Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”

Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: „Mansards”, 2014., (Tomáš Zmeškal, Milostný dopis klínovým písmem, 2009)

Viens no bloga jaukumiem ir komentētāji, kuri dažreiz tepat pie rakstiem iesaka labas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Tā, pateicoties Fledim, izlasīju romānu „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”. Grāmatas autors Tomāšs Zmeškals ir čehu rakstnieks, lai gan viņš gluži pēc vidusmēra čeha neizskatās (viņa tēvs ir bijis no Kongo un, šķiet, ka autora biogrāfija arī varētu būt interesanta lasāmviela). Vispār pēdējā laikā nevar sūdzēties, ka pie mums maz tulkotu un izdotu čehu literatūru. Nesen iznāca Škvorecka apjomīgais romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” un tagad grāmatnīcā manīju pat viņu 19. gadsimta klasiķes Boženas Ņemcovas grāmatu „Vecmāmiņa”.

Diez vai kādreiz pievērsīšos čehu klasiķiem, tomēr, lasot viņu jaunākā laika literatūru, ir patīkama sajūta, ka neesam šajā Visumā vientuļi un unikāli. Arī citur Eiropā ir bijusi gaužām līdzīga vēsturiskā pieredze. Latvija nav nekāds izņēmums, un kopējā vēstures ainā ne ar ko īpašu mēs neizceļamies. Par divdesmitā gadsimta vēsturi, tad arī visai interesantā veidā Zmeškals stāsta savā romānā. Sižeta centrā ir kādas ģimenes sāga, kas vēsta par tās trīs paaudžu dzīvi pagājušā gadsimta Čehijā, bet līdzīgi Škvorecka darbam arī Zmeškala romāns ir veidots kā kolāža no dažādiem stāstiem, līdzībām, atgadījumiem un vēstulēm, kuru vēstītāji ir dažādi personāži, piemēram, mazliet jukušais (bet varbūt arī nē) konditors Svoboda psihiatriskajā slimnīcā. Romānā ir jauks stāsts ar diezgan ironiskām beigām par Hitlera klonēšanu, dažas līdzības par nemirstību, kā arī epizode ar skarbām, bet šķiet, ka abām iesaistītajām pusēm tīkamām sado-mazo attiecībām. Grāmatas otrajā pusē parādās tāds personāžs kā brālentiņš no Anglijas, kurš no emigranta skatījuma raksta uz mājām smieklīgas vēstules par dzīvi Čehijā un vietējo iedzīvotāju jokainajiem un brīžiem barbariskajiem paradumiem (viņi ikdienā valkā treniņtērpus un nežēlīgi nogalina dzīvas karpas).

Par pašu ģimenes sāgu ir grūti piebilst kaut ko jaunu un oriģinālu. Kā jau kārtīgā Centrāleiropas ģimenē pienākas, te atkal ir pilnīga nespēja normāli komunicēt, stilīgi ir gadiem ilgi vienam ar otru nerunāt un vardarbība ģimenē ir bieži sastopama parādība – vārdu sakot, klasiski čehu cietēji (tādi paši bieži vien ir sastopami ungāru, latviešu vai skandināvu literatūrā). Romāna virsrakstā minētā mīlestības vēstule ķīļu rakstā vairāk šķita, kā simbols cilvēku bailēm un nespējai sarunāties vienam ar otru, nevis patiesai mīlestībai. Tomēr romāns ir patīkami daudzslāņains un jebkurš lasītājs tajā varēs izlasīt tieši to, kas viņam šķitīs saistošs. To var lasīt gan kā ģimenes sāgu, gan kā līdzību par vēsturi. Sado – mazo attiecību epizode ar upura pieķeršanos savam spīdzinātājam labi raksturo ļaužu attiecības ar represīvām varām, tāpat arī nespēja par to pēc tam runāt un tikt pašiem skaidrībā, kas bija noticis, stipri aptumšo galveno varoņu turpmāko dzīvi, tāpēc romānu lielā mērā uztvēru kā autora mēģinājumu uzrakstīt savu versiju par pagātni. Bet „Mīlestības vēstulē ķīļu rakstā” iekļautie stāsti ir daudz un dažādi, un katrs tos var interpretēt pēc sirds patikas.

Tomāšs Zmeškals par savu romānu ir saņēmis Škvorecka prēmiju un to jau nu jādomā, ka čehi kuram katram nedos. Jāatzīstas gan, ka Škvorecka romāns man patika labāk, bet arī „Mīlestības vēstuli ķīļu rakstā” var droši lasīt, ja patīk un interesē čehu literatūra.

Romāna fragmentus var noklausīties šeit – radio mazajā lasītavā.

