Tag Archives: igauņu literatūra

Mārja Kangro “Stikla bērns”

Mārja Kangro “Stikla bērns”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018 (Maarja Kangro, Klaaslaps, 2016)

Ak, neveikla, neveikla ir izpausme citu sāpēm.

“Stikla bērns” ir dokumentālais romāns, kurā autore Mārja Kangro stāsta par pieredzēto, uzzinot, ka viņas gaidāmajam bērnam ir reti sastopama anomālija – anecefālija un akrānija. Viņam nav attīstījies galvaskauss, un līdz ar to nebūs galvas smadzeņu. Nu tā, ka nemaz un necik nebūs.  Šādi bērni parasti nomirst tūlīt pēc piedzimšanas, bet pašas anomālijas cēloņi nav zināmi. Dzīve ir ļauna un tā dažreiz vienkārši gadās. Ja pastāv šādas lietas, tad pasaule ir sadirsta, un viss, kas to cenšas vērst par labu, ir tikai niekošanās.

Stikla bērnsGrāmata aptver laika periodu no 2014. gada pavasara līdz 2015. gada sākumam. Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un autores personīgie, traģiskie pārdzīvojumi sasaucas ar viņas pieredzēto Maidana laikā Ukrainā, kas kalpo kā papildu ilustrācija cilvēka dzīves trauslumam un neaizsargātībai. Šajā eksistences lūzuma brīdī Mārja Kangro risina sabiedrībai neērtus un sarežģītus jautājumus – kāds ir dzīvības vērtīgums pret dzīves kvalitāti situācijā, kad tavs bērns ir bezsajūtu būtne – apmēram kā istabas augs vai amēba? Vai ir ētiski veikt abortu arī zinot, ka pēc piedzimšanas bērns neizbēgami tūlīt mirs? Vai tas patiešām būtu altruisms – dzemdēt dzīvotnespējīgu bērnu, lai to pēc tam izmantotu par orgānu donoru? Kur ir tās robežas, kuras mums nevajadzētu vai mēs nespētu pārkāpt? Kurā brīdī cilvēka embrijs kļūst apbedīšanas cienīgs un vairs nav pieskaitāms pie medicīniskajiem atkritumiem? Akrānijas bēbītis. Pie dzīvības uzturēta biomasa. Dzīva lelle, uz gultas gulošs stādiņš no miesas un asinīm.

Vispār sākumā nebiju domājusi šo grāmatu lasīt, jo par vēl nedzimušiem, slimiem bērniem parasti pie mums tiek sacerēti un publicēti kaut kādi gaudulīgi un bezsakarīgi ezotēriski murgi. Tomēr jāatzīst, ka dokumentālo prozu igauņi patiešām raksta daudz labāk, vismaz salīdzinājumā ar tiem mēsliem, ko tā mīl publicēt latviešu izdevniecības. ”Stikla bērns” ir ļoti racionāla, saprātīga un negaidīti labi uzrakstīta grāmata. “Stikla bērns” ir arī ļoti drosmīga grāmata, kuras autore ir uzdrīkstējusies runāt par patiesām tabu tēmām – tiem dzīves gadījumiem, par kuriem mūsu sabiedrība lielākoties izvairās runāt, klusē un bieži vien aiz savas aprobežotības, ar kuru mūsdienās ir pieņemts īpaši lielīties, un bailēm nosoda sievietes, kuras ir nonākušas šādā situācija.

Tēmas dēļ grāmata nav viegli lasāma. Tā ir ļoti tieša, skarba un ironiska. Autore notiekošo ir aprakstījusi diezgan distancēti, bet citādi jau par tik smagām lietām runāt nebūtu iespējams. “Stikla bērns” lielā mērā ir autores pašterapija, bet ne tikai. Grāmatai piemīt viena no būtiskākajām un svarīgākajām rakstītā teksta kvalitātēm – tā izstāsta tādu cilvēcisko pieredzi, kurā palīdzēt, vai ar kuru dalīties nekad nevarētu reālie cilvēki mums līdzās – ne tāpēc, ka negribētu, vienkārši viņiem tādas nav. “Stikla bērns” ir no tām grāmatām, kas palīdz saprast, ka varbūt neesi vientuļš, ir arī citi cilvēki, kas tam gājuši cauri. Un autore nebaidās pateikt vienkāršo patiesību, ka nekāda mierinājuma nebūs. Ir lietas, kuras nekad nepāriet.
Katram ir pašam jāizvēlas, vai lasīt “Stikla bērnu”. Tā nudien nav lasāmviela, ko kādam ieteikt jaukai vakara izklaidei. “Stikla bērns” ir drosmīga, spēcīga, sāpīga un pārdomas raisoša grāmata.

