Sāga

Brian K. Vaughan (writer), Fiona Staples (artist), Saga Vol. 1-8, 2012-2017

Šobrīd ir pierasts pie šīs vasaras tvanīgās tveices, bet sākumā tā ļoti nomāca vēlmi veikt jebkādas intelektuālas ārpusdarba aktivitātes. Tad atcerējos, ka man taču plauktā stāv kaudzīte nelasītu grafisko romānu, un pavadīju brīnišķīgu nedēļu lēnā garā lasot Sāgu. Katru vakaru pa burtnīciņai, vai kā nu tur pareizi latviešu valodā sauc atsevišķos komiksu sējumus. Te būtu vietā paskaidrojums, kā es tiku pie šī labuma, jo grafiskie romāni nav pati lētākā izklaide. Tātad Sāgu es saņēmu dāvanā no Austras vienā no grāmatu blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās reizēm. Nopirku pirmo daļu, tā bija laba, bet uz pārējām vēl nepaspēju saņemties, kad man tās laipni piedāvāja aizdot izlasīšanai Ints. Paldies, jums abiem!

Atgriežoties pie komiksa, Sāga ir visīstākā kosmiskā ziepju opera, bet sasodīti forša. Tur ir planēta, kuru apdzīvo spārnaini radījumi, un šai planētai ir pavadonis, kuru apdzīvo ragainas būtnes. Abas šīs rases no mūžseniem laikiem nežēlīgi karo savā starpā, un pamazām šajā konfliktā ir ievilkta visa galaktika. Un tad viena spārnotā jaunuve vārdā Alana izlasa satriecoši bezgaumīgu, banālu un sentimentālu lubeni, kādas vairumā driķē vienacains starpgalaktisks rakstnieks Heists. Ar lubenēm patiešām ir jāuzmanās, jo sliktas literatūras lasīšanai nudien var būt neprognozējamas un katastrofālas starpgalaktiskas sekas. Jaukā, spārnainā Alana un ragainais gūsteknis Marko šausmīgi samīlas viens otrā un kopīgi aizlaižas labi tālu prom no visiem karotājiem. Un viņiem piedzimst bērniņš, kuram ir gan spārniņi, gan radziņi. Tas ir līdz šim nebijis briesmīgs pārkāpums un skandāls. Jauno ģimeni metas vajāt abas karojošās puses, viņiem nākas bēguļot pa visu galaktiku, un izskatās, ka tas varētu turpināties vēl ļoti ilgi.

Apdomājot, kas Sāgu padara tik baudāmu, vispirms jāpiemin brīnišķīgie zīmējumi, autoru fantāzija un humors. Cik nu man sanācis redzēt komiksus, tad Sāga ir visskaistākais grafiskais romāns, kuru ir baudījušas manas acis. Zīmējumi ir bezgala daiļi, ļoti krāšņi un izteikti emocionāli. Autoru fantāzija ir fenomenāla. Sāgas pasauli apdzīvo visneiespējamākās būtnes – tur ir superīgais melu kaķītis, Milosas Venēra ar zirnekļa pakaļu, auklīte – rozā spoks, kurai palikusi tikai ķermeņa augšdaļa, no kuras karājas zarnas, zilasiņu roboti ar kaut kādiem arhaiskiem televizoriem galvu vietā, ragaina transdzimtes persona, pleznainu geju pārītis, mīlīgs ronītis dzeltenās bikšelēs un bezgala daudzi citi. Vienīgi man ir mazliet žēl, ka Sāgas autori laikam īsti nezina, ko iesākt ar pašu radītajām brīnumainajām būtnēm un lielākoties tās ātri vien tiek dramatiski, bet nenoliedzami vizuāli skaisti izšķaidītas pa komiksa lappusēm. Turklāt Sāga ir arī apburoši un eleganti neķītra. Kur gan vēl var aplūkot masturbējoša drakona bildi pa visu atvērumu. Autori nemēģina izlikties, ka šis ir kaut kas nopietns, bet ar prieku izbauda kosmiskās ziepju operas iespējas. Atbilstoši žanram, te personāži mēdz gan iekrist komā, gan zaudēt atmiņu. Tur ir pat opera operā, jo vienu brīdi Alana kā aktrise spēle vienā citā kosmiskajā šovā. Savukārt otrā plāna personāži salasās tās pašas Heista bezgaumīgās lubenes un ātri vien samīlas viens otrā visādās interesantās kombinācijās.

