Rīgas Grāmatu svētki 2022

Parasti regulāri apmeklēju lielās Latvijas grāmatu izstādes Ķīpsalā, tomēr šajā nedēļas nogalē pirmo reizi biju arī mazāka mēroga pasākumā – Rīgas Grāmatu svētkos. Jāpiezīmē, ka varēju tajos pabūt tikai stundu piektdienas pēcpusdienā, bet daži subjektīvi iespaidi abu pasākumu salīdzināšanai radās. Un skaidrs, ka visas nelaimes pasaulē rodas no salīdzināšanas. Pasākumi Ķīpsalā, protams, ir plašāki un telpas laikam tehniski ir piemērotākas izstādes stendu izvietošanai, visu vajadzīgo tehnisko pieslēgumu izveidošanai un pietiek vietas vairākām skatuvēm. Tomēr Ķīpsalas halles savā būtībā ir tādas mazliet bomzīgas. Tur vienmēr paralēli grāmatu pasākumiem tiek ceptas kaut kādas desas, darbinieku attieksme ir rūpīgi saglabāta vēl no deviņdesmitajiem gadiem, un pilns ar visādiem jokainiem reliģisku un tamlīdzīgu dīvainu grāmatu piedāvājumiem. Ķīpsalā parasti paralēli grāmatu izstādei notiek izglītībai veltītais pasākums “Skola” un līdz ar to tur valda paliela un brīžiem tomēr traucējoša kņada, kuru papildina trokšņu fons, ko rada vairāki paralēli pasākumi (vienreiz pat veseli pieci), kas pilnā skaļumā notiek dažādās telpas vietās. Piedevām Ķīpsalā apmeklētājiem jāpērk ieejas biļetes.

Savukārt Rīgas Grāmatu svētkos ieeja apmeklētājiem bija par velti. Pasākums norisinājās mūsu Gaismas pils pirmajā stāvā, un tas vien jau ieejot telpā radīja – droši vien izklausās smieklīgi un naivi –  gaišu un patīkamu svētku noskaņu. Jāatzīstas, ka Nacionālajā bibliotēkā bija sanācis būt tikai vienu reizi, kad tur notika Sējēja konkursa noslēgums, un ikdienā to neapmeklēju. Tomēr pati telpa ir brīnišķīga – plaša, gaiša. Pāri visam majestātiski slejas Tautas grāmatu plaukts. Apkārt ir grāmatu veikaliņi, tematiskas izstādes un kafejnīcas. Iespējams, ka noskaņu ietekmēja arī izstādes apmeklētājiem neredzamo bibliotēkas krājumu klusā klātbūtne, bet bija sajūta, ka šī ir, lai arī neliela, tomēr ļoti piemērota vieta grāmatu svētkiem.

Par pasākuma dalībniekiem – izdevniecībām – to, šķiet, bija pat vairāk nekā Latvijas grāmatu izstādē pavasarī, un kā jau minēju, nemaz netraucēja Ķīpsalā ierasto turku grāmatu, dianētikas adeptu vai astroloģijas stūrīšu trūkums. Ierasto steliņģu vietā gan bija grāmatu letes, un ne visās vietās varēja uzreiz saprast, kas tā par izdevniecību, tomēr tas netraucēja, jo parasti vairāk pētu pašas grāmatas nekā to, kas atrodas aiz tām.  

Arī grāmatu apmaiņas punkts darbojās tieši tā kā parasti. To apzinīgi pieskatīja Rīgas centrālās bibliotēkas darbinieces un ap tā plauktiem visu laiku pulcējās cilvēki. Jārēķinās, ka labākās grāmatas tur, protams, pazūd ātri, un jau no rīta tur esot grozījušies cilvēki ar lieliem maisiem, kas mēdzot aši savākt labākās grāmatas, tomēr man izdevās atrast ķīniešu literatūras klasiku – Lao Še “Rikšas” 1963. gada izdevumu ar glītā rokrakstā ar neticami sarežģītiem ķīniešu hieroglifiem aprakstītu pirmo lapu (salasāms bija tikai viens vārds – Ilga).

