Tag Archives: itāļu literatūra

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”

Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Neputns, 2017., (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972)

Italo Kalvīno ir viens no slavenākajiem itāļu rakstniekiem, tāpēc ar interesi gaidīju “Neredzamo pilsētu” izdevumu latviešu valodā. Uzreiz pēc romāna iznākšanas gribēju to nopirkt un grāmatnīcā diezgan ilgi blenzu uz jaunumu plauktu, bet romānu kā nevarēju ieraudzīt, tā nevarēju. Nospriedu jau, ka “Neredzamajām pilsētām” būs kādi īpaši smalki vāki, un gāju prasīt palīdzību pārdevējai. Un, apžēliņ, romāns atradās pie ilgi pētītajiem jaunumiem, un vāka dēļ šis daiļums nudien ir gandrīz neredzams. Grāmatu pēc tam saņēmu arī Ziemassvētku dāvanā no Msmarii, bet biju jau izlasījusi.

Neredzamās pilsētas Italo Kalvīno“Neredzamās pilsētas” autors sarakstīja laikā, kad aizrāvās ar kombinatoriku, un grāmata ir veidota no 55 poētiskām miniatūrām. Katra no tām stāsta par kādu noteiktu pilsētu, visām pilsētām ir sieviešu vārdi, tām ir 11 veidi un tās ir sakārtotas 9 nodaļās pēc kaut kādiem autoram svarīgiem apsvērumiem. Katrai nodaļai ir ievads un nobeigums, kurā ceļotājs Marko Polo stāsta hanam Hubilajam par visām tām brīnumainajām pilsētām, kuras ir redzējis savu ceļojumu laikā. Tomēr iespējams, ka visas aprakstītās ir viena un tā pati pilsēta. Sakārtojot miniatūras tabulā pa pilsētu veidiem un nodaļām, izveidojas glīts, simetrisks raksts, kura centrālā ass ir Baukida.

Septiņas dienas soļojis cauri krūmājiem, ceļotājs, kurš dodas uz Baukidu, joprojām nespēj to ieraudzīt, taču jau ir nonācis galā. Pilsētu balsta smalkas, visai tālu cita no citas izvietotas koka kājas, kas stiepjas augšup un nozūd virs mākoņiem. Pilsētā var uzkāpt pa trepītēm. Uz zemes pilsētnieki parādās reti: augšā viņiem ir viss nepieciešamais, un viņi uzskata par labāku bez vajadzības lejā nekāpt. Itin nekas no pilsētas nepieskaras zemei – vienīgi garās flamingu kājas, uz kurām tā balstās, un gaišās dienās arī caurumota, stūraina ēna, kas iezīmējas uz lapotnēm.

Par Baukidas iemītniekiem mēdz izteikt trejādus minējumus: ka viņi ienīstot Zemi; ka viņi to cienot tik ļoti, ka izvairoties no jebkādas saskarsmes; ka viņi Zemi mīlot tādu, kāda tā bijusi pirms viņiem, un pavērsuši lejup tālskatus un teleskopus, nepagurdami to pārlūkojot lapiņu pa lapiņai, akmeni pa akmenim, skudriņu pa skudriņai, tīksmi vērodami savu prombūtni.

Miniatūras ir nelielas, bet ļoti skaisti uzrakstītas, un tām ir brīnišķīgs tulkojums. Tekstu labi papildina Elīnas Brasliņas ilustrācijas – ļoti nopietnas (pēc sejas izteiksmēm izskatās, ka visu pilsētu iemītniekiem, vienradžus ieskaitot, nenormāli sāp vēders). Bet pret pasaules literatūras šedevriem droši vien nemaz nedrīkst attiekties nenopietni. 🙂

Kalvīno Neredzamās pilsētas, Elīnas Brasliņas ilustrācija

Publicitātes foto no izdevniecības Neputns mājas lapas. Elīnas Brasliņas ilustrācija Italo Kalvīno romānam “Neredzamās pilsētas”.

Vārdu sakot, “Neredzamās pilsētas “ ir skaistuma koncentrāts, kurš jālieto uzmanīgi, lai nepārdozētu. Vislabāk miniatūras lasīt pa vienai vai divām. Grāmata tā arī esot rakstīta – pa mazam gabaliņam un pēc tam rūpīgi sakombinēta šajā savdabīgajā struktūrā. Nu nekas slikts jau nenotiks arī izraujot to cauri vienā paņēmienā, bet tā lasītājs tikai nedaudz apdalīs pats sevi.