Nedzimuša bērna un ļoti agri miruša bērna nāve ir savāda, neizprotama lieta. Tu jau sēro ne tikai par savu iztēli, bet gan par īstu cilvēku, kurš patiešām ir eksistējis. Bet kas viņš bija? Viņš nerunāja, viņš neizpauda ne savas domas, ne raksturu, tos viņam izdomāji tu. Tā ir tava iztēle, tavs pieņēmums, par ko tu sēro, taču reizē arī nav, jo viņš taču pastāvēja fiziski, un tāpat viņam jau bija noslieksmes domāt un paust zināma tipa domas. Tu sēro par nebijušu nākotni, tevis paša citādo laiku, kas ticis atcelts. Par vienu būtni pasaulē mazāk – tātad par veselu lērumu laika mazāk. Varbūt pat par simt gadiem mazāk.

Viņi mokās pēcnācēju dēļ un pēcnācēju neesamības dēļ; pēcnācēji, ja tādi piedzimuši, mokās vecāku dēļ. Grūti ir cilvēkam, grūti.

Grāmatas vērtējums – 4.5 no 5 zvaigznēm.

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”

Lēlo Tungala “Biedrs bērns un lielie cilvēki”, no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, Rīga: izdevniecība “liels un mazs”, 2018., (Leelo Tungal, Seltsimees laps, 2008)

Šodien izlasīju maznozīmīgu faktu, ka igauņu literatūra latviski tiekot tulkota daudz vairāk nekā latviešu igauniski. Acīmredzot latviešu literatūra nav tik saistoša un kvalitatīva, lai ieinteresētu igauņu lasītājus un tulkotājus, vai arī viņi atkal mums ir priekša un raksta daudz labākas grāmatas nekā latviešu rakstnieki. Mazliet padomājot, nācās secināt, ka man nudien ir tīri labi patikušas vairākas pēdējos gados lasītas igauņu grāmatas. To gan es nevarētu teikt par “Biedru bērnu”, jo Māras Zālītes ļoti līdzīgā bērnības atmiņu grāmata par piecdesmitajiem gadiem “Pieci pirksti” ir uzrakstīta talantīgāk un aizraujošāk (visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas), bet arī šis igauņu rakstnieces un dzejnieces autobiogrāfiskais stāsts ir lasīšanas vērts.

Biedrs bērns“Biedra bērna” galvenā varone ir piecgadīgā Lēlo. 1951. gadā tiek arestēta viņas māte, kas bija lauku skolas direktore, un mazā meitene paliek viena pati ar ne visai praktisko un stipri apjukušo tēvu. Tik mazam bērnam mātes aizvešana ir smags trieciens un Lēlo nospriež, ka māte viņu pametusi, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitene nolemj, ka turpmāk centīsies būt tikai priekšzīmīgs bērns, varbūt tad māte atgriezīsies. Taču padomju laikos būt priekšzīmīgai un labai neatmaksājas. Lēlo mātei piespriež 25 gadus cietumā plus vēl 5 gadus izsūtījumā. Tātad trīsdesmit gadus bez jebkāda pamatojuma, tikai balstoties uz apmelojumiem un murgiem. Tāda nu bija lieliskā padomju dzīve. Tomēr “Biedrs bērns” nepavisam nav drūma grāmata. Tas ir gaišs stāsts par bērnību, kuru Lēlo pavada kopā ar tēvu – lauku skolotāju un izbijušu sportistu, bezgala daudziem radiniekiem, neskaitāmām tantēm un onkuļiem. Vispār “Biedrs bērns” bija mazliet garlaicīga grāmata, jo tā ir diezgan bērnišķīga un stipri sadzīviska. Tajā ir daudz sīku pārpratumu un ne visai smieklīgu ar valodu saistītu joku. Bet varbūt pie vainas tas, ka igauņu valoda ir tik sarežģīta, ka droši vien dikti grūti tulkojama. Piemēram, vārds radītāja man uzreiz saistās ar vecākiem, vēl varbūt ar kādu mākslinieci vai dievu, bet galīgi ne ar grūtnieci. Tāpat vārdu spēles latviski vairāk izklausās pēc mēdīšanās, lai gan igauniski tās varētu būt patiešām daiļskanīgas.

