Tag Archives: grāmatas

2016. gada lasīšanas īsais saraksts

Vispār jau nekādus plānoto lasāmgrāmatu sarakstus nesastādu, jo tāpat tos neievērošu. Tomēr viens mazs saraksts gada sākumā ir kļuvis par tradīciju, un tas ir grāmatu blogeru virtuālo dāvanu saraksts, kuru ērtības labad parasti šeit ielieku. Un, jā, šis ir jau ceturtais tāds saraksts. Jauki, ka šī tradīcija ir iedzīvojusies un turpinās jau tik ilgi. Šī gada dāvanas izskatās interesantas.

Saraksts 2016

No Asmo viduslaiku bestiārija garā ieturēts darbs par jūru un zemju iemītniekiem. The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson.

No Lasītājas man šoreiz ir divas bilžu grāmatas – krievu autora Latvijas izdevēju grāmata angļu valodā The End of A Fence by Roman Muradov un Kvinta Būholca Grāmatu valstībā. Otro jau paspēju izlasīt, bildes patiešām bija smukas.

No Ms Marii sentimentālā un labestīgā Irmas Grebzdes Tikai meitene, kuru gan kaut kad sen, sen esmu lasījusi, bet noteikti pārlasīšu, ja man šajā gadā kādu brīdi uznāks sentimentāls un labestīgs noskaņojums. Turklāt grāmatai vajadzētu būt kaut kur tur – manos haotiskajos grāmatu plauktos.

No Andra Džeses Bulingtona The Sad Tale of the Brothers Grossbart. Vāks izskatās dikti simpātisks.

No Kasima Amosa Oza My Michael, kur bija labs (t.i., labi uzrakstīts) galvenais varonis ģeologs ar interesantām detaļām par Izraēlas floru. Tas izklausās intriģējoši un sen nav lasīts nekas par Izraēlu.

Un jauki, ka ir arī tādi armēņu Ziemassvētki, tad no Spīganas bērnu grāmata, pie kuras var gadīties skaļi un ilgi smieties – Timo Parvelas Ella un viņas draugi.

Šī gada sākumā gribu palasīt par Eiropas vēsturi. Ceru, ka arī šogad iznāks labas un interesantas latviešu nedaiļliteratūras grāmatas, kā Meža meitas, Nezināmā Latvija vai tā mazā, jokainā grāmatiņa Sēnes ir visur. Gribētos kaut kad pabeigt Nesbē sēriju par Hariju Holu, bet vai tā vispār kaut kad beigsies? Sāku domāt, ka jāaizsūta Visumam vēsti, lai autors beidzot saņemas un izbeidz Harija ciešanas šajā pasaulē, bet nav garantijas, ka tas darbosies. Re, ka Kinnija Gregs no Grega dienasgrāmatām laikam dzīvos mūžīgi un nekad nenovecos – vai viņš gadījumā patiesībā nav vampīrs? Kā jau katru gadu lasīšu Prečetu (to, kas man no viņa darbiem vēl ir palicis strauji sarūkošajos krājumos). Laiku pa laikam atgriezīšos pie klasikas (varbūt beidzot saņemties uz Karu un mieru oriģinālvalodā, ai, labāk vēl nē). Un līdz septembrim ir jāizdomā, kuru vienīgo dzejas krājumu lasīt šogad (varbūt ir kādi labi ieteikumi).
Droši vien turpināšu izklaidēties ar Prometeja izdotajām piedzīvojumu grāmatām. Turklāt Andris Spīganas raidījumā apsolīja, ka tajās noteikti nebūšot nekādu trijstūru. Jācer, ka solījumu viņš turēs, un nebūs jābaidās iegrābties kaut kādos garlaicīgos, romantiskos puņķos.
No citu izdevniecību šogad solītajām grāmatām gribētu izlasīt Roberto Bolanjo “Mežonīgos detektīvus” un Havjēra Mariasa “Iemīlēšanos”. Un gan jau būs arī citi interesanti tulkojumi.

