Lorāns Binē „HHhH”

Lorāns Binē „HHhH”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Laurent Binet, HHhH, 2010)

Skaidrs, ka pēc Dena Dimiņa tulkotā Selīna, biju gatava bez liekiem jautājumiem izlasīt arī jebkuru citu no viņa tulkojumiem. Tuvākais jebkurš izrādījās nesen iznākušais Lorēna Binē romāns „HHhH” par atentātu pret vienu no nacistu vadoņiem Reinhardu Heidrihu.

Godīgi sakot, tēma nešķita interesanta, jo pēdējā gada laikā šī ir jau kāda ceturtā latviski izdotā grāmata par Čehiju otrā pasaules karā, ar kuru nācies saskarties. Cik tad var par to lasīt? Tomēr autors mani ātri vien savaldzināja ar savu savdabīgo stāstījuma veidu. „HHhH” nav nekāds trilleris, kā sākotnēji varētu domāt, bet tas ir romāns par romāna rakstīšanu. Tā galvenais varonis ir jauns rakstnieks, kas vāc materiālus savam pirmajam vēsturiskajam romānam, un man jau vienmēr ir patikušas grāmatas par rakstniekiem un rakstīšanu. Viena no sižeta līnijām asprātīgi un ar vieglu humoru stāsta, kā viņu ieinteresējusi tieši šī vēstures epizode, par informācijas meklējumiem, izstāžu un muzeju apmeklējumiem, kā arī par atentātu jau sarakstītajām grāmatām un uzņemtajām filmām. Rakstnieka padarīšana par vienu no grāmatas personāžiem nav nekas jauns, bet dod iespēju plašāk paskatīties uz notikumiem no mūsdienu skatu punkta, un kopā ar autoru mēs izejam cauri viņa radīšanas mokām un vēsturisko romānu rakstīšanas likstām.

Jūs jau būsiet nojautuši, ka viss šis stāsts mani fascinē, bet vienlaikus, šķiet, arī krīt man uz nerviem

Vai autora iztēle, piedēvējot reāliem cilvēkiem izdomātas dzīves epizodes, viņus nevulgarizē (man vienmēr ir šķitis, ka, jā, ). Cik svarīgi ir pieturēties pie dokumentāliem faktiem, bet kā nepazaudēt romāna cilvēcīgumu. Kā saglabāt rakstītāja neitralitāti, bet tajā pašā laikā nepadarīt tekstu nebaudāmi sausu. Cik tuvu vispār ir iespējams piekļūt patiesībai, galu galā daudzos gadījumos eksistē vairākas atšķirīgas notikumu versijas. Nu, un kāda gan vispār lasītājiem ir nozīme tam, vai Heidrihs brauca ar zaļu vai melnu mašīnu? Tomēr man autora pieeja vēsturei un uzmanība pret sīkām detaļām šķiet ļoti simpātiska, lai gan lielākoties visi to uzskata par maniakālu apsēstību.

Šī cīņa jau pašā sākumā ir zaudēta. Es nevaru padarīt šo notikumu par tādu, kādam tam vajadzēja būt. Viss šis juceklis ar personām, notikumiem, datumiem, bezgalīga cēloņsakarību sazarošanās, un šie cilvēki, šie reālie cilvēki, kuri patiešām ir dzīvojuši, ar savu dzīvi, rīcību un domām, no kurām es skaru tikai pavisam plānu virskārtiņu… Es bez mitas apdauzos pret Vēstures sienu, uz kuras aug nomācošā cēlonības efeja – tā nepārtraukti lien un izplešas aizvien tālāk, augstāk un biezākā dzinumu un zaru slānī

Viss pārējais romānā ir reāli notikumi un reāli eksistējušas personas. Un stāsts patiešām ir pasakains, brīžiem gandrīz neticams, ļoti cilvēcīgs, traģisks, bet ne sentimentāls. Tas ir stāsts par neaptveramu drosmi un uzdrīkstēšanos pretoties, veltījums abiem varoņiem Jozefam Gabčīkam un Janam Kubišam, kā arī nopostītajai Lidicei un visai ēnu armijai – čehu pagrīdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējams šis varoņdarbs, bet kurus pēc tam nomocīja un noslepkavoja nacisti. Pat labi zinot, kā viss beigsies, autoram atentātam veltītajās lappusēs ir izdevies panākt spriedzi ne pa jokam, bet viņa apraksti vispār ir ļoti kinematogrāfiski.