Vēl viena interesanta grāmatas īpatnība ir tās satura acumirklīgā izzušana no atmiņas. Izlasi nodaļu un pēc pāris minūtēm tā jau ir aizmirsusies. Bet galu galā tieši īslaicīgums un nenoturīgums ir patiesa skaistuma visdrošākā pazīme.

Italo Klavīno “Neredzamās pilsētas” ir viens no postmodernās literatūras stūrakmeņiem. Grāmatu noteikti būtu jāizlasa visiem, kas interesējas par literatūru, kas spēj iziet ārpus mūsu iedomātajiem rāmjiem, kādam ir jābūt pareizam romānam, un tā patiks lasītājiem, kuri mīl skaistus, poētiskus aprakstus.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Par neredzamajām pilsētām ir rakstījuši arī Ints un Lasītāja.
“Neredzamo pilsētu” fragmentus Gundara Āboliņa lasījumā var paklausīties šeit.

Tabula ar miniatūru sakārtojumu pa pilsētu veidiem un nodaļām, lai var labāk saprast romāna īpatnējo struktūru un simetriju (tas vairāk atgādinājumam sev).

Tabula.jpg

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”, no itāļu val. tulk. Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Elena Ferrante, L’amica geniale, 2011)

Pie itāļu bestsellera „Brīnišķīgā draudzene” tiku vietējā bibliotēkā. Tā mīlīgais vāks ar jaukajām meitenītēm un jaunlaulātajiem ir maldinošs, jo grāmatas stāsts ir patīkami skarbs un tiešs, turklāt izklāstīts vienkāršā, robustā valodā, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Un jau no nosaukuma ir skaidrs, ka tas ir stāsts par divu meiteņu – Elenas un Lilas draudzību. Romāna pirmajā rindkopā uzzinām, ka Lila tagad, sešdesmit sešu gadu vecumā pēkšņi ir pazudusi bez pēdām, turklāt iznīcinot visas liecības par savu eksistenci, un Elenai neatliek nekas cits, kā ķerties pie savu atmiņu pierakstīšanas, lai vismaz tādā veidā beidzot pār Lilu gūtu virsroku (vai varbūt viņai ieriebtu, īsti skaidrs tas sākumā nav). Romāna pirmā daļa ar bērnības atmiņām par pēckara Neapoli ir brīnišķīga. Abas draudzenes dzīvo kaut kādā nabagu kvartālā, kur lielākoties visi ir vardarbīgi un patriarhāli katoļu urlas. Kontracepcija tur droši vien bija aizliegta ar likumu, tāpēc grāmatas sākumā ievietotais personāžu saraksts ar sadalījumu pa ģimenēm, ir gandrīz tikpat garš kā Troņu spēlēs, un neliegšos – lasot nācās ik pa laikam tajā iemest aci, lai atcerētos, kas kurš bija, un kāpēc ir īpaši naidīgās attiecībās ar kādas citas ģimenes pārstāvi. Kaislību te netrūkst. Kaimiņi mēdz slepkavot viens otru par seniem pāri darījumiem, biznesa lietas pārvalda mafija un vardarbība ir ierastākais savstarpējās komunikācijas veids Kā jau patriarhālā sabiedrībā pieņemts, ģimene šeit ir reāla vērtība, jo vīrieši savas meitas un māsas, ja vien tās ir smukas, var izdevīgi iemainīt pret taustāmiem labumiem kā, piemēram, televizoru.

