Tag Archives: fantāzija

Terijs Prečets „Going Postal”

Terry Pratchett „Going Postal„ (2004)

Šogad maijā ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš izlasīju pirmo Terija Prečeta grāmatu. Un tā bija mīlestība no pirmās lappuses, kura nav beigusies vēl joprojām, bet „Going Postal” ir jau četrdesmit piektā lasītā Prečeta grāmata. Tas jau nemaz nav daudz, tikai nieka četras ar pusi iemīļotā autora grāmatas gadā. Angļu valodu arī ir jēga mācīties tikai tāpēc vien, lai būtu iespējams lasīt Prečetu oriģinālā.

Going-PostalJāpiezīmē, ka „Going Postal” ir trīsdesmit trešā Plakanās pasaules sērijas grāmata, un tā ir pirmā ciklā par apburošo blēdi un krāpnieku  Moist von Lipwig. Lai gan Latvijas Pasts ir viena no tām iestādēm, kas mani ir spējusi iedzīt patiesā izmisumā, tam tomēr ir vēl tālu līdz Ank-Morporkas pastam, kas ir pilnīga katastrofa. Vēstules ir tonnām sakrājušās pasta telpās un netiek piegādātas adresātiem jau vairākus gadu desmitus, darbinieki ir izklīduši, bet lielās lustras pazudušas. Pilsētā mēļo, ka, ja nepieciešams atbrīvoties no līķa, to vislabāk nodot pastā, tad ar garantiju to neviens nekad vairs neredzēs. Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā mīklainos apstākļos ir miruši veseli četri pilsētas patrīcija ieceltie pasta priekšnieki. Piedevām ir arī konkurējošais uzņēmums, kas visas ziņas ātri pārsūta ar klak torņu palīdzību kā telegrammas un, izmantojot situāciju, no klientiem noplēš pēdējo ādu. Vārdu sakot, viss ir slikti, bet Ank-Morporkas patrīcijam Vetinari ir ideja, ko darīt ar nelaimīgo pastu, tāpēc uz nāvi notiesātajam krāpniekam Lipvigam pēc soda izpildes tiek dota vēl viena visas dzīves vērta iespēja, no kuras ir grūti atteikties – uzdevums atjaunot pasta darbību. Piedevās viņš saņem golemu vārdā Pumpis 19, cepuri ar pielīmētiem baloža spārniem un divus ļoti dīvainus darbiniekus (vienu no viņiem ir uzaudzinājuši zirņi, saprotiet zirņi!). Lipvigam ir divdesmit seši gadi un ne mazākās saprašanas par to, kā darbojas pasts, toties viņš lieliski zina, kā darbojas cilvēka prāts, un, ka lielākoties visi redz tikai to, ko grib redzēt nevis to, kas ir īstenībā. Ar to patiesībā arī pietiek, lai varētu atsākt pasta piegādes.

Ai, „Going Postal” ir brīnišķīga grāmata – ļoti smieklīga, gudra un asprātīga. Te mēs atkal atgriežamies vienā no lieliskākajām fantāzijas literatūrā radītajām pilsētām Ank-Morporkā un satiekam gan labi pazīstamus varoņus no iepriekšējām grāmatām, gan iepazīstam jaunus. Terijs Prečets šoreiz ir uzrakstījis dikti smieklīgu stāstu par pilsētas pārvaldi, valsts iestāžu darbību, reiderismu, klak torņu hakeriem un eņģeļiem, kas parādās vienreiz mūžā. Tāpat mēs daudz uzzinām par pastnieku slepenajiem ordeņiem, vēstuļu maģiju, golemu tiesībām (vai ūdens sūknim vispār var būt brīvā griba?) un tādu neticami aizraujošu nodarbi kā kniepadatu kolekcionēšanu. Un labākais veids, kā kļūt par pilsētā populāru varoni, ir izglābt no degošas mājas kaķi (turklāt nekur nav teikts, ka kaķim ir jābūt dzīvam). Ja pietiekami centīgi lūdz dievus, tad var gadīties, ka viņi arī atsūta kādu kaudzīti naudas.  Prečeta pasaulē vārdiem piemīt nozīmīgs spēks un vietās, kur tie koncentrējas lielā daudzumā, tie spēj izmainīt telpu un laiku. Tā notiek bibliotēkās un arī pasta telpās, ja nejauši satiekas lielāks vēstuļu daudzums.

Man nekad neapnīk atgriezties Prečeta radītajā pasaulē. Te vienmēr uzvar ne jau labākais vai stiprākais, bet saprātīgākais. Un ir sajūta, ka līdz ar Prečeta nāvi mūsu pasaule ir zaudējusi kaut ko ļoti labu un vērtīgu.

I commend my soul to any god that can find it.

People flock in, nevertheless, in search of answers to those questions only librarians are considered to be able to answer, such as “Is this the laundry?” “How do you spell surreptitious?” and, on a regular basis, “Do you have a book I remember reading once? It had a red cover and it turned out they were twins.

“There is always a choice.”
“You mean I could choose certain death?”
“A choice nevertheless, or perhaps an alternative. You see I believe in freedom. Not many people do, although they will of course protest otherwise. And no practical definition of freedom would be complete without the freedom to take the consequences. Indeed, it is the freedom upon which all the others are based.”

