Tag Archives: gulags

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”, no krievu val. tulkojusi Lāse Vilka, AS “Latvijas Mediji”, Rīga: 2019 (Варлам Шаламов, «Колымские рассказы»,1966-1967)

Grūti bija lasīt Varlama Šalamova “Kolimas stāstus” un grūti par tiem tagad rakstīt. Sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas bija diezgan nomācošas, pat drūmākas nekā pēc Solžeņicina “Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē”. Vislabāk grāmatu raksturo citāts – Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt. Tomēr labi, ka “Kolimas stāsti” beidzot ir izdoti arī latviešu valodā, un ar grāmatu ir iespējams iepazīties arī tiem lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. Saprotamu iemeslu dēļ nometņu literatūra tagad nav pārlieku populāra, jo cilvēki bieži vien negrib zināt neseno vēsturi, ja šīs zināšanas viņus sāpinās vai kaut nedaudz traucēs komfortam.

“Kolimas stāstu” autors Varlams Šalamovs savas dzīves laikā tika arestēts vairākas reizes (1929., 1937. un pēdējo reizi tika notiesāts 1943. gadā) un sodu izcieta Gulaga nometnēs. Pēc atgriešanās no Kolimas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš sāka rakstīt plašu stāstu ciklu par nometnēs pieredzēto, kas pēc tam tika apkopots vairākās grāmatās (“Kolimas stāsti”, “Kreisais krasts”, “Cimds vai KR-2”, “Lāpstas mākslinieks”, “Lapegles augšāmcelšanās”). Skaidrs, ka Šalamova stāstus Padomju Savienībā neviens nepublicēja. Pirmās to publikācijas bija dažādos izdevumos aiz PSRS robežām sešdesmito gadu beigās. Paša autora liktenis arī izvērtās traģisks, jo viņš nekad vairs pilnībā neatguvās no nometnēs pārdzīvotā.

Ar ko “Kolimas stāsti” ir tik īpaši? Galu galā kopš PSRS sabrukuma pie mums ir izdots daudz grāmatu par izsūtījumiem un Gulaga nometnēm. Vispirms jau “Kolimas stāsti” nav dokumentāla grāmata, lai gan pirmajā brīdī, paņemot to rokās, tāds iespaids radās, jo tās noformējumā un pielikumā ir izmantotas reālas nometņu fotogrāfijas un autora attēli no arhīviem. Grāmatai ir arī īpaši latviešu izdevumam sarakstīts priekšvārds un skaidrojošas piezīmes beigās.

“Kolimas stāsti” ir autobiogrāfiski, bet ne dokumentāli. Savas stāstos Šalamovs neko nepaskaidro, neapraksta situācijas cēloņus un nemeklē vainīgos. Autors lasītāju vienkārši uzreiz iemet ellē.  Stāsti ir nelieli un bieži nav savā starpā saistīti. Tās ir nelielas ainiņas, autora pieredzēti vai noklausīti atgadījumi, kas pamazām izveido kopējo bildi. Stāsti ir lakoniski, dažas epizodēs nedaudz poētiski, un vietām sajūtams melns humors. “Kolimas stāsti” ir ļoti subjektīva autora pieredze, kuru viņam ir bijis svarīgi izstāstīt, lai parādītu Gulaga nometnes no pašas apakšas. Tā ir ļoti skarba pieredze, dziļi eksistenciāla. Tādu var iegūt tikai nonākot līdz tai esamības robežai, aiz kuras viss beidzas. Un tur nav nekā laba. Tur vispār gandrīz nekā nav. Tur vairs nav sajūtu, tikai pilnīga vienaldzība. Tur vairs nav nekā cilvēcīga, tikai cilvēku atkritumi. Vienīgās lietas, kas var izraisīt interesi, ir tikai ēdiens un no darba brīva diena. Aizraujošākais skats, no kura nav iespējams atraut acis, ir cilvēks, kurš ēd. Kolimā cilvēki ir izturīgāki par dzīvniekiem, jo cilvēka dzīvotgriba ir tik spēcīga, ka spēj ietekmēt fizisko ķermeni, tomēr arī tai ir robežas, jo ķermenis kādā brīdī neizbēgami sabrūk. Bet bērni šeit savos zīmējumos attēlo dzeloņstieples, cilvēkus ar šautenēm un suņiem un žogus, žogus, žogus.

Jāpiezīmē, ka PSRS pēc savas būtības bija kriminalizēta valsts, un Kolimas nometnēs tas izpaužas pilnīgā galējībā, jo reālā vara tur pieder zagļiem un slepkavām recidīvistiem, un tieši tas padara nometņu dzīvi tik neciešamu un bezcerīgu, bet cilvēkos šajā vidē pamazām iznīkst viss cilvēcīgais.