Lielākais Sāgas trūkums tomēr ir sižets, kas ir izteikti lineārs. Galvenie varoņi bēg, citi dzenas viņiem pakaļ. Mazliet dažādības visā tajā ienes Marko vecā brūte un frīlanceru būšanas. Tomēr pēdējās burtnīcās sižets sāka jūtami buksēt, bet autori to virza uz priekšu lielākoties ar vajadzīgajā brīdī izpalīdzīgi no krūmiem izstumtu klavieru palīdzību, kas vairs nav tik interesanti. Tāpat arī biežā otrā plāna varoņu maiņa paliek apnicīga. Tāpēc drusciņ baidos, no tā, ka ar laiku Sāga var samaitāties un pārlieku iestiepties.

Tomēr pirmās astoņas Sāgas daļas kopumā man ļoti patika. Dažas, protams, bija labākas un dažas vājākas, bet vidējais vērtējums ir stabils četrinieks piecu zvaigžņu sistēmā.
Sāga ir krāšņa un aizraujoša kosmiskā opera, ar kuru lieliski izklaidēties brīžos, kad negribas nekādu intelektuālo piepūli.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Alans Mūrs, Deivs Gibonss „Watchmen”

Alan Moore, Dave Gibbons, John Higgins „Watchmen”, DC Comics (1986-1987)

Mans vienīgais līdz šim lasītais komikss bija „Pifa piedzīvojumi”, citu manā bērnībā nemaz nebija. Un arī tas pats laikam nemaz nav īsts komikss, bet kaut kāds franču komunistu saražots komiksveidīgais izstrādājums (tur neviens nerunāja burbuļos). Skaidrs, ka godīgs latviešu lasītājs tai zīmētajai aizjūras nešķīstībai nemaz virsū neskatās. Vēl tagad atceros dažus Zentas Ērgles spalvai piederīgus morāli pagrimušu personu slepeni Padomju Latvijā ievestu komiksu sižetu baisos aprakstus grāmatā „Uno un trīs musketieri”. Tomēr Rozes grāmatnīcā pēdējā laikā šīs popkultūras pabiras ir parādījušies krietnā skaitā un patīkami plašā izvēlē. Tā nu lasāmvielas dažādošanas un redzesloka paplašināšanas nolūkos izlēmu, ka vismaz vienu pieaugušiem cilvēkiem domātu komiksu savā mūžā tak varu izlasīt, vai vismaz apskatīties bildītes. Visvairāk no grāmatnīcas piedāvājuma mani uzrunāja par grafisko romānu klasiku atzītais „Watcmen”.

Alana Mūra sarakstītie, Deiva Gibonsa uzzīmētie un Džona Higinsa izkrāsotie „Watchmen” varētu ellīgi labi atbilst padomju propagandas uzskatiem un pārspēt jebkurus Zentas Ērgles visļaunākos murgus. Protams, ja vien PSRS komiksā nebūtu attēlota kā agresīva iekarotājvalsts, kāda tā arī reāli bija. Ņujorka ir briesmīga pilsēta, kurā bīstami staigāt pa ielām un mazus bērnus maniaki izbaro suņiem. Visi komiksā attēlotie supervaroņi ir kaut kādi psihi, kas skraida apkārt jocīgos kostīmos, un apakšveļu valkā virs virsdrēbēm, vai nevalkā vispār neko kā doktors Manhetens. Komiksa darbība risinās 1985. gadā alternatīvajā realitātē, kurā amerikāņi ir uzvarējuši Vjetnamas karā, nav bijis Votergeitas skandāla un Reigana vietā ASV prezidents ir Niksons. Pasaulē valda aukstais karš un sasprindzinājums ir sasniedzis augstāko punktu, PSRS ir iebrukusi Afganistānā un taisās doties arī uz Pakistānu. ASV savukārt ir savs perfektais ierocis doktors Manhetens, kas saspīlējumu tikai palielina. Pasaules gala laikrādis skaita pēdējās minūtes līdz galīgai katastrofai. Šajā realitātē eksistē dīvaini un mazliet nožēlojami supervaroņi, kas ir pavisam parasti cilvēki bez īpašām spējām, tikai nedaudz uztrenējušies un brīvprātīgi dodas patrulēt ielās, lai uzturētu kārtību un apkarotu noziedzību. Skaidrs, ka viņi visi ir jūtami ķerti, un beigās sabiedrībai piegriežas viņu izlēcieni līdz visa tā supervaroņu būšana tiek pasludināta ārpus likuma. Daži no viņiem turpina mierīgu un kārtīgu pilsoņu dzīvi, daži turpina strādāt valdības labā. Tomēr negaidīti viens no viņiem – Komediants – tiek nogalināts un paranoiskais Roršahs uzsāk izmeklēšanu, kurā pamazām atklājas visādas nelāgas lietas. „Watcmen” ir stāsts par tēmu – kurš sargās pašus sargus? Who watches the watchmen? Galu galā pasaules glābšana romāna beigās izvēršas tāda, hmm, diezgan ļauna.