Apulējs „Zelta ēzelis”

Apulējs „Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, no latīņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959., (Apuleius, Metamorphoseon libri XI sive de asino aureo, kaut kad mūsu ēras 2. gadsimtā)

Manā lasīšanas pieredzē antīkā literatūra ir liels, balts un ļoti tukšs plankums. Tāpēc, pamanot bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktā nobružāto Apulēja sējumiņu, bija skaidrs, ka tā ir zīme no pašas Izīdas, ka lietas labā kaut ko jādara. Pat nezinu, ko es gaidīju no gandrīz divus tūkstošus gadus veca romāna. Visdrīzāk jau neko. Tomēr „Zelta ēzelis” izrādījās interesants pārsteigums un negaidīti baudāma lasāmviela. Romāna autors Lūcijs Apulējs ir bijis savam laikam labi izglītots cilvēks, izcils daiļrunātājs un lielisks daiļrakstītājs. „Zelta ēzelim” ir raits sižets un tas ir sarakstīts skaistā, poētiskā un tīkami senatnīgā valodā.

Zelta ēzelis

Titullapa no Zelta ēzeļa 1650. gada latīņu izdevuma (attēls no Vikipēdijas)

Romāns stāsta par kādu vieglprātīgu jaunekli vārdā Lūcijs, kurš apceļo Tesāliju un nejauši tiek pārvērsts par ēzeli. Lai gan atgūt cilvēka veidolu nav grūti – vajag tikai apēst dažas rozes, sākas daudzi un dažādi sižeta sarežģījumi un nabaga Lūcijam nākas ilgi klenderēt apkārt ēzeļa izskatā. Atbilstoši tā laika literārajam stilam Lūcija piedzīvojumiem pa vidu ir iekļauti vēl kādi divdesmit citi stāsti, mīti un anekdotiski atgadījumi. Vispār jau grāmatas stāsti ir labi zināmi, jo tos vēlākos laikos savos darbos ir bieži izmantojuši arī citi rakstnieki. Turklāt Apulējs tos un arīdzan sižetu esot nočiepis no vēl senākiem autoriem (kas to būtu domājis, ka arī pirms diviem gadu tūkstošiem ir bijis totāls svaigu un oriģinālu sižetu trūkums), bet ir pārsteidzoši, ka šie stāsti ir tik ļoti seni, bet vēl joprojām spēj saistīt lasītāju interesi.

„Zelta ēzelis” ir satīrisks un piedzīvojumiem pilns fantāzijas romāns, kurā darbojas burvji, raganas, krāpnieki, laupītāji, pūķi, kašķīgi un nenovīdīgi dievi, slepkavas, indētājas un neticami neuzticīgas sievas. Galu galā antīkā pasaule, kurā dzīvoja Apulējs stipri atšķīrās no mūsdienām. Senajā Romā vidējais cilvēka dzīves ilgums ir bijis aptuveni 28 gadi – padomājiet par to! Tikai retais tolaik sasniedza cienījamu vecumu, bet lielākoties cilvēkam līdz trīsdesmit gadiem bija jāpaspēj nodzīvot visu dzīvi. Bet jaundzimušo nogalināšana pēc ģimenes galvas gribas, tolaik ir bijusi pilnīgi legāla un populāra dzimstības kontroles metode. Tā nu „Zelta ēzelis” ir ļoti nežēlīgs, cietsirdīgs un vienlaicīgi arī dzīvespriecīgs romāns. Tas ir nešpetni erotisks un draiski neķītrs. Pieļauju, ka mūsdienās šis gadsimtiem lasītais antīkās literatūras meistardarbs ir iekļauts Latvijas skolēniem aizliegto vai vismaz literatūras stundās nekādā gadījumā nepieminamo grāmatu sarakstā.

Tomēr grāmatas beigās galvenais varonis Lūcijs pēc ilgām un smagām ciešanām ēzeļa izskatā piedzīvo jauku morālo izaugsmi un no sākotnējā izlaidīgā jaunekļa kļūst par uzticīgu un askētisku Izīdas kulta sekotāju un veiksmīgu advokātu. Grāmatas nobeigums esot autobiogrāfisks (ne par ēzeli, protams, bet par Izīdas kultu). Autoram reiz pat esot sanākušas pamatīgas nepatikšanas, kad tumsonīgie līdzpilsoņi viņu apsūdzēja burvestībās un maģijas piekopšanā, bet daiļrunības prasmes viņu ir izglābušas. Tomēr „Zelta ēzelis” Apulējam vēl uz daudziem gadsimtiem viņa uzticamo lasītāju uzskatos nodrošināja varena un ievērojama burvja reputāciju. Pats romāns antīkā laikmeta beigās un viduslaikos ir bijis ļoti slavens. Jāņem vērā, ka tolaik grāmatas nebija iespējams ātri nodrukāt vairumā, bet katrs (saprotiet, katrs) eksemplārs kādam bija rūpīgi pilnībā jāpārraksta ar roku. Pat neticami, ka „Zelta ēzelim” ir izdevies saglābāties visu šo tumšo gadsimtu laikā, kad neskaitāmi antīkās pasaules literārie šedevri, kas iespējams ir bijuši daudz filozofiskāki, dziļdomīgāki un cēlāki, ir pazuduši nebūtībā. Pieļauju, ka skarbajos viduslaikos pārrakstītāji ar Apulēja draiskajiem tekstiem ir tīri labi izklaidējušies un tāpēc pārrakstījuši tos samērā labprāt.

Man gaužām labi gāja pie sirds arī latviešu izdevumam pievienotie sīkie un izsmeļošie paskaidrojumi un komentāri 50 lappušu apjomā, jo vismaz Apulēja smalko ironiju un daudzos jokus bez tiem būtu sarežģīti izprast. Nu kā tu, cilvēks, citādi vari zināt, kādas ir bijušas antīkā laikmeta aktuālās asprātības, vietējās valūtas kursi, vai par ko ir atbildīgs katrs no neskaitāmajiem dieviem.

