Tag Archives: holokausts

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Žaume Kabrē “Es atzīstos”

Žaume Kabrē “Es atzīstos”, no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Mansards”, Rīga: 2019 (Jaume Cabre, Jo Confesso, 2011)

Tikai vakarnakt, iedams pa slapjajām Vaļkarkas ielām, es sapratu, ka piedzimt šajā ģimenē bija nepiedodama kļūda. Tik daudzsološs un iztēli ierosinošs ir pirmais teikums, ar kuru sākas Žaumes Kabrē apjomīgais romāns “Es atzīstos”. Tā ir lieliska grāmata, viens no tiem patiesi lielajiem romāniem, kuru lasīšana ir piedzīvojums. Un tie katalāņu vārdi! Izlasiet lēni un skaļi, kā sauc galveno varoni un viņa draugu – Adriā Ardevuls i Bosks, Bernats Plensa i Punsoda – un paklausieties, kā tas skan. Biju jau salasījusies atsauksmes, ka romāns esot samudžināts un sarežģīti lasāms, tāpēc paņēmu to bibliotēkā tikai tad, kad grāmatu klubiņā bija paredzēta tikšanās ar tā tulkotāju Daci Meieri, bet izrādījās, ka nemaz tik sarežģīts šis romāns nav. Nu, pirmās piecdesmit lappuses, kuru laikā apguvu personāžu izvietojuma shēmu, un uzķēru stāstījuma struktūru, gāja lēnāk, bet visu pārējo romānu izlasīju vienā nedēļas nogalē. Patiesību sakot, to vienkārši, hlops, noriju kā plūmi. Bet, ja ikdienā nākas burties cauri Ministru kabineta noteikumiem, neviens daiļdarbs vairs nešķiet sarežģīts un grūti saprotams, un rakstniekam nudien ir ļoti jāpacenšas, lai mani pārsteigtu ar kaut ko strukturāli pārāk komplicētu.

Tātad Adriā dzīve – šī mmaucīgā dzīve, ir sākusies ar šo nepiedodamo kļūdu un tikpat kļūdaini arī turpinās. Bērnībā Adriā ir brīnumbērns, poliglots, kas apguvis vairākas sarežģītas valodas, bet viņa vecāki – despotiskais tēvs un vēsā aprēķinātāja māte – tas ir īpašs stāsts. Romānā varam izsekot Adriā gaitām un viņa nepiedodamajām kļūdām no bērnības līdz pat dzīves beigām. Savā ziņā Adriā dzīve ir apskaužama – viņam ir iespēja visu mūžu nodarboties ar to, ko viņš patiešām vēlas – un tas ir lasīt grāmatas un pētīt ļaunuma vēsturi. Lai viss nebūtu tik jauki, viņš no tēva ir mantojis apsēstību ar retu manuskriptu kolekcionēšanu. Un, protams, vēl viņu nomoka vainas apziņa par šo un to. Mana mīļākā epizode romānā ir tā, kurā Adriā iekārtojas savas bērnības dzīvoklī, un visu istabu sienas no grīdas līdz griestiem tiek noklātas ar grāmatu plauktiem, kuri ir pilni ar ļoti nopietnu un gudru literatūru, smalkām inkanābulām un dārgiem manuskriptiem, bet beigās tiek atrasts stūrītis arī visiem tintiniem, karlmajiem, žilverniem un Blaitonei, jo, iespējams, ka bez tiem mēs grāmatas nekad tā arī neiemīlētu. Jāatzīstas, ka man patika arī Adriā iedomu draugi – šerifs Kārsons un drosmīgais arapaho virsaitis Melnais Ērglis, un viņu amizantie komentāri dažās situācijās.