„Watchmen” lasīšana (vai skatīšanās?) bija visai interesanta pieredze. Starp citu, teksta šajā komiksā ir negaidīti daudz, jo, izdevējam nespējot atrast pietiekami daudz reklāmu tukšo lapu aizpildīšanai, to vietā ir Alana Mūra sarakstīti materiāli par galveno personāžu pagātni – fragmenti no grāmatām, izgriezumi no avīzēm un izvilkumi no dokumentiem. Tomēr komiksā galvenais informācijas nesējs ir attēls, bet paskaidrojošajam tekstam ir tikai pakārtota nozīme, un bieži vien domas aizķērās pie bildītēm, vai gribējās atgriezties atpakaļ un tās pārskatīt. „Watchmen” autori ir bijuši perfekcionisti, attēli ir sīki izstrādāti un pilni ar smalkām detaļām, simboliem, atsaucēm un alūzijām. Skaidrs, ka pirmajā reizē lasot (vai skatoties) šo komiksu visu pilnībā nav iespējams uztvert pat, ja brīžiem aizrāvos un ilgi pētīju attēlus. Dīvaini, bet arī zīmētās bildes tomēr atstāj daudz vietas lasītāja iztēlei. Pazīstamākais no „Watchmen” simboliem laikam ir asiņainais smailijs (smaidiņš). „Watchmen” pēc struktūras ir sarežģīts darbs, stāstā visu laiku mijās tagadne ar pagātni un ir brīži, kad vairākas stāsta līnijas iet paralēli vienos un tajos pašos attēlos. Piedevām šajā komiksā ir ietverts vēl viens komikss – drūms šausmu stāsts par pirātiem „Tales of the Black Freighter”, ko lasa viens no personāžiem. Nodaļās par doktoru Manhetenu stāsts paliek pavisam lēns un apcerīgs, bet kopumā komikss ir depresīvs un tajā ir daudz grafiski daiļas vardarbības.

Iespējams, ka daudziem mūsdienu lasītājiem „Watchmen” būs grūti izprotama grāmata jo pasaule šajos gadu desmitos ir mainījusies (lai gan pēdējā laikā šķiet, ka diemžēl ne tik ļoti, kā gribētos). Komiksa tapšanas laikam (aukstā kara beigu periods) ir būtiska nozīme gan stāstā, gan it īpaši tā noskaņā, kas visai biedējoši atsauca atmiņā sajūtu ar kādu tolaik nācās dzīvot (regulāras civilās aizsardzības apmācības pamatskolā, gāzmasku uzlaikošana, patvertne pagalmā atomkara gadījumam, psihi traumējošas japāņu multenes par Hirosimu). Attēlu krāsojuma dīvainie toņi – oranži, violeti, gluži kā no bērnības murgiem par pasaules galu.

„Watchmen” man patika – vairāk gan noskaņas un rūpīgi izstrādāto zīmējumu dēļ. Sižetam šajā gadījumā nav būtiskas nozīmes un es, protams, biju redzējusi filmu, bet tas netraucēja lasīt komiksu. Jo arī filma un komikss mūsu uztveres īpatnību dēļ ir visai atšķirīgas lietas

.„Watchmen” ir klasiska, stilīgi vecmodīga un vizuāli interesanta mantiņa. Diez vai tagad uzreiz ķeršos pie vēl kāda komiksa, tomēr nožēloju, ka grāmatnīcā nožurījos un pie reizes nenopirku arī Nila Geimena „Sandman”, lai kādā brīdī papētītu, kas tas ir par zvēru.

Jāpiezīmē, ka par spīti Mūra iebildumiem, ka viņa komiksi nav ekranizējami, 2009. gadā iznāca Zeka Snaidera veidotā filma „Watchmen”, kas izrādījās daudz labāka, nekā varēja gaidīt. Filma ir vizuāli ļoti interesanta, brutāli asiņaina un neapšaubāmi ir viena no labākajām līdz šim redzētajām komiksu ekranizācijām. „Watchmen” ir iznākusi trīs versijās – 161 minūti garā variantā, ko izrādīja kinoteātros, 186 minūtes garā režisora versija un vēl ir vairāk kā trīs stundas garā „ultimate cut”, kurā ir iekļauta arī baisā multene par pirātiem.