Kultūras programmas pasākumi notika 1. stāva ātrijā – principā tas ir turpat blakus izdevniecību stendiem, kur bija iekārtota neliela skatuve un sēdvietas klausītājiem. Atšķirībā no Ķīpsalas te visi pasākumi notika pēc kārtas, nevis vairāki vienlaikus, un to norise tika translēta pa skaļruņiem, un bija pietiekami saprotami dzirdama visā izstādes teritorijā, kamēr staigāju iepērkot grāmatas, satiekot pazīstamus grāmatu cilvēkus un izbaudot atmosfēru. Tā izdevās apvienot patīkamo ar lietderīgo un daļēji noklausīties sarunu ar Zani Daudziņu par grāmatām, rakstīšanu, elpošanu un uzstāšanos. Pēc tam sākās saruna ar rakstnieku Oskaru Vizbuli, kas, teiksim tā, nebija kupli apmeklēta, bet izklausījās interesanta un izjusta (par visu mūsu vientulību un tamlīdzīgi), diemžēl man bija jau jādodas prom, tomēr mazāk pazīstamiem autoriem nudien vajadzētu krietni vairāk reklāmas.

Grāmatu pirkšana man nav galvenais Grāmatu svētku apmeklējuma mērķis, bet dažas saprotams iegādājos, jo šādos pasākumos ir patīkami plašs grāmatu piedāvājums, kāda nekur citur nav. Dažām izdevniecībām bija patiešām labi piedāvājumi par saprātīgām cenām. Piemēram, pasakaini skaistās ilustrētās Harija Potera pirmās grāmatas  te varēja nopirkt par krietni zemāku cenu nekā veikalā. Kā var redzēt attēlā, šoreiz vairāk iepirku latviešu autorus ar domu, ka tos vismaz jānopērk (zinām jau, ka grāmatu pirkšana un lasīšana ir divas ļoti dažādas lietas). Protams, esot bijusi arī persona, kas paziņojusi, ka te jau visi atnesuši to, ko neviens nepērk, bet tā gluži neizskatījās. Nez kāpēc daudzi kaut ko pirka, lai gan bija piektdiena un liela daļa apmeklētāju izskatījās sasnieguši dzīves lapkriti, vai varbūt pat jau sērsnu, tātad visticamāk jau kļuvuši par pensionāriem ar ierobežotu budžetu. Skaisto Harija Potera izdevumu kaudzīte strauji ruka un “Lasīšanas pandēmijai” nopirku pēdējo eksemplāru.

Droši vien jau sapratāt, ka Rīgas Grāmatu svētki Nacionālajā bibliotēkā man patiešām patika. Daudz grāmatu, lieliska noskaņa, patīkama atmosfēra, mazāk bezjēdzīgas kņadas, bezmaksas ieeja apmeklētājiem un nudien nepietrūka desu, dianētikas fanu, astrologu stūrīšu un nīgro darbinieku, kas allaž uzrodas Ķīpsalā. Liels paldies organizatoriem, dalībniekiem un visiem tiem jaukajiem, bet man nezināmajiem cilvēkiem, kas mums grāmatmīļiem tādus bija sarīkojuši. Nudien labprāt grāmatu svētkus bibliotēkā apmeklētu arī nākamajos gados.

Latvijas Grāmatu izstāde 2022

Šogad ļoti ilgi domāju, vai doties uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā, jo Covid 19 pandēmija nepavisam nav beigusies, tāpēc lielākoties izvairos no vietām, kuras apmeklē plašākas ļaužu masas. Arī karš Ukrainā, kur Krievija brutāli slepkavo mierīgos iedzīvotājus, ir viens no iemesliem pārdomāt savu dzīvi un vērtības. Tomēr līdz šim man ir veiksmīga pieredze, ka regulāri vakcinējoties un kārtīgi valkājot kvalitatīvu respiratoru, no saslimšanas var izvairīties arī tad, ja apkārt visi no šīs sērgas krīt viens pēc otra. Bet tikšanās ar domubiedriem, kas mīl grāmatas, neapšaubāmi nāk par labu manai mentālajai veselībai. Tomēr, lai nebūtu pārlieku liela burzma, uz izstādi devos piektdienas pēcpusdienā, nevis brīvdienās.