Paralēļi Adriā dzīvei romānā risinās stāsts par Storioni vijoli, kas sācies jau viduslaikos. Tas ir drūms un asiņains stāsts par ļaunumu, kas visu laiku atkārtojas atkal un atkal no jauna – dažādos laikos un ar dažādiem cilvēkiem. Un vēl ir kāds noslēpumains medaljons. Visi šie stāsti iet gan paralēli, gan krustojas tik ļoti cieši, ka tekstā vienu teikumu saka viduslaiku inkvizitors, bet otru nacists no Aušvicas. Tomēr romāns ir tik brīnišķīgi iztulkots, ka paralēlie stāsti nav sajaucami. Turklāt visa šī mētāšanās starp laikiem un Adriā atmiņu haotiskums ir sižetiski pamatoti. Patiesībā romānu šī saraustītība un negaidītās stāstījuma maiņas padara tikai baudāmāku, jo citādi “Es atzīstos” lasīt nemaz nebūtu tik aizraujoši.

Kā jau pienākas tik monumentālam romānam, “Es atzīstos” ir daudzslāņaina grāmata. Ja lasītājam negribas gremdēties filosofiskas apcerēs par ļaunuma dabu vai cēloņu un seku likumsakarībām, vai meklēt atsauces uz Eiropas kultūras vēsturi, tad to pavisam mierīgi var lasīt arī kā piedzīvojumu romānu, jo tam ir straujš sižets ar dažiem negaidītiem pagriezieniem. Lasot pat bija sajūta, ka vietām autors tomēr ir vairāk devis priekšroku sižetam, nevis saturam. Bet ar visu to Kabrē romāns ir apbrīnojami skaists teksts, un, ko tur slēpt, mani ar tādu pārpasaulīgu skaistumu var viegli nopirkt. “Es atzīstos” ir no tiem romāniem, kam piemīt tik reti sastopamā netveramā un grūti definējamā lasīšanas maģija, kas ievelk sevī un ļauj uz brīdi izjust citu realitāti.

Jesaja Berlins nolika grāmatu uz galdiņa un teica: katru dienu es lasu un katru dienu es apjēdzu, cik daudz vēl neesmu izlasījis. Un laiku pa laikam man vajag pārlasīt iepriekš lasīto, lai gan es pārlasu tikai to, kas ir pelnīji privilēģiju tikt pārlasīts.
– Un kas šo privilēģiju ļauj izpelnīties? – Tagad Bernats līdzinājās Adriā.
– Spēja savaldzināt lasītāju, likt viņam brīnīties par grāmatā atrodamo gudrību vai arī skaistumu, ko teksts rada. Lai gan pārlasīšana pēc savas dabas vienmēr nozīmē pretrunu.
– Kā tu to domā, Jesaja? – viņu pārtrauca tante Aline.
– Grāmata, kas nav pelnījusi tikt pārlasīta, nebija pelnījusi tikt lasīta arī pirmo reizi.

Ar romāna fragmentu var iepazīties šeit.
Grāmatas vērtējums 4,5 no 5 zvaigznēm.

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”, Rīga: Jumava, [2020]

Janvārī turpināju lasīt latviešu literatūru un atkal atgriezos pie Gunara Janovska romāniem. Šoreiz bibliotēkā paņēmu vienu no viņa pēdējiem darbiem “Pilsēta pie upes”, kas atsevišķā grāmatā pirmo reizi iznāca 1992. gadā. Šo romānu diez vai būtu pamanījusi, bet, tā kā tieši tagad iznāca Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis”, kas sociālajos tīklos ir izraisījusi dažas interesantas diskusijas, sapratu, ka derētu iepazīties ar pirmavotu. Arī šis Janovska romāns izrādījās vienkāršs un klasisks, bet patīkami lasāms. “Pilsētas pie upes” pamatā ir autora atmiņas par pieredzēto Jēkabpilī Otrā pasaules kara laikā, kad viņš tur apriņķa  valdē ir strādājis par tulku.