Magda Sabo “Cūku bēres”

Magda Sabo „Cūku bēres”, no ungāru valodas tulkojusi Elga Sakse, Rīga: Jumava, 2015., (Magda Szabó, Disznótor, 1960)

Magda Sabo ir viena no pazīstamākajām pagājušā gadsimta ungāru rakstniecēm. Viņas jauniešu romāns par meiteņu skolu „Abigaila” Ungārijas Lielajā Lasīšanā ieguva sesto vietu, bet kopumā pirmajā simtniekā lasītāji iebalsoja veselas četras šīs autores grāmatas Arī latviski ir tulkoti un izdoti daudzi no Magdas Sabo darbiem – „Freska”, „Stirna”, „Katalinas iela”, „Pasakiet Žotikai”, „Masku balle”, „Durvis”, „Elīzai”, „Uz Zeva sliekšņa”, varbūt vēl kaut kas, bet šogad ir iznācis viņas 1960. gadā sarakstītais romāns „Cūku bēres”. Nezinu, kāpēc pie mums tik daudz izdod tieši šīs autores grāmatas, jo pieļauju, ka būtu interesanti iepazīt arī jaunāko laiku ungāru rakstnieku darbus (nevarētu būt, ka pēc Sabo nāves viņi vairs neko jēdzīgu neraksta). Bet acīmredzot Sabo tiek uzskatīta par pārbaudītu vērtību, kuru latviešu lasītājs varētu pazīt un varbūt pat nopirkt. Jaunībā izlasīju vairākas autores grāmatas, lielākoties tie bija jauki un optimistiski jauniešu romāni, mazliet moralizējoši, bet labi uzrakstīti un sirsnīgi. Tomēr vislielāko iespaidu atstāja romāns „Durvis” – nopietna un smaga grāmata par cieņu, godu un cilvēku izvēlēm.

„Cūku bēres” ir viens no autores agrīnajiem romāniem, kas sākas, kā gluži nevainīga ģimenes sāga, kas stāsta par divām dzimtām. Vieni ir kādreiz paputējuši austroungāru muižnieki, bet otri amatnieki, kas nodarbojas ar ziepju vārīšanu, vieni ir katoļi, bet otri protestanti, vieni ir provinciāli aristokrāti, bet otri prasti plebeji (un atbilstoši tam katrā ģimenē ir savas bērnības traumas). Sākumā ir grūti saprast, kas ir kas, jo personāžu ir daudz, katram bez vārda un uzvārda ir vēl kādas pāris iesaukas un stāsts ir pamatīgi samudžināts. Tomēr Sabo neapšaubāmi ir psiholoģiskās prozas meistare un nodaļu pa nodaļai mums pamazām atklājas aizvien drūmāki un šausminošāki pagātnes notikumi. Tā ir pasaule, kurā piedošana tiek uzskatīta par nicināmu vājumu, nerunāšana par tikumu, bet mūža naids par normālu dvēseles stāvokli. Tāda mazformāta elle, kurā visas darbojošās personas vai nu cieš, vai ar baudu spīdzina citus, bet visi ir ārprātā nelaimīgi, kas beigās lēnām noved pie Šekspīriski traģiska fināla. Romānā gandrīz katra nodaļa ir no cita personāža skatījuma, tāpēc lasītājam ir ļauts iepazīties ar katra tēla skeletu skapīti, sapņiem, sāpēm, cerībām un motivāciju, kas viņus visus padara cilvēcīgus un saprotamus.

Grūti pateikt, kāpēc autore ir gribējusi uzrakstīt tik traģisku un drūmu ģimenes sāgu. Skaidrs, ka tolaik viņa nevarēja brīvi rakstīt, pat tēmām, kas patiešām bija aktuālas un sāpīgas, un Magdai Sabo pirms tam – Staļina laikā – gandrīz desmit gadus vispār bija aizliegts publicēties. Pavisam nesen bija notikusi 1956. gada Ungārijas revolūcija, kuru nežēlīgi apspieda padomju karaspēks. Savukārt „Cūku bēru” darbība un traģiskais fināls norisinās 1955. gadā, bet grāmatā tiek izstāstīta abu ģimeņu vēsture, sākot ar gadsimta sākumu, un arī tas nav nekāds rāmais un mīlīgais laiks. Austroungārijas impērijas sabrukums, karš, vācu un padomju okupācijas – pastāvīga nabadzība, augsta mirstība no slimībām, mūžīgs naudas trūkums un visu veco vērtību sabrukums. Vai vispār tādā pasaulē ir iespējams saglabāt cilvēcību? Neliela cerība grāmatas beigās, protams, paliek.

„Cūku bēres” ir labs, psiholoģiski dziļš un daudzslāņains romāns, kurš droši vien īpaši labi patiks traģisku ģimenes sāgu mīļotājiem.