briniskiga-draudzeneVide, kurā jāizdzīvo abām meitenēm ir skarba, trūcīga un vardarbīga. Skaidrs, ka to apdzīvo arī briesmoņi, un tieši ar bailēm sākas Elenas un Lilas dīvaini neveselīgā draudzība. Elena šajās attiecībās ir kārtīgā, labā, jaukā un padevīgā draudzene, kura sākumā pilnīgi visā ir atkarīga no Lilas, kas viņu lielākoties izmanto un ir pret viņu visai vienaldzīga. Vispār jau Elena nav īpaši patīkams personāžs, viņa ir nūģīga zubrila, kura cenšas mācīties tikai, lai sacenstos ar Lilu. Viņa ir neglīta, greizsirdīga, skaudīga un pamazām apgūst manipulēšanas prasmes, lai gan grūti viņai ko pārmest, jo dzīve patiešām nav nekāda jaukā un mācības noplukušajā licejā ir meitenes vienīgā cerība izrauties no tā urlīgā rajona. Toties Lila gan ir īpaša – viņa ir sliktais tēls, dumpinieciska, kašķīga un egoistiska, taču arī ļoti gudra, spoža, talantīga un pārpasaulīgi skaista. Un, protams, pilnīgi ķerta – ar jūtamu noslieci uz šizofrēniju vai kaut ko tamlīdzīgu. Skaidrs, ka Elenas attiecības ar draudzeni ir smagas un sarežģītas, bet, šķiet, ka bez Lilas viņai ir vēl sliktāk.

Lai gan romāna sākums bija labs, kaut kur ap vidu autore sāka palikt jūtami grafomāniska un notikumus nežēlīgi stiept, un tikai tad pār mani nāca atklāsme, ka, apžēliņ, šī taču ir tetraloģija un stāsts tiks izstiepts uz vēl trīs grāmatām, kuras, iespējams, latviski nemaz neizdos. Labi, vismaz nākošā jau esot iztulkota un trešā arī laikam top, tomēr četras grāmatas tik triviālam stāstam ir daudz par daudz, jo pilnīgi būtu pieticis ar vienu. „Brīnišķīgā draudzene” ar nelielām mokām aizcīnās līdz brīdim, kad abām meitenēm paliek sešpadsmit gadi (tātad viegli aprēķināt, ka autorei nākošajās trīs grāmatās ir atlikuši aprakstīšanai vēl piecdesmit) un beidzas ar Lilas kāzām. Turklāt autore „Brīniškīgo draudzeni” nobeidz epizodes vidū – brīdī, kad tūlīt, tūlīt vajadzētu sākties episkam jandāliņam. Tas vairāk izskatās pēc lēta trika, kādus parasti izmanto romānos, kurus turpinājumos drukā bulvāru prese, lai pēc iespējas labāk varētu pārdot turpinājumu. Līdz ar to man beigās interese par nākošo grāmatu gandrīz pavisam pazuda. Ja turpinājumu izdos un bibliotēkā man tas gadīsies pa ķērienam, tad droši vien izlasīšu, bet šie šausminoši garie attiecību stāsti, kuros cilvēki viens otru bezgalīgi moka, galīgi nav manā gaumē, jo lielākoties ir dikti garlaicīgi. Tomēr mazohistiski noskaņotām lasītājām, kurām patīk destruktīvu attiecību izklāsti vairāku sējumu garumā, grāmata varētu sagādāt daudz jauku mirkļu. 🙂

Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”

Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”, no itāļu val. tulk. Dace Meiere, Rīga: „Neputns”, 2014., (Curzio Malaparte, Maledetti Toscani, 1956)

Grāmatas tulkotāja Dace Meiere, stāstot par „Nolādētajiem toskāniešiem”, ieteica to vislabāk lasīt tad, kad jau ir nopirkta biļete uz Toskānu. Ak, kāda gan tur biļete un kāda gan tur ceļošana pa Toskānu. Nav nekādu cerību. Bet grāmatu es tomēr izlasīju. Tāds ņirdzīgs, mīlīgi cinisks un kodīgi ironisks eseju apkopojums par Toskānu, toskāniešiem, viņu vēsturi un paradumiem. Pēdējā laikā ir populāras optimistiskas grāmatas par angļiem vai vāciešiem, kas nopērk kādu graustu Vidusjūras reģionā un tad mēģina tur iedzīvoties, kurās vietējos ļaudis parasti apraksta kā kaut kādus smieklīgus dīvainīšus. Tāpēc vien ir vērts palasīt, ko par toskāniešiem, kuriem katram senčos ir kāds etrusku vecvectētiņš, raksta dzimis toskānietis.