Lai gan daudzi apmeklētāji tīmeklī ir izteikušies, ka viņiem izstāde šoreiz nav šķitusi kā izdevusies, uzreiz gribu pateikt, ka man tā patika. Ziniet, tur bija grāmatas. Tur bija daudz, daudz grāmatu, kas arī ir galvenais faktors, lai pasākums man patiktu. Jā, izstāde šogad bija samazinātā apmērā un kopā ar izstādi Skola. Jā, tā skolnieciskā kņada un skaļā mūzika brīžiem traucēja. Jā, nebija dažu izdevniecību, bet, izņemot “Mansardu”, nevienas citas trūkumu neizjutu. Un nemaz nebēdājos, ka šogad nav grāmatu uz svara, jo tas tomēr ir kaut kā necienīgi pret literatūru un nekad tādas nav gribējies pirkt. Neskumu arī par grāmatu apmaiņas punkta iztrūkumu, jo to manā dzīvē lieliski kompensē jebkura cita vieta, kur mainīties ar izlasīto (grāmatu klubs, bibliotēkas, u.c.). Netraucēja arī tas, ka kopā ar grāmatām nepārdod desas, nudien nē (saldumi gan bija, bet maz). Netraucēja arī visādu dīvainu scientoloģisku izdevumu vai pašu autoru izdoto grāmatu iztrūkums, kā arī tas, ka nebija nekādu astroloģisko pareģojumu stūrīša. Un galu galā patiesi priecājos, ka šogad Ķīpsalas Grāmatu izstādē nebija agresīvās Krievijas kara literatūras un ideoloģijas propagandas, kas vēl pirms dažiem gadiem aizņēma diezgan lielu izstādes platību. Tagad rakstot pārlasīju komentārus par 2017. gada izstādi un biju mazliet pārsteigta, ka tolaik daudzi neslēpto Krievijas kara propagandu un naidīgos priekšlasījumus nebija pamanījuši vai vienkārši ignorēja kā nenozīmīgus. Tā nu mēs tagad esam tur, kur esam. Man nav ilūziju par Grāmatu izstādes rīkotāju godprātīgumu nākotnē, jo skaidrs, ka naudas dēļ viņi vienmēr būs gatavi pārvērst brīnišķīgu pasākumu par politisku mauku māju, tomēr ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Katrā ziņā labāk apmeklēšu tādas mazas grāmatu izstādes kā šī, nevis tādas lielas, plašas un putiniskas kā toreiz.

Nobeigumā sadaļa par nopirktajām grāmatām. Kā jau parasti pirms izstādes biju pārliecināta, ka neko nepirkšu, bet pēkšņi manī ar skaļu bļāvienu pamodās praktiskā latviete un pieprasīja grāmatu par siltumnīcām, jo pavasaris un kā tad vasarā bez tomātiem, ko? Kādu burku varētu arī iemarinēt un turēt uz lodžijas kā mājsaimniecībā noderīgu lietu. Grāmata par papardēm bija spontāns, bet droši vien ne visai praktisks pirkums, un neliela paparžu kolekcija man dārzā jau ir, un ar prieku to turpināšu paplašināt. Pēdējās divas Hovija Elevatora triloģijas daļas iegādāties ierosināja ziņa, ka pēc tās motīviem top seriāls, kurā Džuljetas lomā būs Rebeka Fērgusone, kas atveidoja lēdiju Džesiku nesenajā filmā Dune. Nu un Velbeks vienkārši jāpalasa viedokļu dažādībai, lai zinātu, ko tad tagad raksta par Eiropas norietu, kas kaut kā ir ievilcies jau vairāku gadsimtu garumā.

Kopumā izstādē nebiju ilgi, bet par grāmatām papriecājos, domubiedrus satiku, epidemioloģisko drošību ievēroju un lasāmvielas pārpilnībā slīgstošo grāmatplauktu papildināju. Nākotne ir nezināma, protams, jādzīvo tālāk ir, bet par grāmatu izstādes turpmāko likteni daudz prātot šobrīd nav nekādas jēgas. Labi atceros, cik forša bija 2020. gada grāmatu izstāde, cik patīkami toreiz bija satikt grāmatniekus – izdevējus, tulkotājus, rakstniekus un citus grāmatu mīļotājus, cik maz toreiz runājām par to tālumā esošo covid-19 slimību un, ja to pieminējām, tad bijām pārliecināti, ka tas jau mūs īpaši daudz neskars (fonā skanēja skaļi, ļauni Visuma valdnieku smiekli). Tieši tāpat šoreiz runājām par Krievijas karu Ukrainā – ar cerību, ka tas mūs tiešā veidā neskars (un droši vien atkal fonā skaļi smējās Visums).