2015. grāmatu gada pārskats

Atkal ir pagājis kārtējais gads un ir iemesls pārskatīt, kas šajā laikā izlasīts. Pirms ķeros pie garlaicīgās statistikas, gribu piebilst, ka novembrī blogam palika trīs gadi. Tas, protams, ir gaužam neliels vecums salīdzinājumā ar citiem grāmatu blogiem – veterāniem, tāpēc arī nešķita īpašas pieminēšanas vērts. Turklāt, spriežot pēc pieredzējušu grāmatu apskatnieku skopajiem un skarbajiem stāstiem, gaidāmais ceturtais gads varētu būt īpaši smags, jo tad pār blogeriem nākot eksistenciālas krīzes, reflektēšana par paša un bloga esamības jēgu, vai vienkāršs apnikums, slinkums un riebums rakstīt. Un patiešām lielākoties blogeri pēc ceturtā gada ir sākuši rakstīt krietni mazāk (gan jau izrakstījušies un izsmēluši sevi, vai arī dzīve ir mainījusies), bet daži vairāk (tas jau ir interesantāk), tāpēc droši vien nav vērts priekšlaicīgi satraukties, jo tikai pēc tam varēs redzēt, kas īsti būs noticis. Un reflektēt par esamības jēgu ikdienā sanāk vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, no tā vienalga neizbēgsi.

 Statistika

Goodread par 2015. gadu izmeta šādu jauku bildi, tieši precīzi 27 000 lappuses un 85 izlasītas grāmatas. Pavisam normāls lasīšanas gads, kas līdzīgs daudziem citiem. Ir lasīts gan divreiz vairāk, gan divreiz mazāk nekā šogad. No tām 22 grāmatas bija svešvalodās, bet 20 izlasīju e-lasītājā. Vienīgi atšķirībā no citiem gadiem šogad izlasīju vairāk komiksus – 10 Nīla Geimena The Sandman sējumus. Tas gan pateicoties Asmo laipnībai, jo pati nebūtu saņēmusies nopirkt visus šos grafiskos jaukumus, lai gan vienmēr uz tiem noskatos Rozes grāmatnīcā.

Goodreads 2015

Lasītāji

Bloga apmeklējums pamazām palielinās – pat neskatoties uz to, ka neesmu čakla rakstītāja (ak vai, tikai kaut kādi nožēlojami 50 ieraksti pagājušajā gadā, taču acīmredzot ir labas iespējas augt). Radinieki un paziņas arī manu blogu nelasa, jo apraksti esot pārāk sarežģīti, gari un ne īpaši interesanti (un visi tik par grāmatām, heh). Toties laika gaitā ir izveidojies neliels, bet ārkārtīgi jauks un simpātisks pastāvīgo lasītāju pulciņš, kuriem esmu ļoti pateicīga par komentāriem un piebildēm pie aprakstiem. Paldies Ms Marii par atsaucību un vislielāko aktivitāti, Doronikei par vienmēr pārdomātajiem un saturīgajiem komentāriem, Asmo un Kasimam par erudītajiem un noderīgajiem ieteikumiem, Fledim par plašajiem komentāriem un interesantajiem viedokļiem, Baltajam Runcim par blogāres pieskatīšanu un kopā savākšanu! Paldies Andrim, Lasītājai, Santai, Dainim, Spīganai, Austrai, Arnim, Unai, Andai, Valkīrai, Ivetai, Aigai, Elzai, Mēnessmeitēnam, Grāmatu tārpam! Ak, es noteikti nepieminēju visus, bet paldies visiem, kas lasa, komentē un dara zināmu savu attieksmi! Paldies arī klusajiem lasītājiem! Galu galā blogus neviens neraksta tikai sev (tad gluži labi pietiktu ar piezīmju blociņu), bet gan jums, mīļie lasītāji. 🙂

Priecē, ka vēl joprojām viens no vairāk skatītajiem bloga rakstiem ir par e-grāmatu iegādi latviešu valodā un no pagājušā gada grāmatām lasītājus visvairāk ir interesējusi Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Saprotams, ka skatītāko topā vienmēr ir un būs skolās obligāti lasāmie gabali, tāpēc arī “Cilvēka bērns” un “Miskastes bērns” rullē. Šķiet, ka šai kompānijai taisās pievienoties vēl viens nabaga bērns ar sliktu karmu (Tille). Vismazāk bloga lasītājus interesē krievu un patiesībā jau arī cita, piemēram, poļu literatūra, kas nav tulkota latviski. Neesmu veikusi precīzus aprēķinus, bet izskatās, ka blogā līdzīgi kā daudzās citās jomās darbojas Pareto princips.
Par citiem blogiem jāpiemin, ka visvairāk apmeklētāji ir ieradušies no Doronikes, Asmo un Baltā Runča lolojumiem.

