Tag Archives: humors

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

TumšmutePar Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Kristofers Mūrs “Visstulbākais eņģelis. Sirsnīgs stāsts par Ziemassvētku šausmām”

Кристофер Мур Самый глупый ангел, (Christopher Moore The Stupidest Angel: A Heartwarming Tale of Christmas Terror, Pine Cove #3, 2004)

Ziemassvētki ir laimīgi pārdzīvoti un piemirsušies, bet blogeru dāvanas – tās gan ir palikušas. No Lasītājas šoreiz saņēmu Kristofera Mūra grāmatu par Ziemassvētkiem Pine Cove pilsētiņā, un tūlīt pat izlasīju vēl neizgaisušajā svētku noskaņā.  Stāsts par dumjo eņģeli ir trešais Kristofera Mūra grāmatu ciklā par Pine Cove – mazu, burvīgu Kalifornijas piekrastes pilsētiņu. Laiks tur vienmēr ir jauks, klimats dikti piemērots marihuānas kultivēšanai, un skaidrs, ka dzīve tādā vietā lielāko daļu gada ir klusa un brīnišķīga. Nu vienīgi visi iedzīvotāji tur ir mazliet ķerti. Grāmata ir no vieglās literatūras gala, bet asprātīga, smieklīga un diezgan melna. Autors jau ievadā brīdina, ka šis nebūs ierasti salkanais Ziemassvētku stāsts, kādus mums mūždien mēģina iesmērēt. Nebūt nē, šajā mūs gaida necenzēta leksika, ķiškas pa asfaltu un pats biedējošākais – tagad tikai saturieties, un jaunieši aizveriet acis, citādi jums var palikt nelabi – četrdesmitgadnieku sekss.

Stulbais eņģelisDažas dienas pirms Ziemasvētkiem mazs zēns ir nejaušs liecinieks briesmīgai ainai – kāda sieviete ar lāpstu nosit vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aiz šausmām, ka Ziemassvētkiem tagad beigas, viņš izmisumā lūdz palīdzību augstākiem spēkiem. Nu palīdzību viņš arī saņem, bet tikai pasaules stulbākā eņģeļa Raziēla veidolā. Raziēlam gan tīkamāka ir pilsētu nolīdzināšana no zemes virsas ar uguni un zobenu (viņš gan bieži mēdz tās nolīdzināmās pilsētas sajaukt), bet arī Ziemassvētku brīnumu darīšanai viņš ķeras klāt ar ļoti apzinīgu tupumu. Vēl šajā grāmatā ir regulāri appīpējies pilsētiņas policists, kura mazais hobijs ir augkopība, bet neba jau dārzeņu audzēšana, nē. Viņa draudzene ir atvaļināta televīzijas mazbudžeta fantastikas seriālu zvaigzne – mutantu iznīcinātāja, kura kādu laiciņu naudas taupīšanas nolūkā ir pārtraukusi dzert zāles, toties ir tikusi pie šikas iekšējās balss, kurai visām situācijām ir lieliski komentāri un ģeniāli ieteikumi. Te ir arī biologs, kurš veic eksperimentus ar ģenitālijām pielīmētiem eletrodiem, lai atradinātu žurku tēviņus (un arī sevi) no seksa (rezultātus par īsti veiksmīgiem nevaru nosaukt). Jāpiemin arī helihoptera pilots, kas strādā Narkotiku apkarošanas pārvaldes labā. Un, jā, stāstā darbojas arī runājošs augļēdājs sikspārnis, kurš valkā rozā Ray-Ban saulesbrilles, bariņš dažādos laikos mirušu personu un daudzi citi kolorīti tipāži.

Katru gadu pirms svētkiem Pine Cove ir tradīcija rīkot vientuļnieku Ziemassvētku ballīti, kura ir plaši apmeklēta. Un viss ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad pilsētiņai pietuvojas viesuļvētra, bet tas arī vēl nekas. Un tad tas stulbais eņģelis sāk darīt savus brīnumus. Tomēr šis ir Ziemassvētku stāsts un beidzas, tā kā tam pienākas. Grāmatas beigās bonusā ir pievienots neliels maniaku stāstiņš, kura darbība norisinās tajā paša Pine Cove pēc gada.