 Lorāns Binē, protams, izstāsta arī Reinharda Heidriha biogrāfiju, viņa bērnību (padomājiet labi, pirms savu dīvaino klases biedru iesauciet par āzi, izaudzis liels viņš var nolemt sarīkot holokaustu), un žilbinošu karjeru pie nacistiem, kļūstot par Himlera labo roku, Prāgas bendi un gaišmataino zvēru. Lai gan tagad ir moderni lepoties ar vēstures nezināšanu, noteikti jebkuram derētu izlasīt arī romāna nodaļas par Čehijas okupāciju. Nu, vienkārši, lai saprastu, kas notiek tagadnē. Nekas jau nav mainījies.

Sākotnēji romānu autors bija plānojis nosaukt Operācija Antropoīds (atbilstoši atentāta konspiratīvajam nosaukumam), bet redaktoram tā likās slikta ideja, jo pārāk asociējās ar kaut kādu triviālu sci-fi. Tāpēc to nomainīja pret dīvaino un netulkojamo abreviatūru „HHhH”, kas mazliet vairāk izaicina iztēli.

Interesanti, ka pirms publicēšanas izdevējs, baidoties par kritiķu un publikas reakciju, no romāna izņēma apmēram divdesmit lappušu garas Lorāna Binē pārdomas par Džona Litela „Labvēlīgajām”, par kurām autors nav īpaši labā domās (es arī). Latviešu izdevumā šis fakts, protams, nav pieminēts. Droši vien nav labais tonis savā romānā kritizēt kādu citu romānu, lai gan kāpēc gan nē? No vienas puses tas ir komiski, jo acīmredzot Binē ir pamatīgi krimtusi Litela popularitāte. Turklāt Binē ir veltījis vairākus gadus materiālu vākšanai, bet kāds viņu ir apdzinis, un viņš tagad baidās, ka nevienu vairs neinteresēs pēc tik īsa laika publicēts vēl viens romāns par to pašu laika periodu un ar tiem pašiem personāžiem (bailes gan nebija īpaši pamatotas, galu galā arī Binē saņēma Gonkūru prēmiju, gan ne galveno kā Litels, bet par labāko debijas romānu). Tomēr Binē pārdomas der izlasīt (tās divus gadus pēc „HHhH” iznākšanas nopublicēja atsevišķi un ir atrodamas šeit), jo tajās apcerēti jautājumi arī par rakstnieka ētiku un labi izskaidrots, kāpēc Litela „Labvēlīgās” bija tik neinteresantas

Selīns „Ceļojums līdz nakts galam”

Selīns „Ceļojums līdz nakts galam”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016., (Céline, Voyage au bout de la nuit, 1932)

Uz „Ceļojuma līdz nakts galam” vāka ir apgalvots, ka tas ir nežēlīgākais 20. gadsimta romāns. Par to es neesmu īsti pārliecināta, bet bezcerīgākais noteikti. Un viens no savdabīgākajiem, kas vispār ir lasīti. Pēc savas iznākšanas 1932. gadā romāns ir būtiski mainījis franču literatūru un ir slavenākais no Selīna darbiem.