Romāna darbība notiek kādā pilsētā pie upes, kura ir nosaukta par Katrīnpili, (jo pieredze māca, ka nekad, neko un nevienu nedrīkst saukt īstā vārdā), bet pēc aprakstiem tā pati Jēkabpils vien ir. Grāmatas galvenais stāstnieks ir Ansis Klētnieks. Viņš ir septiņdesmit sešus gadus vecs nevienam nevajadzīgs vīrs, kurš, kā pats skumīgi visu laiku atgādina, vairs nav nekas, un dzīvo veco ļaužu mītnē, kura tagad ir viņa pēdējā pieturas vieta pirms nāves. Viņa dienas ir garas un vienmuļas, un paliek daudz laika, lai kavētos atmiņās, tāpēc Ansis no rītiem sāk pierakstīt dzīvē pieredzēto, lai gan atmiņa ir kļuvusi caura kā siets. Ansis ir bijis daiļkrāsotājs, un tas ir bijis labs amats laikos, kad varas un valdības Latvijā mainījās četras reizes desmit gadu laikā. Vispirms viņam visi uzraksti pilsētas valdē ir jāpārkrāso no ziliem uz zaļiem, pēc tam no zaļiem uz sarkaniem, tad atkal no sarkaniem uz brūniem. Mainās ielu, kuģu un kabinetu nosaukumi, un vienīgā stabilā vērtība pie visām varām ir tikai uzraksts “Uz grīdas nespļaut” pilsētas valdes telpās. Bērnībā Ansim patīk ebreju meitene Roza, bet pēc tam kaimiņos apmetas simpātiskā Naiga. Šī meitene ir maza mantkārīga blēde un pirmklasīga manipulatore, kura Ansi tin ap pirkstu pēc sirds patikas. Tomēr labsirdīgajam, strādīgajam un mazliet vientiesīgajam Ansim tas tīri labi patīk, un viņi abi dzīvē ir saderīgs pāris. Dažreiz Naiga Ansim pat ļauj pakasīt viņas muguriņu, lai ko tas arī nozīmētu. Jāatzīst, ka arī mani samulsināja Naigas gaidāmā bērna mistiskā pazušana. Tā varētu būt viena no latviešu literatūras mistērijām – vai Janovskim bērna zaudēšana šķita pavisam nebūtiska epizode, ko romānā nav vērts pieminēt, vai arī viņš to vienkārši aizmirsa. Bet pats stāstītājs sākumā piemin savu slikto atmiņu, varbūt demences skartais Ansis pansionāta ir aizmirsis, ka viņam kaut kur ir bērns. Dzīvē tā gadās.

Daiļkrāsotājs ir interesants amats, jo savā būtībā tas ir kaut kas nedaudz līdzīgs ķīniešu kaligrāfijai, kurā cilvēkam ir īpašas attiecības ar otiņu, tinti un papīru, kuras prasa garīgo disciplīnu, meditāciju, un pilnīgu saskaņu galvai ar roku. Vienīgi dīvaini, ka Ansis neizmanto burtu šablonus, bet drīzāk jau izmanto, vienkārši aizmirsis to pieminēt. Un, lai gan Ansis ir tikai daiļkrāsotājs, viņš tomēr sapņo kļūt par gleznotāju un mācās pie vietējā zīmēšanas skolotāja. Par gleznotāju Ansis nekļūst, bet toties var piepelnīties, mālējot bildes ar glītām puķītēm, pēc kurām juku laikos ir liels pieprasījums, jo kaut ko citu jēdzīgu dāvināšanai ir grūti nopirkt. Un, tā kā Katrīnpils ir pilsēta pie upes, tad Ansis daudz zīmē zivis un beigās pat uzglezno vienu vecu ebreju.

Romāna sižets ir precīzs Latvijas vēstures pārstāsts, jo visi grāmatas notikumi un varoņu likteņa pavērsieni ir tai pakārtoti – Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, represijas, izsūtīšana, vāciešu ienākšana, ebreju apšaušana, beigās došanās trimdā. Turklāt lasītājs to zina, bet romāna varoņi nē, viņi nespēj noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un tas visam notiekošajam piešķir skumju nolemtību. “Pilsēta pie upes” ir sarakstīta brīnišķīgā, vecmodīgā valodā, kas grāmatai dod atmosfēriskumu un labāk var izjust tajā aprakstīto laiku noskaņu. Nu, bet autors pats to visu ir pieredzējis, tāpēc arī ir spējis atainot vēsturiskos notikumus bez lieliem pārspīlējumiem un dramatizējumiem – apmēram tā, kā tas viss varēja izskatīties no parastā cilvēka skatījuma. Savukārt, spriežot pēc kompetentu skatītāju atsauksmēm un komentāriem, Kairiša filma tomēr ir iebraukusi vēstures izdaiļošanas un falsifikācijas grāvī, tāpēc nav nekādas intereses to skatīties.