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., (Kate Atkinson, Life After Life, 2013)

Keitas Atkinsones darbi man ir patikuši jau kopš tā laika, kad izlasīju viņas pirmo romānu „Neredzamo stundu muzejs”, tāpēc ar lielu prieku gaidīju jaunākā darba „Dzīve pēc dzīves” iznākšanu latviski (turklāt, neskatoties uz faktu, ka atbilstoši nelietības likumam jau biju nopirkusi šo romānu angliski). Vēl latviski ir izdoti divi Atkinsones darbi sērijā par detektīvu Džeksonu Broudiju („Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”). Loģisku pamatojumu savai patikai pret autores darbiem es te nevaru sniegt, jo tāda vienkārši nav. Bet gan jau katram lasītājam ir kāds dvēseles aplociņš, kurā tiek turēt, pieskatīti un labi aprūpēti daži iemīļoti rakstnieki.

Pati romāna „Dzīve pēc dzīves” ideja nav oriģināla. Ir drausmīgi daudz grāmatu un filmu par laika cilpām, kurās nokļuvušie ir spiesti atkal un atkal atkārtot kādu epizodi vai dažreiz arī visu dzīvi. Šajā gadījumā interesantākais ir, kā autorei to ir sanācis realizēt. Patiesībā jau šis nav nekāds sci-fi romāns, jo laika cilpa ir tikai māksliniecisks paņēmiens, kā mazliet savādākā veidā pastāstīt par Anglijas pagājušā gadsimta pirmās puses vēsturi.

Galvenā varone Ursula Toda piedzimst aukstā un sniegainā 1910. gada ziemas naktī. Un piedzimst nedzīva. Tomēr autore dod viņai iespēju mēģināt vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Sākotnēji romāns pēc savas struktūras atgādināja kādu īpaši ļaunu datorspēli, kurā katru reizi pēc neveiksmīga gājiena ir jāatgriežas sākuma pozīcijā un jāmēģina atrast jauna stratēģija izdzīvošanai, lai varētu šajā pasaulē noturēties ilgāk. Turklāt, atdzimstot no jauna, Ursula neatceras savas iepriekšējās dzīves. Viņa manto vienīgi neizskaidrojamas bailes no dažām situācijām un dīvainu deja vu sajūtu. Pagājušā gadsimta sākumā bērnu mirstība vēl bija diezgan augsta, tā nu viņa mirst, un mirst, un mirst, un pamazām tomēr aug aizvien lielāka. Ar dažām situācijām viņa tiek galā jau otrajā piegājienā, dažreiz tās izmainās pašas no sevis, bet dažas nav tik vienkārši atrisināmas un atkārtojas vairākas reizes, bet Otrais pasaules karš vispār ir smags izaicinājums jebkuram, kam nākas laika cilpā pārdzīvot Londonas bombardēšanu.

Romāns ir smalki izstrādāts un brīnišķīgi uzrakstīts. Sižeta pagriezieni bieži vien ir neprognozējami, Ursula izdzīvo neskaitāmas un dažreiz gluži negaidītas dzīves. Tas sevī ietver gan ģimenes sāgu, gan pieaugšanas stāstu, gan nostalģisku apcerējumu par veco, labo Angliju ar nebeidzamu tējas dzeršanu, gan pamatīgu devu Otrā pasaules kara vēstures, turklāt no dažādiem skatu punktiem. Visam pa vidu tiek nokillēts arī Hitlers (jau trešaja grāmatas lappusē, tāpēc neuzskatu to par nejauku priekšā teikšanu), bet tas šajā romānā nav pats būtiskākais.

Keita Atkinsone par to visu raksta asprātīgi, ironiski un distancēti, bet būtībā arī ļoti sirsnīgi un skumji. Tulkojums arī ir labs (un ir pat zemsvītras piezīmes). Neņemos apgalvot, ka sapratu kāda ir visa šī stāsta jēga (ja tur tāda vispār ir, un vai tādu vispār vajag meklēt?), bet man patīk doma, ka šī grāmata ir autores spēle ar romāna rakstīšanas procesu, kurā viņa ir atļāvusies vienreiz izārdīties no visas sirds, un ir uzbūrusi visdažādākās iespējamās variācijas savas varones un arī citu personāžu varbūtējām dzīvēm. Galu galā vai eksistē tāda pareizi nodzīvota dzīve? Vai visas dzīves nav pareizas, lai kādas nu reiz ir sanākušas? Vienīgi dažas ir laimīgākas un dažas ne tik ļoti.

(Nedaudz novirzoties no romāna, bet, apdomājot visu to Hitlera būšanu, ir skaidrs, ka šī pasaule bez viņa patiešām varētu būt labāka vieta, tomēr, zinot savas ģimenes vēsturi, ir jāsecina, ka mana eksistence tādā realitātē vienkārši nebūtu iespējama, jo mani vecāki nekad nebūtu satikušies, par ko es īpaši nebēdājos. Tomēr doma, ka mana eksistence ir iespējama tikai tādā realitātē, kurā ir bijis Hitlers, ir mazliet nomācoša.)