Biedrs bērns filma plakātsTomēr grāmata ir interesanta ar to, ka autore ļoti uzskatāmi parāda, kā bērna domāšanu ietekmē padomju propaganda. Šo tēmu, rakstot par savu skaisto soclaiku bērnību, autori bieži mēdz kautrīgi apiet. Īpaši tā propaganda, kas skan pa mazo, jauko radio Moskvič – skaistās dziesmas par diviem ērgļiem Staļinu un Ļeņinu, jaukie, līksmie dzejolīši, aizraujošie stāsti par bērniem varoņiem. No otras puses ir reālā pasaule ar vīriem mundieros, kas jebkurā brīdī var ielauzties un izpostīt Lēlo dzīvi. Pieaugušie, protams, ir skeptiski par jauno kārtību un krievu laikiem, bet viņi jau meitenei neko neskaidro un nestāsta, jo baidās, ka bērns var nejauši izpļāpāt to, ko nevajadzētu. Lēlo ir zinātkāra, apķērīga un ļoti muzikāla meitene, bet grūti  bērnam augt tik pretrunīgā, baiļu cauraustā un liekulīgā sabiedrībā.

Biedrs bērns bilde

Kadrs no igauņu filmas The Little Comrade no imdb.com vietnes

Jāpiezīmē, ka “Biedrs bērns un lielie cilvēki” ir triloģijas pirmā grāmata un būtu interesanti izlasīt arī turpinājumus. Grāmata šogad ir ekranizēta, un filma pēc tās motīviem ir viena no Igaunijas simtgades filmām līdzīgi kā Latvijā “Bille”.

Vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”, no igauņu val. tulkojusi un sastādījusi Maima Grīnberga, Rīga: „Mansards”, 2015., (Jaan Undusk, teksti, 1982-2014)

Kad grāmatnīcā nejauši uzšķīru Unduska „Gaidot vārdus” tieši lapā ar stāstu par Edgara Po „Kraukli”, sapratu, ka noteikti gribu šo grāmatu izlasīt. Dīvaini, bet man ļoti patika pirmais stāsts „Mīlestība pret grāmatu”, kā arī autora īpaši šim izdevumam rakstītais pēcvārds „Par pārliecībām”. Viss pārējais nebija slikti (grāmatā ir vēl trīs Unduska stāsti un kaut kādi trīs neatkarīgi fragmenti no romāna), bet ne gluži tas, ko gaidīju pēc brīnišķīgā sākuma par cilvēku un grāmatu savstarpējās mīlestības tumšajām pusēm. Jāns Undusks ir igauņu literatūrzinātnieks, prozaiķis, esejists un dramaturgs, bet daiļliteratūru viņš raksta maz (uz grāmatas vāka ir pieminēts viens romāns un 15 īsprozas teksti). Pieļauju, ka viņa esejas man varētu patikt labāk par viņa prozu. Undusks raksta ļoti koncentrēti, intelektuāli un fizioloģiski taustāmi, kas kopā rada droši vien apzināti veidotu, bet lasot traucējošu, neīstuma sajūtu.

Gaidot vārdus

Nē, nē, tā nav īpašnieka dziņa, kas bibliofilam liek sevi ieskaut ar grāmatām. Mīlestībā nav nedz īpašnieka, nedz īpašuma. Mīlestība ir vienlīdzīgu biedru absolūtas uzticēšanās sakars. Grāmatām nav jābūt īpašumā, ar grāmatām jādzīvo kopā, to zina katrs īsts mīlētājs. Ar mīlēto grāmatu jādzīvo iespējami cieši kopā, fiziskā paļāvībā, viņa taču pati to vēlas. Tāpēc bibliofils sevi ieskauj ar grāmatām. Viņš nāk pretī mīļotās grāmatas vēlmēm. Katra grāmata ilgojas pēc vides, kur viņu mīl. Ja ar grāmatām dzīvo kopā, tās nemaz vienmēr nav jāizlasa. Tās nemaz vienmēr nav jāizlasa līdz galam. Dažs daudzlasītājs par grāmatām zina mazāk nekā tolerants mīlētājs.

