Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969
Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.
Vispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.
Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.
Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.
Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.
“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.
Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 