Grāmatu izstāde 2016.

Ikgadējā lielā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir pats nozīmīgākais gada notikums grāmatu pārdevējiem un pircējiem. Jau mēnesi iepriekš sociālajos tīklos sākās aizraujoša rosība un kņada. Pilsonis savā blogā ieteica visiem darbā savlaicīgi pieteikties uz avansu, lai varētu nofinansēt izstādes apmeklējumu. Izdevniecības sāka kārdināt un kacināt lasītājus ar gaidāmajiem jaunumiem. Grāmatu blogeri gatavoja sarakstus ar kārotajām grāmatām, kuras noteikti gribētu iegādāties un prātoja par finansēm. Asmo visus nomierināja paziņojot, ka ar 150 EUR tak parasti pietiekot. Tad atklājās, ka grāmatu blogeru iecienītākais vērtības mērs ir vīriešu dzimuma aita, un iesāktā diskusija dabiski un plūstoši pievērsās sīko atgremotāju dzīvnieku cenām un aitu un grāmatu priekšrocību un trūkumu salīdzinošajai analīzei. Savukārt Baltais Runcis ilgi un nesekmīgi rīkotāju mājas lapās meklēja grāmatu izstādes pasākumu programmu (šķiet, ka tur tās nav vēl joprojām). Daži īpaši laimīgie taisījās izstādē pavadīt visas trīs dienas, bet daži ne tik laimīgie skumji šņukstēja, ka šoreiz pasākumu nāksies laist garām. Bija pat tādi cilvēki kā Ivita, kas cēlās četros no rīta un nobrauca 500 kilometrus turp un atpakaļ vienīgi, lai tiktu pie grāmatām.

Tāpēc varbūt neticēsiet, bet līdz šim grāmatu izstādes nebiju apmeklējusi. Kāpēc tā? Nu vienkārši – grāmatu, ko lasīt man pilnībā pietiek arī bez šī lieliskā pasākuma (pietrūkst vienīgi laika lasīšanai). Šoreiz no pieredzējušākiem izstādes apmeklētājiem noskaidrojusi, svarīgākās lietas, ka:
1) tur pieņem tikai skaidru naudu,
2) ar 150 EUR vajadzētu pietikt, jo pērkoties par lielāku summu ir jārēķinās arī ar savu fizisko aizstieptspēju,
3) pie izstāžu halles ieejas esot bankomāts gadījumiem, ja skaidrā nauda pēkšņi izbeidzas,
4) prātīgi cilvēki uz izstādi dodas ar mugursomu,
5) ieejas biļetei ir simboliska cena – 1 EUR,
šorīt devos Ķīpsalas virzienā. Pasākumus nebiju plānojusi apmeklēt, tomēr tieši tobrīd halles vidū notika lasītāju tikšanās ar „Mātes piena” autori Noru Ikstenu. Uz to bija ieradušās apmēram piecdesmit lielākoties padzīvojušas sievietes un neizprotamu iemeslu dēļ arī kādi divi vīrieši (varbūt vienkārši pasēdēt). Pasākums izskatījās man ļoti piemērots, tāpēc piesēdos maliņā un paklausījos. Labāko daļu es noteikti nokavēju, jo bija jau sākušies klausītāju jautājumi. Kāda kundze ilgi un aizgrābti stāstīja, cik ļoti grūti viņai ir bijis uztvert romāna stāstījumu divās personās un kā tas viņu lasot ir kaitinājis (apžēliņ, lasot „Mātes pienu” pietiek ar minimālu iedziļināšanos tekstā, lai viss būtu saprotams). Vēl kāda kundze pārmeta redaktorei tekstā atstātos rusicismus kā „iziet pie vīra”, tā esot īsta haltūra. Redaktore nopūtās un skaidroja, ka tie atstāti, lai atveidotu romānā aprakstītā laika valodu, jo tad tā runāja. Vēl kāda sieviete atgādināja, ka bibliotēkās rindā uz „Mātes piena” lasīšanu esot pieteikušies 200 cilvēki – vai tad autorei nevajadzētu parūpēties, lai visi gribētāji tiktu pie grāmatas? Man jau gribējās piebilst, ka romāns visu laiku ir brīvi nopērkams grāmatnīcās, un vai tad autorei ir pienākums personīgi piegādāt katram gribētājam savu romānu? Bet nu saruna pievērsās bibliotēkām un tā. Beigās izdevēja paziņoja, ka Noras Ikstenas patiesā iecere esot bijusi sarakstīt triloģiju, kuras pēdējā daļa tad arī ir „Mātes piens” (pirmās divas daļas esot „Dzīves svinēšana” un „Jaunavas mācība”) un tagad ir plānots visus trīs romānus izdot vienā grāmatā, kā tas kārtīgai triloģijai pienākas. Vārdu sakot, pasākums bija izdevies. Mani vienīgi mazliet traucēja apkārtējā kņada un troksnis, jo tikšanās vieta nez kāpēc nav norobežota no pārējās halles. Un arī otrādi. Pēc tam uzstājās divi ļoti cienījami kungi, kas lasīja fragmentus no sava jaunā romāna. Tobrīd rāmā garā pārskatīju izdevniecību piedāvājumus, un tas bija tik skaļi un traucējoši, ka man viņu jaunas romāns paspēja pilnībā noriebties to pat vēl neredzot. Izstādes organizētāji varētu vairāk padomāt par šādām niansēm.