Grāmatu par stulbo eņģeli lasīju krievu tulkojumā, kas bija apburoši rupjš un piedauzīgs. Tulkotājs nudien pret Kristofera Mūra tekstu bija izturējies ar patiesu cieņu un pietāti. Apžēliņ, es pat atķeksēju dažus teicienus vārdu krājuma papildināšanai. Izskatās, ka arī man beidzot būs kāds iemīļots Ziemassvētku stāsts, kuru pārlasīt gadījumā, ja ir nepieciešams tikt pie kārtīgas pretziemassvētku cinisma devas.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm. Bet vispār grāmata ļoti patika un bija īstajā brīdī. Paldies Lasītājai!  Mūru būs jāpalasa vēl.

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”, apgāds “Artava”, Rīga: 1994

Tuvojoties Latvijas simtgadei vienīgā kaut cik piedienīgā aktivitāte, uz kuru es jūtos spējīga, ir mēģināt aizķepēt lielos caurumus līdz šim mazāk lasītajā latviešu literatūrā. Tāpēc ciema bibliotēkā sameklēju tālajos deviņdesmitajos gados izdoto romānu “Odu laiks”. Tā izrādījās neliela grāmatiņa, kurai uz vāka ir attēloti trīs rakstnieki un govs (Latvijs Brūnā, starp citu).  Šķiet, ka tolaik ir bijis stilīgi uz grāmatas vāka norādīt kaut ko tādu kā datoroperatora vārdu un uzvārdu. Grāmatas sākumā bija minēts, ka tas ir patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijas un melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai. Tas izklausījās forši un daudzsološi. Mazliet pabrīnījos, kā gan es kaut ko tādu būtu palaidusi garām, sāku lasīt un dikti sabēdājos. Skaidrs, ka “Odu laiku” biju lasījusi, turklāt ne pārāk sen. Tak ne senāk kā pirms kādiem nepilniem trīsdesmit gadiem, kad tas turpinājumos tika publicēts žurnālā “Avots”, tikai biju šo faktu pilnīgi aizmirsusi. Mana atmiņa nudien ir īsta Amālija Pakaļa, neuzticama un melīga maita. Man pat negribas domāt, cik daudz grāmatu šo gadu laikā esmu izlasījusi un pilnībā aizmirsusi (ak, šīs muļķīgās daudzlasītāju problēmas).

Odu laiksLai gan sasodītā atmiņa mierā nelikās, visu lasīšanas laiku lūrēja pār plecu, neķītri smīkņāja un izpalīdzīgi suflēja priekšā nākamajā lapā sekojošos sižeta pavērsienus – tūlīt, tūlīt viņš ieklopsēs sev matos sūdus, vai tagad no zārka izlēks cilvēks strīpainās drānās un aizdiebs prom pa kāpostu lauku, romānu izlasīju un tas man sagādāja gana daudz jauku brīžu. Par laimi, romānam ir arī otrā daļa, kura diemžēl bibliotēkā nebija, un to es noteikti vēl neesmu lasījusi.

“Odu laiks” ir interesanta parādība latviešu literatūrā ar to, ka romānam ir veseli trīs autori, kas patiešām negadās bieži, un tikai viņi paši zina, kā ir tikuši galā ar rakstīšanu tādā barā. Turklāt tas ir sarakstīts dīvainā un trakā laikā – astoņdesmito gadu beigās. Varbūt arī tāpēc “Odu laiks” ir tik ironisks, neparedzams un vietām absurdi traks. Romānā ir brīnišķīgi, asprātīgi dialogi, milzums atsauču uz literatūru un vēsturi, iespraudumi no Latviešu Konversācijas vārdnīcas un izteiksmīga valoda. Ieskatam mazs fragments par vārdiem.

