Ginters Grass “Par beidzamību”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Günter Grass, Vonne Endlichkait, 2015)
Ginters Grass ir viens no slavenākajiem vācu rakstniekiem, Nobela prēmijas laureāts, savdabīga un talantīga personība ar neparastu dzīvesstāstu. Latviski ir izdotas veselas divas viņa autobiogrāfiskās grāmatas – “Lobot sīpolu” un “Brīnumkaste”, kā arī viņa romāni – pirmās divas Dancigas triloģijas daļas – “Skārda bungas” un “Kaķis un pele”, un vēl arī “Krabja gaitā”. Es patiešām priecātos, ja kāds spētu izdotu latviski pēdējo Dancigas triloģijas daļu “Suņa gadi”, bet uz to laikam nav nekādu cerību, jo tas noteikti nebūs peļņu nesošs produkts, un tās vietā mēs dabūjām tikai Grasa pēdējo grāmatu “Par beidzamību”.
“Par beidzamību”
Šķiet, ka vecums un miršana nav tās tēmas, par kurām mūsdienu lasītāji labprāt lasītu un rakstnieki rakstītu. Tomēr, pat ja ne visiem no mums izdosies novecot, no miršanas gan neviens neizvairīsies, tāpēc “Par beidzamību” nudien der izlasīt, jo Grass savu tuvošanos nāvei ir aprakstījis talantīgi, ironiski un skumji, protams, bet tā gaiši un apcerīgi. Ir skaidrs, ka dzīvei ir pienākušas beigas un tālāk vairs nekā nebūs. Pilnīgi nekā un nekad.
Šajā grāmatā Grass mazos, poētiskas prozas gabaliņos kavējas atmiņās par bērnību, sievietēm un sīkām dzīves epizodēm, taču brīžiem pievēršas arī globālām aktualitātēm pasaulē. Viņš izteiksmīgi apraksta savu vājumu, pazaudētos zobus un neizbēgamos vecuma pavadoņus purkšķus. Kopā ar sievu Grass izvēlas un pasūta zārkus, kurus pēc tam abi iemēģina, bet beigās novieto pagrabā un tajos uzglabā dāliju gumus. Autors arī rūpīgi piemeklē sev piemērotu kapa vietu un risina citus ar savu apglabāšanu saistītus jautājumus. Vispār ļoti prātīga pieeja, katrā ziņa palicējiem tas mazliet atvieglo dzīvi. Vienīgi interesanti kā beidzās Grasa ideja par lapām zārkā, jo viņš taču nomira aprīlī, kad jauno zaļumu vēl nav, bet vecās jau palikušas tādas ne visai.
Vismaz, kad tas laiks būs klāt, mums jāguļ no galvas līdz kājām uz lapām, ar lapām pārklātiem. Seja gan var palikt neapsegta, varbūt ar rožu lapām uz aizvērtām acīm, ieraža, kas man pazīstama no mūsu laikiem Kalkutā: tur es redzēju jaunus vīriešus, kuri skriešus nesa bambusa lāvu ar tajā guldītu večiņu uz sārta vietu pie Gangas pietekas. Uz acīm viņai bija gaiši zaļas lapas.
Turklāt manai sievai labpatika neatteikties no mirstamkrekla – vēl arī “pašas šūta”.
Autors šo grāmatu pats ir arī ilustrējis. “Par beidzamību” rotā gaisīgi un nedaudz izplūduši zīmējumi – spalvas, sēnes, kritušas lapas, beigti putni, sabrauktas vardes un kaltas zārka naglas.
“Par beidzamību” ir skaistas un patiesi lieliskas atvadas no Gintera Grasa. Skaistas, bet tomēr skumjas. Viņš ir miris un nekā vairāk nebūs.
Nu jau ir izbijis.
Nu jau ir bijis gana.
Nu ir cauri un beigts.
Nu nekust vaira nekas.
Nu vaira ne purkšķa.
Nu vaira nekādu kreņķu
un drīzi būs labāk
un nekā vaira nepaliks
un visur būs beidzamība.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 