Pandēmijas Pirmais gads

Laikam tomēr jāvelta daži vārdi sen pagājušajam 2020. gadam. Jā, zinu, ka ir marts, bet vai tad mūsu dzīve būtiski atšķiras no janvāra? Bieži ir jāpadomā, kas šodien īsti ir par dienu. Vai mēnesi. Kāda tam nozīme, un 2021. gads man nudien riebjas daudz vairāk nekā tā slavenais priekšgājējs. Bet sākās viss tik jauki un mierīgi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ 2020. gadu sagaidīju rāmi un patīkami. Brīvprātīgi pieteicos iemītnieku prombūtnes laikā uz veselu nedēļu pieskatīt lielu ar malku apkurināmu māju, trīs kaķus un suni, un šīs lieliskās brīvdienas pavadīju, dodoties garās pastaigās pa purvaino apkārtni, kurinot omulīgi sprēgājošās krāsnis un bezrūpīgi notriecot laiku Netflix seriālos. Biju svaigi izlasījusi “Vienpadsmito staciju” un gremdējos apcerīgās pārdomās, vai atrodoties šādā pašizolācijā kādas nāvējošas gripas pandēmijas laikā ar pieliekamajā atrodamajiem krājumiem varētu pietikt līdz jauno kartupeļu ražai, kurus es teorētiski varētu izaudzēt, ja savāktu un izdiedzētu atrasto tupeņu mizas, un uzplēstu ap māju augošo bezgaumīgo mauriņu. Bet šo ideju ātri atmetu, jo man nav īpašu izdzīvošanas iemaņu, turklāt manā rīcībā nebija neviena šaujamieroča. Ziņās kaut ko stāstīja par jaunu, bīstamu vīrusu kaut kur Uhaņā, bet tas taču bija tik tālu. Vecgada vakarā mēs ar suni pa logu aizrautīgi skatījāmies, cik jauks un silti blāzmains šogad ir salūts (no rīta izrādījās, ka kvartālu tālāk ir nodegusi kāda neapdzīvota ēka).

Tā sākās Covid-19 Pandēmijas Pirmais gads.

Turpinājumu jūs visi pieredzējāt paši.
Pirms gada februāra beigās notika Latvijas Grāmatu izstāde 2020 Ķīpsalā. Jā, tagad zinu, ka tas bija pēdējais lielais publiskais pasākums manā līdzšinējā dzīvē. Nu jau šķiet, ka izstāde norisinājās kādā citā realitātē – tās bija brīnišķīgas un sirsnīgas dzīvās tikšanās ar autoriem, izdevējiem, tulkotājiem, grāmatu blogeriem un vienkārši grāmatniekiem, kurām tagadnes neiespējamības dēļ atmiņa ir piešķīrusi īpašu pievilcību un starojumu. Nezinu, kad atkal varēsim piedzīvot ko līdzīgu. Varbūt kādreiz.

Manus grāmatu lasīšanas paradumus pandēmija gan daudz nemainīja. Pagājušajā gadā izlasīju 80 grāmatas, kas ir tāds normāls lasīšanas apjoms. Diezgan daudz lasīju tieši latviešu autoru darbus (kopumā 23 grāmatas). Vismaz līdz brīdim, kad sākās savādas sakritības – kā izlasīju kādu latviešu grāmatu, tā pēc dažām dienām parādījās ziņa, ka tās autors ir nomiris (Briedis, Bankovskis, nudien skumīgi). Sakritība? Var jau būt. Tomēr uz gada beigām ar vietējiem rakstniekiem mazliet piebremzēju (nav jau mums viņu nemaz tik daudz) un lasīšanai izvēlējos jau mirušu autoru darbus vai lūkojos pēc kādiem jaunākiem un veselīgāka paskata rakstītājiem (Kuzmins, Kasims, Kalnozols).
Tā tapa mans ļoti subjektīvais 2020. gadā lasītās jaunākās latviešu literatūras topa piecinieks, kurā neiekļuva visiem zināmais Kalendārs, jo diemžēl nepaspēju pie tā pieķerties decembrī.
1. Svens Kuzmins “Hohma”
2. Vilis Kasims “Lizergīnblūzs”
3. Jana Egle “Dzimšanas diena”
4. Andris Kuprišs “Berlīne”
5. Jānis Joņevs “Tīģeris”

Visbūtiskāk pagājušajā gadā manus lasīšanas paradumus tomēr ietekmēja dalība Grāmatu klubā, kurā katru mēnesi tiek izvēlēta visiem kopīga lasīšanas tēma. Pateicoties klubam, atkal atgriezos pie Latīņamerikas literatūras maģiskā ārprāta, daudz lasīju krievu literatūru, Baltijas valstu autorus, kulta romānus un, pat sev visai negaidīti, pievērsos true crime žanram. Grāmatu kluba sanāksmes gan pēdējā laikā notiek attālināti, bet galvenais jau, ka tās notiek. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, un arī attālinātajam formātam ir savas labās puses.