Es esmu bijis daiļkrāsotājs. Nevis tiesnesis vai vēsturnieks, kuriem pierādījums ir svarīgāks par patiesību.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Lorāns Binē „HHhH”

Lorāns Binē „HHhH”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Laurent Binet, HHhH, 2010)

Skaidrs, ka pēc Dena Dimiņa tulkotā Selīna, biju gatava bez liekiem jautājumiem izlasīt arī jebkuru citu no viņa tulkojumiem. Tuvākais jebkurš izrādījās nesen iznākušais Lorēna Binē romāns „HHhH” par atentātu pret vienu no nacistu vadoņiem Reinhardu Heidrihu.

HHhHGodīgi sakot, tēma nešķita interesanta, jo pēdējā gada laikā šī ir jau kāda ceturtā latviski izdotā grāmata par Čehiju otrā pasaules karā, ar kuru nācies saskarties. Cik tad var par to lasīt? Tomēr autors mani ātri vien savaldzināja ar savu savdabīgo stāstījuma veidu. „HHhH” nav nekāds trilleris, kā sākotnēji varētu domāt, bet tas ir romāns par romāna rakstīšanu. Tā galvenais varonis ir jauns rakstnieks, kas vāc materiālus savam pirmajam vēsturiskajam romānam, un man jau vienmēr ir patikušas grāmatas par rakstniekiem un rakstīšanu. Viena no sižeta līnijām asprātīgi un ar vieglu humoru stāsta, kā viņu ieinteresējusi tieši šī vēstures epizode, par informācijas meklējumiem, izstāžu un muzeju apmeklējumiem, kā arī par atentātu jau sarakstītajām grāmatām un uzņemtajām filmām. Rakstnieka padarīšana par vienu no grāmatas personāžiem nav nekas jauns, bet dod iespēju plašāk paskatīties uz notikumiem no mūsdienu skatu punkta, un kopā ar autoru mēs izejam cauri viņa radīšanas mokām un vēsturisko romānu rakstīšanas likstām.

Jūs jau būsiet nojautuši, ka viss šis stāsts mani fascinē, bet vienlaikus, šķiet, arī krīt man uz nerviem

Vai autora iztēle, piedēvējot reāliem cilvēkiem izdomātas dzīves epizodes, viņus nevulgarizē (man vienmēr ir šķitis, ka, jā, ). Cik svarīgi ir pieturēties pie dokumentāliem faktiem, bet kā nepazaudēt romāna cilvēcīgumu. Kā saglabāt rakstītāja neitralitāti, bet tajā pašā laikā nepadarīt tekstu nebaudāmi sausu. Cik tuvu vispār ir iespējams piekļūt patiesībai, galu galā daudzos gadījumos eksistē vairākas atšķirīgas notikumu versijas. Nu, un kāda gan vispār lasītājiem ir nozīme tam, vai Heidrihs brauca ar zaļu vai melnu mašīnu? Tomēr man autora pieeja vēsturei un uzmanība pret sīkām detaļām šķiet ļoti simpātiska, lai gan lielākoties visi to uzskata par maniakālu apsēstību.