Topi

Pagājušajā gadā izlasīto grāmatu skaits nav tik liels, lai veidotu skaistus, pārliecinošus un objektīvi sastādītus topus, bet dažas labākās, savdabīgākās un pārdomas raisošākās tomēr gribētos pieminēt. No daiļliteratūras labākās grāmatas bija Margarētas Atvudas sievišķīgā mistērija “Līgava laupītāja”, Kurcio Malapartes sirreālā “Āda”, Konrāda “Lords Džims”, Jozefa Škvorecka eklektiskais “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, Henrija Millera “Vēža trops”, Džona Ērvinga smieklīgi traģiskā “In One Person”, Solžeņicina skarbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, Alises Manro smalkā un dīvaini ikdienišķā “Dārgā dzīve”, Džordža Orvela “Lai plīvo aspidistra”, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves”, Nikolaja Gogoļa “Deguns”, Vindema “Midvičas dzeguzes”.

Neapšaubāmi pati labākā no pērngad lasītajām populārzinātniskajām grāmatām bija Bila Braisona lieliskā “Īsi stāsti gandrīz par visu”. Pat, ja dzīvē taisāties izlasīt tikai vienu populārzinātnisko grāmatu, tad droši varat ņemt šo. Bet labas bija arī Leonarda Mlodinova “The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives”, kas rosināja domāt ārpus ikdienā ierastajiem rāmjiem un Rebecca Skloot aizraujošais stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves paliek lielo zinātnisko atklājumu ēnā “The Immortal Life of Henrietta Lacks”.

Labākais detektīvromāns bija Reimonda Čendlera atmosfēriskā un melanholiskā grāmata “Ilgās atvadas”.

No fantāzijas grāmatām mana pagājušā gada favorīte bija Leva Grosmana “Burvji”. Taču arī Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” bija traki aizraujoša un Marka Lorensa “Muļķu princis” smieklīgs un piedzīvojumiem pārpilns stāsts. Arī Zelaznijs, protams, bija labs, bet to ciklu es vēl nepabeidzu.

Smieklīgākā grāmata bija Frēdrika Bakmana stāsts par nīgro burkšķi “Vīrs vārdā Ūve”.

No Young Adult žanra, kuru gan jāatzīstas lasu maz, labākā bija Terija Prečeta raganu grāmata “I Shell Wear Midnight”.

Jaukākā bērnu grāmata bija nepārspējamās Astrīdas Lindgrēnes sirsnīgā un smieklīgā “Emīls un Īda no Lennebergas”.

Labākais grafiskais romāns Nīla Geimena “The Sandman” 9. daļa “The Kindly Ones”.

No latviešu autoru grāmatām gribu pieminēt dažus labus un nopietnus nedaiļliteratūras izdevumus – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”, Sanitas Reinsones “Meža meitas”, Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”, Valda Segliņa “Megalīti. Pasaule. Latvija”, Normunda Priedīša “Latvijas augi”.

Vienīgā lasītā dzejas krājuma balva, protams, pienākas Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdumam”.

Nobeigumā šogad jāpiešķir arī botāniskās glupības balva, kuru ir godīgi nopelnījusi Diānas Gabaldones “Svešzemniece” par mušmirēm no augļu smaguma nolīgušajos Skotijas aprikozu dārzos pavasarī un neloģiskākā bērnu grāmata ir stāsts par Kazlēnu. Un, jā, nevajag aizmirst arī balvu par sliktāko seksa ainu aprakstu, kura aiziet Džonatana Litela “Labvēlīgajām” par galvenā varoņa visumā garlaicīgajām izklaidēm ar mēbelēm un priedi.

Mīļie bloga lasītāji un apmeklētāji, tas arī viss. Lai jums ir labs un izdevies nākamais gads un pietiekami daudz laika izlasīt pa kādai labai grāmatai!