Vīrusa dēļ nācās mainīt arī grāmatu iegādes paradumus. Kopumā pagājušajā gadā nopirku 35 grāmatas, bet no tām izlasīju 20 (nu jā, tāda tā patiesā pirkšanas un lasīšanas attiecība ir, ceru, ka esat saprotoši). No visiem pirkumiem 17 bija oldskūlīgi papīra izstrādājumi, bet 18 digitāli datu apkopojumi.  Būtiskākās izmaiņas manā uzvedībā ir tās, ka no visām grāmatām 23 nopirku attālināti – dažādos veidos pasūtot internetā – gan no dažādiem portāliem, gan izdevniecībām, gan autoriem, gan vienkāršiem grāmatu pārdevējiem Facebook. Nācās secināt, ka tas ir daudz ērtāk, patīkamāk un pat lētāk nekā iepirkties grāmatnīcās. Bet šī tēma varētu būt pelnījusi atsevišķu ierakstu.

Lai kaut kā saglabātu Visuma līdzsvaru, jo, kā zinām no Pračeta darbiem, lieli grāmatu sakopojumi vienā telpā var ierosināt neparedzamas maģiskas izmaiņas savā tuvumā, pārdevu piecpadsmit no savām grāmatām. Tas šķita labs risinājums, jo rezultātā plauktā uzkrāju tikai divas jaunas drukātas vienības. Tomēr kaut ko es droši vien nebiju izdarījusi pareizi, jo gada beigās Visuma Pavēlnieki man pavisam negaidīti atsūtīja milzīgu daudzumu ar lieliskām grāmatām, kuras aizpildīja pēdējo brīvo telpu plauktos, bet liekajiem eksemplāriem pamazām būs atrastas mājas ar cerību, ka tās tur mīlēs. Tas mazliet atgādina pamestu kaķīšu glābšanu, bet citādi šoreiz nevarēju.

Gada beigas atkal pavadīju ierastajā pašizolācijā, visus svētkus svinēju Zoom un daudz staigāju pa apkārtnes sniegotajiem mežiem. Tad pienāca šī gada 01. janvāris. Diena kā jau diena, bez jebkādām sliktām priekšnojautām. Tikai kafija smaržoja pēc veca kartona, un vakarā sajutos ļoti, ļoti nogurusi. Izmērīju temperatūru, termometra stabiņš rādīja 38.5 grādus.

Un tā sākās Covid-19 Pandēmijas Otrais gads.

Latvijas Grāmatu izstāde 2020

Šogad uz Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā devos ar domu tur ne tik daudz iepirkt grāmatas, jo man to ir jau ir ļoti daudz, bet vienkārši labi pavadīt laiku. Un, neticēsiet, bet plāns izdevās.

Tātad nopirku tikai trīs grāmatas. Vispirms jau Daniela Kēlmana “Tilu”. Izdevniecības stendā man pastāstīja, ka Netflix pēc šīs grāmatas stāsta šogad uzņemšot seriālu. Pat nezinu, ko par to domāt, jo “Tils” nav no tiem romāniem, kas ir ērti ekranizēšanai, bet lai nu viņiem veicas. Trīsdesmitgadu karš ir tik sarežģīts un grūti izprotams Eiropas vēstures periods, ka nudien vienīgais, kas mums vēl pietrūkst, ir Netflix seriāls ar Tilu, Ziemas karali un runājošu ēzeli. Un, cerams, ka viņi atstās arī pūķi. Savukārt Pīrsa Brauna “Sarkano sacelšanos” nemaz nepirku sev. Un pie orhideju smukbilžu grāmatiņas tiku Jāņa Rozes stendā, kura pārdevējas, paskatoties uz mani, jau uzreiz laikam pēc acīm nosaka, ko man vajag. Vispār grāmatas, ko vērts pirkt, šoreiz izstādē bija daudz. Vienkārši tās, kuras patiešām gribu paturēt, lielākoties nopērku uzreiz, kad tās iznāk. Un grāmatas, kuras negribēšu paturēt plauktā, nav interese pirkt arī uz svara un pa lēto, bet ļoti labi saprotu cilvēkus, kuriem grāmatu cena ir svarīga. Tas prieks trako lasītāju acīs, kas no izpārdošanas nesa milzu kaudzes ar grāmatām angļu valodā, vai no kastēm bija izzvejojuši sev noderīgas grāmatas uz svara, vai tikuši pie lieliskiem ieguvumiem no grāmatu maiņas punkta, bija tik aizkustinošs un foršs.