Šī cīņa jau pašā sākumā ir zaudēta. Es nevaru padarīt šo notikumu par tādu, kādam tam vajadzēja būt. Viss šis juceklis ar personām, notikumiem, datumiem, bezgalīga cēloņsakarību sazarošanās, un šie cilvēki, šie reālie cilvēki, kuri patiešām ir dzīvojuši, ar savu dzīvi, rīcību un domām, no kurām es skaru tikai pavisam plānu virskārtiņu… Es bez mitas apdauzos pret Vēstures sienu, uz kuras aug nomācošā cēlonības efeja – tā nepārtraukti lien un izplešas aizvien tālāk, augstāk un biezākā dzinumu un zaru slānī

Viss pārējais romānā ir reāli notikumi un reāli eksistējušas personas. Un stāsts patiešām ir pasakains, brīžiem gandrīz neticams, ļoti cilvēcīgs, traģisks, bet ne sentimentāls. Tas ir stāsts par neaptveramu drosmi un uzdrīkstēšanos pretoties, veltījums abiem varoņiem Jozefam Gabčīkam un Janam Kubišam, kā arī nopostītajai Lidicei un visai ēnu armijai – čehu pagrīdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējams šis varoņdarbs, bet kurus pēc tam nomocīja un noslepkavoja nacisti. Pat labi zinot, kā viss beigsies, autoram atentātam veltītajās lappusēs ir izdevies panākt spriedzi ne pa jokam, bet viņa apraksti vispār ir ļoti kinematogrāfiski.

 Lorāns Binē, protams, izstāsta arī Reinharda Heidriha biogrāfiju, viņa bērnību (padomājiet labi, pirms savu dīvaino klases biedru iesauciet par āzi, izaudzis liels viņš var nolemt sarīkot holokaustu), un žilbinošu karjeru pie nacistiem, kļūstot par Himlera labo roku, Prāgas bendi un gaišmataino zvēru. Lai gan tagad ir moderni lepoties ar vēstures nezināšanu, noteikti jebkuram derētu izlasīt arī romāna nodaļas par Čehijas okupāciju. Nu, vienkārši, lai saprastu, kas notiek tagadnē. Nekas jau nav mainījies.

Sākotnēji romānu autors bija plānojis nosaukt Operācija Antropoīds (atbilstoši atentāta konspiratīvajam nosaukumam), bet redaktoram tā likās slikta ideja, jo pārāk asociējās ar kaut kādu triviālu sci-fi. Tāpēc to nomainīja pret dīvaino un netulkojamo abreviatūru „HHhH”, kas mazliet vairāk izaicina iztēli.

Interesanti, ka pirms publicēšanas izdevējs, baidoties par kritiķu un publikas reakciju, no romāna izņēma apmēram divdesmit lappušu garas Lorāna Binē pārdomas par Džona Litela „Labvēlīgajām”, par kurām autors nav īpaši labā domās (es arī). Latviešu izdevumā šis fakts, protams, nav pieminēts. Droši vien nav labais tonis savā romānā kritizēt kādu citu romānu, lai gan kāpēc gan nē? No vienas puses tas ir komiski, jo acīmredzot Binē ir pamatīgi krimtusi Litela popularitāte. Turklāt Binē ir veltījis vairākus gadus materiālu vākšanai, bet kāds viņu ir apdzinis, un viņš tagad baidās, ka nevienu vairs neinteresēs pēc tik īsa laika publicēts vēl viens romāns par to pašu laika periodu un ar tiem pašiem personāžiem (bailes gan nebija īpaši pamatotas, galu galā arī Binē saņēma Gonkūru prēmiju, gan ne galveno kā Litels, bet par labāko debijas romānu). Tomēr Binē pārdomas der izlasīt (tās divus gadus pēc „HHhH” iznākšanas nopublicēja atsevišķi un ir atrodamas šeit), jo tajās apcerēti jautājumi arī par rakstnieka ētiku un labi izskaidrots, kāpēc Litela „Labvēlīgās” bija tik neinteresantas

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”, no angļu valodas tulk. Inguna Jansone un Jānis Ramba, Rīga: Enigma, 1997., (Kurt Vonnegut, Mother Night, 1961)

 