„Mīlestība pret grāmatu” ir ārkārtīgi jauks, pašironisks un nedaudz perverss stāsts (precīzāk laikam tādus tagad sauc pat īsprozas tekstiem). Autors ir perfekti uztvēris grāmatu mīlestības būtību un beidzot kāds ir glīti un saprotami izstāstījis, ka grāmtu mīlestība nav tikai kaut kas cēls, garīgs un ar smalkajām matērijām saistīts, bet tā var būt gluži taustāma, jutekliska un pat noziedzīga. Stāstā ir izklāstīts arī atgadījums ar nejaušu pārnakšņošanu Tartu universitātes bibliotēkā un mazliet izvirtīga epizode, kurā piedalās kāda sieviete, saldējums un Eduarda Vildes Kalnciema piena vedēja 1974. gada izdevums. Par noziedzīgajām izdarībām ar „Kraukli” pat nav ko piebilst. Arī manā rakstāmgaldā bērnībā dzīvoja pāris no bibliotēkas grāmatas nočieptas izbirušas lapas un mums kopā bija šausmīgi labi jau no apziņas vien, ka tās tur bija.

Daudzi cilvēki ar komunicējošās lasīšanas pamatiem iepazīstas tikai tad, kad spiesti lasīt kaut ko tādu, kas viņiem ne īpaši patīk vai ir pārāk grūts. Tikai tad viņi – negribīgi – saskata grāmatā problēmu un prāto, kā ar to tikt galā, šķirsta uz priekšu un atpakaļ, ar pūlēm vairākkārt pārlasa zināmas rindkopas, no jauna pārskata jau izlasīto, izlases veidā iemet acis turpmākā tekstā, domā par ilustrācijām un vāka noformējumu un tā tālāk. Grāmata kā problēma ir grāmatas kā personības sākums. Komunicējošās lasīšanas augstais stils nozīmē to, ka grāmata kā problēma jau tiek uzskatīta par izbaudāmu pašsaprotamību. Kā jau divu vienlīdzīgu personību komunikācijā, abas puses izturas ar aristokrātisku eleganci. Grāmata kā personība dod brīvas tuvošanās iespēju. Lasītājs vairs nav paverdzinoši piesaistīts lineārajai lasīšanai. Pārmaiņus var lasīt rindkopas šur un tur, var sākt no beigu nodaļām un lēcieniem virzīties uz sākumu, var lasīt tikai ar intuitīvu precizitāti izraudzītus fragmentus, lēnām sagremot paris varenu teikumu – un tomēr pazīt grāmatu labāk nekā tie, kuri pašaizliedzīgā aklumā to izlasa no vāka līdz vākam.

Ar Undusku, protams, varētu padiskutēt arī par lasīšanu. Cilvēki ir dažādi un katram no mums grāmatu mīlestības izpausmes var būt dziļi individuālas un dažreiz pat ļoti savādas. Komunikatīvā lasīšana man vairāk asociējas ar to, kā apejamies ar mīļām un labi iepazītām grāmatām, kuras, ik pa laikam pat fragmentāri palasot šur un tur, mēdz atklāties pavisam citā gaismā, gluži kā pavisam cita grāmata. Bet nu skaidrs, ka ar vienkāršiem bestselleriem nekāda nopietnā komunikācija nesanāk. Tiesa gan, daudzi nemaz netiek līdz funkcionālajai lasīšanai, ar kuru aizraujas daudzlasītāji, un droši vien grāmatas nelasa vispār.

Tādu īsti aristokrātisku divu personību komunikāciju man ar Unduska grāmatu izveidot neizdevās, bet pieļauju, ka mums abām bija dots pārāk maz laika. Tūlīt jau būs klāt grāmatas nodošanas termiņš bibliotēkā un viss būs galā, mēs šķiramies (bet varbūt citiem lasītājiem veiksies labāk, der pamēģināt). Tomēr ir dažas grāmatas, ar kurām man ir bijušas ļoti, ļoti ilgas un sarežģītas attiecības, vairākkārtēji mēģinājumi lasīt dažādos virzienos un negaidītas atklāsmes brīdī, kad tās pēkšņi ir ļāvušās lasīšanai. Tāda dīvaina un nedaudz tumša jau tā cilvēku un grāmatu mīlestība ir.

Te var paklausīties, ko par grāmatu stāsta tās tulkotāja Maima Grīnberga (Undusks esot viņas mīļākais igauņu rakstnieks).