Pat ja laiki ir mainījušies uz labo pusi, tad cilvēka daba ir viena apskaužami stabila un mūžam nemainīga būšana. Tumsonība, alkatība, nenovīdība, skaudība, neuzticība, drosme, pašaizliedzība un ziņkārība arī tagad cilvēkiem piemīt tādā pašā mērā kā antīkajā laikmetā, tāpēc „Zelta ēzelis” ir labi saprotams arī mūsdienu lasītājam un nav zaudējis savu pievilcību vēl joprojām. Laba literatūra ir spējīga pārdzīvot gadsimtus. Bet interesanti, cik no mūsdienu romāniem, būs saistoši lasītājiem pēc vēl dažiem gadu tūkstošiem?

Levs Grosmans “Burvji”

Levs Grosmans “Burvji”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2015, (Lev Grossman, The Magicians, 2009)

Ak, cilvēks pēc dabas ir vājš, nīcīgs un nespējīgs atteikties no kārdinājuma jaunas un interesējošas e-grāmatas veidolā, kura laipni tika piedāvāta no izdevniecības “Prometejs”. Tā nu šī ir atsauksme apmaiņā pret iespēju tik ātri izlasīt “Burvjus” latviešu izdevumā. Paldies par to “Prometejam”!

BurvjiJāatzīst, ka romāns izrādījās krietni interesantāks un dīvaināks, nekā to varēja gaidīt no kārtējā stāsta par burvju skolu un brīnumzemi. Galvenais varonis septiņpadsmitgadīgais Kventins ir mazliet nūģis un mazliet maitasgabals, bet kopumā ļoti reāls un ticams cilvēks. Piedevām arī nelaimīgs tajā nelāgajā veidā, ko rada dziļi apziņā gruzdošas eksistenciālas skumjas, kuru cēlonis ir milzīgā plaisa starp realitāti un iztēli. Vai arī kaut kāda dabas kļūda pašā konkrēto smadzeņu konstrukcijā. Tas ir tas pats nelaimīgums, kuru ir tik grūti izskaidrot patoloģiski līksmiem un parasti arī garīgi visai aprobežotiem optimistiem, kas deklarē, ka vajag tikai mazliet saņemties un arī tu vari kļūt laimīgs un trallinādams aizjāt saulrietā uz rozā ponija.

Ai, bet vispār jau visi šai romānā ir nelaimīgi, vecāku atstumti un sirgst ar dzīves apnikumu. Un tad autors šos splīnīgos, nomāktos jauniešus ievieto burvju skolā un ar patiesu baudu lēnām ķieģelīti pa ķieģelītim sāk dekonstruēt klasisko fantāzijas žanru. Burvju skola izrādās izcili nūģīga izglītības iestāde, kurā ļoti daudz jāmācās un smagi, bet dažreiz arī sāpīgi un pazemojoši jāstrādā papildus stundām, jo maģijas apgūšana ir garlaicīga un nogurdinoša nodarbe. Par maģijas avotiem nevienam īstas nojausmas nav, bet to var izsaukt ar buramvārdiem senās vai retās valodās un perfekti atstrādātām kustībām (šķiet, ka jāuzmanās arī runājot igauniski). Katrai burvestībai ir neskaitāmas variācijas atkarībā no apstākļiem un lērums izņēmuma gadījumu, kuri visi jāiemācās no galvas (vārdu sakot, maģija ir tikpat haotiska un neparedzama padarīšana kā valoda). Audzēkņi daudz dzer un kniebjas, bet citādi viņi drīz vien nojūgtos no mācību pārslodzes. Izcilas spējas kādā jomā ir vienkārši izcilas spējas un nevienu nepadara par izredzēto. Burvju spēļu turnīrs ir tikai bezjēdzīgs apgrūtinājums mācību laikā. Ja arī ierodas Briesmonis no citas pasaules un kādu aprij, tad pasniedzēji tikai bēdīgi noplāta rokas – tā gadās.

Ar tādu pašu drūmu un cinisku apņēmību autors lēnām izārda arī Kventina bērnības grāmatu sapņu zemi Filoriju, pamazām atklājot ļauno patiesību par notiekošo un novedot visu līdz loģiskajam finālam. Romāns ir sižetiski aizraujošs, ļoti pārdomāts un labi nostrādāts. “Burvjos” nav nekā lieka un daudz kas no sākuma notikumiem iegūst pavisam jaunu jēgu grāmatas nobeigumā, tāpēc ir vērts to lasīt vērīgi un uzmanīgi. Domāju, ka pārlasot romāns varētu būt tikpat, ja ne vēl interesantāks kā pirmajā lasīšanas reizē.

Vispār autors ir izdarījies mazliet maitiski, savācis savā grāmatā tik daudz jauku un mīlīgu lietu no fantāzijas žanra klasikas un tad palaidis šajās dekorācijās Breta Īstona Elisa varoņus (tos no Less Than Zero), kas jūdzas nost no tā, ka viņiem vairs nav ko vēl gribēt, daudz filozofē un mēdz labprāt paņirgāties par populāro fantāziju. Tāpēc saprotu arī tos, kam šis romāns uzdzen šermuļus un dziļi riebjas, jo ir klusi un nejauki piesmējis viņu iemīļotās bērnības fantāzijas. Bet stāsts nepavisam nav par to. Tas vairāk ir par pieaugšanu, par to, ka sapņu piepildīšana patiesībā var mūs padarīt par briesmoņiem, un par šīm mūžīgajām un neapmierināmajām alkām, kas neliek mieru cilvēciskajām būtnēm. Šķiet, ka romāna varoņi tā īsti laimīgi ir tikai meža zosu epizodē (ko autors droši vien ir aizņēmies no Lāgerlēvas) un lapsiņu rotaļās, kad dzīvnieciskais ir pilnībā nomācis viņu cilvēcisko apziņu.