Nezinu, kas bija lēcies blogerim Baltajam Runcim, kad viņš piepeši pagājušās nedēļas vidū izdomāja, ka būtu jauki pieminēt Vonnegūta nāves devīto gadadienu (11. aprīli) un visiem ieinteresētajiem izlasīt un aprakstīt kādu no vecā Kurta grāmatām. Principā sarīkot tādu mazu aprīļgūtu. Vonnegūts man vienmēr ir paticis, bet kāpēc gan lai aprīlis būtu rezervēts tikai viņam? Tūlīt pat 13. aprīlī ir vēl viena izcila rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa nāves diena, tātad tikpat labi kāds varēja sarīkot arī Grasaprīli un pamēģināt iedvesmot visus izlasīt „Skārda bungas” (tas gan būtu jautri). Un galu galā, kas tad īpašs ir miršanas datumā? Vai autora nāve viņa darbus padara labākus vai vērtīgākus? Skaidrs, ka nē, bet gadās, ka populārākus gan, jo, šķiet, ka daļai lasītāju ir vieglāk mīlēt beigtus autorus nekā dzīvus. Lai nu kā tur būtu, jebkurš iemesls palasīt Vonnegūtu ir labs. Un, kā zināms, tad pēc tralfamadoriešu uzskatiem Kurts Vonnegūts nav miris, viņš šodien vienkārši nav labā formā.

Māte naktsTā kā laiks aprīļgūtam bija ļoti ierobežots, nelielā apjoma dēļ lasīšanai izvēlējos vienu no agrīnajiem autora darbiem „Māte nakts”, kurš ir sarakstīt laikos, kad viņš vēl nebija plaši pazīstams. Šajā romānā Vonnegūta stils vēl nav tik krāšņi šizofrēnisks, kā vēlākajos darbos, un tajā ir pat pāris epizodes, kuras nosacīti varētu apzīmēt kā romantiskas, bet kopumā „Māte nakts” ir sirreālistisks un ļoti absurds spiegu stāsts, melnas ironijas un cinisma pilns.  Grāmatai ir pat sava morāle, ar kuru tā arī sākas – mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.

Romāna galvenais varonis Hovards V. Kempbels ir Vācijā ilgstoši dzīvojis amerikānis, lugu rakstnieks, kurš pirms Otrā pasaules kara tiek savervēts spiegot Amerikas labā. Grūti saprast, kāpēc Hovards piekrīt, droši vien aiz ambiciozitātes, bet viņam patiešām izdodas visus apmuļķot un tikt pie nacistiem augstā amatā propagandas daļā, kas ļauj daudz un plaši izteikties pa radio, lai pārraižu laikā nodotu kodētus slepenus ziņojumus. Stāsta ironija ir tur, ka vispār jau Hovardam nacisti un savs propagandista darbs diez ko nepatīk, tāpēc viņš cenšas darīt to pēc iespējas sliktāk, bet jo nejēdzīgākus un primitīvākus melus viņš sacer savām runām, jo populārākas tās kļūst un, jo vairāk tās visiem patīk.

 Es cerēju, ka būdams radio darbinieks, es būšu tikai smieklīgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst. Tik daudz cilvēku gribēja man ticēt!
Sakiet, ko gribat, par to, cik salda ir akla ticība, bet man tā joprojām liekas šausminoša un pretīga.

Pēc kara Hovards, kuram ir atlicis ļoti maz kā tāda kālabad būtu vērts dzīvot, klusi un neuzkrītoši mitinās Ņujorkā, līdz reiz nejauši no koka izgriež šaha figūru komplektu. Tad arī sākas pamatīga jezga ar krievu spiegiem, kristīgajiem patriotiem, nodevībām un dīvainiem atklājumiem, kas viņu beigās noved Izraēlas cietumā, kur viņu taisās tiesāt par noziegumiem (grāmata ar to arī sākas, gandrīz visās Vonnegūta grāmatās sākumā tiek pastāstītas beigas). Patiesībā jau Hovards vienmēr ir labi apzinājies, ko viņš dara un, ka viņa runas ir iedvesmojušas holokaustu un miljoniem cilvēku slepkavības. Un vai tiešām darbs amerikāņu labā ir atsvēris to ļaunumu, ko viņš ir radījis strādājot nacistiem?