Grāmatu lasītāja izbāzenis vienā no izstādes stendiem

Grāmatu izstāde tomēr ir grāmatu mīļotāju lielākie svētki. Tāpēc bija ļoti patīkami vienuviet satikt tik daudzus aizrautīgākos Latvijas lasītājus. Te bija gan grāmatu blogeri, gan grāmatu klubiņa, uz kuru mēdzu piestaigāt, dalībnieki, gan FB Grāmatnieku grupas meitenes, gan Leona (citātu minēšanas spēle internetā) cīņu biedrenes un pat kādu laiku neredzēti radinieki, kuri arī, ziniet, ir lasītāji. Un, protams, rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, grāmatu izdevēji un tirgotāji. Satikt grāmatu cilvēkus un vienkārši parunāties ir brīnišķīgi, jo pati lasīšana ir ļoti personīgs un intīms process, kas prasa zināmu noslēgšanos sevī un labāk veicas vienatnē (bet var uztrenēties un lasīt gandrīz jebkur), tāpēc ir labi brīžiem paskatīties apkārt, un saprast, ka nepavisam neesi vienīgā trakā lasītāja šajā universā. Nedaudz maģiskuma izstādei šoreiz piešķīra tajā sastopamie daudzie Harija Potera fani plandošos apmetņos un burvju micēs ar platajām malām un smailajiem galiem, jo arī viņiem te bija noorganizēts savs pasākums.

Tagad grāmatu stendos var saņemt arī konsultācijas astroloģijā, mjā.

Izstādes pasākumu programma šogad tomēr lika mazliet vilties, jo nebija, teiksim, gluži manā gaumē. Droši vien esmu nedaudz aprobežota persona, bet mani neinteresē ne Uģi Kuģi, ne naudas enerģija, ne dziedināšanas tradīcijas, ne citas līdzīgas blēņas, kurām derētu kāds atsevišķs tematiskais simpozijs. No literārajiem pasākumiem apmeklēju tikšanos ar somu rakstnieci Katri Lipsoni, kura mīl hokeju un ir sarakstījusi romānu par NHL spēlētājiem. Latviski gan tikko ir izdota cita viņas grāmata “Saldējuma pārdevējs” Maimas Grīnbergas tulkojumā, kuru gribētos tuvākajā laikā izlasīt. Vēl aizgāju uz “Pētergaiļa” rīkoto tikšanos ar igauņu – latviešu dzejnieku Contru un igauņu bērnu rakstnieci Kairi Looku. Contra bija īsts igaunis – atraktīvs, ekspansīvs, kurš lasīja savus parupji humoristiskos dzejoļus, gan latviski, gan igauniski un beigās dziedāja tik aizrautīgi, ka arī publika pavilkās un rāva līdzi viņa dziļi izjustos pantus par žūpošanu un kniebšanos kā dzīves jēgu. Šis pasākums nudien bija izdevies. Tomēr līdzsvaram drīz vien zālē sāka skanēt bēru mūzika, jo uz Lielas skatuves notika Aivara Kļavja grāmatas “Bēres ar priekšapmaksu” atvēršanas svētki, un tad klusiņām devos prom, jo šķita, ka esmu izpildījusi vismaz divu mēnešu socializācijas normu introvertām personām. Skaidrs, ka grāmatas mierīgi var lasīt dziļā vientulībā, arī nekad nesatiekot to autorus un tulkotājus, bet šie literārie pasākumi tomēr lasīšanai dod papildu dimensijas un izjūtas.

Pārējās lietas nebija daudz mainījušās. Diemžēl atrodoties Rakstnieku viesistabā, apkārtējais troksnis bija nomācošs (ja vien neuzstājās Contra, kas pats bija spējīgs piebļaut visu telpu). Īpaši brīžos, kad blakus pasākumos skaļi spēlēja mūziku. Šķiet, ka Ķīpsalas halle nav piemērota vieta grāmatu izstādēm, jo tik daudzi runātāji un mūzika visos stūros vienlaikus ir ļoti nomācoši un nogurdinoši.

Tipisks grāmatu maiņas punkta piedāvājums

Grāmatu maiņas punkts salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija samērā patukšs, bet šo to labu un noderīgu tur atrast varēja. Vispār subjektīvi bija sajūta, ka apmeklētāju ir mazāk nekā iepriekšējos gados, bet to jau redzēsim pēc statistikas.

Kopumā pēc šī gada izstādes ir ļoti laba pēcsajūta. Bija daudz tikšanos, daudz foršu sarunu, daudz jaunu iespaidu, liela daļa dienas ir pavadīta vienā telpā ar lieliskām grāmatām un grāmatu daudzums mājās nav būtiski palielinājies. Paldies grāmatu izstādes organizētājiem un dalībniekiem, kuru darbam pateicoties, mums ir iespējami šie grāmatu svētki!