Kopumā jau grāmatu izstāde ir tāds palielāks grāmatu veikals ar lielākoties pievilcīgākām cenām. Droši vien te cenšas piedalīties visi, kas grāmatniecībā vēl ir dzīvi. Jāņa Rozes grāmatnīcai piedāvājumā bija vairākas kastes ar grāmatām angļu valodā pa 3 EUR gabalā. Zvaigznei kā jau parasti bija grāmatas uz svara par 3 EUR/kg. Nu, bet interesantākais bija papētīt mazo izdevniecību piedāvājumus, jo to grāmatas ne vienmēr ir atrodamas veikalos.

Patīkamu iespaidu atstāja arī Grāmatu maiņas punkts. Lai gan tā saturs ir ļoti līdzīgs tam, kas ikdienā atrodams bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktos, tomēr varēja atrast vairāk literatūras krievu valodā un arī dažus jaunākus izdevumus. Vismaz no rīta grāmatas bija arī sašķirotas pa valodām un sērijām – cik nu tas ir iespējams pie nepārtrauktas cilvēku plūsmas.

Beigās, protams, par galveno – ko tad iegādājos? Sociālie tīkli šobrīd ir pārslogoti ar laimīgo izstādes apmeklētāju grāmatu kaudžu bildēm. Vispār jau es tā īsti gribēju nopirkt tikai Prometeja izdoto „Zelta dēlu”, ko arī izdarīju. Vēl no Dienas grāmatas paņēmu arī „Sīnāja gobelēnu”, jo šo Vitmora grāmatu tomēr gribējās iegūt savā īpašumā. Ar to varbūt arī būtu pieticis, jo lielo izdevniecību piedāvājums mani atstāja gaužām vienaldzīgu. Ai, bet katram ir savas vājās vietas – es salūzu pie LU Akadēmiskā apgāda. Tā gadās.

Nezinu kāpēc, bet paņemot rokās, man noteikti vajadzēja nopirkt „Augu fizioloģiju”. Vienkārši vajadzēja un viss. Un šajā stendā es labprāt būtu iegādājusies vēl kādas desmit grāmatas. Attaisnojumam varu piebilst, ka cenas bija ārkārtīgi draudzīgas. Tomēr normāliem cilvēkiem ieteiktu labāk pat neskatīties, cik grāmatnīcā maksā tāda monumentāla zinātniskā monogrāfija ar kvalitatīviem krāsainiem attēliem un shēmām. Beigās aprobežojos ar šo kaudzīti.

Protams, esmu laimīga tāpat kā visi citi, kas tur šodien bija. Grāmatu izstādi noteikti ir vērts apmeklēt, kamēr vien eksistēs LU Akadēmiskais apgāds. Tomēr vēl joprojām mazliet skumstu, ka mums vairs nav Atēnas un Izdevniecības AGB ar Vēja suņa sērijām. Viņu vietu neviens nav aizpildījis.

Neliels ieskats Grāmatu maiņas punkta rīta piedāvājumā. Tas gan visu laiku strauji mainījās.

Vai grāmatu lasīšana ir dārgs vaļasprieks?

Pirms esmu sākusi lasīšanai izmantot kādu no elektroniskajām uzpariktēm, mazs kopsavilkums par maniem grāmatu lasīšanas paradumiem pēdējo trīs gadu laikā. Vienkārši, lai pēc tam būtu, ar ko salīdzināt, ja radīsies tāda vēlme un lasīšanas ieradumi patiešām mainīsies. Un pie reizes arī par to – vai grāmatu lasīšana ir dārga izklaide?