Lai gan „Dzīve pēc dzīves” man ļoti patika, tomēr negribu to īpaši ieteikt kādam lasīt, sevišķi, ja vēl nav pazīstams Keitas Atkinsones stils. Romāns ir diezgan savdabīgs un prasa mazliet atvērt prātu literārām spēlēm ar laiku un dažādām iespējamībām.

Mihails Bulgakovs „Baltā gvarde”

Михаила Булгаков “Белая гвардия” , 1924

Велик был год и страшен год по Рождестве Христовом 1918, от начала же революции второй.

Tik monumentāli un nopietni sākas Mihaila Bulgakova pirmais romāns „Baltā gvarde”. Romāna nosaukums ir simbolisks un tam nav nekāda saistība ar baltgvardiem, Balto armiju un Deņikinu. Mazliet negaidīti „Baltā gvarde” izrādījās ģimenes sāga un autors to rakstot lielā mērā ir iedvesmojies no savas ģimenes vēstures. Mihaila Bulgakova sākotnējā iecere bija uzrakstīt episku romānu triloģiju par Pilsoņu kara laiku Ukrainā un Krievijā, bet jau drīz vien kļuva skaidrs, ka Padomju Savienībā neizdos neko, kas neatbildīs tās valdošajai ideoloģijai, tāpēc tā netika realizēta, un līdz ar to romāna nobeigums ir sanācis tāds nedaudz aprauts. Protams, „Balto gvardi” pēc tās iznākšanas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados draudzīgi nolika visi – padomju kritiķi to lamāja par pārāk idealizētu šķiras ienaidnieku atainošanu, bet krievu emigrantiem savukārt nepatika pārāk neidealizēta tās pašas puses attēlošana (tas liek domāt, ka autors ir bijis samērā tuvu patiesībai, kura parasti ir kaut kur tur ārā). Latviski romāns ir izdots 1972. gadā un bija pat atrodams vietējā bibliotēkā lasītāju atdoto grāmatu plauktā, bet Doronike, kas to bija mēģinājusi lasīt, pēc tam rakstīja, ka tulkojums viņai esot šķitis dīvains. Tāpēc „Balto gvardi” lasīju krieviski.

Romāns stāsta par notikumiem Kijevā 1918. gada decembrī, kad tur ir ļoti pamatīgs ķīselis, sarežģītas valdības maiņas un nepārtraukti apvērsumi. Aiziet Vācijas karaspēks, aizbēg tā atbalstītais hetmanis Skoropadskis un pilsētu ieņem petļurieši (pat lasot wikipēdiju nav viegli tikt skaidrībā, kas tur īsti notika, un, kas vispār ir kas). Pēc vāciešu aiziešanas pilsētu pret petļuriešiem aizstāvēja praktiski tikai likteņa varā pamesti brīvprātīgie. Tomēr vēsturiskie notikumi vairāk ir fons un „Baltā gvarde” ir stāsts par bijušās pasaules sagrūšanu un to, kas pēc tam vispār paliek pāri (ja paliek), un par dzīves pamatvērtībām – ģimeni, draudzību, mīlestību un uzticību. Romāna centrā ir Turbinu ģimene – brāļi Aleksejs un Nikolajs un māsa Jeļena. Visiem romāna personāžiem ir bijuši reāli prototipi un Kijevā vēl joprojām var aplūkot grāmatā aprakstīto namu, kurā dzīvojuši Turbini.

Vispār arī tagad, gandrīz pēc simts gadiem, lasīt „Balto gvardi” bija samērā neomulīgi. Romānam nav izteikta sižeta. Tajā ir parādīta revolūcija un pilsoņu karš no to vienkāršo cilvēku skatu punkta, kuriem ir bijusi tā nelaime būt par sava laika notikumu aculieciniekiem. Un tas ir viens vienīgs haoss, pilnīga neziņa par rītdienu, bailes, vardarbība uz ielām, nāve, šausmas, baumas, bezcerība, pamestība, decembris, aukstums, sniegs, tumsa. Nav nekā briesmīgāka, kā dzīvot pārmaiņu laikos.

А зачем оно было? Никто не скажет. Заплатит ли кто-нибудь за кровь?
Нет. Никто.
Просто растает снег, взойдёт зелёная украинская трава, заплетёт землю… выйдут пышные всходы… задрожит зной над полями, и крови не останется и следов. Дешева кровь на червонных полях, и никто выкупать её не будет.
Никто.