Vāls pēc vāla, izkapts steberēja pa purveļa ciņiem, un grīslis, vaivariņu ceri un kalmju zobeni, rāvas dzidrināti un mošķu loloti, ūpju un lēļu brēcienu žūžināti, dūņu un pūstošu maitu piesūkušies vārdi… vārdi – rupji un izvelbtām acīm, ar lietuvēna sēklu asiņu duļķēs sālīta speķa vecīgā nespēkā, ar noliktavā piemirsta sapuvuša gurķa viedību – trekni un taukaini lēca gaisā, tizli apmeta kūleni, noplakšķēja kā spļāvieni uz grīdas, dibenus gorīdami, aizvilkās garām šveicaram, pie telefona, aparātiem brīdi irgodamies ieklausījās sarunās, tad ausis kā slapjas avīžlapas nokāruši, sviedrainiem pirkstiem gar bikšu priekšām grābstoties, iesteberēja tualetē, ieklunkuroja kabīnē un līdzīgi dēlēm piezīdās sienām kā liecība līdz nākamajam remontam.

Romāna sižets ir pavisam vienkāršs. Bārā ienāk Vladis, Juris un Lienīte – un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam. Pieļauju, ka jaunākiem lasītājiem tagad ne viss no romānā aprakstītā būs saprotams, bet man “Odu laiks” uzjundīja dažas jokainas atmiņas par skarbo jaunību, kad, vai varat to vispār iedomāties, nebija jauniešu literatūras, “Cosmopolitan” vietā nācās lasīt “Avotus”, bet šņabi sāka tirgot tikai no 14.00. Bet tad es izlasīju, ka “Odu laika” pirmā daļa bez otrās nemaz neesot saprotama, sapratu, ka pati neko nesaprotu, atslābu un nolēmu pie pirmās iespējas sameklēt turpinājumu kādā citā ar grāmatām labāk apgādātā bibliotēkā, bet blogā uzrakstīt īsu atskaiti par pirmās daļas izlasīšanas faktu, lai pasūtītu ellē ratā neuzticamo atmiņu un vēlreiz tik muļķīgi neaplauztos.

Terijs Prečets „Pēdējais varonis”

Terry Pratchett, The Last Hero, 2001

Kā ir lasīt jau četrdesmit piekto (ja var ticēt gudrīdiem) sava iemīļotākā autora grāmatu? Ziniet, brīnišķīgi tas ir, brīnišķīgi. Tā ir ārkārtīgi patīkama atgriešanās Plakanajā pasaulē un satikšanās ar iemīļotiem un labi pazīstamiem varoņiem. Pieļauju, ka, lasot šo grāmatu, manu seju visu laiku rotāja absolūti muļķīgs un līdz ausīm plats smaids.

The Last Hero 1Bet par visu pēc kārtas – „Last Hero” ir divdesmit septītais romāns Discworld sērijā un septītais Rincewind ciklā. Rincewind ir visgļēvulīgākais un neprasmīgākais burvis Diskpasaulē un viņam nepārtraukti nākas nodarboties ar pasaules glābšanu. Šoreiz gan ne ar zeķē iesietu pusķieģeli, bet mazliet sarežģītākā veidā, jo atkal ir pasliktinājušās attiecības starp Dieviem un varoņiem. Kā zināms, tad pirmais varonis Dieviem nozaga uguni un par sodu uz mūžīgiem tika piekalts pie klints, kur neskaidras sugas plēšputns tam katru dienu izrij iekšas, kas pa nakti ataug atpakaļ. Ko tad atliek paveikt pēdējam varonim? Pareizi, atdot uguni Dieviem atpakaļ. Turklāt ar visiem procentiem. Tā, lai tie maitas to atcerētos uz visiem laikiem. Jo viņi nu reiz ir ļāvuši varoņiem novecot un kļūt par sagrabējušiem večukiem ar protēzēm, kruķiem, sāpošām locītavām un pasliktinātu dzirdi. Varoņu dreskodā īsti labi neiederas arī siltā apakšveļa un elastīgās saites. Tā nu pēdējais varonis Koens Barbars ar savu večuku bandu Sudraba Ordu, paķerot līdzi kārtīgu sprāgstvielu porciju skaistai uguņošanai, dodas savā pēdējā ceļojumā uz Dievu mitekli Cori Celesti kalnā. Pa ceļam viņiem pievienojas novecojusi sieviešu dzimuma varone Vena un klasisks sliktais tēls Ļaunais Harijs, jo bez tumšajiem tēliem tak nevar iztikt neviens patiešām pareizs varoņstāsts.