Lasītājs lasītājam – turpinājums

Neko darīt, bet lasītāju atnesto grāmatu plaukti bibliotēkās ir mana vājība. Nekādi nespēju tiem vienaldzīgi aiziet garām. Iespējams, ka pie vainas ir beidzot atnākusī vasara, bet pēdējā laikā visās bibliotēkās, kurās ieeju, tie ir pamatīgi piekrauti. Bildē redzamajā skapītī parasti bija labi ja kādas desmit grāmatas, bet pēkšņi arī tas ir pilns līdz augšai un vēl vairāk. Grāmatu plauktam ir pievienota jauka norāde, ka tas patiešām ir grāmatu plaukts, un olimpiskajā garā ieturēta pamudinoša devīze – „Atnes! Mainies! Paņem!”. Neskatoties uz aicinošo saukli, šoreiz neko nepaņēmu, jo plaukta saturs bija tāds makulatūrīgs.

Lasitajiem 1Vispirms jau te bija daudz pagājušā gadsimta latviešu literatūras, kura lēni un stabili grimst aizmirstībā – mūsu socreālisma pīlāri Andrejs Upīts, Arvīds Grigulis un Anna Sakse, kā arī diezgan grafomāniskais Žanis Grīva. Viļa Lāča kopotie raksti vispār ir neatņemama šo plaukt sastāvdaļa un daži sējumi no tiem te ir atrodami gandrīz vienmēr – gluži kā kādreiz katras inteliģentas latviešu ģimenes pulētajās sekcijās.

Lasitajiem 2Šajā plauktā bija jūtams kādas gādīgas rokas pieskāriens, kas bija grāmatas nedaudz sakārtojusi pēc tēmām autoriem un sērijām. Interesanti, ka šeit ļoti daudzi izdevumi bija atrodami vairākos eksemplāros. Piemēram, Džojas Ādamsones lieliskās grāmatas par lauvām „Dzimusi brīvībai” bija veselas četras un visas labā stāvoklī, nevis kā mans drausmīgi nolasītais eksemplārs. Gandrīz vai visas „Apvāršņa” sērijas grāmatas bija te bija nokļuvušas pa pāriem, un arī klasiskais otrā pasaules kara piedzīvojumu romāns „Navaronas lielgabali” bija atrodams pat trīs eksemplāros. Tak skaidrs, ka dažas grāmatas ir bijušas izdotas lielākās tirāžās un tāpēc arī tiek izmestas ārā biežāk nekā citas.

Lasitajam 3

Vēl viena šī plaukta īpatnība bija stūrītis ar grāmatām lietuviešu valodā, kāds ne visās bibliotēkās ir novērojams, bet gan jau kāds lasa arī tādas. Bet klasika tiek mesta ārā vienmēr – arī Balzaks, Dostojevskis, Dikenss, Romēns Rolāns un Tomass Manns ir bieži manāmi atnesto grāmatu plauktos.

Lasitajs 4

Nobeigumā jāatzīstas, ka bija neliels kārdinājums izvilkt pašu apakšējo grāmatu no kaudzes blakus plauktam, un tad paskatīties, kas notiks.

Lasītājs lasītājam

Šodien maķenīt melanholiskā noskaņojumā ciema bibliotēkā meditēju pie grāmatu plaukta ar nosaukumu „Lasītājs dāvina lasītājam”. Skapis atkal bija pārkrauts un apkrauts divās rindās un trīs stāvos. Un klāt bija pievienotas vēl trīs brangas kastes ar literārajiem labumiem. Skaidrs, ka ar atturīgu meditēšanu nekas nebeidzās, ķeksēju ārā no plaukta vienu pērli pēc otras – jaunavīgi svaigu Faulzu, mazliet apgrauztu Selimoviču un pavisam apdriskātu Bredberiju, kuru tālajā 1966. gadā, kad visi vēl rakstīja lodīšu pildspalvu neizkropļotos rokrakstos kāds nezināms Valents ir uzdāvinājis kādai tikpat nezināmai Zinai. Un klusi sūkstījos par sava grāmatu plaukta ierobežojumiem telpā un laikā.

Gramatas 1

Saprotams, ka vismaz divas trešdaļas no laipnajām lasītāju dāvanām varētu mierīgi nodot makulatūrā un par to nesērotu pat fanātiskākie literatūras mīļotāji (jā, jā, lielāko daļu no pagājušā gadsimta latviešu literatūras ar Vili Lāci un Zeiboltu Jēkabu priekšgalā). Bet tur bija arī Ezera, Belševica, Bels, Skujiņš un lērums latviešu autoru dzejas, par kuras kvalitātēm neuzņemos spriest. No tulkotās literatūras te mierīgi varēja izveidot nelielu un izmeklētu bibliotēku ar Dostojevski, Dikensu, Mannu, Bulgakovu un citiem klasiķiem. Daudz grāmatu bija arī no kādreiz iemīļotajām sērijām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”, „Fantastikas pasaulē” un „Apvārsnis”. Arī krievu valodā piedāvājums bija labs – Zamjatins, Harisons, kā arī citi fantastikas klasiķi.