„Baltā gvarde” ir sarakstīta patiešām dīvainā valodā. Vietām patētiskā, vietām gandrīz atgādina farsu (iespējams, ka tā ir bijusi neapzināta autora aizsargreakcija pret aprakstāmajiem notikumiem). Bet lasot krieviski nepavisam nebija slikti. Pēc romāna motīviem Bulgakovs uzrakstīja arī lugu „Turbinu dienas”, kura savulaik ļoti patikusi Staļinam, kurš to esot noskatījies gandrīz divdesmit reizes, jo tā ļoti labi parādot balto sakāvi. Luga 1976. gadā ir tikusi ekranizēta, bet pēc romāna motīviem 2011. gadā ir uzņemts, pēc atsauksmēm spriežot, ne pārāk labs seriāls.

„Baltā gvarde” ir ļoti cilvēcisks stāsts par ļaunām un nepatīkamām vēstures lappusēm. Nesen lasīju Makormika „Ļeņina harēmu”, par nedaudz līdzīgu tēmu un daļēji to pašu laika posmu, un salīdzinājumā ar Bulgakova darbu šis romāns šķita mākslīgi uzkonstruēts, pabāls un pliekans (tak visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Ja šis vēstures posms interesē, tad noteikti der izlasīt „Balto gvardi” , bet vēlams krievu valodā.

Mikolajs Ložiņskis „Grāmata”

Mikolajs Ložiņskis „Grāmata”, no poļu val. tulk. Ingmāra Balode, Rīga: Mansards, 2014., (Mikołaj Łoziński, «Książka», 2011)

Nav viegli ar viņu sarunāties pēc divdesmit trim gadiem un deviņiem signāliem. Tā sākas poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska grāmata ar absolūti nesaspringto nosaukumu „Grāmata”. Autors ir poļu rakstnieks un no viņa darbiem latviski vēl ir tulkots romāns „Reisefieber” un bērnu grāmata „Būtnes bēg”. Mikolajs Ložiņskis pirms sāka rakstīt ir bijis fotogrāfs un, šķiet, ka tas ir atstājis pēdas arī viņa rakstības stilā. Viņa teksti ir īsi, epizodiski un atgādina momentuzņēmumus laikā. Tiem piemīt izteikta vizualitāte un lasot ir sajūta, ka autors savos stāstos ir piestrādājis arī pie kadra kompozīcijas.

„Grāmata” pēc apjoma ir pavisam maziņa grāmatiņa ar krāsainām atvilktnēm rotātu vāku. Starp citu, tā ir iekļauta vecākiem lasāmo grāmatu sadaļā 2014. gada Bērnu un jauniešu žūrijas sarakstā. Par ko gan var rakstīt grāmatu ar nosaukumu „Grāmata”, ja ne par autoram vislabāk zināmu tēmu – savu ģimeni trīs paaudzēs. Tās vēsture ir gana sarežģīta. Ebreju vecvecāki komunisti, kas Otrā pasaules kara laikā slēpās Francijā, bet pēc tam atgriezās Polijā celt komunismu, antisemītiskās vajāšanas 1968. gadā, Solidaritātes kustība un 1981. gadā Polijā izsludinātais kara stāvoklis, pārmaiņas 1989. gadā. Kopumā „Grāmata” ir neliels Austrumeiropas vēstures konspekts. Lai gan šī tēma pēdējos gados ir pamatīgi apvazāta, tomēr autoram ir izdevies uzrakstīt ļoti cilvēcīgu grāmatu turklāt visai interesantā formā.

Mikolajs Ložiņskis raksta ļoti lakoniski un neapgrūtina lasītāju ar kaut kādiem gariem paskaidrojošiem aprakstiem par vēsturisko fonu. Par notikumu kontekstu un personām lasītājam nākas pašam vien visu nojaust un pamazām salikt kopīgo ainu no atsevišķiem fragmentiem (varbūt autors vienkārši neuzskata savus lasītājus par pilnīgu idiotiem). Grāmata ir veidota no īsām epizodēm, gluži kā dažādās atvilktnēs sabāztām kartītēm. Notikumi nenoris hronoloģiskā secībā, bet autors par ģimenes vēsturi stāsta saistībā ar dažādiem vienkāršiem sadzīves priekšmetiem – atvilktni, telefonu, brillēm, kafijas automātu, atslēgām, kladi, paciņām, cigarešu iemutni. Iespējams tieši šie aizkustinošie sīkumi grāmatai piešķir tās noskaņu, kuras dēļ lasot viss liekas tik tuvs un saprotams. Ārzemju radu sūtītās paciņas ar cieti žāvēto desu un diviem maziem, vietējos veikalos nenopērkamiem kastrolīšiem ar vāciņiem, blata sistēma gaļas veikalā, klade ar bērnišķīgiem zīmējumiem (jauki lasīt, ka vēl kādam bērnībā ir bijusi lielāka vēlme pasauli uzzīmēt nekā aprakstīt). Romānā ir iekļauti daudzi anekdotiski notikumi no ģimenes vēstures, nostalģiskas atmiņas, skaļas drāmas un klusas traģēdijas. Šeit nav gandrīz neviena stāsta par cilvēkiem, kuri dzīvoja kopā ilgi un laimīgi. Tāda ļoti ticama un reāla ģimenes vēsture, parasti jau tās gribas mazliet piepūderēt.