Romāns lielā mērā ir autobiogrāfisks. Tā galvenais varonis Ferdināns Bardamī piedzīvo Pirmā pasaules kara šausmas un bezjēdzību, dodas uz Francijas kolonijām tropiskajā Āfrikā, nokļūst kapitālisma apmātajā Amerikā, strādā par ārstu Parīzē, bet ne pārāk veiksmīgi. Galu galā tas bija laiks, kad medicīnā vēl nebija ieviestas antibiotikas un vispārēja vakcinēšana, tā nu viņa pacienti mirst kā mušas un Bardamī nav daudz iespēju viņus glābt. Beigās viņš strādā kādā psihenē un pamazām nonāk līdz pilnīgam personības pagrimumam. Vēl Bardamī ir mīklains dubultnieks Robinsons, kurš ik pa laikam parādās viņa ceļā. Lai gan patiesībā Bradamī drīzāk ir Robinsona dubultnieks un vājš atspulgs, kuram ir lemts tikai atkārtot viņa rīcību, jo pats galvenais varonis ir pasīvs un pārsvarā inerti ļaujas notikumu gaitai. Tā nu savā romānā Selīns lasītāju aizved garā ceļojumā uz pašām tumšākajām un pretīgākajām cilvēka būtības dzīlēm, un lasot ir sajūta, ka to ir sarakstījis mentāli slims (Selīns esot bijis no tiem paranoiskajiem tipiem, kuriem visur rēgojās žīdmasonu un velosipēdistu sazvērestības), bet ārprātīgi talantīgs prāts.

Man ir grūti aprakstīt šo romānu. Tas ir absurds, vietām smieklīgs un ļoti cinisks (Selīns ņirgājas par pilnīgi visu, bet jāatzīst, ka viņš to dara ļoti loģiski un argumentēti). Tā teksts ir slimīgs, nervozs, vietām saraustīts un gandrīz vai taustāmi netīrs. Te ir daudz bezcerīgas nolemtības un klusa izmisuma, un ne mazākā gaismas stariņa tuneļa galā. Lasot tas lēnām ievelk sevī gluži kā zemūdens straume neuzmanīgu peldētāju Bernātu pludmalē. Aizrāvos ar romānu tā, ka pāris reizes gandrīz aizbraucu garām savai pieturai. Droši vien pie vainas pēdējā laika mizantropijas lēkmes un pārāk bieža kontaktēšanās ar cilvēkiem, kuriem no manis kaut ko vajag.

„Ceļojums līdz nakts galam” izraisīja apvērsumu franču literatūrā, jo pirmo reizi literārā darbā tik plaši tika iekļauta sarunvaloda, ko līdz tam nebija pieņemts darīt. Kopumā romāna valoda ir daudzslāņaina un sarežģīta, un laikam lieki piebilst, ka Selīna darbus nav iespējams iztulkot pilnībā, bet tulkotājs ir darījis visu, kas bijis viņa spēkos un iespējams pat vēl vairāk, lai latviešu valodā atveidotu autora stilu, fonosemantiskās struktūras (aliterācijas, asonanses), retoriskos paņēmienus (atkārtojumus, asindentus, zeigmas, hiperbatus, anakolūtus) un īpatnējo interpunkciju. Patiesībā man nav ne jausmas, kas ir lielākā daļa no iepriekšējā teikumā minētajiem jēdzieniem (norakstīju tos no tulkotāja pēcvārda), bet varbūt jums radīsies labāks priekšstats, cik īpatnējs un sarežģīts ir šis romāns. Grāmatas beigās ir pat pievienoti plaši tulkotāja komentāri ar tajos iekļautajiem paskaidrojumiem par izvēlētajiem tulkojuma variantiem, kas mūsdienās laikam skaitās sliktais tonis, bet patiesībā bija interesanti palasīt, aiz kādiem apsvērumiem viņš ir izvēlējies kādu personvārdu latviskot, bet citu nē. Vispār šobrīd ir izdots vēl viens Selīna tulkojums (Sarunas ar profesoru Y). Interesanti, ka abiem tulkotājiem ir bijis atšķirīgs viedoklis par autora uzvārda atveidojumu latviešu valodā un otrajā versijā viņš ir nosaukts par Selīni, jo par savu literāro pseidonīmu ir pieņēmis vecmāmiņas vārdu. Nezinu vai tas ir tik būtiski un Selīns izklausās labi, tāpēc paliku pie Dimiņa versijas pat, ja tā esot šausmīgi nepareiza (un vispār Žorža Sanda patiesībā esot Žoržs Sands).