Grāmatā Prečets savā manierē risina jautājumu, kas vispār ir varonis. Nedaudz iedziļinoties tēmā ir skaidrs, ka pasaules vēsturē varoņi lielākoties ir bijuši socioptātiski tipi, kuri bez jebkādiem kompleksiem ir pievākuši sev visu, ko iegribējies – tempļu dārgumus, jaunavas, veselas impērijas un tamlīdzīgus labumus, un nogalinājuši visus, kam pret to ir bijuši jel mazākie iebildumi. Vissvarīgākais varoņdarbā ir laba publicitāte. Vari nožmiegt veselu baru ar pūķiem, bet, ja šī akcija nebūs apdziedāta visos vietējos tirgus laukumos (un vēlams jambos), nekāds varonis nebūsi. Nu Koena banda šajā jomā ir profesionāļi, tāpēc pa ceļam ir nolaupījuši un uz Dievu mitekli stiepj līdzi ar ceļojošu dziesminieku. Ai, šajā grāmatā autors vispār ļoti daudz ironizē par varoņu uzvedības noteikumiem un izplatītākajām klišejām varoņstāstos. Un dažreiz vislielākais varoņdarbs ir atbrīvot pasauli pašiem no sevis.

Lai gan Diskpasaulē neviens pārlieku nebēdājas par iespēju palikt bez Dieviem, kuri būdami īstas cūkas sarainās dikti mīl kāpināt savus popularitātes reitingus ar pēc iespējas lielāku aizliegumu skaita uzlikšanu saviem sekotājiem, tomēr ne pārāk intelektuālā Koena banda nav padomājusi par savas akcijas sekām, kas novedīs pie tūlītējas Diskpasaules bojāejas. Tāpēc Ank-Morporkā tiek organizēta glābšanas ekspedīcija, kurai jānokļust Cora Celesti pēc iespējas ātrāk un neizmantojot maģiju. Tajā iesaistās vietējais mākslinieks un izgudrotājs Leonards. Ļoti talantīga personība, bet ārkārtīgi bīstama. Teiksim, palūgsi viņam uzkonstruēt tosteri brokastu maizītēm, bet viņam iespējams iznāks masu iznīcināšanas ierocis ar precīzu izgatavošanas instrukciju un ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem. Vēl ekspedīcijai pievienojas Rincewind, jo ir labi pazīstams ar Koenu  no senākiem piedzīvojumiem, bezgala lieliskais Dzelzsbetona Burkāns un simpātiskai Bibliotekārs – tas, kurš orangutāns. Vispār jau pasaules glābšana no neizbēgamas bojāejas ir ļoti nepateicīga nodarbošanās. Īpaši tad, ja ir izdevies to izglābt – jo tad jau tā bojāeja nemaz tik neizbēgama nav bijusi, vai ne?

Un visiem pa vidu Nāve risina Šrēdingera kaķēna problēmu no sava skatu punktā.

Vārdu sakot, šī ir lieliska, smieklīga un asprātīga grāmata, tāpat kā vairums no pārējām Prečeta sarakstītajām. Jāpiebilst, ka šis ir viens no īsākajiem sērijas romāniem un atšķirībā no citiem ir ļoti skaisti ilustrēts.

“It sucks all the life right out of you, civilisation.”
“It killed Old Vincent the Ripper,” said Boy Willie. “He choked to death on a concubine.”
There was no sound but the hiss of snow in the fire and a number of people thinking fast.
“I think you mean cucumber,” said the bard.
“That’s right, cucumber,” said Boy Willie. “I’ve never been good at them long words.”
“Very important difference in a salad situation.” said Cohen.