Mēs, cilvēki, vienmēr esam nelaimīgi. Mēs ienīstam paši sevi un arī cits citu, un reizēm vēlamies kaut tu, vai kāds cits nekad nebūtu radījis ne mūs, ne mūsu sūdaino pasauli, ne arī kādu citu sūdainu pasauli. Tu to saproti? Varbūt nākamreiz padomāsi, pirms darīsi savu darbu tik draņķīgi?

Romānam ir patīkams, piezemēts un jauniešu dialogos sarunvalodai pietuvināts tulkojums Viļa Kasima izpildījumā (pa visu grāmatu mani samulsināja tikai eiropiešu rauga sviests, bet varbūt tāds arī ir). Bet vispār man patīk viņa rakstības stils un ir skaidrs, ka droši lasīšu arī citus viņa tulkojumus.

“Burvji” ir labs un aizraujošs fantāzijas romāns, kurā autors smuki izārda žanra klasiku un saliek to sev tīkamā un drūmā variācijā. Noderēs lasītājiem, kuri labi pārzina žanru un kaut reizi dzīvē ir jutušies neizskaidrojami nelaimīgi.

Terijs Prečets „I Shall Wear Midnight”

Terry Pratchett „I Shall Wear Midnight„(2010)

I shall wear midnightTerijs Prečets tagad savas grāmatas raksta kādā labākā pasaulē, tāpēc ir mazliet skumīgi lasīt dažas vēl atlikušās neizlasītās. Un lasot gribas uzvilkt kaut ko naksnīgi melnu. „I Shell Wear Midnight” ir trīsdesmit astotā grāmata Plakanās pasaules sērijā un ceturtā jaunās raganas Tifānijas ciklā.

Tifānijas gaitām un izaugsmei cauri trīs grāmatām ir sekots līdzi jau no viņas deviņu gadu vecuma. Tagad viņai ir sešpadsmit un viņa ir pilntiesīga ragana, vienīgā dzimtajā Krītzemē. „I Shall Wear Midnight” ir jūtami tumšāka un drūmāka par pirmajām sērijas grāmatām, kas bija domātas mazākiem bērniem. Tifānijai nākas tikt galā ne tikai ar pusaklu vecenīšu slikti koptajiem kāju nagiem, bet arī daudz ļaunākām lietām, ko cilvēki sastrādā, hmm, teiksim, nelabvēlīgās ģimenēs. Viņas bērnības draugs Rolands taisās precēties ar kādu bālu bieži sarkstošu un nošņaukājušos radību vārdā Letīcija, kas neesot tik nelāgi sarežģīta kā Tifānija. Viņa tēvs vecais barons mirst (te nu autoram ir izdevusies ļoti piemīlīga un jauka miršanas aina), bet Tifānija tiek vainota viņa nāvē. Bez sekām nav palikusi arī iepriekšējā grāmatā „Wintersmith” aprakstītā jezga ar Ziemas garu, jo pasaulē ir atgriezies Cunnig Man – sens ļaunums, inkvizitora un raganu mednieka dēmons, kas tagad dzen pēdas Tifānijai.

„I Shall Wear Midnight” lasītāju gaida arī patīkama satikšanās ar daudziem labi zināmiem Plakanās pasaules tēliem – Granny Weatherwax (latviskajā tulkojumā vecmāmiņa Vējsēra), Nanny Ogg, vienīgo sievieti, kas ir mācījusies Neredzamajā universitātē Eskarīnu Smitu, dažās epizodēs arī ar pilsētas sardzi – Vaimsu, Angvu un kapteini Carrot Ironfoundersson. Iepazīstam Ankh-Morpork ne-raganas, bet visam pa vidu jaucas nakmakfīgli, kas sirsnīgi rūpējas, lai neviens nesūdzētos par haosa trūkumu.

Šī ir lēna, kaut kādā ziņā vecmodīga un, protams, smieklīga grāmata. Sižetā nav lielu pārsteigumu. Šoreiz Tifānijai nākas vairāk iedziļināties savas būtības tumšajās pusēs, apjaust katras rīcības cēloņus un sekas un tikt skaidrībā ar savām spējām un pārliecību par sevi. Jā, un kāpēc pavisam normāli cilvēki mēdz uzsākt raganu medības un tiecas vainot kādu citu savās neveiksmēs pat, ja tā ir tikai veca, nedaudz jukusi tante, kura ne pārāk rūpīgi ievēro personīgo higiēnu. Kāpēc ir ērtāk padzīt viņu no mājām un nomētāt ar akmeņiem viņas kaķi, nekā pašiem ķerties pie savu problēmu risināšanas.

„I Shell Wear Midnight” būtu labs noslēgums Tifānijas sērijai (ir gan plānota vēl viena grāmata kā pēcnāves izdevums, bet vēl jau nevar zināt, kas tur būs sanācis). Tā ir gudra, smieklīga un prātīga grāmata. Un Prečets ir parūpējies arī par ļoti izzinošām un izglītojošām zemsvītras piezīmēm par visdažādākajām tēmām.