Jāns Kross „Stūrgalvības hronika”

Jāns Kross „Stūrgalvības hronika”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa rozes apgāds, 2012., (Jaan Kross, Kolme katku vahel)

hronikaJa reiz augstākie spēki man ir uzsūtījuši kādu gauži nelāgu ligu gripas vīrusa veidolā, tad ir īstais laiks ķerties klāt pie grāmatām, kas vēsta par ļaunām sērgām, kas šad tad mēdz piemeklēt cilvēci. Jāns Kross pamazām ir kļuvis par vienu no man interesantākajiem igauņu rakstniekiem. Latviski ir tulkoti vairāki viņa darbi, beidzamais no tiem ir četru romānu cikls par Livonijas pēdējo hronistu Baltazaru Rusovu. Grāmata tulkojumā ir nodēvēta par „Stūrgalvības hroniku”, bet iespējams paaugstinātās temperatūras dēļ man daudz atbilstošāks un trāpīgāks šķita tās oriģinālais nosaukums „Starp trim sērgām”. Romānu ciklu Kross rakstīja desmit gadus un tas tika izdots pa daļām laikā no 1970. līdz 1980. gadam (nevarētu teikt, ka pie mums ir īpaši steigušies ar tulkošanu un izdošanu, bet labi, ka tas vispār ir izdarīts). „Stūrgalvības hronika” ir ļoti apjomīgs darbs un stāsta par Livonijas vēsturi 16. gadsimta otrajā pusē. Šajās zemēs ir bijuši visādi laiki, bet romānā aprakstītais periods ir reti draņķīgs. Apkārtējie valdnieki uzvedas gluži kā personāži no Džordža Martina „Troņu spēlēm”. Gadu desmitiem ilgst nepārtraukti savstarpējie kari, Tallina tiek regulāra aplenkta, dedzināta un bombardēta, pastāvīgi tiek postītas apkārtējās zemes, notiek zemnieku nemieri, tiem seko drakoniskas spīdzināšanas un, teiksim, ne pārāk humāni nāves sodi, mēra epidēmijas nāk un iet ar biedējošu nolemtību – beigās lielākais vairums cilvēku ir miruši, mājvietas ir nodedzinātas, lauki ir aizauguši – ne nu pirmo, ne pēdējo reizi šajā zemē. Vārdu sakot, cilvēks, kurš grib rakstīt vēsturisku hroniku, 16. gadsimtā par notikumu un tēmu trūkumu sūdzēties nevarētu.

200px-RussowChronicleBaltazara Rusova hronika ir pēdējā no Livonijas hronikām. Tās pirmās daļas ir jaukas kompilācijas no iepriekšējām hronikām par Livonijas vēstures senākajiem laikiem, bet trešā daļa stāsta par Livonijas karu un ir sarakstīta jau pēc paša autora novērojumiem un dokumentiem, kas viņam ir bijuši pieejami. Rusova hronika ir sarakstīta lejasvācu valodā, tiek izdota 1578. gadā un kļūst par tiem laikiem zvērīgu bestselleru. Tallinā vien pirmajā gadā tiek pārdoti vairāk kā 300 eksemplāri, lai gan tā maksā veselu pusdālderi gabalā, kas tolaik ir nopietna nauda.Pie tam jāņem vērā, ka īpaši daudz lasītpratēju tur nevarēja būt. 1584. gadā Rusova hronikai iznāk papildinātais izdevums, kuram ir pievienota vēl ceturtā daļa ar Livonijas karu turpinājumu. Kā jau ar tādiem bestselleriem mēdz būt, tad grāmata saceļ pietiekami daudzus skandālus – kāds jūtas par maz paslavēts, kāds cits ir ticis ne tā pieminēts kā viņam patiktu. Pēc tam tiek sacerētas visādas petīcijas, kurās hronikas teksti tiek apstrīdēti un kritizēti. Vārdu sakot, arī vairāk kā pirms četrsimt gadiem šajās zemēs jautrības nav trūcis un pa šo laiku nekas nav būtiski mainījies.

Romānā Kross veiksmīgi apspēlē hipotēzi, ka Baltazars Rusovs pēc izcelšanās ir bijis igaunis, kas patiesībā ir visai ticami. Autors Rusova biogrāfiju ir apstrādājis ļoti radoši un piešķīris viņam ļoti saprotamu raksturu ar cilvēciskām vājībām. Tāpat Kross vienā mierā ir sacerējis visādus piedzīvojumus, kuros Rusovs varētu būt iesaistīts. Tā kā mēs tak par viņa dzīvi tāpat neko nezinām, lasīt ir interesanti. Jāpiezīmē, ka pret konkrētām vēsturiskām detaļām Kross ir bijis ļoti uzmanīgs un rūpīgs. Pat es ar savu botānisko piekasīgumu varēju piesieties tikai ceriņiem, kas tolaik nu nekādi nevarēja būt izplatīti Tallinas dārzu augi un pupiņām, kas varēja būt vienkārši neadekvāti pārtulkotas lauka pupas. (Kultūraugu izplatības vēsture ir ļoti labi dokumentēta, bet nez kāpēc tieši pret to tik bieži grēko gandrīz vai visi vēsturisko romānu rakstnieki.) Interesanti, ka populārākais kažokzvērs tolaik ir bijis suns, bet var jau būt, ka tā arī ir.

