Tag Archives: Jana Egle

Jana Egle “Dzimšanas diena”

Jana Egle “Dzimšanas diena”, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020.

Nesen iznākusī “Dzimšanas diena” ir rakstnieces un dzejnieces Janas Egles trešā stāstu grāmata. Tā kā biju lasījusi abas autores iepriekšējās grāmatas, bibliotēkā paņēmu arī šo.  Vispār salīdzinājumā ar abiem pārējiem Janas Egles stāstu krājumiem “Dzimšanas diena” ir nedaudz mīlīgāka un nav tik bezcerīgi tumša. Dažos stāstos var pat noticēt, ka varbūt viss tomēr beigsies labi vai vismaz ne tik slikti, kā varētu būt. Arī “Dzimšanas dienā” galvenās varones stāstos ir sievietes. Vīrieši paliek otrajā plānā, bet tipiski autores daiļradei viņi atkal bieži vien ir nepatīkami agresīvi tipi, kas pat sešu gadu vecumā piekakās konfekšu bundžiņu kā Dačuka stāstā, vai muļķīgi tirinās apkārt kā Sergejs “Dzimšanas dienā”, vai ne vienmēr apdomīgi izrunājas ar grūtnieci kā “Parādā”, vai pazūd bez pēdām kā Dāvids, vai gluži vienkārši, bāc, ņem un nomirst kā Karels. Vārdu sakot, uzvedas kā jau vīrieši.

Šajā krājumā pavisam ir iekļauti astoņi stāsti, un tie nav saistīti savā starpā kā Janas Egles iepriekšējā grāmatā “Svešie”, bet hronoloģiski tie ir sakārtoti, sākot ar mazas meitenes bērnības atmiņām, un tad pamazām izlīkumo cauri dažādām dramatiskām situācijām visdažādāko sieviešu dzīvēs, līdz noslēdzas ar mulsinošo un skumjo apziņas haosu, kas mūs var piemeklēt dziļā vecumā.

“Dačuks un dvīņi” – bērnības atmiņu stāsts, jauks un dzīvīgs. Līdzīgas atmiņas varētu būt daudzām autores paaudzes lasītājām – sapņu lelle, ļergas dzīšana, ne pārāk labi audzināti kaimiņu bērni, piškas, brīvība un blēņas.
“Parāds” – stāsts par sāpīgu zaudējumu, kuram tikt pāri ir vieglāk, ja atļauj kādam arī palīdzēt.
“Aleksandra ir skaista” – par dzīvi ratiņkrēslā, kad diemžēl ir grūti, patiesībā, neiespējami saglabāt neatkarību un pašcieņu.
“Pīle” – stāsts, par to, kā sieviete lēnām nonāk attiecībās ar sociopātu, diezgan biedējošs, vietām pat baiss. Stāstu internetā var izlasīt Satori.
“Labākais laiks tavā dzīvē” – asi un spilgti aprakstītas sajūtas garīgas saslimšanas gadījumā. Principā bezizeja.
“Ranaway train” – ja zināsiet nosaukumā minēto Soul Asylum dziesmu, tad sižets aptuveni būs skaidrs. Iespējams, nomācošākais stāsts krājumā, jo mierinājuma nevienam iesaistītajam nebūs vairs nekad.
“Dzimšanas diena” – ne vienmēr ir vērts reanimēt jaunības mīlestību, bet nelieli piedzīvojumi, pat ja tiem nav nekāda saldā nobeiguma, padara dzīvi krāsaināku un palīdz stāsta varonei saprast, ko viņai patiešām dzīvē gribas.
“Balta māja kalna galā” – vecums ir draņķīga padarīšana, ko tur vēl piebilst.

Lai gan stāsti šķita mazāk nostrādāti nekā abās iepriekšējās Janas Egles grāmatās, tīri subjektīvi “Dzimšanas diena” man patika labāk. Autorei ir laba valoda, viņas personāži runā kā normāli cilvēki (lai arī ne vienmēr normāli uzvedas), un lietas sauc pareizajos vārdos – te ir ļerga, merģeles un cūkrāceņi. Autores aprakstītais universs ir tik ļoti pazīstams, un arī situācijām stāstos var tīri labi noticēt pat tad, ja nekas tāds nav piedzīvots. Jā, “Dzimšanas diena” nav skaista un rožaina grāmata, bet tā ir laba, godīga un tieša lasāmviela tiem, kas nevairās no dzīves, kura visiem kādā brīdī mēdz būt arī sāpīga un neērta.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Jana Egle “Gaismā”

Jana Egle “Gaismā”, izdevniecība “Lauku Avīze”, Rīga: 2016

Novembris grāmatu blogos tradicionāli ir latviešu literatūras lasīšanas un popularizēšanas mēnesis. Tāpēc turpinu ar Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, kurš plašāku ievērību ieguva, saņemot Latvijas literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2016. gadā. Godīgi sakot, autori līdz tam nemaz nebiju ievērojusi.