There is a lot of folklore about equestrian statues, especially the ones with riders on them. There is said to be a code in the number and placement of the horse’s hooves: If one of the horse’s hooves is in the air, the rider was wounded in battle; two legs in the air means that the rider was killed in battle; three legs in the air indicates that the rider got lost on the way to the battle; and four legs in the air means that the sculptor was very, very clever. Five legs in the air means that there’s probably at least one other horse standing behind the horse you’re looking at; and the rider lying on the ground with his horse lying on top of him with all four legs in the air means that the rider was either a very incompetent horseman or owned a very bad-tempered horse.

Marks Lorenss „Muļķu princis”

Marks Lorenss „Muļķu princis”, no angļu val. tulk. Evita Bekmane, Rīga: Izdevniecība Prometejs, 2015, (Mark Lawrence, Prince of Fools, 2014)

Marka Lorensa „Muļķu princi” Ziemassvētkos saņēmu dāvanā no Andra un tagad grāmata ir klāt (un Ziemassvētki turpinās). Starp citu, tā ir aprīkota ar šķirlenti (ja vēl pareizi atceros, kā sauc iebūvēto grāmatzīmi) un Sašķeltās impērijas karti uz iekšējiem vākiem, kas ir ļoti noderīgi lasīšanas procesā. Kopš bērnībā iemīļotās Pūkgrāmatas, izdevumi ar kartēm man vienmēr ir patikuši labāk nekā bezkaršu varianti.

Marks Lorenss Muļķu princisPats stāsts ir kārtējais piedzīvojumiem pārpilnais kvests. Sarkanās Pierobežas n-padsmitais princis Džalens iekuļas kārtējās nepatikšanās, kas beidzas ar garu un ne visai komfortablu ceļojumu uz ziemeļiem, turklāt esot maģiski sasaistītam ar padrūmu normani Snorri. Kā jau cikla pirmajā grāmatā, pasaule ir tikai nedaudz iezīmēta. Kaut kad ir notikusi liela kataklizma un cilvēce dzīvo viduslaikos, mazās sašķeltās valstiņās, kas regulāri laiku karo savā starpā. No senajiem laikiem ir palikušas kaut kādas dīvainas celtnes un artefakti. Pastāv maģija un nojaušami slepeni spēki, kas varoņus dažubrīd bīda kā figūriņas kaut kādā mums vēl nezināmā spēlē.

Vispār jau autora uzburtā pasaule ir samērā skarba, apkārt rāpo miroņu čupas, kautiņi ir nežēlīgi un visādas ķišķas bieži vien līksmi lido pa gaisu. „Tev tur kaut kas…” Es viņam parādīju ar roku, paberzēdams savu zodu. „Ē… ieķēries bārdā. Man šķiet, ka plaušas.” Arī visi ne tik nozīmīgie personāži ir makten mirstīgi. Droši vien kopš Mārtins ar savām „Troņu spēlēm” tumšās fantāzijas žanrā mirstības latiņu ir uzlicis tik augstu, ir nepieklājīgi no viņa daudz atpalikt.

Neapšaubāmi „Muļķu prinča” lielākais jaukums ir grāmatas varoņi. Izskatīgais, zeltmatainais princis Džalens Kendets ir izcils gļēvulis un cinisks egoists, kurš mierīgi var pievienoties lasītāju jau iemīļoto gļēvuļu plejādei kā Gergam, kura dienasgrāmata laikam nebeigsies nekad, vai Rincewind, kura autors droši vien tagad risina garas un jaukas sarunas ar Nāvi. Princis Džalens nav vienkārši gļēvulis, viņš ir aktīvais gļēvulis, kurš briesmu gadījumos parasti skrien prom skaļi bļaudams. Vispār Džalens ir pamanījies izkopt gļēvulības mākslu gandrīz līdz pilnībai, vienīgi dažreiz viņam gadās aizskriet uz nepareizo pusi. Tāpēc viņš arī maģiski sapinas ar savu pretstatu – kauslīgo vikingu kareivi Snorri, kurš ir pārliecināts, ka visas problēmas vienmēr var atrisināt ar kārtīgu kaujas cirvi. Abi varoņi veido dikti jauku, diezgan smieklīgu un patiesībā ļoti saskanīgu pāri. Diemžēl uz beigām Džalens sāk tā kā nedaudz sabojāties, tas ir laboties, bet, cerams, ka līdz nākošajai grāmatai tas viņam pāries. Sastopam arī citus interesantus tēlus, kā Nerunīgo māsu, kas ar savu spēju ieskatīties nākotnē, varētu būt Asinszāles triloģijas Grētas radiniece.

„Muļķu princis” ir pirmā grāmata Sarkanās karalienes kara ciklā un es noteikti gribētu lasīt arī turpinājumu „The Liar’s Key”, bet tas iznāks tikai šogad jūnijā. Jācer, ka „Prometejs” turpinās izdot šo sēriju (un pavisam jauki būtu, ja mēs kādreiz varētu tikt arī pie Sašķeltās (vai Salauztās) impērijas cikla, kura darbība arī norisinās šajā pašā pasaulē).

„Muļķu princis” ir tīra izklaide – jauka, asprātīga, parupja un tumša fantāzija (bet nebūs īsti piemērota maziem bērniem vai lasīšanai jauniešu žūrijai). Katrā ziņā šādu grāmatu mums līdz šim pietrūka un tādas derētu tulkot un lasīt vairāk.

Džordžs R.R. Mārtins „Deja ar pūķiem”

George R.R. Martin „A Dance with Dragons”, 2011

Beidzot ir iespēja uzrakstīt par ilgstošākām attiecībā ar grāmatu vai, precīzāk sakot, ar grāmatu sēriju. Varbūt pat pārāk ieilgušām, bet beigas tām vēl nav paredzamas.

