Īpaši tad, ja ir izdevies to izglābt – jo tad jau tā bojāeja nemaz tik neizbēgama nav bijusi, vai ne?

Un visiem pa vidu Nāve risina Šrēdingera kaķēna problēmu no sava skatu punktā.

Vārdu sakot, šī ir lieliska, smieklīga un asprātīga grāmata, tāpat kā vairums no pārējām Prečeta sarakstītajām. Jāpiebilst, ka šis ir viens no īsākajiem sērijas romāniem un atšķirībā no citiem ir ļoti skaisti ilustrēts.

“It sucks all the life right out of you, civilisation.”
“It killed Old Vincent the Ripper,” said Boy Willie. “He choked to death on a concubine.”
There was no sound but the hiss of snow in the fire and a number of people thinking fast.
“I think you mean cucumber,” said the bard.
“That’s right, cucumber,” said Boy Willie. “I’ve never been good at them long words.”
“Very important difference in a salad situation.” said Cohen.

 

Freds Adra „Lapsa Uliss un zobenzobaino dārgumi”

Фред Адра, „Лис Улисс и клад саблезубых”, 2006

Stāsts par Lapsu Ulisu (droši vien pareizāk būtu latviski viņu saukt par Odiseju, bet kaut kā neskan tik labi) ir viena no dīvainākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām. Tās autors Freds Adra ir dzimis Tbilisī, dzīvo Jeruzalemē un raksta krievu valodā – lielākoties humoristiskus fantāzijas darbus.

„Lapsa Uliss”, protams, ir pasakveidīga bērnu un pusaudžu grāmata, bet tāda mazliet savdabīgāka un sarežģītāka nekā ierasts sagaidīt no šī žanra. Grāmatas sižets gan ir ļoti vienkāršs, vietām pat bērnišķīgi naivs un lasot brīžiem šķiet, ka tas ir uzrakstīts tikai tā starp citu un lielas nozīmes šajā stāstā tam nav. Galvenais varonis Lapsa Uliss aiz gara laika ir pats sev parādījies sapnī, pat sev izteicis pareģojumu par senu zobenzobu tīģeru dārgumu slēptuvi un tagad pats arī mēģina to piepildīt Nelaimīgo naktī sameklējot trīs Nelaimīgos, ar kuriem kopā varētu doties bagātību meklējumos. Sameklētā komanda ir maza, bet jautra – blēdīgs krāpnieks runcis Konstantīns, memļaks pingvīns Jevgēnijs un pusaudžu problēmu nomāktā lapšele Berta. Pats Uliss ir personāžs, kādu laikam iespējams atrast tikai krievu literatūrā – vienmēr nosvērts un džentlmenisks, un vienlaicīgi pilnīgi ķerts, nelabojams pofigists, mūžīgs meklētājs un izcils ceļotājs (tas gan varbūt kaut kad nākotnē). Katrā ziņā daudzi grāmatas personāži ir dikti kolorīti. Vēl jau visam pa vidu maisās Pārpērtiķa Atnākšanas Gaidīšanas sekta, zaķu mafija Krolikones vadībā, dubultspiegs Mario, pāris spoki, Lielais Traģiskais teātris ar prīmu zosi Izoldi, privātdetektīvu pārītis un daudzi citi. Šajā pasaulē nav vienīgi cilvēka, un antropomorfo dzīvnieku sabiedrībā viņa nemaz arī netrūkst. Grāmata ir asprātīga un lielā mērā tā ir arī parodija par dažādiem žanriem. Īpaši autors te paņirgājas par detektīviem un kriptotrilleriem. Grāmata ir arī diezgan antireliģiska (attiecībā uz to Pārpērtiķa gaidītāju sektas būšanu) un kaut kur tā bija nosaukta par antinārniju, jo te netiek atbalstīts uzskats par cilvēku kā radības kroni. Bet kopumā jau “Lapsa Uliss” ir pozitīvs, amizants un mīlīgs stāsts.

Grāmatas humors ir ļoti jauks un man patiešām patika, bet pieļauju, ka daudzus tas varētu kaitināt – tāds izteikti absurds un vairāk balstīts uz dialogiem un vārdu spēlēm. Mazliet šaubos, vai bērni to spēj pilnībā saprast, bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs.

Слушайте, а, может, вы ненавидите мертвых? — Волк Самуэль окинул пингвина подозрительным взглядом. — Уж не некрофобы ли вы?
Нет-нет, мы — некрофилы! — поспешил заверить его Евгений…

Stāsts beidzas ar pamatīgu sižeta pagriezienu, un „Lapsam Ulisam” ir uzrakstīti vēl divi turpinājumi. Topot arī ceturtais. Diez vai „Lapsu Ulisu” kāds izdos latviski, tāpēc grūti to ieteikt kādam lasītājam (šķiet, ka bērni vairs krieviski nelasa vispār). Tā nu nobeigumā pāris dialogi, kas parāda grāmatas noskaņu.

– Классическая трагедия помогает очиститься путем сопереживания.
– Э-э-э… То есть мы очищаемся, глядя, как другим плохо?
– Ну, это несколько упрощенный взгляд, но, грубо говоря, да.
– В каком ужасном мире мы живем, проворчал Константин.