 

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”

Ketrina Eljota „Vēlos būt tev līdzās”, no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa, Rīga: Kontinents, 2016. (Catherine Alliott, Wish You Were Here, 2016)

Ziema, ai, nu, kāda tur ziema – tumsa un slapjdraņķis, ir laiks, kad smadzenes pārliecinoši apgalvo, ka derētu tak pārmaiņas pēc palasīt kādu jauku, sentimentālu lubeni. Un vēlams ar lavandām uz vāka. Ķeza vienīgi, ka atrast labu un manai gaumei atbilstošu lubeni, kas spētu piesaistīt uzmanību tālāk par pirmajām desmit lappusēm, ir krietni grūtāk nekā, teiksim, sameklēt labu populārzinātnisko grāmatu vai kādu intelektuālu apcerējumu. Tāpēc īpaši neiespringu, bet ķēros pie pārbaudītas vērtības – Ketrinas Eljotas jaunākā romāna – jau iepriekš labi zinot, ko tas man piedāvās. Eljotas grāmatas nav rakstītas jauniešiem, tās ir samērā smieklīgas un ironiskas, viņas varones allaž sastrādā kaut kādas neiedomājamas muļķības, un tajās bieži vien ir iekļauta kāda neliela, krimināla intriga.

velos-but-tev-lidzas-ketrina-eljotaTā arī bija. Galvenā varone Flora ir sieviete mazliet pēc četrdesmit. Viņas dzīve ir jauka un sakārtota, meitas jau paaugušās, laulība ir ilga un saskanīga, pat ja mazliet apnicīga, darbs ir normāli atalgots un prestižs. It kā viss ir skaisti, bet sirds dziļumos jau mazliet kaut kas Floru kremt. Pusaudzes meitas mēdz būt neiecietīgas un kašķīgas, bet māte ir galīgi traka. Vīrs, kas kādreiz ir bijis daudzsološs medicīnas students, ir kļuvis par vienkāršu podologu (padomājiet, taču, kura gan normāla sieviete sapņo būt precēta ar podologu). Pati Flora šoreiz nav kaut kāda suņu psiholoģe vai nerealizējusies māksliniece Anglijas Mazpisānos, kā dažas citas Eljotas varones, bet gan restorānu kritiķe nopietnā izdevumā. Izrādās, ka tas nu gan ir viens smags un briesmīgs darbs – regulāri jāapmeklē restorāni, jāēd, ziniet, un vēl viss jāapraksta – trakāk nekā būt par smadzeņu ķirurgu. Cilvēks šajā profesijā izdeg kā tāda svecīte, pašam nemaz nemanot. Bet tad nāk talkā brīnumaina nejaušība un pēc kāda atgadījuma lidmašīnā Florai vai, precīzāk sakot, viņas vīram tiek dota iespēja pavadīt mēnesi lielā mājā (drīzāk jau nelielā pilī) Francijas dienvidos pie visa brīva. Un, ta-dam, viņi jau ir saulainajā Provansā. Skaidrs, ka tādu iespēju nevar neizmantot, un ciemos ātri vien ierodas draugi, paziņas un visi iespējamie radinieki no aukstās un miglainās salas, kuri pa ceļam ir iedomājušies paķert līdzi visnegaidītākās personas, un īstie notikumi var sākties.

Protams, ka šajā grāmatā viss ir kā tipiskos Eljotas romānos. Notiek lērums pārpratumu. Gan Florai, gan viņas vīram katram skapī ir sava skeletu kolekcija, kas gadiem ilgi ir rūpīgi slēpta, un tagad nudien ir īstais brīdis tos izvilkt un atrādīt. Domāju, ka beigas ir visiem skaidras, jau romāna sākumā (viņi nolemj pārcelties uz Provansu un tur atvērt restorānu, salīdzinot ar podoloģiju un ēdienu apskatu rakstīšanu, vadīt restorānu svešā valstī jau ir tīrais sīkums). Bet pa vidu Florai nākas daudz ko pārdomāt, pārvērtēt un nonākt pie dažām viedām atziņām (es tak brīdināju, ka šī ir lubene vulgaris).

