Mārja Kangro “Stikla bērns”

Mārja Kangro “Stikla bērns”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018 (Maarja Kangro, Klaaslaps, 2016)

Ak, neveikla, neveikla ir izpausme citu sāpēm.

“Stikla bērns” ir dokumentālais romāns, kurā autore Mārja Kangro stāsta par pieredzēto, uzzinot, ka viņas gaidāmajam bērnam ir reti sastopama anomālija – anecefālija un akrānija. Viņam nav attīstījies galvaskauss, un līdz ar to nebūs galvas smadzeņu. Nu tā, ka nemaz un necik nebūs.  Šādi bērni parasti nomirst tūlīt pēc piedzimšanas, bet pašas anomālijas cēloņi nav zināmi. Dzīve ir ļauna un tā dažreiz vienkārši gadās. Ja pastāv šādas lietas, tad pasaule ir sadirsta, un viss, kas to cenšas vērst par labu, ir tikai niekošanās.

Grāmata aptver laika periodu no 2014. gada pavasara līdz 2015. gada sākumam. Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un autores personīgie, traģiskie pārdzīvojumi sasaucas ar viņas pieredzēto Maidana laikā Ukrainā, kas kalpo kā papildu ilustrācija cilvēka dzīves trauslumam un neaizsargātībai. Šajā eksistences lūzuma brīdī Mārja Kangro risina sabiedrībai neērtus un sarežģītus jautājumus – kāds ir dzīvības vērtīgums pret dzīves kvalitāti situācijā, kad tavs bērns ir bezsajūtu būtne – apmēram kā istabas augs vai amēba? Vai ir ētiski veikt abortu arī zinot, ka pēc piedzimšanas bērns neizbēgami tūlīt mirs? Vai tas patiešām būtu altruisms – dzemdēt dzīvotnespējīgu bērnu, lai to pēc tam izmantotu par orgānu donoru? Kur ir tās robežas, kuras mums nevajadzētu vai mēs nespētu pārkāpt? Kurā brīdī cilvēka embrijs kļūst apbedīšanas cienīgs un vairs nav pieskaitāms pie medicīniskajiem atkritumiem? Akrānijas bēbītis. Pie dzīvības uzturēta biomasa. Dzīva lelle, uz gultas gulošs stādiņš no miesas un asinīm.

Vispār sākumā nebiju domājusi šo grāmatu lasīt, jo par vēl nedzimušiem, slimiem bērniem parasti pie mums tiek sacerēti un publicēti kaut kādi gaudulīgi un bezsakarīgi ezotēriski murgi. Tomēr jāatzīst, ka dokumentālo prozu igauņi patiešām raksta daudz labāk, vismaz salīdzinājumā ar tiem mēsliem, ko tā mīl publicēt latviešu izdevniecības. ”Stikla bērns” ir ļoti racionāla, saprātīga un negaidīti labi uzrakstīta grāmata. “Stikla bērns” ir arī ļoti drosmīga grāmata, kuras autore ir uzdrīkstējusies runāt par patiesām tabu tēmām – tiem dzīves gadījumiem, par kuriem mūsu sabiedrība lielākoties izvairās runāt, klusē un bieži vien aiz savas aprobežotības, ar kuru mūsdienās ir pieņemts īpaši lielīties, un bailēm nosoda sievietes, kuras ir nonākušas šādā situācija.