Morālās barjeras ir nobīdītas kaut kur malā.
Izrādās, ka var darīt nelietības un tomēr dzīvot.
Var melot un dzīvot. […]
Viņš iemācās būt dīkdienis, mānīties un dusmoties uz visiem un par visu. Viņš vaino visu pasauli, apraudot savu likteni.
Viņš pārāk augstu novērtē savas ciešanas aizmirsdams, ka katram cilvēkam ir savas bēdas. Viņš vairs neprot just līdzi cita bēdām – viņš vairs tās nesaprot, negrib saprast.
Skepse – tā vēl ir laba, tas vēl ir labākais nometnes mantojums.
Viņš iemācās ienīst cilvēkus.
Viņš baidās – viņš ir gļēvulis. Viņš baidās, ka liktenis atkārtosies, – baidās no sūdzībām, baidās no kaimiņiem, baidās no visa, no kā cilvēkam nav jābaidās.

Varlama Šalamova “Kolimas stāsti” ir ļoti spēcīga un satriecoša grāmata, kurā ir apvienots lirisms un neaprakstāms cinisms. Viena no tām grāmatām, kuru lasīšana radīs ne tās patīkamākās izjūtās, bet tādas ir vērts lasīt, lai saprastu cilvēka būtību, lai zinātu, kas notiek eksistences robežstāvokļos, un galu galā ir jēga lasīt neizskaistinātus aculiecinieku stāstus par neseno vēsturi kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka visi tie, kas nostalģiski jūsmo par padomju laikiem, patiesībā jūsmo par meliem noziedzību un varmācību.

Draudzība neveidojas ne nabadzībā, ne nelaimē. Tie “smagie” dzīves apstākļi, kas, kā mums māca daiļliteratūras pasakas, ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos draudzība, vienkārši nav pietiekami smagi. Ja nelaimē un nabadzībā ir radusies cilvēku draudzība, tātad šī nabadzība nav galīga un nelaime nav liela. Bēdas nav pietiekami asas un dziļas, ja tās var dalīt ar draugiem. Īstā nabadzībā ir iespējams iepazīt tikai savu dvēseles un miesas izturību, noteikt savu iespēju, fiziskās izturības un morālā spēka robežas.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Aleksandrs Solžeņicins „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”

Александр Солженицын, „Один день Ивана Денисовича”, 1962

Viena diena„Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ir pavisam mazs stāsts ar garu un sarežģītu vēsturi. Veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ to pirmo reizi publicēja 1962. gadā žurnālā „Novij Mir” (tas bija tāds ļoti īss brīdis, kad PSKP oficiāli atļāva kritizēt staļinismu). Stāstu pat izvirzīja Ļeņina prēmijai literatūrā, kas PSRS bija augstākais iespējamais apbalvojums rakstniekam, tomēr beigās komisija noraustījās un autoram to nepiešķīra. Jau pēc dažiem gadiem Solžeņicins krita nežēlastībā, viņa darbus vairs nepublicēja, bet jau izdotos izņēma no bibliotēkām, bet no žurnāliem izgrieza lapas ar viņa publikācijām. Lai nu kādi bija Solžeņicina uzskati vēlāk, tomēr viņš bija pirmais, kurš uzdrošinājās runāt par sociālistiskās iekārtas izveidoto nometņu sistēmu. 1970. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju.

Internetā man neizdevās atrast, vai „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ir tikusi tulkota latviski. Vismaz atsevišķā grāmatā šis stāsts nav izdots, bet iespējams, ka tas ir bijis publicēts kādā no preses izdevumiem.

Stāsts ir pavisam neliels, uzrakstīts no vienkārša krievu zemnieka skatījuma un aptver vienu dienu nometnes ieslodzīto dzīvē. Bet pēc izlasīšanas ir sajūta, ka kāds būtu iespēris pa pakrūti. Stāsts ir ļoti lakonisks, un tā ir tikai viena diena ieslodzījumā, bet šķiet, ka tas vēsta par elli, kas ilgst mūžīgi. Aukstums, bads, pazemojumi, bet šī nepavisam nav slikta diena Ivana Deņisoviča Šuhova dzīvē. Šī ir pat diezgan laba un gandrīz vai laimīga diena, tāpēc paliek pavisam neomulīgi iedomājoties, kādas ir bijušas sliktās.