Jana Egle GaismāŠajā krājumā ir apkopoti astoņi stāsti, bet tie ir ļoti īsi, un izlasīt grāmatu var ļoti ātri. Autore rakstot gumiju nestiepj, stāstu sižeti ir saistoši un interesanti, viss notiek ļoti raiti. Ļoti patīkama bija arī autores valoda – laba, tieša un bez liekvārdības. Stāstos aprakstītās situācijas ir ļoti ikdienišķas un piezemētas, un tām var viegli noticēt. Jāatzīst gan, ka stāstu varoņiem dzīvē ne pārāk veicas, un, lai būtu saprotamāk, ko ar to domāju, īsi apkopoju stāstos skartās problēmas.

Judīte – klasesbiedru mobings, pedofilija un Stokholmas sindroms.

Tāds rudens – bezgalīga miršana un emocionāla vardarbība pret tuviniekiem, atšķirībā no pārējiem stāstiem šis bija tāds jauks un skumji komisks.

Bedre – daži bērni nudien ir sociopāti jau no dzimšanas.

Aiziet jūriņā – krājuma mīlīgākais stāsts, kurā tiek risināta problēma, kā apģērbt transdzimtes personu pēc nāves. Lai gan mirušajiem patiesībā tas ir vienalga.

Durvis – alkoholisms un izvarošana.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu – smagas bērnības traumas, bet, ko lai dara, ja vecāki ir gadījušies Darvina balvas kandidāti.

Laiks mosties – destruktīvas attiecības ar psihopātu.

Gaismā – sadzīves vardarbība pret grūtnieci.

Vārdu sakot, viss ir slikti. Jāpiezīmē, ka viss minētais ir neticami veiksmīgi ietilpināts kādās simts lappusēs, tāpēc pieļauju, ka “Gaismā” varētu piederēt rekords kā darbam ar visaugstāko sadzīves nelaimju koncentrācija uz lappusi visā latviešu literatūras vēsturē. Tomēr, neskatoties uz saturu, stāsti nepavisam nav gaudulīgi vai žēlabaini, tie vairāk ir aprakstoši un neitrāli. Lasot atsevišķi, katrs no stāstiem šķiet tīri labs, tomēr visi kopā radīja īpatnēju kumulatīvu efektu, un ļoti subjektīvu iespaidu, ka visas sliktās lietas grāmatā ir aprakstītas ar tādu kā, hm, zināmu patiku. Šo iespaidu pastiprināja arī grāmatas pieteikums, ka nu tik beidzot tiks vilktas ārā viss neglītais un skandalozais mūsu dzīvēs, par ko neviens nerunājot, un, acīmredzot bez gaismu nesošās autores neviens lasītājs nebūs spējīgs saprast, kādas briesmīgas nelaimes vispār dzīvē var gadīties. Tāpēc arī stāstu krājums ir ticis pie nosaukuma “Gaismā”. Nē, nu ir jau gadījies satikt cilvēkus, kas allažiņ ar patiesu prieku un aizrautību stāsta, ka viss ir slikti, un kā tur kuram neiet, un uzskata tevi par neiejūtīgu maitu, ja nedalies ar viņiem šajā priekā. Domāju, ka sapratāt, ka “Gaismā” vienkārši nav tāda grāmata, kas būtu manā gaumē.

Bet nu skaidrs, ka daudziem cilvēkiem varētu gribēties lasīt par to, kā citiem neiet, un varbūt viņiem patiešām ir vajadzīgs tāds autors, kas viņus kaut kā īpaši apgaismo. Un pieļauju, ka šāda veida literatūra dažiem lasītājiem var palīdzēt pēc tam sajusties labāk, tāpēc arī tai ir sava vieta, nozīme un sūtība šajā pasaulē.