Vai lasīt Selīnu? To katram ir jāizdomā pašam. Tas ir viens no dīvainākajiem, savdabīgākajiem un talantīgākajiem darbiem, kas vispār ir lasīti. Tiem, kuriem nav sveša mizantropija, šī būs ideāla lasāmviela. Bet šķīstas, baltas un pūkainas dvēseles diez vai sapratīs, par ko Selīns vispār runā. Un tie, kuri nebaidās no savas tumšās puses var droši ķerties pie „Ceļojuma līdz nakts galam”. Par mums vien jau Selīns raksta, par ko gan citu.

Bez tam padomājiet paši – jau ikdienas dzīvē vismaz simt personas tikai vienas dienas laikā novēl jums drīzu nāvi, piemēram, visi tie, kam jūs traucējat, kad viņi steidzas iespiesties metro, visi tie, kas iet garām jūsu dzīvoklim un kam pašiem dzīvokļa nav, tie, kas grib, lai jūs ātrāk pabeigtu čurāt, jo arī viņiem gribas to pašu, tad jūsu bērni un vēl daudzi citi. Tam nav gala. Pie tā pierod.

Robērs Merls “Nedēļas nogale Zijdkotā”

Робер Мерль, “Уик-энд на берегу океана„ (1969), Robert Merle, „Week-end à Zuydcoote” (1949)

Pateicoties Ziemsvētku dāvanu pasākumam un Andra ieteikumam, atcerējos par tādu jaunībā lasītu rakstnieku kā Robērs Merls un savu kāmja – vācēja noslieci savilkt mājās bibliotēkā norakstītas grāmatas (man ar tādām ir nokomplektēts vesels plaukts). Pa vidu norakstītajiem klasiķiem biju paķērusi mazu deviņdesmitajos gados izdotu grāmatiņu ar tik nesmuku vāku, ka uzreiz to nogrūdu labi dziļi, lai nebiedē cilvēkus. Tagad bija labs iemesls to izvilkt un pārliecināties, ka tas ir Robēra Merla pirmais romāns „Nedēļas nogale Zijdkotā”, par kuru viņš saņēma brāļu Gonkūru prēmiju. Kā zināms, to piešķir tikai vienu reizi mūžā (protams, ja rakstnieks bezkaunīgi nešmaucas, kā to izdarīja Romēns Garī).

Padomju laikos Robērs Merls savas komunistiskās orientācijas dēļ bija populārs franču rakstnieks.Latviski ir tulkoti pat vairāki viņa darbi.
„Sala” – vēsturisks romāns par dumpi uz kuģa „Bounty” 18. gadsimtā un tam sekojošo dumpinieku dzīvi uz salas Klusajā okeānā. Pārlieku labi viņiem neiet, ir sarežģījumi ar sieviešu sadali, jo visiem nepietiek. Bet ar visu sieviešu deficītu beigās pie kokiem tiek naglotas uzšķērstas grūtnieces. Vārdu sakot, normāla padomju bērna lasāmviela, kuru man ieteica vietējā bibliotēkā. Un skaidrs, ka Merls man uzreiz iepatikās.
„Malvilas pils” – agrāra postapokalipse, kas iznāca sērijā „Fantastikas pasaulē”. Saistošs stāsts par cilvēku grupu, kas izdzīvojusi pēc kodolkatastrofas. Atkal sieviešu visiem nepietiek. Nepietiek arī daudz kā cita un cilvēce ātri atgriežas atpakaļ pie viduslaiku dzīvesveida un paradumiem.
„Cilvēcīgais dzīvnieks” – šajā romānā beidzot sieviešu pietiek visiem. Tas ir sci-fi, kura darbība notiek Vjetnamas kara laikā. Zinātnieki ir apmācījuši delfīnus sazināties angliski. Savukārt ļaunie militāristi tiem ir iemācījuši spridzināt kuģus. Un vēl te ir delfīnu sekss.