Stāsts ir uzrakstīts raupjā un vienkāršā valodā, un krievu forumos lasīju sūdzības, ka tas esot grūti lasāms, jo pārāk daudz slenga un rupjību. Skaidrs, ka Solžeņicinam Nobela prēmiju nepiešķīra viņa literārās meistarības dēļ, tomēr grāmatu izlasīt krievu valodā nebija sarežģīti. Protams, tajā ir ļoti daudz nometņu žargona (šmoni, šlakobloki, balandas un paikas), specifisku izteicienu un vietām gabali ukraiņu valodā, bet kopumā tieši valoda piešķir stāstam kolorītu un ticamību, jo diez vai viņi tur sazinājās literārā un izmeklētā krievu valodā. Galvenie personāži ir aprakstīti īsi un izteiksmīgi. Patiesībā vienkārša valoda stāstos par nometnēm ir daudz emocionālāka un iedarbīgāka nekā smalki literāri apcerējumi. Citas nobelistes Hertas Milleres romāns par Staļina nometnēm „Elpas šūpolēs” salīdzinājumā ar Solžeņicina darbu viņas rakstības stila dēļ atgādināja bezgaumīgu un garlaicīgu cackājumu.

Aprakstot vienu dienu lēģerī, Solžeņicins perfekti izklāsta visas šīs sistēmas būtību un darbības principus. Viss balstās uz kolektīvismu un ieslodzīto savstarpējo neuzticību. Ja viens pieļauj kļūdu, tad tiek sodīta visa brigāde. Tā nu galu galā ieslodzītā lielākais ienaidnieks ir jebkurš cits ieslodzītais. Visur klīst stukači, kuri ap to laiku (1951. gads) gan ir mazliet pierāvušies, jo dažreiz mēdz mirt pēkšņās, nejaušās nāvēs. Tam visam klāt nāk korupcija visās nometnes struktūrās un vadības līmeņos un parastais sociālistiskās sistēmas bardaks.

Reti tā gadās, bet šo stāstu gribas ieteikt izlasīt visiem. Vispirms, lai saprastu mūsu pagātni (starp ieslodzītajiem ir arī daudz latviešu un igauņu). Un diezgan noderīgi ir nedaudz iedziļināties sociālisma būtībā, citādi mūsdienās jauniešiem var viegli iestāstīt, ka staļiniskās represijas bija labas un vajadzīgas, bet visi nometnēs ieslodzītie bija noziedznieki, kuri pelnījuši tādu likteni. Pats Ivans Deņisovičs ir nonācis ieslodzījumā uz desmit gadiem vienkārši par to, ka bija kritis vācu gūstā un pēc tam nelaimīgā kārtā izbēdzis. Tātad neapšaubāmi tautas ienaidnieks un dzimtenes nodevējs.

Считается по делу, что Шухов за измену родине сел. И показания он дал, что таки да, он сдался в плен, желая изменить родине, а вернулся из плена потому, что выполнял задание немецкой разведки. Какое ж задание – ни Шухов сам не мог придумать, ни следователь. Так и оставили просто – задание.

Neskatoties uz drūmo saturu, stāsts ir dzīvi apliecinošs un savā ziņā pat optimistisks. Autors apraksta to ārprātīgo robežstāvokli, kurā cilvēkam ir atlikusi tikai viņa kailā dzīvība un dzīvotgriba, bet pat šajā situācijā ir skaidrs, ka dzīvot ir vērts. Un neviens šajā stāstā nemokās ar dzīves jēgas trūkumu un neslīgst drūmās ciešanās par dzīves smagumu. Tādām bezjēdzīgām lietām nometnē nav laika. Ja neizkārtosi sev pārsimts liekus gramus maizes un vēl kādu ūdeņainās balandas porciju, ātri vien atstiepsi kājas.

Šķiet, ka stāstu vajadzēs nolikt kādā stūrītī, lai vajadzības gadījumā varētu palasīt atkal, ja nu reiz uznāks tāds brīdis, kad dzīve nešķitīs īpaši labi izdevusies.

Засыпал Шухов, вполне удоволенный. На дню у него выдалось сегодня много удач: в карцер не посадили, на Соцгородок бригаду не выгнали, в обед он закосил кашу, бригадир хорошо закрыл процентовку, стену Шухов клал весело, с ножовкой на шмоне не попался, подработал вечером у Цезаря и табачку купил. И не заболел, перемогся.
Прошел день, ничем не омраченный, почти счастливый.
Таких дней в его сроке от звонка до звонка было три тысячи шестьсот пятьдесят три.
Из-за високосных годов три дня лишних набавлялось…