Vidēji  izlasu apmēram 100 grāmatas gadā, kas galīgi neatbilst vidējiem statistiskajiem rādītājiem šajā valstī un arī līdzcilvēku priekšstatiem par normālu uzvedību. Piedevām es nesmēķēju, neskatos TV un daudz izmantoju sabiedrisko transportu. Atceros, cik izbrīnīta bija VIASAT izplatītāja, kad telefoniski atzinos, ka man mājās nav televizora – Ko tad jūs darāt vakaros? Varbūt pat lasāt grāmatas? Tas izklausījās bezmaz tā, ka es būtu atzinusies, ka tirgoju narkotikas vai spīdzinu un graizu gabalos mazus kaķīšus. Nu ja, bet tāda ir sabiedrība, kurā jādzīvo, neko nepadarīsi. Par laimi starp grāmatu blogeriem daudzlasītāju netrūkst, un tas ir patiešām mierinoši.

Ja lasi tik daudz grāmatas – tās kaut kur vajag dabūt. Vispār pieņemtais uzskats ir, ka mūsdienās grāmatas ir ļoti dārgas, un tās reti kurš var atļauties nopirkt. Tas nav tik viennozīmīgi apgalvojams, jo citādi es jau sen būtu iekūlusies kaut kādās nelāgās finansiālās problēmās. Grāmatu cenas nav vienkārša tēma, bet patiesībā lielo izdevniecību grāmatas parasti man ir izdevies nopirkt par sakarīgām un adekvātām cenām kaut vai tādēļ, ka tās regulāri rīko dažādas akcijas un izpārdošanas. Galu galā viss maksā tik, cik maksā. Tāpat bieži vien par ļoti saprātīgām cenām ir iespējams nopirkt grāmatas angļu un krievu valodā mīkstajos iesējumos ar plānajiem vāciņiem.  Un vispār grāmata nav desa un tās īstā vērtība pēc nocenošanas nemainās. Laba grāmata nav arī dators vai mobilais telefons, tās vērtība katastrofāli nekrītas gada laikā kā dažādiem cilvēku mīlētiem tehnoloģiskiem štruntiem.

 Sarežģītāk ir ar mazo izdevniecību grāmatām, kā, piemēram, „liels un mazs” izdevumiem, kuri nokļūstot līdz grāmatnīcai jau ir nevis vienkārši dārgi, bet, teiksim, to cena nav atbilstoša to saturam, apjomam un tehniskajam izpildījumam. Tā nu gadā es nopērku apmēram 30 līdz 35 grāmatas. Pēdējo trīs gadu laikā vidēji mēnesī es šim nolūkam iztērēju apmēram 15 latus (vai 21 EUR) un viena grāmata ir izmaksājusi 5-6 latus (7 līdz 8.5 EUR). Gan jau kāds tam iebildīs, bet man tā šķiet ļoti samērīga un manām finansiālajām iespējām atbilstoša summa. Kinobiļetēm es tērēju apmēram tikpat naudas, bet ceļojumiem krietni vairāk. Daudzi cilvēki smēķē un mēnesī izkūpina gaisā krietni lielākas summas, bet sabiedrība to uztver saprotoši. Nav arī dzirdēts, ka kāds nevar atļauties smēķēt tikai tāpēc, ka cigaretes ir dārgas. Toties tikko ir runa par grāmatām, tā parastais arguments nelasīšanai ir augstās grāmatu cenas.  Jāatzīstas, ka dažreiz pērku arī lietotas grāmatas vai pat šo to izroku humpalās (nu kur vēl es varētu tikt pie traktāta par puķuzirnīšu audzēšanu par 0.4 latiem (šo summu pārvērtiet eirocentos paši, ja nu kādam ir tāda vēlme)).

Taisnības labad jāatzīst, ka mēnesī par grāmatām iztērētajos 15 latos nav iekļautas dāvanu kartes, bet nav jau tā, ka mani ar tām kartēm visi nomētātu, bet pa kādai gadās. Cilvēkiem dažreiz šķiet, ka dāvanu karte uz teātri, frizētavu vai saimniecības preču veikalu man būs noderīgāka. Nu, protams, noder jau gan, bet prieka no tādām ir krietni mazāk. Vēl traģiskāk ir tad, ja kāds jauks cilvēks vislabāko nolūku vadīts man izdomā uzdāvināt kādu konkrētu grāmatu (to pašu Denu Braunu, piemēram).  Tādos brīžos es pat nevaru saprast kā reaģēt. Un tagad man ir skaidrs, ka grāmatas man droši var dāvināt tikai citi grāmatu blogeri. Viņiem gan tas izdodas neticami labi.