Pārsvarā Robērs Merls ir rakstījis vēsturiskus romānus un metaforisku, daudzslāņainu zinātnisko fantastiku. Tomēr „Nedēļas nogale Zijdkotā” ir citāda. Apjomā nelielais romāns stāsta par divām dienām 1940. gada jūnijā nelielā Francijas kūrortpilsētiņā pie Ziemeļjūras. 1940. gada 10. maijā Vācija bija devusies uzbrukumā Francijai pa ceļam bez lielas piepūles sakaujot Nīderlandi un Beļģiju. Vācu armija bija negaidīti ātri šķērsojusi Ardēnus un sasniegusi Lamanšu pie Kalē un Buloņas. Līdz ar to apmēram 400 tūkstoši sabiedroto armijas karavīru atradās atgriezti no pārējiem sabiedroto spēkiem un iespiesti šaurā zemes strēmelē starp uzbrūkošo vācu armiju un jūru. Šajā brīdī vēl joprojām īsti nezināmu iemeslu dēļ (tak ne jau eidoloni) Hitlers deva pavēli uzbrukumu apturēt. Lielbritānija izmantoja situāciju un deviņu dienu laikā no 27. maija līdz 4. jūnijam lielāko daļu karaspēka (vairāk kā 300 tūkstošus cilvēku) evakuēja uz Lielbritāniju. Vairāk kā 60 tūkstoši gāja bojā vācu aviācijas uzlidojumos, bet 30 tūkstoši palika Francijā un tika saņemti gūstā. Starp palikušajiem bija arī Robērs Merls. Vācu gūstā viņš pavadīja trīs gadus, bet savu pirmo romānu sarakstīja par Denkerkas operācijas laikā piedzīvotu. Ja angļi ar Denkerkas operāciju lepojas, tad francūžiem par to ir cits viedoklis.

Lai gan latviešu tulkojumam nevajadzēja būt sliktam, tomēr vairāk par trīsdesmit lapaspusēm to neizturēju. Tulkojumā ir ne tikai nesakarīgi teikumi (redaktori deviņdesmitajos gados laikam bija iznīdēti kā suga), bet arī kopumā valoda bija kokaina un samākslota. Beigās nolēmu nemocīties (droši vien tas bija ļoti nepatriotiski, jo īstens latvietis noteiktu lasītu arī sliktu tulkojumu, lai tikai latviski – varbūt tāpēc pārliecināti patrioti parasti raksta tik draņķīgā latviešu valodā) un grāmatu izlasīju krieviski. Galu galā tulkojums paliek tulkojums un krievu valodā grāmatas teksts ieguva patīkamu dzīvīgumu un to sāpīgo smeldzi, kas ir raksturīga labai kara literatūrai. Protams, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tapušais krievu tulkojums nebija ideāls. Zijdkota nez kāpēc bija kļuvusi par okeānu, bet rupjības nedaudz mīkstinātas un vietās, kur latviešu tulkotāja bija minējusi konkrētas ģenitālijas, krievu versijā tās bija aizstātas ar vispārinošo pakaļu. Tak acīmredzot neliela terminu neprecizitāte labam tulkojumam netraucē – ja vien ir saglabāta kopējā grāmatas noskaņa.

Romāns ir lakonisks un ļoti piezemēts. Merls bez mazākā patosa un patriotisma, bet ar labi sajūtamu eksistenciālisma piedevu izstāsta ikdienišķu un vienkāršu stāstu par cilvēkiem, kuru likteņus ir neatgriezeniski izmainījis karš un pēkšņi viņu pasaulē ir tikai bezcerība un haoss. Tikai pavisam bezjēdzīgas nejaušības izšķir kam dzīvot un kam mirt.

„Nedēļas nogale Zijdkotā” ir labs un godīgs kara romāns, kuru var mierīgi likt blakus Remarkam un Hemingvejam. Tas ir bezcerīgs, skumjš, vietām absurds. Lasot jūti, cik svarīgi Merlam ir bijis izstāstīt par piedzīvoto. Autora pozīcija ir noliedzoša pret jebkuru vardarbību un jebkuru karu  vispār (par to viņu centīgi nosoda padomju literatūrkritiķi – it kā paši būtu daudz nacistus nomočījuši).