Paralēli grāmatas tekstam ar melniem burtiem uz balta fona ir iekļautas epizodes ar sarunām ar radiniekiem rakstīšanas procesā, kas savukārt ir ar baltiem burtiem uz melna fona. Un parasti sākas ar – Zini par ko tu nevari rakstīt?

Mamma reiz atlaida no darba redakcijā kādu cilvēku, kurš bija izstāstījis anekdoti par Staļinu. Pēc tam, gadu vēlāk, viņa to cilvēku sameklēja, atvainojās un gribēja pieņemt atpakaļ darbā, bet viņš vairs negribēja.

Saprotams, ka par visām savas ģimenes būšanām autors jau nu uzrakstījis nav, bet „Grāmata” man patika. Tā ir cilvēcīga, aizkustinoša, savdabīga, lakoniska, ar vizuāli izteiksmīgu tekstu un salikta kopā negaidīti interesantā veidā. Noteikti iesaku visiem, kam laika trūkuma dēļ nesanāk lasīt biezas ģimenes sāgas vairāku paaudžu garumā. Šeit to visu var dabūt īpatnējā un eleganti koncentrētā formā.

Ābrahams Vergēze „Liktens deja”

Ābrahams Vergēze „Liktens deja”, no angļu valodas tulkojis Armīns Voitkāns, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Abraham Verghese, Cutting for Stone, 2009)

Pamanot bibliotēkas jaunumu plauktā pamatīgu ķieģeli ar banāli lubenisku nosaukumu „Liktens deja” un izlasot tā aprakstu, kurā tiek solīta neapvaldāma kaisle, kā arī neaizmirstama mīlestība un nodevība piedevām, to uzreiz noliku malā, jo pārāk jau izskatījās pēc kārtējā, vienveidīgi sentimentālā ūdensgabala. Tomēr nesen čiveklī grāmatu blogeri laipni pačivināja, ka „Liktens deja” patiesībā nemaz nav tik draņķīga, kā mums tiek solīts tās reklāmā, tāpēc arī riskēju to izlasīt.

Romāna autors Ābrahams Vergēze ir Āfrikā dzimis indiešu izcelsmes amerikāņu rakstnieks un pie reizes arī medicīnas profesors. „Liktens deja” ir viņa pirmais romāns, kurš uzreiz pēc publicēšanas ir kļuvis par bestselleru. Tā oriģinālais nosaukums „Cutting for Stone” ir ietilpīgs un daudznozīmīgs – satur atsauces uz Hipokrāta zvēresta tekstu, varoņu vārdiem un romāna būtību, kuras neveiklajā latviešu tulkojumā ir pilnībā pazudušas. Romāna darbība pārsvarā norisinās Etiopijā, mazā Misingas misijas slimnīciņā pie Adisabebas pagājušā gadsimta otrajā pusē. Grāmatas centrālie tēli ir dvīņi – Marions, kurš ir stāstītājs, un Šiva. Laimīgā kārtā romānā ir pietiekami daudz aprakstu par Āfriku un medicīnu, lai lasot nezustu interese. Protams, ir arī sākumā pieminētā mīla un nodevība, bet cilvēcisko kaislību attēlojumi nav šī autora stiprā puse atšķirībā no lieliskajiem un detalizētajiem dažādu medicīnisko manipulāciju aprakstiem. Romānā varam izlasīt gan par neiedomājami sarežģītām dzemdībām, smagām vēdera dobuma traumām, operāciju zarnu samešanās gadījumā, aknu transplantāciju no dzīva donora, komplicētu vaginālo fistulu ārstēšanu. Ir arī ļoti rūpīgi aprakstīta vazektomija, ja nu kādam rodas neatliekama vajadzība to veikt. Ne velti autors ir medicīnas profesors. Būs grūti atrast vēl kādu grāmatu ar tik pamatīgu ķirurģijas devu. Attiecībā uz neapvaldīto kaisli, kuras par laimi romānā nav daudz, ir jāpiemin interesanta nianse, ka šajā grāmatā tai vienmēr (!!!) ir kādas ļoti nepatīkamas medicīniskas dabas sekas (inficēšanās ar hepatītu, komplicētas dzemdības, u.c.), turklāt praktiski vienmēr kādam letālas.

Man vislabāk patika grāmatas pirmā daļa, kurā vairāk nekā simts lappusēs tiek izstāstīti dīvainie notikumi dienā, kad pasaulē nāk kopā saaugušie dvīņi Marions un Šiva, kuri tūlīt pat tiek atdalīti, un paspēj gan kļūt par bāreņiem, gan tikt pie audžuvecākiem. Romāna sākums ir tāda vienlaicīgi traģiska un smieklīga dzīvības un nāves mistērija.

