Džonatans Litels „Labvēlīgās”

Džonatans Litels „Labvēlīgās”, no franču val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2015, (Jonathan Littell, Les Bienveillantes, 2006)

Komiksi neapšaubāmi ir ļoti izglītojoši. Pēc nesen lasītā Nīla Geimena tāda paša nosaukuma grafiskā romāna uzreiz bija skaidrs, par kuru mītu tiks klāstīts Džonatana Litela makten biezajā ķieģelī „Labvēlīgās” (un kādas maitas tās grāmatas titulvarones patiesībā ir). Te jāpiebilst, ka grāmatas latviešu izdevums, kura mērķauditorija, spriežot pēc burtu izmēra, ir padzīvojušas personas lasāmbrillītēs, izliekas nedaudz biezāks nekā reāli ir (normālie ne tik vājredzīgiem ļaudīm paredzētie romāna izdevumi ir apmēram 1000 lappušu apjomā, nevis 1400 kā latviešu variantā).

Romāns ir saņēmis Gonkūru prēmiju, Franču akadēmijas balvu un tā angļu tulkojums ir ticis arī pie The Guardian gada balvas par sliktākajiem seksa ainu aprakstiem. Grāmatas par karu man patīk, tā nu noskaņojos uz kaut ko ļoti smagu, saturīgu, sāpinošu un perversu. Bet nekā nebija. Jo tālāk lasīju, jo grāmata saplaka kā caurdurts baloniņš. Kāpēc romāns nenostrādāja un ir man jau piemirsies, ja daudziem citiem lasītājiem tas ir šķitis satriecošs?

Romāns ir ārkārtīgi ambiciozs, dziļi intelektuāls, pilns ar vēsturiskām detaļām, šausmīgi klišejisks un atstāj ļoti samākslotas grāmatas iespaidu. Tā struktūras pamatā ir mīts par Orestu un Erīnijām, pārējais ir pakārtots mītam. Un tāda īsta sižeta grāmatai nemaz nav. Romāns ir sadalīts nodaļās, kurām ir doti baroka deju nosaukumi, kā bija pieņemts tā laika muzikālajās svītās (toccata, alemandes, courante, u.c.). Līdzi tām mainās arī stāstījuma temps. Romānā ir detalizēti un šausmīgi ciniski apraksti par koncentrācijas nometņu ekonomiskās efektivitātes uzlabošanu un problēmām (vispārēja korupcija un zagšana, slikta loģistika, gāzes kameru un krematoriju jaudas neatbilstība). Apcerēta masu slepkavību tehniskā puse (kā praktiski un ātri savākt cilvēkus noslaktēšanai, kā racionāli norakt līķus, kā samazināt resursu patēriņu nogalināšanai un beigu beigās, ko darīt ar līķu kaudžu selfiju mīļotājiem). Un vispār grūti būt par masu slepkavu, ātri vien sākas izdegšanas sindroms un psihosomstiski traucējumi. Vietām realitāte pāriet sirreālās fantāzijās, kuras patīkami atdzīvināja romānu (bet šķita nočieptas no Malapartes).

Iespējams, ka vainīgas daudzās grāmatas par Otro pasaules karu, kuras laika gaitā ir gadījies izlasīt, tomēr „Labvēlīgās” par karu, holokaustu un koncentrācijas nometnēm nepastāsta neko jaunu vai oriģinālu. Lasot ir sajūta, ka tas viss jau ir daudzreiz lasīts. Tas arī nebūtu nekas slikts, jo vienmēr der atkārtoti palasīt, kā varēja notikt kaut kas tik necilvēcīgs, bet romāns ir uzrakstīts diezgan vienmuļā stilā. Galvenais varonis SD virsnieks Maksimiliāns Aue pārsvarā kaut kur braukā. Nu un tad tādā ceļojumu blogu stilā tiek sīki aprakstīta katra ēka, kuru viņš redz, katras neskaitāmās sastaptās personas dienesta pakāpe, katra ēdienreize, katra vemšana un tādā garā. Tikpat mehāniski un vienmuļi ir aprakstītas homoseksuālās ainas un anālās fantāzijas (lai gan burti ir lieli un pievilcīgi, grāmata varbūt nebūs īsti laba dāvana jūsu morāli principiālajai vecmāmiņai). Galu galā, kad galvenais varonis sāk kniebties ar mēbelēm un nav slinks aizskriet uz mežu, lai paseksotu ar priedi, tas sāk palikt apnicīgi un ir skaidrs, kā romānam gadījies tikt pie sliktā seksa balvas. Jāpiezīmē, ka „Labvēlīgās” ir sarakstītas monumentālā vienlaidus tekstā, kurā nav izdalīti ne dialogi, ne rindkopas. Protams, arī zemsvītras piezīmju grāmatā nav (precīzāk sakot, divas ir, turklāt vienā no tām paskaidrots, ka nekādu piezīmju, izņemot vēl vienu, nebūs, lai nesabojātu lielisko skatu uz šo teksta blāķi). Tomēr viss nav tik slikti. Romāna beigās ir pievienoti autora sagatavots glosārijs, kurā atšifrēti visi saīsinājumi (bez tā varēja arī iztikt), tabula ar SS dienesta pakāpēm (tas labi, tie fīreri man vienmēr ir jukuši), labs un izsmeļošs tulkotāja pēcvārds, kurā aprakstīts, cik foršs ir šis romāns un daži komentāri, ar piebildi, ka latviešu lasītājiem vēl ir paveicies, jo franču izdevumā tādu neesot vispār.