Kā tas viss sākās?

Sākās sen. Pirms vairākiem gadiem. Jau tolaik Džordža R.R. Mārtina sāga „Dziesma par ledu un uguni” kā ļoti laba tika ieteikta lasīšanai visās diskusijās par fantāzijas literatūru, tāpēc ne visai apdomīgi uzreiz nopirku visas četras sāgas grāmatas (krievu tulkojumi tad bija samērā lēti). Pēc pirmās daļas izlasīšanas un autora sarīkotā makten asiņainā beigu slaktiņa kādu brīdi nopietni domāju, vai vispār lasīt tālāk, jo iespējams šis stāsts vairs nebūs tik interesants (jau tagad gandrīz visi beigti, kas tad būs pēc tam?). Tomēr nostrādāja vecais, labais pragmatisms – ja jau nopirki, tad arī izlasi. Otrajā un trešajā daļā Mārtins turpināja stāstu arī no citu varoņu skatu punktiem un, pavisam nemanot, lasīt kļuva nežēlīgi interesanti. Tobrīd bija publicētas tikai pirmā četras grāmatas (Mārtins ir slavens ar savu lēno rakstīšanas tempu, atbilstoši urbānajai leģendai viņš sāgu drukā uz ļoti veca datora, ar kaut kādu aizvēsturisku operacionālo sistēmu un necieš modernās tekstapstrādes programmas), tāpēc līdz piektās daļas iznākšanai bija jāgaida vairāki gari gadi. Un kad 2011. gadā „A Dance with Dragons” beidzot iznāca, bija skaidrs, ka varu mierīgi pagaidīt vēl dažus gadus, kamēr to pārtulkos arī latviski.

Kāpēc „Deju ar pūķiem” izlasīju angliski?

A Dance with DragonsProtams, ka neviena no lielajām izdevniecībām netaisījās riskēt tulkojot un izdodot latviski pasaulē tik populāru un lasītāju kvēli mīlētu grāmatu sēriju, kuru piedevām bija paredzēts drīzumā ekranizēt kā TV seriālu. Nav jau nekāds pēc satura ierasti primitīvs un emocionāli salkans tīņu gabals, bet dikti jau drūma, skarba un tumša fantāzija, kuru normāls latviešu lasītājs diez vai pirks. Tāpēc visu cieņu pavisam jaunai izdevniecībai The White Book, kas riskēja un sāka izdot Mārtina sāgu latviski. Šķiet, ka šis pasākums izdevniecībai tomēr nebija tik drausmīgi finansiāli neizdevīgs, kā pirms tam tika domāts. Grāmatas tika pirktas, un pirmā daļa „Troņu spēle” iekļuva pat Lielās lasīšanas latviešu lasītāju iemīļotāko grāmatu simtnieka 58. vietā (galvenokārt jau pateicoties HBO seriālam Game of Thrones). Intervijā „Dienas Biznesam” izdevniecības īpašniece Santa Svaža stāsta – izdevēja veiksmīgam startam vajadzīga laba pirmā grāmata. “Mūsu gadījumā visu likām uz pirmo grāmatu. Tajā ieguldījām ar pārliecību, ka tas ir labs produkts. Un tā arī izrādījās. Tajā laikā daudziem kolēģiem no citām izdevniecībām šķita, ka tirāža ir liela un žanrs ne visiem saprotams, bet risks ir pilnībā atmaksājies. Principā uz šīs vienas grāmatas mēs esam uzbūvējuši to, kas tagad esam,” norāda Santa.
Skaidrs, ka izdevējdarbība ir skarbs bizness nevis kaut kāda labdarība, tāpēc The White Book pēc tik cerīgā sākuma nācās vien izdot grāmatas, kuras tauta pērk (šķiet, ka pārsvarā tā ir divu veidu literatūra – vispirms pavārgrāmatas, kā pagatavot kaut ko garšīgu un kalorijām bagātu, un pēc tam grāmatas, kā nomest lieko svaru), nevis turpināt izdot kaut ko labu un interesantu.
Nezinu, kā ir ar pēdējām daļām, bet pirmās grāmatas „Troņu spēles” tulkojums, spriežot pēc dažu pikto lasītāju atsauksmēm, nav bijis īpaši labs. Tomēr tas nebija iemesls, lai „Deju ar pūķiem” lasītu angliski, jo pat slikts tulkojums ir labāks par neesošu tulkojumu. Mani nepatīkami pārsteidza tas, ka sāgas ceturtā daļa „Vārnu dzīres” tika izdotas divās atsevišķās grāmatās. Cik daļās tad tiks izdota „Deja ar pūķiem” – trīs vai četrās? Tas vairs neizskatījās nopietni, tāpēc aizstaigāju līdz Rozes grāmatnīcai un tur nopirku „A Dance with Dragons” mazā, jaukā vairāk nekā tūkstoš lappušu biezā sējumiņā mīkstajos vākos par visnotaļ saprātīgu cenu (apmēram 7 eiro). Atlika tikai tāds nieks kā grāmatu izlasīt. Lai arī cik pretīgs bija tās apjoms, izrādījās, ka to izdarīt nav sarežģīti. Vajag grāmatu vienkārši atvērt un lasīt. Tas arī viss. Turklāt Džordžs R.R. Mārtins raksta samērā vienkāršā, plūstošā un patīkamā valodā, kuru saprast ir itin viegli. Protams, nācās apgūt dažus normālā ikdienā pilnīgi nevajadzīgus ar dažādam Viduslaiku būšanām saistītus vārdus, bet ir cerība, ka tie noderēs, lasot turpinājumus (ja vien tādi būs).