Tagad, pēc ilgiem gadiem pārlasot romānu, tas nepavisam nav zaudējis savu aktualitāti un šķita pat asāks nekā senāk. Un daudz skumjāks. Ja kādreiz baltie, patriotiskie kristieši, kas cīnās par rases tīrību, atgādināja tikai abstraktas, groteskas karikatūras, tad nu jau vairs nē. Vēsturiskās atmiņas zudums, cilvēku nevēlēšanas domāt, naids un neslēpti melīga propaganda arī nekur nav pazuduši, patiesībā jau tie ir bijuši vienmēr, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, kā skaidram un precīzam spogulim, ir kļuvuši daudz labāk redzami..

„Māte nakts” ir jauks, neliels romāns ar absurdu, bet izcili savērptu sižetu, pilns ar groteskiem personāžiem, dīvainiem likteņiem un ironiskiem, melniem jokiem par karu un holokaustu, kas varētu būt piemērots arī lasīšanai iesācējiem, kuriem vēl nav gadījies iepazīties ar Kurta Vonnegūta daiļradi.

Džonatans Litels „Labvēlīgās”

Džonatans Litels „Labvēlīgās”, no franču val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2015, (Jonathan Littell, Les Bienveillantes, 2006)

Komiksi neapšaubāmi ir ļoti izglītojoši. Pēc nesen lasītā Nīla Geimena tāda paša nosaukuma grafiskā romāna uzreiz bija skaidrs, par kuru mītu tiks klāstīts Džonatana Litela makten biezajā ķieģelī „Labvēlīgās” (un kādas maitas tās grāmatas titulvarones patiesībā ir). Te jāpiebilst, ka grāmatas latviešu izdevums, kura mērķauditorija, spriežot pēc burtu izmēra, ir padzīvojušas personas lasāmbrillītēs, izliekas nedaudz biezāks nekā reāli ir (normālie ne tik vājredzīgiem ļaudīm paredzētie romāna izdevumi ir apmēram 1000 lappušu apjomā, nevis 1400 kā latviešu variantā).

LABVĒLĪGĀS vāks 1-4.cdrRomāns ir saņēmis Gonkūru prēmiju, Franču akadēmijas balvu un tā angļu tulkojums ir ticis arī pie The Guardian gada balvas par sliktākajiem seksa ainu aprakstiem. Grāmatas par karu man patīk, tā nu noskaņojos uz kaut ko ļoti smagu, saturīgu, sāpinošu un perversu. Bet nekā nebija. Jo tālāk lasīju, jo grāmata saplaka kā caurdurts baloniņš. Kāpēc romāns nenostrādāja un ir man jau piemirsies, ja daudziem citiem lasītājiem tas ir šķitis satriecošs?

Romāns ir ārkārtīgi ambiciozs, dziļi intelektuāls, pilns ar vēsturiskām detaļām, šausmīgi klišejisks un atstāj ļoti samākslotas grāmatas iespaidu. Tā struktūras pamatā ir mīts par Orestu un Erīnijām, pārējais ir pakārtots mītam. Un tāda īsta sižeta grāmatai nemaz nav. Romāns ir sadalīts nodaļās, kurām ir doti baroka deju nosaukumi, kā bija pieņemts tā laika muzikālajās svītās (toccata, alemandes, courante, u.c.). Līdzi tām mainās arī stāstījuma temps. Romānā ir detalizēti un šausmīgi ciniski apraksti par koncentrācijas nometņu ekonomiskās efektivitātes uzlabošanu un problēmām (vispārēja korupcija un zagšana, slikta loģistika, gāzes kameru un krematoriju jaudas neatbilstība). Apcerēta masu slepkavību tehniskā puse (kā praktiski un ātri savākt cilvēkus noslaktēšanai, kā racionāli norakt līķus, kā samazināt resursu patēriņu nogalināšanai un beigu beigās, ko darīt ar līķu kaudžu selfiju mīļotājiem). Un vispār grūti būt par masu slepkavu, ātri vien sākas izdegšanas sindroms un psihosomstiski traucējumi. Vietām realitāte pāriet sirreālās fantāzijās, kuras patīkami atdzīvināja romānu (bet šķita nočieptas no Malapartes).

