Tag Archives: grāmatniecība

2017. gada grāmatu pārskats jeb iemetiet man ar kādu izcilu romānu

Jā, gada beigas ir klāt, un pienācis laiks tradicionālajam grāmatu pārskatam. Ar lasīšanu šogad veicās labi. Kopā, īpaši neiespringstot, izlasīju 70 grāmatas, kas ir normāls lasīšanas apjoms. Daļu no tām var redzēt bildē. Kāpēc ne visas? Nu tāpēc, ka man vēl joprojām žēl savu laiku ieguldīt gudrīdos.

2017 gadā lasītais

Mēģinot izvēlēties labākās šī gada grāmatas, nonācu pie negaidīti nomācoša secinājuma – šogad izdevniecības latviešu valodā nav izdevušas nevienu patiešām izcilu grāmatu. Nudien nevienu. Ir dažas tīri labi lasāmas kā Kalvino “Neredzamās pilsētas”, Vodolazkina “Aviators”, Kutzē “Jēzus bērnība”, Grasa pirmsnāves murmulējumi, bet arī tās nav šo autoru labākie darbi. Klusi ceru, ka es vienkārši neesmu pamanījusi kādu patiešām izcilu romānu, kas šogad ir izdots lielā slepenībā un netiek reklamēts tikai tāpēc, ka ļoti labs. Klau, bloga lasītāji, ja jūs tādu esat manījuši, tad iemetiet man ar to. Apsolos sameklēt, izlasīt un aprakstīt blogā.

Arī par šogad iznākušajām latviešu autoru grāmatām nav dzirdētas sajūsminātas atsauksmes no cilvēkiem, kuru viedokli ir vērts ņemt vēra, bet tās grāmatas, kuras izlasīju, bija samērā viduvējas. Iespējams, ka FB manītā doma, ka Latvijas Literatūras gada balvu vajadzētu piešķirt retāk, teiksim, reizi 3 gados nav slikta. Labu rakstnieku mums nemaz tik daudz nav un būtu muļķīgi gribēt, lai viņi katru gadu uzraksta pa kādam lieliskam romānam. Tā tas tomēr nenotiek, un tas ir saprotams, bet vēl joprojām nesaprotu, kāpēc vairs netulko izcilas grāmatas. Nudien nezinu, vai tā ir tendence, vai arī 2017. ir gadījies tāds neveiksmīgāks gads latviešu grāmatniecībā.

Laba populārzinātniskā lasāmviela man ir sena sāpe, bet šogad atradās vismaz viens labs izdevums – Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālajām ietekmēm mūsu dzīvē (nosaukuma latviskojums ir tik nejēdzīgs, ka man to nemaz negribas te pieminēt).

Vienīgi dažu žanru literatūra šogad vēl turas pieņemamā līmenī, un mēs tikām pie “Burvju karaļa”, “Ogļu kalna bibliotēkas”, “Vārnu sešinieka”, “Sašķeltās jūras” triloģijas noslēguma un “Saules kodola”, bet droši vien arī tikai pateicoties pāris entuziastiem.

Nav jau arī tā, ka nav ko lasīt. Neesmu vēl paspējusi izlasīt daudzas agrāk izdotas izcilas grāmatas. Un, svešvalodās ir vispār, ui, cik daudz lasāmā – vienā mūžā nemaz neizlasīsi, pat piecos nē. Tāpat arī viduvēju grāmatu latviešu valodā šogad netrūkst. Bet nepārprotiet, man nav nekādu iebildumu pret viduvējām grāmatām. Es pati tādas labprāt palasu brīžos, kad negribas ķerties pie kaut kā jēdzīgāka. Mani nomāc tas, ka šogad nav iznākušas patiesi labas grāmatas. Un mani nomāc tas, ka Latvijas izdevniecībās ir pieņemts viduvējas grāmatas reklamēt kā ļoti izcilas, jo tas degradē lasītāju izpratni par literatūras kvalitāti un pilnībā sagrauj uzticību jebkuram izdevniecības izteiktajam viedoklim. Galu galā viduvējība nav nekas slikts, un lielākā daļa lasītāju sirds dziļumos grib lasīt tieši viduvējības, tāpēc visiem būtu vieglāk, ja viduvējības sauktu par viduvējībām un draņķības par draņķībām.

Laimīgu Jauno gadu, bloga lasītāji! Varbūt tas izdosies labāks, un mūs tur jau gaida brīnišķīgi literārie šedevri.

Latviešu romāni un to nosaukumi

Raimonds Briedis, Anita Rožkalne „Latviešu romānu rādītājs 1873-2013”, Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2014.

Pēdējo 140 gadu laikā sarakstīto latviešu romānu rādītāju bibliotēkā paņēmu pašķirstīt tikai aiz ziņkārības, bet pēc tam patiešām aizrāvos. Grāmata ir praktiska un ļoti noderīga visiem, kas interesēja par latviešu literatūru. Mazliet pietrūkst statistikas, bet te varētu būt apkopoti dati par apmēram diviem ar pusi tūkstošiem romānu. Nav jau nekas daudz. Tātad pēdējos 140 gados latviešu autori ir sacerējuši vidēji 17-18 romānus gadā. Sākumā, protams, mazāk, bet 2013. gadā ir publicēti 58 romāni vai to fragmenti. Tomēr godīgi jāatzīstas, ka lielākā daļa no nosaukumiem man nebija zināmi.