Romānā tā īsti nevienam nav iespējams just līdzi. Upuri ir skatīti ar slepkavas acīm, bet galvenais varonis Maksimiliāns Aue klīst apkārt kā melanholiska, slepkavnieciska dievgosniņa un šķiet tikpat nereāls un neticams kā viņa mītiskais kolēģis SD virsnieks Makss fon Štirlics (iespējams, ka viņi sēdēja blakus kabinetos). Lai arī kā Aue cenšas lasītājiem iestāstīt, ka mēs visi esam tieši tādi paši kā viņš un katram no mums ir sava tumšā puse, tas mani nemaz neaizkustināja (salta sirds man, tiešām salta).

Romāns noteikti patiks visiem literatūras kritiķiem, jo tur ir dikti daudz slāņu, simbolu un metaforu, ka tās var analizēt kaut līdz pulsa zudumam. „Labvēlīgās” droši vien varētu noderēt arī lasītājiem, kas neko daudz par karu nav lasījuši, lai gan to visu būtu ērtāk izlasīt dokumentālajā literatūrā. Romānā ir iekļauts ārkārtīgi daudz vēsturisku faktu, kā arī jauki savilktas paralēles starp nacistu un padomju režīmiem. Atšķirībā no patiešām labiem kara romāniem tam vienkārši nav dvēseles.

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”, no igauņu val. tulkojusi un sastādījusi Maima Grīnberga, Rīga: „Mansards”, 2015., (Jaan Undusk, teksti, 1982-2014)

Kad grāmatnīcā nejauši uzšķīru Unduska „Gaidot vārdus” tieši lapā ar stāstu par Edgara Po „Kraukli”, sapratu, ka noteikti gribu šo grāmatu izlasīt. Dīvaini, bet man ļoti patika pirmais stāsts „Mīlestība pret grāmatu”, kā arī autora īpaši šim izdevumam rakstītais pēcvārds „Par pārliecībām”. Viss pārējais nebija slikti (grāmatā ir vēl trīs Unduska stāsti un kaut kādi trīs neatkarīgi fragmenti no romāna), bet ne gluži tas, ko gaidīju pēc brīnišķīgā sākuma par cilvēku un grāmatu savstarpējās mīlestības tumšajām pusēm. Jāns Undusks ir igauņu literatūrzinātnieks, prozaiķis, esejists un dramaturgs, bet daiļliteratūru viņš raksta maz (uz grāmatas vāka ir pieminēts viens romāns un 15 īsprozas teksti). Pieļauju, ka viņa esejas man varētu patikt labāk par viņa prozu. Undusks raksta ļoti koncentrēti, intelektuāli un fizioloģiski taustāmi, kas kopā rada droši vien apzināti veidotu, bet lasot traucējošu, neīstuma sajūtu.

Nē, nē, tā nav īpašnieka dziņa, kas bibliofilam liek sevi ieskaut ar grāmatām. Mīlestībā nav nedz īpašnieka, nedz īpašuma. Mīlestība ir vienlīdzīgu biedru absolūtas uzticēšanās sakars. Grāmatām nav jābūt īpašumā, ar grāmatām jādzīvo kopā, to zina katrs īsts mīlētājs. Ar mīlēto grāmatu jādzīvo iespējami cieši kopā, fiziskā paļāvībā, viņa taču pati to vēlas. Tāpēc bibliofils sevi ieskauj ar grāmatām. Viņš nāk pretī mīļotās grāmatas vēlmēm. Katra grāmata ilgojas pēc vides, kur viņu mīl. Ja ar grāmatām dzīvo kopā, tās nemaz vienmēr nav jāizlasa. Tās nemaz vienmēr nav jāizlasa līdz galam. Dažs daudzlasītājs par grāmatām zina mazāk nekā tolerants mīlētājs.