Iespējams, ka vainīgas daudzās grāmatas par Otro pasaules karu, kuras laika gaitā ir gadījies izlasīt, tomēr „Labvēlīgās” par karu, holokaustu un koncentrācijas nometnēm nepastāsta neko jaunu vai oriģinālu. Lasot ir sajūta, ka tas viss jau ir daudzreiz lasīts. Tas arī nebūtu nekas slikts, jo vienmēr der atkārtoti palasīt, kā varēja notikt kaut kas tik necilvēcīgs, bet romāns ir uzrakstīts diezgan vienmuļā stilā. Galvenais varonis SD virsnieks Maksimiliāns Aue pārsvarā kaut kur braukā. Nu un tad tādā ceļojumu blogu stilā tiek sīki aprakstīta katra ēka, kuru viņš redz, katras neskaitāmās sastaptās personas dienesta pakāpe, katra ēdienreize, katra vemšana un tādā garā. Tikpat mehāniski un vienmuļi ir aprakstītas homoseksuālās ainas un anālās fantāzijas (lai gan burti ir lieli un pievilcīgi, grāmata varbūt nebūs īsti laba dāvana jūsu morāli principiālajai vecmāmiņai). Galu galā, kad galvenais varonis sāk kniebties ar mēbelēm un nav slinks aizskriet uz mežu, lai paseksotu ar priedi, tas sāk palikt apnicīgi un ir skaidrs, kā romānam gadījies tikt pie sliktā seksa balvas. Jāpiezīmē, ka „Labvēlīgās” ir sarakstītas monumentālā vienlaidus tekstā, kurā nav izdalīti ne dialogi, ne rindkopas. Protams, arī zemsvītras piezīmju grāmatā nav (precīzāk sakot, divas ir, turklāt vienā no tām paskaidrots, ka nekādu piezīmju, izņemot vēl vienu, nebūs, lai nesabojātu lielisko skatu uz šo teksta blāķi). Tomēr viss nav tik slikti. Romāna beigās ir pievienoti autora sagatavots glosārijs, kurā atšifrēti visi saīsinājumi (bez tā varēja arī iztikt), tabula ar SS dienesta pakāpēm (tas labi, tie fīreri man vienmēr ir jukuši), labs un izsmeļošs tulkotāja pēcvārds, kurā aprakstīts, cik foršs ir šis romāns un daži komentāri, ar piebildi, ka latviešu lasītājiem vēl ir paveicies, jo franču izdevumā tādu neesot vispār.

Romānā tā īsti nevienam nav iespējams just līdzi. Upuri ir skatīti ar slepkavas acīm, bet galvenais varonis Maksimiliāns Aue klīst apkārt kā melanholiska, slepkavnieciska dievgosniņa un šķiet tikpat nereāls un neticams kā viņa mītiskais kolēģis SD virsnieks Makss fon Štirlics (iespējams, ka viņi sēdēja blakus kabinetos). Lai arī kā Aue cenšas lasītājiem iestāstīt, ka mēs visi esam tieši tādi paši kā viņš un katram no mums ir sava tumšā puse, tas mani nemaz neaizkustināja (salta sirds man, tiešām salta).

Romāns noteikti patiks visiem literatūras kritiķiem, jo tur ir dikti daudz slāņu, simbolu un metaforu, ka tās var analizēt kaut līdz pulsa zudumam. „Labvēlīgās” droši vien varētu noderēt arī lasītājiem, kas neko daudz par karu nav lasījuši, lai gan to visu būtu ērtāk izlasīt dokumentālajā literatūrā. Romānā ir iekļauts ārkārtīgi daudz vēsturisku faktu, kā arī jauki savilktas paralēles starp nacistu un padomju režīmiem. Atšķirībā no patiešām labiem kara romāniem tam vienkārši nav dvēseles.