Latviešu romānu rādītājsLatviešu romānu rādītāju veido latviešu romānistu alfabētiskais rādītājs (pamatrādītājs) un divi palīgrādītāji – romānu hronoloģiskais rādītājs un nosaukumu alfabētiskais rādītājs. Varam uzzināt vai un kad romāns ir publicēts periodikā un kad tas ir izdots grāmatā. Sarakstos ir norādes, kuri romāni ir izdoti ārpus Latvijas – pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados PSRS, bet pēc Otrā pasaule kara trimdā. Lai arī cik visaptverošs ir saraksts, tomēr tas nepretendē uz pilnību un grāmatas sastādītāji lūdz viņiem sūtīt ziņas par rādītājā neminētiem romāniem, kurus saskaitīt laikam nemaz nav vieglāk kā zvaigznes pie debesīm (ar neapbruņotu aci vienlaicīgi redzamas apmēram 2400 – kāda nu kuram tā redze ir gadījusies). Jāpiezīmē, ka šajā rādītāja nav iekļauti romāni skolas vecuma bērniem, tāpēc Zentu Ērgli te neatradīsim. Tāpat rādītājā nav ietvertas romānu publikācijas virtuālajā vidē, tāpēc te neatradīsim arī Daini no bloga ar jocīgo nosaukumu.

Vispār jau interesanti, kā tiek noteikts, kas ir romāns un kas nav. Līdz šim uzskatīju, ka Jaunsudrabiņa „Vēja ziedi” ir stāsts, bet te tas pieskaitīts pie kārtīgiem romāniem. Par „Balto grāmatu” arī domāju, ka tie ir tikai tādi tēlojumi, bet nekā. Izrādījās, ka tas ir romāns. Nu, bet gan jau sastādītāji zina, ko dara un atšķir īstus romānus no tādiem, kas par tiem tikai izliekas.

Romānu nosaukumi ir atsevišķas tēmas vērts stāsts. Saprotams, ka nevajag skatīt romānu pēc nosaukuma, bet daži ir patiešām jauki kā „Skaistā cietēja Milda”, kas ir romāns iz Vidzemes senlaikiem. Tam pašam autoram pieder arī „Skaistā Adelīna jeb Mīlestība un briesmas”, kas savukārt ir jaunlaiku oriģinālromāns iz Rīgas sadzīves. Romāna „Vīriešu krietnums un sieviešu untums”, kas turklāt ir sacerējums divās daļās ar dažām tapinātām domām, autoram droši vien ir bijusi pamatīga sāpe par nosaukumā minēto problemātiku. Skaidrs, ka „Zilo rūķu gals” šodien diez vai kādam šķitīs tikpat jauks un izdevies nosaukums kā pirms pusgadsimta.

Eh, romāni, romāniņi (ir mums arī „Romāniņš’), vārdu sakot, to nosaukumi ir gan informatīvi, gan filozofiski, gan poētiski, gan lakoniski. Tomēr dažas tendences nosaukumu izvēlē ir pamanāmas. Piemēram, te ir četras reizes vairāk romānu, kuru nosaukums sākas ar vārdu sieviete nekā ar vārdu vīrietis. Acīmredzot šajā ziņā latviešu literatūrā nekādas līdztiesības nav. Turklāt veselus trīs romānus to autori ir nosaukuši pavisam vienkārši „Sieviete” (tomēr tikai Upīšu Andrejam savējo ir izdevies izdot grāmatā), bet neviens nav uzrakstījis romānu, kuru sauktu vienkārši „Vīrietis”.

Citādi jau latviešu romānu nosaukumi daudz neatšķiras no citur pasaulē sacerētajiem un izmantotajiem. Protams, rullē mīla un mīlestība visdažādākajos locījumos un kombinācijās (diez vai tas kādam ir pārsteigums), bet tikai viena autora romāna nosaukums sākas ar vārdu sekss – „Sekss pavasarī” (lai gan nosaukumā ir potenciāls vismaz tetraloģijai – sekss vasarā, rudenī un ziemā – tomēr kaut kas ir nogājis greizi un romāns vēl nemaz nav izdots). Daudzi romāni sākas ar vārdu cilvēki un cilvēks (dārzā, laivās, maskās, tumsā, vētrā, mežā, naktī, sniegā, zirgā, kas izlīda no Daugavas, kas skrēja pāri ielai, kurš negribēja mirt, u.c.). Bieži lietoti vārdi romānu nosaukumos ir arī dzīve, nāve, zelts, zeme, saule, uguns, vējš, mežs. Populāras ir arī krāsas, īpaši baltā (grāmata, kvēle, māsa, odze, pils, ūdensroze, vara, ziema, bruņinieks, lakatiņš, tēvi) un melnā (atraitne, birža, magone, pils, saulespuķe, zīme, zivs, barons, gobelēns, jātnieks, klauns, obelisks, ozols, avis, ogas). Retāk nosaukumos izmantota sarkanā, zilā un zaļā krāsa. Saprotams, ka romānisti ir individuālisti, tāpēc nosaukumi daudz biežāk sākas ar vārdu es nekā mēs.

Šis ir tikai niecīgs ieskats aizraujošajā latviešu romānu nosaukumu pasaulē. Ja romānu rādītājs būtu pieejams elektroniskā formā, tad varētu nosaukumus paķidāt vairāk Bet grāmata ir ieteicama visiem, kam ir kaut kādas darīšanas ar latviešu literatūru.