Grāmatas otrā un trešā daļa stāsta par dvīņu bērnību un jaunību. Tas ir klasisks pieaugšanas stāsts, bet ir arī gana daudz par Etiopijas vēsturi (tā ir vienīgā Āfrikas valsts, kura netika kolonizēta), paradumiem, mūziku (lasot noteikti der noklausīties Tizitu), ēdieniem un politisko situāciju – visiem tiem pučiem, revolūcijām un mūžīgo nedrošību. Dzīve Āfrikā ir sarežģīta un nestabila, tāpēc Marionam piespiedu kārtā nākas pamest dzimto Etiopiju un emigrēt uz ASV, kur viņš daudz un smagi strādā, lai kļūtu par ķirurgu. Uz grāmatas beigām autoram laikam ir mazliet piegriezies rakstīt un stāsts kļūst pārlieku melodramatisks. Līdz ar to pēdējā daļa man šķita vājāka par pārējām.

Jāpiezīmē, ka pārsvarā grāmatas varoņi ir ļoti pozitīvi un pašaizliedzīgi tēli – Marions, Šiva, Hema, Gošs, Matrona, māsa Marija Džozefa Preisa, vispār praktiski viss misijas slimnīcas personāls. Jūtams, ka autoram ir jaukas un nostalģiskas atmiņas par Etiopijā pavadīto bērnību. Romānā ir daudz gan par ģimenes saitēm, gan arī par ārsta ētiku un iejūtību pret pacientiem. Negatīvie tēli Vergēzem nav izdevušies tik labi un brīžiem viņu motivācija nav īpaši pārliecinoša vai ticama. Piemēram, epizodē ar Dženetas apgraizīšanu – tak aprakstītajos platuma grādos jebkura kaut cik apzinīga afrikāņu māmule savai meitai visu būtu rūpīgi nogriezusi un kārtīgi aizšuvusi jau krietnu laiku pirms pubertātes iestāšanās, nevis pēkšņi ar nesterilu žileti nesusies pakaļ pieaugušai jaunuvei, pēc tam, kad tā jau ir apgrēkojusies.

Man iespaidus no „Liktens dejas” mazliet maitāja nesen izlasītais savulaik Bukeram nominētais Deimona Gelgata romāns „Labais ārsts”, kas arī stāsta par slimnīcu Āfrikā, bet atšķirībā no pirmās ir ļoti ciniska, skarba un tāda izteikti ļauna grāmata, un, protams, atstāja uz mani daudz paliekošāku iespaidu. Galu galā Vergēze jau sen vairs Āfrikā nedzīvo, tāpēc viņam tā varbūt šķiet jaukāka vieta nekā tiem, kas tur vēl mitinās.

Autors savam romānam ir uzrakstījis arī interesantu pēcvārdu ar pateicībām, kur piemin savu varoņu prototipus un dažādus literatūras avotus, no kurienes ir špikojis idejas, guvis iedvesmu vai arī aizņēmies operāciju aprakstus, sakāmvārdus vai dzejoļu citātus. Piedevās ir arī daiļliteratūrai ne visai ierasta bibliogrāfija ar romāna rakstīšanā izmantotajām grāmatām par medicīnu un Etiopijas vēsturi.

Pārlieku lielās noslieces uz melodramatismu dēļ man Ābrahama Vergēzes romāns nepatika tik labi kā Džona Ērvinga vai Džonatana Franzena darbi, bet tas noteikti ir labāks nekā lielākā daļa daiļliteratūras, kura šobrīd ir atrodama grāmatnīcu plauktos. Un „Liktens deju” droši var lasīt visi tie, kuriem interesē medicīna un Āfrika.

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu triloģija”

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu gredzens”, „Šarlote Lēvenšelde”, „Anna Sverda”, no zviedru val. tulk. Elija Kliene, Rīga: Liesma, 1975. (Selma Lagerlöf, Löwensköldska ringen (1925), Charlotte Löwensköld (1925), Anna Svärd (1928))

Ak, šie skandināvi. Selma Lāgerlēva neapšaubāmi ir diža rakstniece un godam pelnījusi saņemto Nobela prēmiju. Bet, lai gan triloģija par Lēvenšeldiem skaitās viens no izcilākajiem viņas darbiem, man ar to gāja grūti.