Grāmata ir ārprātā bieza – vairāk kā tūkstotis lappušu, personāžu ir drausmīgi daudz, katram no tiem notikumos ir sava nozīme un tie mēdz parādīties atkārtoti, līdz ar to lasīt nākas lēni un uzmanīgi. „Stūrgalvības hroniku” latviskajam izdevumam ir pievienoti tulkotājas skaidrojumi, kas patiesībā ir romānā izmantoto latīņu, zviedru un vācu tekstu tulkojumi. Ļoti patīkami, ka ir arī igauņu sagatavots pēcvārds. Vispār šāda veida grāmatai skaidrojumu un komentāru mierīgi varēja būt arī divreiz vairāk, bet nav jau viegli tādus sagatavot un galu galā mums neviens neliedz prieku pašiem parakāties pa tīmekli, ja šis laika periods ir ieinteresējis.

Romāns ir sarakstīts tādā, hmm, pāķiskā stilā, bet tas ir darīts apzināti un savā ziņā tas ir mānīgi. Vispirms jau neviens precīzi nezina, kā tieši savā starpā runāja 16. gadsimta igauņi, bet Kross romānā ir gribējis uzsvērt sava varoņa igauniskās saknes un piedot tam senatnīgu noskaņu, tāpēc ir izmantotas viņa bērnības atmiņas – Harju dienvidaustrumu daļas un Tallinas priekšpilsētas žargons, Koses draudzes 19. gada vidus zemnieku valoda, kas ir bijusi jūtama viņa vecātēva valodā, mazliet vēlīnāks muižas argo, Tallinas amatnieku valoda ar gadsimtu mijas ostas un fabriku strādnieku valodas uzslāņojumiem. Tam vēl ir pievienots iedomājamais tā laika sholāru runasveids ar lejasvācu un zviedru valodas makaronismiem. Šo tekstu es, protams, nošpikoju no Janika Kronberga sagatavotā pēcvārda, bet ceru, ka jums radās kaut neliels priekšstats par romāna valodas īpatno savdabību un tulkotājas paveikto grandiozo darbu. Mani vienīgie iebildumi ir par to, ka ņemot vērā romāna arhaisko stilu varēja jau tajā mierīgi atstāt Bībeles citātus vecajā tulkojumā, nevis ņemt no jaunā, bet nevarētu teikt, ka es īpaši izjutu atšķirību starp vieniem un otriem.

Romāns ir ļoti daudzslāņains. Valodas ārējais zemnieciskums ir mānīgs. Patiesībā teksts ir pilns ar latīņu un vācu citātiem un atsaucēm. To var lasīt kā vēsturisku sacerējumu un vietām kā piedzīvojumu stāstu, bet ir skaidrs, ka „Stūrgalvības hronika” Krosam ir bijusi ļoti personīga grāmata un jautājumi, kurus sev dzīves gaitā uzdod Baltazars ir daudz vispārīgāki. Kāpēc vispār pierakstīt vēsturiskus notikumus? Tāpēc, ka neviens cits to nedarīs? Bet kāpēc to darīt man? Vai tā ir tikai patmīlība un vēlme izcelties? Vai ir iespējams pierakstīt patieso vēsturi? Un kas ir patiesība? Vai vispār eksistē objektīva vēsturiska patiesība? Ko darīt ar personīgajiem uzskatiem? Vai var ticēt tādām subjektīvām viena cilvēka hronikām?
Jautājumu ir bezgala daudz. Lai nu kā, tagad neviens īpaši neatceras tā laika Livonijas muižniekus un Tallinas rātskungus, bet Baltazars Rusovs ir pierādījis rakstītā teksta spēku un ilglaicību un sevi ierakstījis vēsturē.

Rusova Livonijas hroniku latviski var izlasīt šeit, bet diemžēl tulkojums nav īpaši labs.