Nolādētie toskānieši

Toskānieša klātbūtnē visi jūtas nelāgi. Tirpas skrien viņiem pār kauliem, tās iedzeļas aukstas un smalkas kā adatas. Visi raugās apkārt nemierīgi un aizdomu pilni. Toskānietis atver durvis un ienāk telpā? Neveikls klusums viņu sagaida, mēms satraukums ieperinās tur, kur pirms mirkļa valdīja jautrība un biedriskums. Pietiek parādīties vienam toskānietim, lai svētki, deju vakars, kāzu mielasts pārvērstos par skumju, klusu, saltu bēru ceremoniju. Bēres, kurās piedalās toskānietis, izvēršas par ironisku rituālu: puķes sāk smirdēt, asaras nožūst uz vaigiem, sēru drānas maina krāsu, un pat nelaiķa tuvinieku bēdāšanās sāk atgādināt ņirgas.

Kurcio Malaparte latviski jau ir tulkots (romāns „Āda” 2001). Visai savdabīgs rakstnieks, kuram pēc kāda itāļu kritiķa teiktā piemītot tikai viens tikums – viņš labi raksta, atšķirībā no pārējiem (ak, žēlīgā debess, vai gan rakstniekam, lai viņa darbus būtu vērts lasīt, ir vajadzīgs vēl kāds cits tikums?). „Nolādētie toskānieši” gan nav no pazīstamākajiem un izcilākajiem Malapartes darbiem. Tomēr bija tīkami iegrimt autora poētiski ironiskajos aprakstos par graciozajām nogalinātājām sjēnietēm, slimīgi asinskāro svēto Katrīnu, teiksmainajām Prato vispasaules lupatu noliktavām, kurās var uziet pasakainas lietas, Bizencio vistu zagļiem, četriem galvenajiem Toskānas vējiem grekāli, libečo, široko un tramontāno (un vienīgo, īsto, Toskānas vietējo vēju, kas pūš no viņsaules) un daudz ko citu. Lai gan esejās ir pieminētas visādas vēsturiskas lietas, personas un notikumi, nekāda dokumentālā proza tā nav. Autos ir liels muldoņa un viņam patīk tekstā iepīt galīgas blēņas un sirreālus iestarpinājumus (bet kāpēc ne, ja stāsts ir labs).

Grāmatā ir brīnišķīgas pagājušā gadsimta sākuma Toskānas un toskāniešu fotogrāfijas no Alinari arhīviem (Fratelli Alinari ir 1852. gadā Florencē dibināta fotodarbnīca, kura darbojas vēl joprojām). Patiesībā jau „Nolādētie toskānieši” sākumā bibliotēkā piesaistīja manu uzmanību tieši ar bildēm. Apdrupis balkons Franēzes pils pagalmā, trīs elegantas dāmas no smagnējas greznības ļimstošā salonā, simts baltā tērptas, bezgala nopietnas Svētā Gara ielas arodskolas audzēknes monumentālā dārzā ar kailām marmora statujām fonā, svētsvinīgi cisterciešu mūki klostera refektorija lodžijā, Sansalvi psihiatriskās slimnīcas pacienti savā ikdienas darbā, laipni vilinoša ciprešu aleja, kura aizvijas tālumā. Nostalģiski sudrabā notverti pagātnes atspulgi. Tik tāli laikā, bet nez kāpēc tik dīvaini pazīstami.

„Nolādēto toskāniešu” fragmentu lasījumus un tulkotājas komentārus var noklausīties šeit. Teksts ir tik kodīgs, ka pat pieredzējušam skatuves māksliniekam lasot brīžiem nojūk vārdi.

Uz sevi pašu toskānietis paļaujas, kaut arī bez lepnuma, bet uz cilvēkiem kā tādiem – uz cilvēku sugu – nepaļaujas vis. Es domāju, ka būtībā viņš nicina cilvēku dzimumu, nicina visus cilvēkus, gan vīriešus, gan sievietes. Un ne jau viņu ļaunuma dēļ (toskānietis no ļaunajiem nebaidās), bet viņu muļķības dēļ. Muļķi toskānietim iedveš riebumu, jo nekad nevar zināt, ko muļķis var izstrādāt. Tāpēc es saku: pavēro toskānieša gaitu, un tu pārliecināsies, ka viņš iet, it kā vienmēr turētos nomaļus, kā jau cilvēks, kam sena pieredze iemācījusi, ka pasaule visvairāk nīst gudrību un ka tieši gudrība ir arī visvairāk vajātā.