WP_20150806_001

Laiki ir neiedomājami mainījušies. Bērnībā, lai tiktu pie labām un pieprasītām grāmatām, bija nepieciešams vai nu blats grāmatnīcā, vai arī jāmēģina noķert grāmatu piegāde un jāizstāv pamatīga rinda. Dažreiz pat stundu un ilgāk. Lai gan grāmatas izdeva tagad neaptverami milzīgos metienos – parasti trīsdesmit līdz septiņdesmit, bet gadījās, ka pat simts tūkstošos eksemplāru (un tas tikai latviešu valodā) dažas no tām bija pamatīgs deficīts. Iespējams, ka pie vainas ir perversā padomju laika plānveida ekonomika. Piemēram, grāmatas krievu valodā bija populārs spekulāciju objekts. Nopērkot to pa vienu rubli, pēc tam grāmatu varēja viegli pārdot par pieciem (pēc nostāstiem daži no tiem, kas tika pie sadales, varēja gluži labi papildināt savus pieticīgos ienākumus). Toties tagad visus šos labumus var dabūt par velti, bez rindas un bez jebkādas piepūles. Vienkārši paņem un stiep mājās (ja vien ir kur likt, bet nav jau tak, nav).

Skatoties uz šo celulozes krāvumu, es esmu diezgan skeptiska attiecībā uz papīra grāmatu nākotni. Lai gan sociālajos tīklos un aptaujās visi parasti apgalvo, ka e-grāmatas nekad nespēšot aizstāt papīru, tad realitātē tās diemžēl ir te – saviem īpašniekiem vairs nevajadzīgas kā no mājas izmesti kaķēntiņi. Šai kaudzei vēl ir paveicos, jo dažus sējumus kāds aptracis lasītājs varbūt paņems (vismaz uz laiku). Vai varbūt kāda ēstuve vai viesu nams savāks interjera izdaiļošanai, lai radītu mājīgāku un intelektuālāku noskaņu gremošanas procesu veicināšanai. Pārējais aizceļos uz makulatūru vai kurtuvi. Pati jau arī šo plauktu papildinu, neko darīt. E-grāmatas tomēr ir daudz vieglāk uzglabāt, un nav nekādu skumju kādu no tām ar vieglu pirksta kustību izdzēšot no lasītāja.

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”, no igauņu val. tulkojusi un sastādījusi Maima Grīnberga, Rīga: „Mansards”, 2015., (Jaan Undusk, teksti, 1982-2014)

Kad grāmatnīcā nejauši uzšķīru Unduska „Gaidot vārdus” tieši lapā ar stāstu par Edgara Po „Kraukli”, sapratu, ka noteikti gribu šo grāmatu izlasīt. Dīvaini, bet man ļoti patika pirmais stāsts „Mīlestība pret grāmatu”, kā arī autora īpaši šim izdevumam rakstītais pēcvārds „Par pārliecībām”. Viss pārējais nebija slikti (grāmatā ir vēl trīs Unduska stāsti un kaut kādi trīs neatkarīgi fragmenti no romāna), bet ne gluži tas, ko gaidīju pēc brīnišķīgā sākuma par cilvēku un grāmatu savstarpējās mīlestības tumšajām pusēm. Jāns Undusks ir igauņu literatūrzinātnieks, prozaiķis, esejists un dramaturgs, bet daiļliteratūru viņš raksta maz (uz grāmatas vāka ir pieminēts viens romāns un 15 īsprozas teksti). Pieļauju, ka viņa esejas man varētu patikt labāk par viņa prozu. Undusks raksta ļoti koncentrēti, intelektuāli un fizioloģiski taustāmi, kas kopā rada droši vien apzināti veidotu, bet lasot traucējošu, neīstuma sajūtu.