Tēmas dēļ grāmata nav viegli lasāma. Tā ir ļoti tieša, skarba un ironiska. Autore notiekošo ir aprakstījusi diezgan distancēti, bet citādi jau par tik smagām lietām runāt nebūtu iespējams. “Stikla bērns” lielā mērā ir autores pašterapija, bet ne tikai. Grāmatai piemīt viena no būtiskākajām un svarīgākajām rakstītā teksta kvalitātēm – tā izstāsta tādu cilvēcisko pieredzi, kurā palīdzēt, vai ar kuru dalīties nekad nevarētu reālie cilvēki mums līdzās – ne tāpēc, ka negribētu, vienkārši viņiem tādas nav. “Stikla bērns” ir no tām grāmatām, kas palīdz saprast, ka varbūt neesi vientuļš, ir arī citi cilvēki, kas tam gājuši cauri. Un autore nebaidās pateikt vienkāršo patiesību, ka nekāda mierinājuma nebūs. Ir lietas, kuras nekad nepāriet.
Katram ir pašam jāizvēlas, vai lasīt “Stikla bērnu”. Tā nudien nav lasāmviela, ko kādam ieteikt jaukai vakara izklaidei. “Stikla bērns” ir drosmīga, spēcīga, sāpīga un pārdomas raisoša grāmata.

Nedzimuša bērna un ļoti agri miruša bērna nāve ir savāda, neizprotama lieta. Tu jau sēro ne tikai par savu iztēli, bet gan par īstu cilvēku, kurš patiešām ir eksistējis. Bet kas viņš bija? Viņš nerunāja, viņš neizpauda ne savas domas, ne raksturu, tos viņam izdomāji tu. Tā ir tava iztēle, tavs pieņēmums, par ko tu sēro, taču reizē arī nav, jo viņš taču pastāvēja fiziski, un tāpat viņam jau bija noslieksmes domāt un paust zināma tipa domas. Tu sēro par nebijušu nākotni, tevis paša citādo laiku, kas ticis atcelts. Par vienu būtni pasaulē mazāk – tātad par veselu lērumu laika mazāk. Varbūt pat par simt gadiem mazāk.

Viņi mokās pēcnācēju dēļ un pēcnācēju neesamības dēļ; pēcnācēji, ja tādi piedzimuši, mokās vecāku dēļ. Grūti ir cilvēkam, grūti.

Grāmatas vērtējums – 4.5 no 5 zvaigznēm.

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

Lai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”

Valters Mērss „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2013. (Walter Moers, Die 13½ Leben des Käpt’n Blaubär, 1999.)

„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir viena no savdabīgākajām un dīvainākajām šogad lasītajām grāmatām. Tās autors Valters Mērss ir pazīstams vācu komiksu autors, kurš ir kļuvis populārs ar tādiem darbiem kā „Ādolfs, nacistu cūka” un „Sīkā dirsa” (piedodiet, bet tā nu sanāca, izmantojot google tulkotāju). Ar laiku viņš sāka rakstīt stāstus bērniem par jauku Zilo lāci. Nepārprotiet, šo dzīvnieciņu sauc par zilu tikai tāpēc, ka viņa kažociņš ir koši zilā krāsā. Stāstiem sekoja pamatīga ķieģeļa apjoma grāmata par Zilā lāča piedzīvojumiem Camonijā – dīvainā zemē, kuru apdzīvo neskaitāmas brīnumainas būtnes, bet cilvēki nav īpašā cieņā. Tiesa gan, tur esot atrodami neredzamie cilvēki, bet tie mitinās tikai Atlantīdas pilsētas kanalizācijā un kaut kas ar viņiem īsti lāgā nav. Galu galā neviens viņus nekad nav redzējis.

„Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ir reta manta – tīrs fantāzijas koncentrāts neatšķaidītā veidā. Pieļauju, ka vismaz puse grāmatas lasītāju kādā brīdī ir ar šausmām aizdomājušies, kādas apreibinošas vielas to visu sacerot (un zīmējot) ir lietojis autors (cerams, nekādas), jo normāls cilvēks tak kaut ko tādu izdomāt nevar. Lai gan „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” laikam teorētiski skaitās bērnu grāmata, tomēr diez vai kāds bērns spēs pilnībā novērtēt autora specifisko humora izjūtu un smalko ironiju. Šī grāmata varētu būt tuva Minhauzena piedzīvojumu radiniece.