Grāmatu darbība norisinās laikā apmēram no 1730 līdz 1860 gadam un stāsta par piecām Lēvenšeldu paaudzēm. Lāgerlēva savā darbā izmanto vairākas vecas Vermlandes teikas un nostāstus. Pirmā triloģijas daļa „Lēvenšeldu gredzens” ir patīkams, drūms zviedru horrors par mirušu ģenerāli un viņa gredzenu, kuru tam par nopelniem karā ir piešķīris karalis Kārlis XII. Rotaslieta ir diezgan neglīta, bet vienalga ģenerālis ir vēlējies to savākt sev līdzi kapā kā mīļu piemiņu. Tak no mierīgas dusēšanas kapenēs ģenerālim nekas nesanāk, jo gredzens tiek nozagts. Saprotams, ka tādu noziegumu nevar atstāt nesodītu, un ģenerāļa spokam nākas ilgus gadus smagi piestrādāt, lai dabūtu atpakaļ iemīļoto juvelierizstrādājumu. Visai šai jezgai pa vidu zviedru tiesu sistēmas dīvainību dēļ ar nāvi tiek sodīti trīs pilnīgi nevainīgi cilvēki, tāpēc beigās Lēvnšeldu dzimta tiek nolādēta ar šaušalīga lāstu. Vispār triloģijas pirmā daļa bija jauka, spocīga un senlaicīga, bet diemžēl arī ļoti īsa.

Sāgas otrā un trešā daļa ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts par mācītāju Kārli Arturu Ekenstetu, kurš ir cēlies no Lēvenšeldiem. Kārlis Arturs ir ļoti dievbijīgs, bet tajā pašā laikā pārlieku paštaisns cilvēks, bet kā tēls ne pārāk interesants. Vairāk viņš ir bīdāma figūriņa dažu garlaikotu un kaprīzu dāmu šaha spēlē (māte, Šarlote un Sundleres kundze). Triloģija ir gara – vairāk nekā 500 lappuses un lielāko tās daļu galvenie personāži pavada viens uz otru apvainojoties par kādu nejauši pateiktu teikumu un gadiem ilgi aizvainoti klusējot. Kāds pārprasts skatiens ir gluži labs iemesls, lai tūlīt aizdrāztos prom un mēģinātu sev nozāģēt kāju. Dvēselē cēli ir vienam ar otru nesarunāties un klusu ciest lupatiņā. Dīvainā kārtā vienīgais personāžs, kurš ir spējīgs sakarīgi komunicēt ar citiem ir romāna ļaunais gars – sīkā maita Sundleres kundze. Iespējams, ka tieši šīs īpašības dēļ autore viņu ir padarījusi par negatīvo tēlu, bet lielākajā daļā gadījumu Sundlere bez īpašām pūlēm visus dvēselē smalkos cietējus izdancina pēc sava prāta.

Lai virzītu uz priekšu ne visai pārliecinošo grāmatas sižetu, autorei krūmos sēž vesels bataljons klavieru, kas melnbaltos zobus ļauni klakšķinādamas uzbrūk nabaga varoņiem katrā ceļā līkumā. Tas patiesībā nav slikti, brīžiem tās klavieres piedod stāstam mīlīgi lubenisku šarmu un pastāvīgu apjautu par nolemtību un visa notiekošā pakārtotību Dieva gribai. Tomēr, ja galveno tēlu dīvainā uzvedība, paštaisnums un pilnīgā nespēja normāli sarunāties savā starpā sākumā vēl rada vēlmi viņus ieklapēt ar lāpstu, lai tak beidzot atjēdzas, tad jau otrās grāmatas vidū pilnībā zūd interese par viņu turpmākajiem likteņiem. Puslīdz simpātiska ir tikai Dālarnas meitene Anna Sverda, bet arī tā ir parādīta kā mazliet aprobežota būtne.

Acīmredzot uz triloģijas beigām arī pašai Lāgerlēvai aizvainotie Lēvenšeldi ir piegriezušies, un pēdējās nodaļas ir manāmi jestrākas un sāk atgādināt burlaku romānu. Skaidrs, ka beigās šaušalīgajam Lēvenšeldu lāstam ir jāīstenojas dzīvē un tā arī notiek. Diemžēl te autorei laikam ir pietrūcis rakstura stingrības, tā nu lāsts ķer tālus otrā plāna personāžus, tāpēc nobeigums atstāj nelielu vilšanās sajūtu un ir pat negaidīti optimistisks.

„Lēvenšeldu triloģiju” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Doronikes kā drūmu ģimenes sāgu. Tomēr kopējais iespaids, izņemot pirmo daļu, palika, ka šī nepavisam nav drūma grāmata, drīzāk apnicīga. Atšķirībā no „Budenbrokiem”, kur patiešām visi beigās nomirst, Lēvenšeldu nobeigums ir tāds pārlieku cerīgs. Grāmatu glābj Lāgerlēvas izcilais stāstnieces talants, citādi es laikam ar to nebūtu tikusi galā. Un šķiet, ka skandināviem maķenīt piemērotāks žanrs par ģimenes sāgām ir detektīvromāni. Tajos gan viņus ir grūti pārspēt.