Grāmatas, kuras gribas paturēt plauktā

Ikgadējo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā nudien neapmeklēju tikai tāpēc, lai iepirktu grāmatas. Tā ir lieliska iespēja satikt dzīvus grāmatu mīļotājus, rakstniekus, tulkotājus un izdevējus un uzzināt par jaunumiem, kā arī ērti tikt vaļā no vairs nevajadzīgajām grāmatām. Tomēr būtu dīvaini tur neko nenopirkt, vēl jo vairāk tāpēc, ka izstādē piedalās arī mazās izdevniecības, un kopējais grāmatu piedāvājums ir ļoti plašs.

Tāpēc šoreiz ielieku ļoti subjektīvu sarakstu ar grāmatām, kuras es noteikti nopirktu paturēšanai plauktā, ja vien tās (ar pāris izņēmumiem) jau nebūtu nopirkusi. Visas šīs grāmatas esmu izlasījusi un, lai neviens pēc tam nepārmestu maldināšanu, brīdinu, ka tās lielākoties stipri atšķiras no latviešu lasītāju iemīļotākajiem bestselleriem. Dažas no tām liek domāt, dažas ir ļoti skaistas, dažas ļoti savdabīgas, dažas liek iziet ārpus komforta zonas. Katrā ziņā ir vērts tām pievērst uzmanību.

 

Daniels Kēlmans “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Te ir spēles ar vēsturi, Trīsdesmitgadu karš, neuzticami stāstītāji, un pēc tās izlasīšanas vēl ilgi gribas rakties pa Eiropas vēstures aprakstiem, lai mēģinātu saprast, kas tajos laikos vispār ir noticis.

Žaume Kabrē “Es atzīstos” ir apbrīnojami skaista un daudzslāņaina grāmata, kurai piemīt maģiskas spējas lasītāju ievilkt citā realitātē.

Italo Kalvino “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” – postmodernistiska spēle ar tekstu, vārdiem un lasītāju. Iespējams, ka autors vienkārši ir gribējis savus lasītājus smalki iznest cauri, bet bija interesanti klīst pa Kalvīno smalki aprēķinātajiem labirintiem.

Heli Lāksonena “Soul. Burkans. Undens” koši, spilgti, sirsnīgi un ļoti emocionāli dzejoļi lībiskajā dialektā. Varbūt brīžiem nedaudz pārāk dīvaina valoda, bet tas nekas, beigās ir pievienota vārdnīca.

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti” ir nolaišanās ellē.

Primo Levi “Atelpa” ir atgriešanās no elles. Ne vienmēr tas ir vienkārši.

Sergejs Dovlatovs “Zona” – dzīve ellē. Ja pierod.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve” sirreāla alegorija par postpadomju dzīvi deviņdesmitajos gados.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo” dīvaina, sapņaina un ļoti ironiska proza, kuru ir ļoti grūti aprakstīt.

Čaina Mjevils “Pilsēta un pilsēta” ir grāmata, kura burtiski iznes smadzenes – kā kaut ko tādu iespējams izdomāt un uzrakstīt.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” 1. un 2. daļa. Ļoti mīlīga un dirsīga grāmata par introvertu mākslīgo intelektu, kurš ir pasprucis brīvsolī, un labāk grib lūrēt salkanas daudzsēriju ziepenes nekā kaut ko slepkavot. Diemžēl tie muļķīgie cilvēki allaž iekuļas kaut kādās nepatikšanās un ir jāglābj. Ļoti simpātisks tulkojums.

Džo Aberkrombijs “Pats asmens” ir perfekta tumšā fantāzija – asa, nežēlīga un smieklīga ar kolorītiem varoņiem. Šī gan ir triloģijas pirmā grāmata, bet drīz būs arī nākamās, jo atšķirībā no citām populārām sērijām, tai ir uzrakstīts nobeigums. Turklāt tāds, kas salauza pat manu ledaino sirdi.

Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂

Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.

Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.

Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.