Zilajiem lāčiem ir divdesmit septiņas dzīves, grāmatā ir aprakstītas trīspadsmit ar pusi, bet pārējās mums paliek nezināmas, jo „Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.” Zilais lācis nemaz nav piedzimis, viņu pavisam maziņu okeāna vidū no briesmīgās ūdens Vērpatas izķeksē pundurpirāti. Tos pāraudzis viņš nonāk pie spīgaiņiem, no tiem aizbēg un sāk savus klejojumus pa Camoniju pa ceļa iekuļoties visādās nepatikšanās – satiek verveļviļņus, ceļo ar Tyrannovali Rex,nokļūst uz rijīgas salas, kas pirms apēšanas nedaudz nobaro savus upurus, macās profesora Naktigalgala naktsskolā, iekrīt starpdimensiju caurumā, izdomā pavizināties ar tornado, glābj bukucēnus no mājas, kurai virsū sēžas bollogs un tādā garā. Vispār jau Zilais lācis ir no tās ne pārāk interesantās supervaroņu pasugas, kuriem viss veicas un viss padodas pats no sevis. Viņš bez lielām pūlēm gan noķer fatamorgānu ar visiem fatomiem, gan kļūst par slavenāko melu gladiatoru Atlantīdā. Bet nu šī ir ļoti fantastiska pasaule un te var notikt pilnīgi viss. Autors ir ieviesis pat tādu tēlu, kā klaiņojošo glābējzauru Deus X Machina, kura darbs ir glābt dzīvību pēdējā mirklī, jo „Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim”.

Grāmatā ir pilns ar neticami dīvainām būtnēm, ar kurām mēs tiekam iepazīstināti pēc aprakstiem no „Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona”, kuru ir apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naltigalgals, kurš pats arī ir visai jokaina radība ar septiņām smadzenēm, no kurām tikai vienas atrodas galvā. Bet vēl te ir jampampi ar pampamu, želejveidīgs princis no 2364. dimensijas, kurš pārtiek no mūzikas, kuru spēlē ar piena instrumentiem, laika gliemji, kas ēd un izpirž laiku, milzu bollogi, kur vienā brīdī sev pašrocīgi norauj galvu, taržbaloži, kas ir tarakānu, žurku un baložu krustojums, saprātīgs un domājošs elements, kas grib sagrābt varu pasaulē. Un tā ir tikai maza daļa no visām radībām, kas apdzīvo šo grāmatu.

Jāpiezīmē, ka neskatoties uz Zilā lāča neskaitāmajiem piedzīvojumiem un autora pārdabisko fantāziju, grāmata ir gaužām rāma. Nepavisam nav tā, ka to gribētos lasīt vienā paņēmienā. Patiesībā to var mierīgi aizvērt, nolikt malā un pat pavisam aizmirst. Droši vien tāpēc, ka labi zinām, ka ar Zilo lāci nekas slikts nenotiks. Un lai gan grāmatai ir tāds diezgan izplūdis kopējais sižets, pēc būtības tā vairāk ir nesaistītu un haotisku epizožu savirknējums, kuru ir radījusi autora neierobežotā iztēle.

Grāmata ir izdota ar programmas „Kultūra” atbalstu. Citādi jau mēs tās tulkojumu neredzētu kā savas ausis. Un droši vien neredzēsim Camonijas cikla turpinājumus (pavisam tajā ir iznākušas sešas grāmatas), lai gan man noteikti būtu interesanti palasīt arī stāstus par sapņainajām grāmatām.

Vispār jau „Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves” ar visiem saviem trūkumiem ir pelnījusi lielāku lasītāju ievērību nekā tai ir šobrīd. Arī tulkojums ir interesants – visi tie verveļviļņi, tupuces, jampampi, ambālīši, okšķes un daudz kas cits tak tulkotājai bija pašai jāizdomā, kā tas viss varētu labāk izklausīties latviešu valodā. Ja eksistētu tāda tulkotāju fantāzijas gada balva, tad to šogad noteikti būtu pelnījusi Māra Poļakova.