Pēc romāna motīviem ir uzņemta filma ar Žanu Polu Belmondo galvenajā lomā. Bet perfekta grāmatas vizuālā ilustrācija varētu būt Denkerkas aina no Džo Raita „Atonement” (kopumā tā filma nav izdevusies, bet šī epizode ir laba).

Iespējams kādreiz izlasīšu vēl kaut ko no Robēra Merla. Viņa otrā romāna „Mans amats – nāve” galvenā varoņa prototips bija Aušvicas komandants Rūdolfs Hess. Romāns ir versija par to, kā cilvēks var izveidot tādu neiedomājamu karjeru. Cik saprotams, tas ir arī stāsts par lojalitāti, kā arī par problēmām ar nogalināšanas efektivitāti un racionālu līķu utilizāciju.

Mjūriela Barberī „Eža elegance”

Mjūriela Barberī, „Eža elegance”, Rīga: Omnia Mea, 2012., no franču valodas tulkojusi Inta Geile (Muriel Barbery, L’Élégance du hérisson, 2006.)

Pateicoties Lasītājas ierosinātajai virtuālajai grāmatu dāvināšanas akcijai, es tiku pie ļoti interesantas lasāmvielas. Nenocietos un pa garajām brīvdienām divas grāmatas jau izlasīju, tagad atliek tās tikai aprakstīt. Atceros, ka Doronike savā blogā bija ielikusi tādu aprakstu par „Eža eleganci”, ka es pēc tā izlasīšanas nolēmu šo grāmatu nemeklēt un varbūt vispār nekad rokās neņemt. Tāpēc mans pārsteigums, saņemot no viņas dāvanā „Eža eleganci”, bija neviltots. Uzreiz jāsaka, ka nepavisam nenožēloju, ka grāmatu izlasīju. Bet par visu pēc kārtas.

Grāmatas autore Mjūriela Barberī ir franču rakstniece, kas ir studējusi filozofiju un māca literatūru licejā. Pati viņa apgalvo, ka „Eža eleganci” ir rakstījusi ar vieglu roku (tas izklausās ticami) un ir bijusi ļoti pārsteigta, ka tā ir aizrāvusi tik ļoti daudzus lasītājus Francijā (es arī esmu ļoti pārsteigta). Bet fakts paliek fakts, romāns ir izdots vairāk nekā miljons eksemplāru un divus gadus tas Francijā ir turējies visvairāk pārdoto grāmatu saraksta augšgalā. Grāmata tiek raksturota kā smalks stāsts par vientulību un inteliģenci, kā no līdzcilvēkiem atdalošu faktoru (šo frāzi es neizdomāju, bet nozagu  no grāmatas reklāmas).

Romānā ir divas galvenās varones. Pirmā ir Renē, 54 gadus veca durvju sardze kādā no tiem monumentāli greznajiem Parīzes namiem, kuros dzīvoklis ir vismaz 400 kvadrātmetru platībā. Viņa ir atraitne, maza auguma, neglīta un dzīvo kopā ar pārbarotu kaķi vārdā Leons, kas cieš no pārliekas mazkustības. Renē slepeni lasa filosofijas grāmatas, aizraujas ar Ļeva Tolstoja daiļradi (kaķis tā nosaukts viņam par godu) un Odzu filmām. Viņa uzskata sevi par ļoti gudru, augstprātīgi nicina visus nama iedzīvotājus un piedevām paniski baidās, ka kāds no viņiem pamanīs, ka viņa ir lasījusi kaut ko vairāk par preču katalogiem.

Otra varone ir Paloma, 12 gadus veca meitene, kura dzīvo šajā namā, mācās licejā, aizraujas ar japāņu komiksiem un viņas vecāki, protams, ir ļoti bagāti. Viņai ir divi pārbaroti kaķi – Konstitūcija un Parlaments, kas cieš ne tikai no mazkustības, bet arī pārlieka stresa, tāpēc kaķene ir jādod prozaks. Paloma sevi uzskata par ļoti gudru, augstprātīgi nicina savus ģimenes locekļus un pie reizes arī visus citus cilvēkus. Viņai ir skaidrs, ka dzīvei nav nekādas jēgas, tāpēc Paloma ir nolēmusi savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā izdarīt pašnāvību un aizdedzināt dzīvokli, lai nedaudz pabojātu dzīvi stulbajiem līdzcilvēkiem.