Kas tā vispār par tādu sāgu ir?

Kā zināms, tad Mārtins tālajā 1991. gadā, iedvesmojoties no Viduslaiku vēstures, gribēja uzrakstīt nelielu triloģiju episkā stilā. Diemžēl labi iecerētais pasākums nelāgi ievilkās un no trīs grāmatām izvērtās par septiņām, no kurām divdesmit trīs gadu laikā ir sarakstītas tikai piecas un vēl bišķi kaut kas. Visi jau sen atmetuši ar roku precīziem sāgas nākamo daļu iznākšanas termiņiem, un internets ir pilns ar ļauniem jokiem par šo tēmu. Savā ziņā ir ļoti labi, ka Mārtins pie savām grāmatām strādā tik ilgi, jo tās ir pārdomātas, ar rūpīgi izstrādātu pasauli un interesantiem personāžiem. Tajās ir samērā maz maģijas, bet daudz nodevību, intrigu, slepkavību, spīdzināšanu, incesta, u.c. Mārtins ir liels viltnieks un stāstījumā parasti jau savlaicīgi iepin daudz dažādus pavedienus un mājienus, bet nekad nevar zināt, kuriem no tiem būs nozīme tālākajā sižetā un kurp tie mūs aizvedīs, tāpēc grāmatas nākas lasīt ļoti uzmanīgi.
Sāgā nav viena galvenā varoņa, bet stāstījums tiek risināts no apmēram trīsdesmit personāžu skatījuma, kas to mazliet sasmalcina, bet vienlaicīgi padara daudzveidīgāku un aizraujošāku. Grāmatas beigās ir pievienots sešdesmit lappuses garš saraksts ar visiem tajā pieminētajiem personāžiem un to savstarpējo radniecību, bet, ņemot vērā augsto mirstības procentu viņu vidū, iespējams, ka līdz sāgas beigām tā arī neviens neizdzīvos. Mārtins ar saviem varoņiem necackājas. Viņiem visiem nākas zaudēt kaut ko ļoti būtisku (valsti, bērnus, tuviniekus, kādu funkcionāli nozīmīgu ķermeņa daļu, principā visu), toties ir ļoti interesanti sekot svarīgāko tēlu attīstībai caur šiem zaudējumiem, kas dažreiz mēdz būt visai negaidīta. Šajā stāstā nav labo vai ļauno, vienkārši katram ir savas intereses. Nu un regulārās galveno personāžu nāves jau ir kļuvušas par tik ierastu lietu, ka vairāk sāk pārsteigt tas, ka kāds no varoņiem nodaļas beigās vēl joprojām ir palicis dzīvs, nekā ņēmis kaut kādu nelabu galu.

Un seriāls?

Pēc sāgas grāmatām ir uzņemts televīzijas seriāls „Game of Thrones”, kuram jau ir izlaistas četras sezonas ar 10 sērijām katrā. Seriāls ir samērā populārs, un šobrīd tam ir izziņotas arī 5. un 6. sezona. Ņemot vērā Mārtina rakstīšanas tempus, ir skaidrs, ka diez vai līdz tam laikam tiks izdoti sāgas turpinājumi, tāpēc būs interesanti paskatīties kā tālāk risināsies seriāla notikumi un kā tas beigsies. Un pēc tam salīdzināt ar to, ko savās grāmatās būs uzrakstījis (bet varbūt arī nekad neuzrakstīs) pats Mārtins.
Godīgi sakot, Game of Thrones seriāls man ne visai patīk, bet, heh, es to ļoti cītīgi skatos. Seriālā no grāmatām diemžēl ir palikuši tikai pliki notikumi, sižets, un stipri vienkāršoti galvenie tēli, un, lai cik centīgi ir strādājuši datorefektu meistari, nav gandrīz nekā no Mārtina tekstā tikai ar vārdiem vien uzburtās fantastiskās pasaules un tās drūmās noskaņas, kā dēļ man patīk šīs grāmatas.

„Deja ar pūķiem”

Tā kā „Deja ar pūķiem” ir septiņu grāmatu sērijas piektā grāmata tad saprotams, ka tajā nav atrodami nekādi stāsta atrisinājumi (dažas sižeta līnijas gan tiek aprautas, iespējams autoram aptrūka idejas to turpināšanai). Pēc sava tempa tā ir visai lēnīga, personāži daudz ceļo, līdz ar to vairāk iepazīstam sāgas pasauli. Šajā grāmatā nav lielo kauju, kurām visi gatavojas (tās būšot sestajā daļā), un pat kāzas šoreiz norisinās Mārtinam netipiski mierīgi. Lasot bija sajūta, ka autors lēnītēm pārbīda figūras gaidāmajai kulminācijas, kas varētu būt tikai septītajā daļā. Tomēr „Deja ar pūķiem” man patika, lai gan pūķu grāmatā bija mazāk, nekā man būtu gribējies. Eh, un tak interesanti kā Mārtins sāgas beigās vispār tiks (vai arī netiks galā) ar visu šo šļuru, ko ir izfantazējis un sarakstījis (gan jau beigās visi būs laimīgi nobeigti). 🙂

Ko vēl piebilst nobeigumā?