Latvijas Grāmatu izstāde 2018

Uz kurieni dodas īsts grāmatu mīļotājs februāra nogalē? Jā, uz lielo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā. Turklāt apmeklējums tiek ieskaitīts tikai tad, ja viņš pēc tam sociālajos tīklos ir lepni atrādījis savus ieguvumus, pat ja viņam ir pieticis naudas tikai pildspalvas iegādei un kādai necilai, maz zināmai grāmatiņai, kas nocenota lētāk par eiro. Es arī tur biju un sapirktās grāmatas tviterī saliku. Un tagad blogā dažas īsas piezīmes par grāmatu izstādes iespaidiem, kuras nevarēju iespiest 280 rakstu zīmēs.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu izstāde man patika krietni labāk. Šogad tā nebija tik izteikti krieviska ka pirms gada. Uzstāšanās vietas bija mazliet labāk nodalītas viena no otras – cik nu tas Ķīpsalā vispār ir iespējams. Dīvaino iespieddarbu izdevniecības bija vairāk sabīdītas pa stūriem, nebija tik pamanāmas un daudz netraucēja. Intensīvi darbojās grāmatu apmaiņas punkts, vienīgi šogad plaukti bija sabīdīti šķērsām, tāpēc tur sanāca lielāka stumdīšanās ar citiem apmeklētājiem. Grāmatas tur bija daudz, bet, kā zināms, lai dabūtu kaut ko patiešām labu, tur ir jādežūrē, vai vismaz jāpiestaigā regulāri, jo piedāvājums mainās zibenīgi. Ir arī štata pērļu zvejnieki, kas tur uzturas pastāvīgi, un cenšas nogrābt krējumu. Iespējai rakties pa vecām grāmatām piemīt kaut kas ļoti pievilcīgs, jo nekad nezini, ko uziesi (pie tā laikam vainīga mūsu iedzimtā mednieku-vācēju daba, kurai tagad nav daudz iespēju ikdienā izpausties) Mani no apmaiņas punkta piedāvājuma uzrunāja mūsu vienīgās flokšu selekcionāres Elvīras Zvaigznītes piecdesmitajos gados izdotais traktāts par flokšu audzēšanu (skaidrs, ka tā ir diezgan vēsturiska grāmata, bet dažas tajā aprakstītās flokšu šķirnes vēl joprojām rotā mūsu dārzus).

Lielo izdevniecību piedāvājums paliek aizvien vienveidīgāks. – pārsvarā lubenes, skandināvu detektīvi, ezotērika un praktiskā literatūra. Bet šo to jauku varēja atrast pie mazajām izdevniecībām, tāpēc kārdinājumu netrūka. Ja man patiešām stāvlaukumā būtu pieparkots kamielis, pirkumu nudien būtu vairāk. Īpaši nežēlīgi es tiku pārbaudīta pie Prometeja stenda, kur bez grāmatu jaunumiem bija arī Ints, kurš īsti velnišķīgā garā nodarbojās ar komiksu propagandu. Tāpēc, pateicoties viņa neatvairāmajam piedāvājumam, bildē ir iekļuvuši pāris vampīrgabali un droši vien šogad būs jāatgriežas pie grafiskajiem romāniem (starp citu, Rozes grāmatnīcas stendā šogad varēja tikt pie komiksiem pa pāris eirām). No citiem blogeriem, kuri sestdienas rītā spietoja pa izstādi es satiku tikai Spīganu, turklāt ļoti neierasti – viņai nebija līdzi suņa.

Grāmatu izstādes ieguvumi

Izstādes spontānākais pirkums ir Dikinsones dzejoļu krājumiņš „Āboliņš un bite”. Dzeju es lasu ļoti reti. Pērku – nu gandrīz nekad. Bet izskatās, ka ar šo grāmatu es sapratīšos.

Pasākumus šoreiz nebiju plānojusi apmeklēt, jo sestdienas rīta programmā nebija iegadījušās mani interesējošas tēmas. Aiz ziņkārības tomēr aizgāju apskatīties uz Alberta Bela romāna „Būris” galvenā varoņa Edmunda Bērza prototipu, tikšanās, ar kuru bija solīta izstādes programmā (prototips, protams, nekādā mistiskā būrī nav sēdējis, viņš ir slavens arhitekts ar principiālu raksturu, pavisam reāls). Tak prototips nudien izrādījās ar raksturu un uz tikšanos neieradās, jo taupījās slēpošanas braucienam uz Franciju. Es viņu gluži labi saprotu, nav nekas jauks būt par skolu latviešu literatūras programmā iekļauta darba prototipu, kuru pukstēdami analizē pumpaini tīņi nu jau laikam vairākās paaudzēs. Man būtu gribējies paklausīties Māras Zālītes stāstu par „Paradīzes putniem”, bet diemžēl viņai bija iesildošā grupa ar diskusiju par erotisko literatūru. Diskusija izvērtās diezgan garlaicīga. Tajā piedalījās onkulis, kurš elsa, ka vajag vairāk seksa un tante, kas dvesa, ka tomēr vajag jūtas. Tas palika apnicīgi jau pēc desmit minūtēm, tāpēc devos mājās lasīt sapirktās grāmatas.

Kopumā jau Grāmatu izstāde bija foršs un ļoti pozitīvs pasākums, kuru vienmēr apmeklēju ar patiesu prieku.. Paldies visiem, kas to organizē un rūpējas, lai trakajiem grāmatmīļiem būtu savi mazie svētki un netrūktu, ko lasīt.