„Mīlestība pret grāmatu” ir ārkārtīgi jauks, pašironisks un nedaudz perverss stāsts (precīzāk laikam tādus tagad sauc pat īsprozas tekstiem). Autors ir perfekti uztvēris grāmatu mīlestības būtību un beidzot kāds ir glīti un saprotami izstāstījis, ka grāmtu mīlestība nav tikai kaut kas cēls, garīgs un ar smalkajām matērijām saistīts, bet tā var būt gluži taustāma, jutekliska un pat noziedzīga. Stāstā ir izklāstīts arī atgadījums ar nejaušu pārnakšņošanu Tartu universitātes bibliotēkā un mazliet izvirtīga epizode, kurā piedalās kāda sieviete, saldējums un Eduarda Vildes Kalnciema piena vedēja 1974. gada izdevums. Par noziedzīgajām izdarībām ar „Kraukli” pat nav ko piebilst. Arī manā rakstāmgaldā bērnībā dzīvoja pāris no bibliotēkas grāmatas nočieptas izbirušas lapas un mums kopā bija šausmīgi labi jau no apziņas vien, ka tās tur bija.

Daudzi cilvēki ar komunicējošās lasīšanas pamatiem iepazīstas tikai tad, kad spiesti lasīt kaut ko tādu, kas viņiem ne īpaši patīk vai ir pārāk grūts. Tikai tad viņi – negribīgi – saskata grāmatā problēmu un prāto, kā ar to tikt galā, šķirsta uz priekšu un atpakaļ, ar pūlēm vairākkārt pārlasa zināmas rindkopas, no jauna pārskata jau izlasīto, izlases veidā iemet acis turpmākā tekstā, domā par ilustrācijām un vāka noformējumu un tā tālāk. Grāmata kā problēma ir grāmatas kā personības sākums. Komunicējošās lasīšanas augstais stils nozīmē to, ka grāmata kā problēma jau tiek uzskatīta par izbaudāmu pašsaprotamību. Kā jau divu vienlīdzīgu personību komunikācijā, abas puses izturas ar aristokrātisku eleganci. Grāmata kā personība dod brīvas tuvošanās iespēju. Lasītājs vairs nav paverdzinoši piesaistīts lineārajai lasīšanai. Pārmaiņus var lasīt rindkopas šur un tur, var sākt no beigu nodaļām un lēcieniem virzīties uz sākumu, var lasīt tikai ar intuitīvu precizitāti izraudzītus fragmentus, lēnām sagremot paris varenu teikumu – un tomēr pazīt grāmatu labāk nekā tie, kuri pašaizliedzīgā aklumā to izlasa no vāka līdz vākam.

Ar Undusku, protams, varētu padiskutēt arī par lasīšanu. Cilvēki ir dažādi un katram no mums grāmatu mīlestības izpausmes var būt dziļi individuālas un dažreiz pat ļoti savādas. Komunikatīvā lasīšana man vairāk asociējas ar to, kā apejamies ar mīļām un labi iepazītām grāmatām, kuras, ik pa laikam pat fragmentāri palasot šur un tur, mēdz atklāties pavisam citā gaismā, gluži kā pavisam cita grāmata. Bet nu skaidrs, ka ar vienkāršiem bestselleriem nekāda nopietnā komunikācija nesanāk. Tiesa gan, daudzi nemaz netiek līdz funkcionālajai lasīšanai, ar kuru aizraujas daudzlasītāji, un droši vien grāmatas nelasa vispār.

Tādu īsti aristokrātisku divu personību komunikāciju man ar Unduska grāmatu izveidot neizdevās, bet pieļauju, ka mums abām bija dots pārāk maz laika. Tūlīt jau būs klāt grāmatas nodošanas termiņš bibliotēkā un viss būs galā, mēs šķiramies (bet varbūt citiem lasītājiem veiksies labāk, der pamēģināt). Tomēr ir dažas grāmatas, ar kurām man ir bijušas ļoti, ļoti ilgas un sarežģītas attiecības, vairākkārtēji mēģinājumi lasīt dažādos virzienos un negaidītas atklāsmes brīdī, kad tās pēkšņi ir ļāvušās lasīšanai. Tāda dīvaina un nedaudz tumša jau tā cilvēku un grāmatu mīlestība ir.

Te var paklausīties, ko par grāmatu stāsta tās tulkotāja Maima Grīnberga (Undusks esot viņas mīļākais igauņu rakstnieks).