Gaidot vārdus

Nē, nē, tā nav īpašnieka dziņa, kas bibliofilam liek sevi ieskaut ar grāmatām. Mīlestībā nav nedz īpašnieka, nedz īpašuma. Mīlestība ir vienlīdzīgu biedru absolūtas uzticēšanās sakars. Grāmatām nav jābūt īpašumā, ar grāmatām jādzīvo kopā, to zina katrs īsts mīlētājs. Ar mīlēto grāmatu jādzīvo iespējami cieši kopā, fiziskā paļāvībā, viņa taču pati to vēlas. Tāpēc bibliofils sevi ieskauj ar grāmatām. Viņš nāk pretī mīļotās grāmatas vēlmēm. Katra grāmata ilgojas pēc vides, kur viņu mīl. Ja ar grāmatām dzīvo kopā, tās nemaz vienmēr nav jāizlasa. Tās nemaz vienmēr nav jāizlasa līdz galam. Dažs daudzlasītājs par grāmatām zina mazāk nekā tolerants mīlētājs.

„Mīlestība pret grāmatu” ir ārkārtīgi jauks, pašironisks un nedaudz perverss stāsts (precīzāk laikam tādus tagad sauc pat īsprozas tekstiem). Autors ir perfekti uztvēris grāmatu mīlestības būtību un beidzot kāds ir glīti un saprotami izstāstījis, ka grāmtu mīlestība nav tikai kaut kas cēls, garīgs un ar smalkajām matērijām saistīts, bet tā var būt gluži taustāma, jutekliska un pat noziedzīga. Stāstā ir izklāstīts arī atgadījums ar nejaušu pārnakšņošanu Tartu universitātes bibliotēkā un mazliet izvirtīga epizode, kurā piedalās kāda sieviete, saldējums un Eduarda Vildes Kalnciema piena vedēja 1974. gada izdevums. Par noziedzīgajām izdarībām ar „Kraukli” pat nav ko piebilst. Arī manā rakstāmgaldā bērnībā dzīvoja pāris no bibliotēkas grāmatas nočieptas izbirušas lapas un mums kopā bija šausmīgi labi jau no apziņas vien, ka tās tur bija.

Daudzi cilvēki ar komunicējošās lasīšanas pamatiem iepazīstas tikai tad, kad spiesti lasīt kaut ko tādu, kas viņiem ne īpaši patīk vai ir pārāk grūts. Tikai tad viņi – negribīgi – saskata grāmatā problēmu un prāto, kā ar to tikt galā, šķirsta uz priekšu un atpakaļ, ar pūlēm vairākkārt pārlasa zināmas rindkopas, no jauna pārskata jau izlasīto, izlases veidā iemet acis turpmākā tekstā, domā par ilustrācijām un vāka noformējumu un tā tālāk. Grāmata kā problēma ir grāmatas kā personības sākums. Komunicējošās lasīšanas augstais stils nozīmē to, ka grāmata kā problēma jau tiek uzskatīta par izbaudāmu pašsaprotamību. Kā jau divu vienlīdzīgu personību komunikācijā, abas puses izturas ar aristokrātisku eleganci. Grāmata kā personība dod brīvas tuvošanās iespēju. Lasītājs vairs nav paverdzinoši piesaistīts lineārajai lasīšanai. Pārmaiņus var lasīt rindkopas šur un tur, var sākt no beigu nodaļām un lēcieniem virzīties uz sākumu, var lasīt tikai ar intuitīvu precizitāti izraudzītus fragmentus, lēnām sagremot paris varenu teikumu – un tomēr pazīt grāmatu labāk nekā tie, kuri pašaizliedzīgā aklumā to izlasa no vāka līdz vākam.

Ar Undusku, protams, varētu padiskutēt arī par lasīšanu. Cilvēki ir dažādi un katram no mums grāmatu mīlestības izpausmes var būt dziļi individuālas un dažreiz pat ļoti savādas. Komunikatīvā lasīšana man vairāk asociējas ar to, kā apejamies ar mīļām un labi iepazītām grāmatām, kuras, ik pa laikam pat fragmentāri palasot šur un tur, mēdz atklāties pavisam citā gaismā, gluži kā pavisam cita grāmata. Bet nu skaidrs, ka ar vienkāršiem bestselleriem nekāda nopietnā komunikācija nesanāk. Tiesa gan, daudzi nemaz netiek līdz funkcionālajai lasīšanai, ar kuru aizraujas daudzlasītāji, un droši vien grāmatas nelasa vispār.

