Tag Archives: japāņu autori

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

savada biblioteka“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.

Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”

Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, no japāņu val. tulk. Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC 2015., (Haruki Murakami, Hashiru koto ni tsuite kataru toki ni boku no kataru koto, 2007)

Vienlaicīgi lasot vairākas grāmatas, tās dažreiz jauki papildina viena otru. Tā pēc Caspar Henderson šolaiku bestiārijā iekļautās brīnišķīgās esejas par skriešanas (uz divām kājām) nozīmi mūsu tapšanā par saprātīgām (it kā) būtnēm un to, cik fantastisks veidojums īstenībā ir cilvēka pēda, izlasīju arī Haruki Murakami grāmatu par skriešanas nozīmi daudzu garu romānu sarakstīšanā.

Vispār Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem. Esmu izlasījusi kādas desmit viņa grāmatas un man patika viņa agrīnie romāni kā „Norvēģu koks” un „Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”, kas ir tumšas, melanholiskas mistērijas par neizprotamām draugu pašnāvībām un bez vēsts pazudušām sievietēm. Viņa jaunākie romāni ir kļuvuši popsīgāki, tukšāki un liekvārdīgāki, protams, droši vien tāpēc arī daudz populārāki. Es priecātos, ja kāds latviski izdotu „Uzvelkamā putna hronikas”, bet interese par Murakami jaunākajiem darbiem man ir gandrīz jau zudusi.

Haruki MurakamiTomēr mazā grāmatiņa par skriešanu man patika, lai gan neesmu ne skrējēja, ne rakstītāja. Protams, Murakami šajā jomā neatklāj nekādas unikālas vai revolucionārās patiesības, tomēr grāmata ir ļoti personīga (bet pietiekami distancēta, lai lasītājam nebūtu jājūtas neērti), saistoša un uzrakstīta patīkamā, vieglā stilā. Murakami pastāsta, kā viņš ir nolēmis kļūt par rakstnieku, bet regulāri skriet garās distances viņš ir sācis, kad kļuvis par profesionālu autoru. Kopš tā laika Murakami ir noskrējis vairāk nekā divdesmit maratonus, vienu reizi pat ultramaratonu un vēlāk pievērsies arī triatlonam. Rakstnieks visai atklāti stāsta par skriešanu – cik ļoti tā atbilst viņa vientuļnieka būtībai, ka gadās piedzīvot arī neveiksmes, kā nākas sadzīvot ar nenovēršamo ķermeņa novecošanu pēc četrdesmit gadu vecuma, kad pamazām rezultāti kļūst aizvien sliktāki un sliktāki (bet iespējams, ka novecošana patiesībā ir balva tiem, kas nav nomiruši jauni). Un kā sadzīvot ar sava ķermeņa nepilnībām. Uh, un nevienā vietā Murakami neapgalvo, ka visiem noteikti vajadzētu skriet, šī nodarbe vienkārši ir ļoti piemērota viņam. Un ciešanas skriešanā un dzīvē vispār nav obligātas. Murakami iemīļotie kaķi grāmatā diemžēl ir tikai beigti (toties veseli vienpadsmit uz ceļa skrienot maratonu Atēnās), bet par džezu un savu vājību kolekcionēt mūzikas ierakstus vinila platēs autors pastāsta vairāk (un tā nav nekāda lētā un vienkāršā izklaide).

Interesantākās grāmatas nodaļas bija par Murakami pārdomām, ko viņam nozīmē skriešana attiecībā uz romānu rakstīšanu. Skaidrs, ka lai cilvēks kļūtu par rakstnieku, ir nepieciešams talants un bez tā vispār nav vērts neko iesākt. Tomēr pat, ja ar talantu ir paveicies, ar to ir jāapietas ļoti uzmanīgi, lai to nepazaudētu un izmantotu pēc iespējas efektīvāk un ilgāk. Lai kaut ko sasniegtu rakstniekam (un patiesībā jebkurā jomā) ir jāstrādā ļoti daudz un smagi (kas mūsdienās laikam jau ir ļoti nepopulārs uzskats), bet jāspēj arī atjaunoties, atgūt spēkus un saglabāt dzīvē līdzsvaru un harmoniju starp fizisko un garīgo personības daļu. Un Murakami gadījumā skriešana ir labākais risinājums.

Principā es piekrītu, ka rakstīšana ir neveselīgs arods. Kad rakstām romānu, izmantojot teikumus, veidojam stāstu, kaut kas līdzīgs indei, kas ir dziļi cilvēka esībā, vai nu vēlamies to, vai ne, atbrīvojas. Visi rakstnieki kaut kādā mērā ar šo indi sastopas un, apzinoties briesmas, meklē veidus, ka tikt ar to galā. Taču bez šīm briesmām patieso jēgu neizdosies radīt. (Varbūt tas ir savāds piemērs, bet fugu zivs visgaršīgākais gabaliņš ir tieši tas, kas ir tuvu indei, varbūt te ir zināma līdzība.)

Šī ir ļoti japāniska grāmata par rakstnieku un garo distanču skrējēju vientulību. Un iespējams daudz lielāka jēga dzīvē ir pašam procesam nekā sasniegtajam rezultātam. „Par ko es runāju, runādams par skriešanu” ir ļoti piemērota un viegla lasāmviela brīžiem, kad ir sanācis aizdomāties par eksistences jēgu, līdzsvaru un harmoniju.