Jā, nez kāpēc viņas abas jūtas stipri vientuļas un nesaprastas.

Tad namā ievācas radījums no fantastikas pasaules – padzīvojis, bet ļoti bagāts japānis uzvārdā Odzu, kurš arī aizraujas ar Tolstoju. Viņam ir divi kaķi – Kitija un Levins, kas pārmaiņas pēc nav aptaukojušies, jo laikam tiek baroti ar suši par 30 eiro gabalā. Tad beidzot romānā kaut kas sāk notikt.

Vispār „Eža elegance” ir pamatīgs intelektuālais kāpostu mikslis. Autore ir vēsā mierā tajā iegāzusi visus filozofiskos un literāros atgriezumus, kas vien ir bijuši pie rokas – Kantu, Huserlu ar fenomenoloģiju, Okamu, Prusta madlēnas, Marksu un kas zina, ko vēl. Jāatzīst, ka lasīt to visu bija viegli un vietām tīri interesanti, bet diez vai man no grāmatas daudz kas paliks atmiņā. Galvenās varones bija ļoti kaitinošas, es pat sāku domāt, ka tā varbūt ir kaut kāda specifiska franču literatūras nacionālā īpatnība (kaitinošas varones). Cik atceros, tad arī Annas Gavaldas romāniem ir raksturīgas tādas paštaisnas būtnes, kas uzskata sevi par ziediņiem, kas mēslu jūrā peld.

Dīvaini, ka „Eža elegancē” tiek jaukta gudrība ar erudīciju, jo plašas zināšanas diemžēl nevienu no mums nepadara daudz gudrāku. Tāpat Tolstoja lasīšana nevienu nepadara par labāku vai interesantāku cilvēku (pēc svaigi izlasītās „Annas Kareņinas” es to zinu pavisam skaidri). Romāns ir pilns ar dažādiem citiem aizspriedumiem – bagātnieki noteikti ir stulbi, viņu bērni noteikti ir nelaimīgi, ja kāds no viņiem nav nelaimīgs, tad tikai tāpēc, ka stulbs un tādā garā.

Par tulkojumu – es patiešām centos tam nepievērst uzmanību, jo grāmata tak skaitās dikti intelektuāla, bet savukārt es tāda nepavisam neesmu, tomēr vietām aizķēros. Bija jāpadomā, kas ir Dārks Vedors (tulkotājam nav jābūt Star Wars fanam, bet tak eksistē google). Nez kāpēc grāmatā ir no jauna latviskoti daži filmu nosaukumi, tāpēc mums tagad ir „Tiecoties pēc Sarkanā oktobra” un „Uz naža asmens” (uzminiet nu, kas tā par filmu). Turklāt dažiem ir iekavās doti oriģinālie nosaukumi, dažiem nē, daži atstāti oriģinālvalodā. Es vispār nesaprotu māniju par katru cenu pārtulkot filmu un dziesmu nosaukumus, vienīgais iemesls varētu būt vēlme dezorientēt lasītājus un motivēt viņus lasīt svešvalodās. Man lāgā nepatika arī viens no dižākajiem Francijas izgudrojumiem – „kūstošais siers”. Un tādi teikumi kā – „Iepriekšējo (kaķi) sauca Dongo tāpēc, ka lasīju Fabrice del. „ – man vienkārši riebjas.

Vai lasīt „Eža eleganci” – katram ir jāriskē pašam. Romānā var sagrābties daudz smuku citātu, tur ir atrodamas veselas sešpadsmit dziļās domas un patiesībā tīri interesanta pasaules kustības dienasgrāmata. Ja ir vēlēšanās, tad var patestēt savas zināšanas filozofijā un krievu literatūrā, vai arī vienkārši jautri pavadīt laiku, ķerot kļūdas tulkojumā.

Doronikes apraksts par grāmatu ir atrodams šeit.