Tādu īsti aristokrātisku divu personību komunikāciju man ar Unduska grāmatu izveidot neizdevās, bet pieļauju, ka mums abām bija dots pārāk maz laika. Tūlīt jau būs klāt grāmatas nodošanas termiņš bibliotēkā un viss būs galā, mēs šķiramies (bet varbūt citiem lasītājiem veiksies labāk, der pamēģināt). Tomēr ir dažas grāmatas, ar kurām man ir bijušas ļoti, ļoti ilgas un sarežģītas attiecības, vairākkārtēji mēģinājumi lasīt dažādos virzienos un negaidītas atklāsmes brīdī, kad tās pēkšņi ir ļāvušās lasīšanai. Tāda dīvaina un nedaudz tumša jau tā cilvēku un grāmatu mīlestība ir.

Te var paklausīties, ko par grāmatu stāsta tās tulkotāja Maima Grīnberga (Undusks esot viņas mīļākais igauņu rakstnieks).

Grāmatnīcas stāstiņi. Plauktu ergonomika

Spriežot pēc pārdodamo preču klāsta, grāmatnīcām vajadzētu būt uz lasītpratējiem orientētām tirdzniecības vietām. Tomēr man regulāri gādās aplauzties, kad tajās mēģinu pašas spēkiem sameklēt iekāroto grāmatu vadoties pēc uz plauktiem izvietotajiem uzrakstiem. Tā, kad vietējā grāmatbodītē gribēju nopirkt Viļa Kasima nesen iznākušo romānu „Lielā pasaule”, tas nu nekādi nebija atrodams plauktos „Oriģinālliteratūra”, bet gan cēli gozējās pie tulkotajām grāmatām. Acīmredzot, ja jau autors dzīvo Barselonā, tad noteikti latviski vairs neraksta un tagad ir jātulko. Ja „Lielajai pasaulei” vēl var izdomāt pamatojumu izvietojumam tad tā arī neizpratu, ko pie tulkojumiem darīja Tabūnas mazo, mīlīgo stāstu krājumiņš „Pirmā reize”. Iespējams, ka uzrakstiem uz plauktiem ir galvenokārt dekoratīva nevis informatīva funkcija (kā sen zināms, tad uz šķūnīša arī ir rakstīts „huj”, bet iekšā diemžēl tikai malka) un grāmatas pārdošanai tiek izkārtotas pēc kaut kādiem pircējiem neizprotamiem, mīklainiem plauktu ergonomikas principiem. Vai arī tās pēc labākās sirdsapziņas plauktos sakrauj apkopēja.

Šad un tad ir nācies interesējošās grāmatas atrast pavisam negaidītās vietās. Izdevumi par kino laikam ir īpašs gadījums. Tie iznāk tik reti, ka grāmatnīcās neviens īsti nezina, kur tos novietot. Tā „Kino.100 būtiskas idejas” atradu iebāztu stūrītī aiz kaķkopības rokasgrāmatām (skaidrs, ka kaķu mīļu pie mums ir vairāk nekā kino mīļu), bet Ditas Rietumas „Film Noir” bija ievietota sadaļā „Reliģija” (tomēr iespējams, ka mīla uz vecām, melnbaltām filmām ir kaislai ticībai radniecīga parādība). Turpat pie reliģiska satura izdevumiem bija atrodama arī jaukā un fantastiskā Salmana Rušdi pasaka „Lūka un Dzīvības Uguns”. Protams, dievu šajā bērnu grāmatā ir ļoti daudz, bet vai tāpēc to nedrīkst novietot pie bērnu un jauniešu literatūras. Un drīz vien kāds sašutis tētuks rakstīs piktu vēstuli sociālajos tīklos, jo savam mucā audzētajam lolojumam nejauši būs nopircis pie bērnu grāmatām novietoto, tomēr mazliet nopietnākam vecumam paredzēto „Muļķu princi”.

Protams, grāmatnīcā par interesējošo izdevumu vienmēr var apvaicāties pārdevējiem (ar cerību, ka tevi nepārpratīs – Vai jums ir „Pirmā reize” – Nē, divi simti četrdesmit septītā.). Taču man vislabāk patīk pa grāmatu veikaliem pastaigāt savā nodabā un netraucēti, parakāties pa plauktiem, papētīt, kas jauns. Vēl interesantākas sarunas veidojas, ja kādas retāk apmeklētas grāmatnīcas pārdevējas sāk man ieteikt, ko lasīt. Bet tas jau ir cits stāsts. 🙂