Tag Archives: ironija

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

sirds-mirst-pedejaLai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2013. (Walter Moers, Die 13½ Leben des Käpt’n Blaubär, 1999.)

Zilais lacis„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir viena no savdabīgākajām un dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors Valters Mērss ir pazīstams vācu komiksu autors, kurš ir kļuvis populārs ar tādiem darbiem kā „Ādolfs, nacistu cūka” un „Sīkā dirsa” (piedodiet, bet tā nu sanāca, izmantojot google tulkotāju). Ar laiku viņš sāka rakstīt stāstus bērniem par jauku Zilo lāci. Nepārprotiet, šo dzīvnieciņu sauc par zilu tikai tāpēc, ka viņa kažociņš ir koši zilā krāsā. Stāstiem sekoja pamatīga ķieģeļa apjoma grāmata par Zilā lāča piedzīvojumiem Camonijā – dīvainā zemē, kuru apdzīvo neskaitāmas brīnumainas būtnes, bet cilvēki nav īpašā cieņā. Tiesa gan, tur esot atrodami neredzamie cilvēki, bet tie mitinās tikai Atlantīdas pilsētas kanalizācijā un kaut kas ar viņiem īsti lāgā nav. Galu galā neviens viņus nekad nav redzējis.

„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir reta manta – tīrs fantāzijas koncentrāts neatšķaidītā veidā. Pieļauju, ka vismaz puse grāmatas lasītāju kādā brīdī ir ar šausmām aizdomājušies, kādas apreibinošas vielas to visu sacerot (un zīmējot) ir lietojis autors (cerams, nekādas), jo normāls cilvēks tak kaut ko tādu izdomāt nevar. Lai gan „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” laikam teorētiski skaitās bērnu grāmata, tomēr diez vai kāds bērns spēs pilnībā novērtēt autora specifisko humora izjūtu un smalko ironiju. Šī grāmata varētu būt tuva Minhauzena piedzīvojumu radiniece.

Zilajiem lāčiem ir divdesmit septiņas dzīves, grāmatā ir aprakstītas trīspadsmit ar pusi, bet pārējās mums paliek nezināmas, jo „Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.” Zilais lācis nemaz nav piedzimis, viņu pavisam maziņu okeāna vidū no briesmīgās ūdens Vērpatas izķeksē pundurpirāti. Tos pāraudzis viņš nonāk pie spīgaiņiem, no tiem aizbēg un sāk savus klejojumus pa Camoniju pa ceļa iekuļoties visādās nepatikšanās – satiek verveļviļņus, ceļo ar Tyrannovali Rex,nokļūst uz rijīgas salas, kas pirms apēšanas nedaudz nobaro savus upurus, macās profesora Naktigalgala naktsskolā, iekrīt starpdimensiju caurumā, izdomā pavizināties ar tornado, glābj bukucēnus no mājas, kurai virsū sēžas bollogs un tādā garā. Vispār jau Zilais lācis ir no tās ne pārāk interesantās supervaroņu pasugas, kuriem viss veicas un viss padodas pats no sevis. Viņš bez lielām pūlēm gan noķer fatamorgānu ar visiem fatomiem, gan kļūst par slavenāko melu gladiatoru Atlantīdā. Bet nu šī ir ļoti fantastiska pasaule un te var notikt pilnīgi viss. Autors ir ieviesis pat tādu tēlu, kā klaiņojošo glābējzauru Deus X Machina, kura darbs ir glābt dzīvību pēdējā mirklī, jo „Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim”.

Grāmatā ir pilns ar neticami dīvainām būtnēm, ar kurām mēs tiekam iepazīstināti pēc aprakstiem no „Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona”, kuru ir apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naltigalgals, kurš pats arī ir visai jokaina radība ar septiņām smadzenēm, no kurām tikai vienas atrodas galvā. Bet vēl te ir jampampi ar pampamu, želejveidīgs princis no 2364. dimensijas, kurš pārtiek no mūzikas, kuru spēlē ar piena instrumentiem, laika gliemji, kas ēd un izpirž laiku, milzu bollogi, kur vienā brīdī sev pašrocīgi norauj galvu, taržbaloži, kas ir tarakānu, žurku un baložu krustojums, saprātīgs un domājošs elements, kas grib sagrābt varu pasaulē. Un tā ir tikai maza daļa no visām radībām, kas apdzīvo šo grāmatu.

Jāpiezīmē, ka neskatoties uz Zilā lāča neskaitāmajiem piedzīvojumiem un autora pārdabisko fantāziju, grāmata ir gaužām rāma. Nepavisam nav tā, ka to gribētos lasīt vienā paņēmienā. Patiesībā to var mierīgi aizvērt, nolikt malā un pat pavisam aizmirst. Droši vien tāpēc, ka labi zinām, ka ar Zilo lāci nekas slikts nenotiks. Un lai gan grāmatai ir tāds diezgan izplūdis kopējais sižets, pēc būtības tā vairāk ir nesaistītu un haotisku epizožu savirknējums, kuru ir radījusi autora neierobežotā iztēle.

Grāmata ir izdota ar programmas „Kultūra” atbalstu. Citādi jau mēs tās tulkojumu neredzētu kā savas ausis. Un droši vien neredzēsim Camonijas cikla turpinājumus (pavisam tajā ir iznākušas sešas grāmatas), lai gan man noteikti būtu interesanti palasīt arī stāstus par sapņainajām grāmatām.

Vispār jau „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ar visiem saviem trūkumiem ir pelnījusi lielāku lasītāju ievērību nekā tai ir šobrīd. Arī tulkojums ir interesants – visi tie verveļviļņi, tupuces, jampampi, ambālīši, okšķes un daudz kas cits tak tulkotājai bija pašai jāizdomā, kā tas viss varētu labāk izklausīties latviešu valodā. Ja eksistētu tāda tulkotāju fantāzijas gada balva, tad to šogad noteikti būtu pelnījusi Māra Poļakova.