— А почему мост называется Кровавым? — поинтересовался он, подозревая, что ответ его расстроит. Но любопытство оказалось сильнее страха. Берта прищурилась, кинула взгляд в темноту и произнесла:
— Когда-то, давным-давно, здесь пролилась кровь… Много крови.
— Какая страшная история… — прошептал Крот.
— Не особенно, — ответила Берта. — Что такого уж страшного в том, что перевернулась лекарская карета, перевозящая донорскую кровь?
— А, донорская! — обрадовался Крот. — Я уж подумал, что убили кого-то!
— Так и есть. Всех доноров убили. Иначе как бы у них отобрали кровь? Но произошло это не здесь, а в другом месте. Оно теперь называется Площадь Павших Доноров.

Džo Aberkrombijis “Pusķēniņš”

Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )

No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.

Laikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.

Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.

Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.

„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2016., (Robert Jackson Bennett, City of Stairs, 2014)

 

Tā kā izdevniecība Prometejs mūs ik pa laikam aplaimo ar dikti izklaidējošām fantāzijām, kuras ir paredzētas arī pubertāti veiksmīgi pārdzīvojušiem lasītājiem, tad ar mierīgu prātu uzreiz pēc iznākšanas nopirku viņu jaunāko grāmatu „Kāpņu pilsēta” un nākamajā vakarā ij nepamanīju, kā pagāja laiks un tā jau bija izlasīta.

Roberta Beneta „Kāpņu pilsēta” ir visai īpatnēja urbānā fantāzija, kuras sižeta pamatā ir politiskais detektīvs – tiesa gan, ļoti klišejisks un bez pārsteigumiem, bet to pilnībā atsver citas sižeta līnijas un autora uzburtā pasakainā pasaule. Slāviski austrumnieciskā Bulikova – pussagrautā un apspiestā kāpņu pilsēta, kurai vardarbīgi likts aizmirst savu pagātni, bet kura sevī slēpj ne vienu vien pārsteigumu, citas realitātes ieskaitot. Vispār par šo pasauli lasītājam labāk iepriekš neko daudz nezināt, bet lasīšanas gaitā to lēnā garā tīksmi iepazīt kopā ar grāmatas varoņiem. „Kāpņu pilsētas” pasaule ir skaista, noslēpumaina un raisa iztēli. Mani patiesi valdzināja autora sacerētie mīti, nostāsti par dievībām un viņu brīnumainajām izpausmēm. Arī galvenie tēli bija dikti simpātiski, tādi jau šo to pieredzējuši un dzīves apbružāti, katrs ar savu pagātni – saprātīgā un nūģīgā vēsturniece Šara (ļoti cilvēcīgs personāžs, kas daudz šaubās un šad tad smagi kļūdās), viņas mazrunīgais un nesatricināmais īpašiem uzdevumiem paredzētais, heh, sekretārs Sigruds un gubernatore Mulagēša no dzelzs veceņu pasugas. Vispār man tīri labi patika arī Bulikovas dievības, izņemot vienīgi to mazohistu pielūgsmes objektu, kurš vienkārši bija pārāk daudz ieklausījies cilvēku dziļākajās un patiesākajās vēlmēs.

Pa vidu savām fantāzijām un detektīvstāstam autors pamanās papļāpāt arī par dažām nopietnākām problēmām kā koloniālismu, reliģiskiem aizspriedumiem, korupciju, u.c., tomēr no tā nevajag baidīties, jo šīs tēmas netiek īpaši dziļi iztirzātas, bet tāds jau nudien arī nav šīs grāmatas mērķis. Tā vienkārši ir laba un mēreni saprātīga izklaide. Lai gan grāmatas centrālā tēma ir cilvēku un dievu attiecības, autors neko daudz jaunu par to nepasaka. Arī pirms viņa par to ir rakstījuši gan Prečets (Small Gods), gan Geimens (Amerikāņu dievi), gan droši vien arī daudzi citi. Vispār brīžiem lasot bija sajūta, ka autors īsti nespēj saprast, ko iesākt ar paša radīto brīnišķīgo, mistisko dievišķumu un viņa vienīgais risinājums ir to pēc iespējās ātrāk sagraut. Acīmredzot tāpēc mani pretēji saviem reliģiski skeptiskajiem uzskatiem grāmatas beigās tomēr mazliet nomāca sajūta, ka sākotnējā pasaule ar Bulikovas dievībām, šķita daudz jaukāka un kopumā lielākajai daļai iedzīvotāju laimīgāka, nekā tā skarbā, industriālā un pelēkā nākotne, kuru Kontinentam ir paredzējis autors.

Jāpiebilst, ka „Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, bet labā ziņa ir tā, ka šo grāmatu var mierīgi lasīt kā pilnībā pabeigtu un atsevišķu stāstu. Lai nu kā, „Kāpņu pilsēta”, ir laba izklaidējoša lasāmviela. Ja nu kas, tad lasot ieteicams apgādāties ar liesmu un zvirbuli, kā arī labāk tomēr neēdiet tos gaišos augļus, lai kas tie arī būtu, un nesapūdējiet to sēklas grāvjos. Tā ja.

„Aizmiršana,” viņa sacīja, „ir kaut kas ļoti skaists. Aizmirstot tu pārradi pats sevi. Kontinentam ir jāaizmirst. Tas cenšas to nedarīt, taču tā nedrīkst. Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpura nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.”