Kā jauku romāna akcentu droši vien ir jāpiemin brīnišķīgās Provansas ainavas, varoņu klejojumi pa mazām pilsētiņām, garšīgie ēdieni un iepirkšanās krāmu tirdziņos – patiesībā jau tas viss ir aprakstīts tieši tik banāli, kā jūs to droši vien iedomājāties, bet dažreiz ir jauki palasīt arī ko tādu. Kopumā romāns savam žanram ir labs, es to izlasīju samērā veikli un bez aizķeršanās, pat ja tīri subjektīvi jāatzīst, ka man tomēr labāk patika tās Eljotas grāmatas, kuru darbība notiek Anglijas lauku teritorijās, kuras autore neapšaubāmi pazīst daudz labāk, un acīmredzot tur arī jūtas drošāk, tāpēc atļauj savām varonēm sastrādāt vairāk dikti smieklīgu muļķību lapsu medībās, putnkopībā, draudzes pasākumos vai vietējā keramikas pulciņa sanāksmē. Jā, šajā romānā nebija nevienas labas vistu epizodes un to man tik tiešām pietrūka. Citādi jau „Vēlos būt tev līdzās” ir jauka, nekaitīga izklaide, kas piemērota tumšiem ziemas vakariem.

Šeit apraksts par Ketrinas Eljotas romānu “Zāles pret vientulību”.

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”

Džefs Kinnijs “Grega dienasgrāmata 11 Uz naža asmens”, no angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Jeff Kinney. Diary of a Wimpy Kid: Double Down, 2016)

Skaidrs, ka daudzu literatūras skolotāju lielākais nemīlulis Gregs Heflijs ir nolādēts. Viņš ne tikai nekad neizaugs liels, bet ir nokļuvis kaut kādā dīvainā laika cilpā un ir spiests jau nezinu kuru reizi atkal apmeklēt to pašu klasi, un atkal svinēt Helovīnus gluži kā kaut kādā sasodītā Murkšķa dienā. Bet neko darīt – nav viegli būt par tik populāras bērnu grāmatu sērijas galveno varoni. Un, kamēr Grega dienasgrāmatu autoram Džefam Kinnijam ar humora izjūtu viss ir kārtībā, man, godīgi sakot, nav nekādu iebildumu pret turpinājumiem. Es jau pirms šīs sērijas grāmatas iegādes skaidri zinu, ko dabūšu, un dažreiz dabūt gaidīto ir tik ļoti mierinoši, pat ja tas rada maldīgu ilūziju par pasaules stabilitāti un paredzamību.

grega-dienasgramata-uz-naza-asmensŠajā grāmatā turpinām sekot Hefliju ģimenes gaitām. Viņiem vēl joprojām mājās dzīvo cūka, savukārt Grega mamma ir uzsākusi mācības koledžā un pievērš lielu uzmanību tam, lai Gregs būtu radošāks un mazāk aizrautos ar videospēlēm. Palasot par Rodrika izspēlētajiem ļaunajiem jociņiem Grega bērnībā, jābrīnās, kā viņam vispār ir izdevies izaugt normālam. Tomēr dažas uzmācīgas idejas Gregu nomoka – varbūt viņš ir TV realitātes šova zvaigzne un visi viņu slepeni novēro. Un kā būtu dzīvot, ja tevi visu laiku pieskatītu mirusī vecmāmiņa no mākoņa maliņas (un varbūt arī visi citi tavi radinieki sākot jau no akmens laikmeta). Iespējams, ka visus cilvēci uzmanīgi vēro citplanētieši, bet Grega pārējie ģimenes locekļi ir roboti. Vēl šajā grāmatā Gregam nākas ciemoties pie Lego maniaka, lasīt šermuļgrāmatas, sākt muzicēt skolas orķestrī un uzņemt šaušalīgu šausmeni Tumsas ložņu nakts.

Kopumā 11. sērijas grāmata ir tieši tāda pati kā iepriekšējās desmit. Vienīgi šķita nedaudz vairāk haotiska. Tāpat kā pārējās Grega dienasgrāmatas arī “Uz naža asmens” ir ļoti piemērota kopīgai priekšā lasīšanai ģimenes lokā. Tā nav gara, sastāv no daudzām patiešām smieklīgām un asprātīgām epizodēm, kuras vienmēr ir tīkamāk izbaudīt jaukā kompānijā, un tās bērnu un vecāku problēmas tak ir mūžīgas un vienmēr atkārtojas no jauna – atkal un atkal.

Šeit ir apraksti par Grega dienasgrāmatu septīto, astoto un desmito daļu.