Lai arī ir grāmatas, kuras man patīk pārlasīt vairākas reizes, tomēr lielākā daļa no tām ir vienreizējas lietošanas izstrādājumi. Bet, par laimi, cilvēce ir izgudrojusi kaut ko tik lielisku kā bibliotēkas. Man tuvu mājām atrodas patiesi jauka bibliotēka, kurā uz Ziemsvētkiem tiek konstruētas un rotātas grāmatu eglītes, lasītāju vēlmes dažreiz tiek nolasītas no acīm, un ļoti saprotoši un iecietīgi izturas pret nelieliem grāmatu nodošanas termiņu kavējumiem. Šo iestādi tad arī cenšos izmantot pēc iespējas lietderīgāk un pagaidām tā ir mans galvenais grāmatu avots. Vidēji gadā izlasu apmēram 60 bibliotēkā paņemtas grāmatas. Vispār jau lasīšanai tās paņemu vairāk, bet vienmēr dažas izrādās kaut kādas pilnīgi nelasāmas drausmās šausmas.  Saprotams, ka bibliotēku grāmatas mums netiek dotas gluži par velti – tās ir sarūpētas par nodokļu maksātāju naudu. Un tomēr, kad grāmatvedībā man izsniedz pārskatu par gada laikā ieturētajiem un nomaksātajiem nodokļiem, es, paskatoties uz šīm nepatīkami lielajām summām, sāku domāt, ka tām bibliotēkām tak vajadzētu  būt aprīkotām krietni labāk.

Lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin tās grāmatas, kuras savācu plauktiņā „Lasītājs lasītājam”. Tāds ir ierīkots pie vietējās bibliotēkas durvīm, un tur visi var aiznest liekās un nevajadzīgās grāmatas. Plauktiņš bieži vien ar grāmatām ir pārgāzts. Lai arī tur, protams, ir daudz ne pārāk vērtīgas lasāmvielas, tomēr regulāri var atrast īstas pērles. Un izskatās, ka pirmais, ko cilvēki met ārā parasti ir klasiskā literatūra un pagājušā gadsimta latviešu autori. Man brīžiem paliek trakoti žēl to izmesto grāmatu (jo, ziniet, apkures sezona ir sākusies un apkārt ir daudz privātmāju) un tad es savācos lielu kaudzi ar brīnišķīgām grāmatām. Tad tās izlasu, bet mājās nav daudz brīvas vietas. Tad kaut ko stiepju atpakaļ nolikt, kur paņēmu vai arī savukārt izmetu kaut ko no savām grāmatām. Un nez kāpēc vēl sajūtos vainīga. Jāpiebilst, ka patiešām izcilas grāmatas tur var dabūt pa velti. Tas zināšanai tiem, kas mūžīgi kviec par augstajām grāmatu cenām. Un, nē, mūsdienu bestselleri neietilpst kategorijā izcilas grāmatas, lai gan izdevniecības un arī lasītāji bieži vien apgalvo pretējo.

Kutelīga tēma ir grāmatas elektroniskā formā, kuras ir novilktas internetā. Tā kā man vēl nav e-lasītājs šo iespēju līdz šim izmantoju maz (3 grāmatas gadā). Pārsvarā tās ir bijušas grāmatas krievu valodā, kuras ir bijis sarežģīti nopirkt legāli, jo, piemēram, dažas no tām nav atkāroti izdotas pēdējo piecdesmit gadu laikā. Ar e-lasītāju iespējams, ka situācija mainīsies, bet domāju, ka tad būs lielāka motivācija pirkt grāmatas elektroniskā formātā. Un internetā ir pietiekami daudz labu grāmatu, kuras ir legāli pieejamas arī bez maksas.

Dažreiz aizņemos grāmatas palasīt arī no paziņām, bet reti (2 grāmatas gadā). Savējās aizdodu biežāk, bet tas ir mazliet cits stāsts.

Šobrīd apmēram desmit grāmatas gadā izlasu svešvalodās. Viens no iemesliem e-lasītāja iegādei ir cerība, ka izdosies šo skaitli palielināt kaut vai tāpēc, ka e-grāmatu piedāvājums latviešu valodā nav pārāk plašs. Bet cerības ne vienmēr piepildās.

Tātad kopsavilkums ir, ka šobrīd nopērku 30% no izlasītajām grāmatām. Vai e-lasītājs kaut ko šajā ziņā būtiski mainīs būs iespējams pateikt pēc gada. Vai diviem.