Tag Archives: jauniešu lieteratūra

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.

Pīrss Brauns „Zelta dēls”

Pīrss Brauns „Zelta dēls”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2016., (Pierce Brown, Golden Son, 2015)

 

„Zelta dēls” ir „Sarkanās sacelšanās” turpinājums un to noteikti nevajag lasīt, ja nav izlasīta pirmā daļa. Grāmatu iepirku Ķīpsalas izstādē un šoreiz nepieļāvu tādu kļūdu, kā sākt to lasīt svētdienas vakarā, bet mierīgi vienā piegājienā izlasīju pa nedēļas nogali, jo reiz iesāktu to nolikt malā ir diezgan grūti.

Zelta dēls„Zelta dēlā” stāsts turpinās divus gadus pēc pirmās grāmatas beigām, kad Derovs beidz Akadēmiju, un grāmata ir tikpat aizraujoša kā triloģijas pirmā daļa. Vispār jau autoram ir ļoti vienkārša rakstīšanas shēma. Ja kādu brīdi galvenajam varonim iet ļoti slikti, tad noteikti pēc mirkļa viss pavērsīsies uz labo pusi. Bet ja kādu brīdi viss ir labi, tad skaidrs, ka tūlīt gaidāmas kādas lielas nepatikšanas. Tas stipri mazina lasīšanas spriedzi, tomēr sižeta pagriezieni ir neprognozējami, lasītājs pasauli redz tikai no galvenā varoņa skatu punkta un Derovs ir neuzticams stāstītājs, kurš mums nekad neatklāj pilnībā visu, kas viņam ir zināms. Tā nu grāmata visu laiku notur uzmanību. Protams, „Zelta dēls” ir vistīrākā kosmiskā opera, kura ir ietekmējusies no tādām grāmatām, filmām un televīzijas šoviem kā Dune, Star Wars, Star Trek, Battlestar Galactica un līdzīgiem. Tomēr grāmata ir godīga un neizliekas par kaut ko nopietnāku, nekā tā ir. Šīs triloģijas mērķis ir izklaidēt lasītāju un tā to dara labi, un būtu muļķīgi no tās gaidīt kaut ko vairāk, ko tā nemaz nav solījusi. Jāpiebilst, ka pirmajām grāmatām ir bijis labs redaktors, kurš mums par laimi bez žēlastības ir izmetis ārā visus autora sarūpētos tehniskos aprakstus par hēlija-3 ieguvi (tādi tur esot bijuši) kā arī citiem tehniskiem sīkumiem un atstājis tikai darbību un piedzīvojumus. Šķiet, ka nekas cits tik ļoti nenokauj šādus stāstus, kā pārlieka aizraušanās ar nenozīmīgam detaļām.

Vispār otrā daļa ir stipri drūmāka par pirmo. Derovs vēl joprojām iet uz savu mērķi sagraut esošo sistēmu, bet tagad viņa rīcībai ir daudz smagākas sekas un aiz viņa paliek absolūti nevainīgu zemāko krāsu cilvēku līķu tūkstoši. Mazliet jau viņš par to pārdzīvo, bet neko īpaši. Derova attiecības ar draugiem ir pilnīga katastrofa, un romantiskā līnija ir dikti neveikla, bet Brauna varones vispār nekādas lielās romantiķes nav, vairāk jau tādas praktiskas meitenes.

„Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”

Humora izjūta autoram ir laba un patīkami melna. Valdošā rase zelti kā ļaunie šajā grāmatā ir vienkārši lieliski – gudri, skaisti, nežēlīgi, drosmīgi, varaskāri un nodevīgi. Pilnīgi bija prieks par viņiem lasīt. Autors gan vienā intervijā sūkstījās, ka tā neesot bijusi laba doma grāmatā iekļaut tik daudzus gudrus varoņus, jo esot ārkārtīgi grūti tādus uzrakstīt, ar dumjajiem viņam ejot daudz vieglāk (un man šķiet, ka rakstniekam vispār nav iespējams uzrakstīt par sevi gudrāku varoni). Lai nu kā, zeltiem ir tikai viena problēma – viņiem jau gadu desmitiem nav bijis neviena cienīga pretinieka, ar kuru karot, tāpēc viņus var viegli izprovocēt uz sadursmēm pašiem savā starpā, ko Derovs arī veiksmīgi dara.

„Zelta dēlā” tiek atrisināts arī sakrālais jautājums, kurš tad ir Arejs? Patiesībā to es sapratu jau pēc pirmās daļas, jo autors sižetā izmanto zināmu loģiku un līdzīgas shēmas, bet tas lasīšanu nepavisam netraucē. Arejs gan izrādās liels romantiķis un viss šis slaktiņš ir sācies tikai tāpēc, ka viņam ir paticis vērot ziemeļblāzmas.

Triloģijas pēdējo daļu „Rīta zvaigzne”, kuras nosaukumā ir iešifrēta jauka norāde uz Luciferu, izdevniecība Prometejs mums latviešu valodā sola rudenī, tāpēc būs nedaudz jāpaciešas. Es pat ieteiktu pagaidīt un visas daļas izlasīt pēc kārtas. Pēc otrās daļas samērā skarbajām beigām, būs interesanti paskatīties kā autors tiks galā ar paša savārīto ķīseli. Par Derova likteni es pārāk neuztraucos, jo sen jau pierādījies, ja autors gribēs viņu no kaut kurienes izvilkt, tad izvilks ar. Vairāk gribu redzēt, vai viņš tiks galā ar revolūciju, jo pagaidām epizodes par sacelšanos pirmajās grāmatās ir bijušas visnepārliecinošākās un visvairāk samākslotās.

Ja patīk kosmiskās operas, piedzīvojumi un varoņstāsti, tad abas triloģijas pirmās grāmatas „Sarkanā sacelšanās” un „Zelta dēls” būs laba izvēle lasīšanai un izklaidei.