Kopumā ap šo sāgu ir sacelts pārāk daudz nevajadzīgas kņadas un ir sajūta, ka popularitāte tai ir nākusi par ļaunu. Traki grāmatas fani jau ir izdomājuši visas iespējamās teorijas par varoņu izcelsmi un grāmatu turpinājumiem, kuras var atrast sāgai veltītos interneta forumos. Iespējams, ka visa šī jezga var atbaidīt kādu no potenciālajiem lasītājiem, bet gribu piebilst, ka grāmatas patiešām ir labas un aizraujošas, un noteikti patiks drūmu un episku lasāmgabalu mīļotājiem, kuri ir pārliecināti, ka grāmatas izmēram ir nozīme.

Bāc! Terijs Prečets

Terry Pratchett „Thud!” (2005)

Terija Prečeta „Thud!” ir trīsdesmit ceturtā grāmata Diskzemes sērijā un septītā Pilsētas sardzes ciklā. Tik tālu aizlasīties kādā sērijā ir iespējams vienīgi tad, ja šīs grāmatas patiešām patīk, vai arī lasītājs ir aptaurēts bibliomazohists. Vispār ar Prečetu ir mazliet dīvaini. Latviešu izdevēji viņa darbus izteikti nemīl (līdz šim ir izdotas tikai divas mazas bērnu grāmatiņas un viens kopdarbs ar Nīlu Geimenu). Drīz vien mēs būsim vienīgā (un pēc izdevēju uzskatiem acīmredzot visnīgrākā un glupākā) Eiropas nācija, kuras valodā nav izdots „The Colour of Magic”, jo gudras un smieklīgas grāmatas tak latviešu lasītājs nepirks un nelasīs. Var jau būt, ka tā arī ir. Tomēr ik pa laikam un ļoti negaidītās vietās gadās satikt cilvēkus, kuri ir izlasījuši visu sēriju angliski (turklāt nebūdami grāmatu blogeri).

Terry Pratchett ThudPar „Thud” – visiem zināms, ka troļli un rūķi savā starpā īsti labi nesatiek. Pirms tūkstoš gadiem kaut kas ir noticis Koom ielejā – vietā ar nelāgu ģeoloģisku raksturu. Bet kas īsti, to neviens nezina. Bijusi liela kauja starp rūķiem un troļļiem. Abas puses apgalvo, ka esot ticis uzbrukts no slēpņa un viņi esot uzvarējuši. Savstarpējais naids kopš tiem laikiem ir zvērīgs. Tuvojas Koom ielejas kaujas gadadiena un Ank-Morporkā situācija ir saspringta un nervoza. Pilsētas sardzei ir savas parastās rūpes – mūžīgie satiksmes sastrēgumi, piedevām vēl patrīcijs ir atsūtījis negaidītu inspekciju, bet sardzes priekšnieks Sems Vaims ir kļuvis par upuri paša sludinātajai pārliecībai par rasu vienlīdzību, jo viņam tagad jāpieņem darbā sieviešu dzimuma vampīrs, bet vampīrus viņš necieš ne acu galā. Un vietējā muzejā ir nozagta ļoti slavena glezna ar Koom ielejas kaujas ainu, kuru ir uzgleznojis mākslinieks, kurš sevi uzskatīja par cāli, no kura pats ļoti baidījās. Gleznā esot bijis apslēpts kaut kāds kods, par to pat ir sarakstīta grāmata. Un, kad viss jau ir pavisam slikti, tiek noslepkavots kāds no rūķu vecajiem. Skaidrs, ka vainīgais būs bijis kāds trollis, kas gan cits. Vaimss ķeras pie slepkavības izmeklēšanas, bet Plakanajā pasaulē jau ir ienācis miljoniem gadu vecs kvazidēmonisks ļaunums.
„Thud” ir izteikta politiskā satīra par rasu naidu, tomēr Prečetam ir izdevies tik sarežģītu tēmu izstāstīt viegli un neuzbāzīgi. Skaidrs, ka autoram nav ne mazāko ilūziju par mūsu pasauli, bet vismaz Diskzemē ir cerība, ka dažādas rases kādreiz spēs sadzīvot nekrītot viena otrai pie rīkles. Taču arī tur tas nav tik viegli. Droši vien tēmas dēļ „Thud” šķita viena no nopietnākajām Sardzes cikla grāmatām, bet tajā ir arī interesanta maģiskā detektīvsižeta līnija, kuras atrisinājums man bija visai negaidīts, lai gan stāsts bija savirpināts ļoti loģiski. „Thud” ir arī jauka variācija par mūžīgo „Who watches the watchmen?”. Bet beigās mums top skaidrs, cik svarīgi ir katru dienu lasīt saviem bērniem priekšā grāmatas – pat tik muļķīgas kā „Kur ir mana gotiņa?”
Diskzemes grāmatas var lasīt arī kā atsevišķus stāstus, bet sērijai uzticīgam lasītājam „Thud” būs neaprakstāmi patīkama satikšanās ar sen zināmiem personāžiem. Šeit mēs mazliet tuvāk iepazīstamies ar Nobby Nobbs personīgo dzīvi. Viņam ir uzradusies ļoti skaista un neticami dumja draudzene striptīzdejotāja no The Pink PussyCat kluba. Daži sardzes vīru dialogi par mākslu ir vienkārši graujoši. Un, kad bārā ienāk vampīre, vilkate, rūķe un pilnīgi neiespējamā Nobby Nobbs draudzene, iespējams ir viss.

„I’ve never been on a girls’ night out before,” said Cheery as they walked, a little uncertainly, through the nighttime city. „Was that last bit supposed to happen?”
„What bit was that?’ said Sally.
„The bit where the bar was set on fire.”
„Not usually,” said Angua.

Piebilde – Thud ir Diskzemē ļoti populāra spēle ar troļļu un rūķu figūrinām, kas, lai uzvarētu, ir jāizspēlē no abām pusēm.