Hape Kerkelings, „Kādu laiku būšu prom”, no vācu val. tulk. Ieva Zālīte, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010., (Hape Kerkeling, Ich bin dann mal weg, 2006.)
Hape Kerkelings nav rakstnieks, bet gan Vācijā populārs humorists, par kura eksistenci man, protams, līdz šim nebija ne jausmas. Viņš nav īpaši reliģiozs cilvēks, bet katram pienāk brīdis, kad rodas vēlme pārvērtēt savu dzīvi – it sevišķi, ja sākas problēmas ar veselību, pēkšņi kļūsti četrdesmit gadu vecs, vai atgadās kas līdzīgs. Tā arī Kerkelings nolemj doties svētceļojumā pa Jēkaba ceļu, kas ved no Senžanpjedeporas (vai tiešām man izdevās šo vārdu uzrakstīt pareizi) Francijā līdz Santjago de Kompostelai pāri Pirenejiem, cauri Basku Zemei, Navarrai, Rjohai, Kastīlijai, Leonai un Galisijai. Jēkaba ceļa garums ir apmēram 800 km, tas ir viens no trim lielākajiem kristietības svētajiem ceļiem un tiem, kuri to paveic, katoļu baznīca laipni piedod visus grēkus. Tas gan nav Hapes Kerkelinga mērķis, viņš grib tikt skaidrībā pats ar sevi un savām attiecībām ar Dievu. Jāatzīst, ka autoru ceļā nepiemeklē ģeniālas atklāsmes un viņa prātojumi šajā sakarībā nav nekādi oriģinālie, bet tie grāmatā neaizņem pārāk daudz vietas un tiek pasniegti ar tik atbruņojošu naivumu, ka nekļūst pārāk kaitinoši, kā tas bieži gadās šāda veida sacerējumos par sevis meklēšanu. Katra nodaļa gan beidzas ar kādu dienas atziņu, kuras ir gan mistiski filozofiska rakstura kā „Lai gan miglā tīto virsotni nevaru saskatīt, tā tomēr tur ir!”, gan ļoti praktiskas – „Raidi neitrālākus skatienus! Jādodas uz priekšu un jādzer vairāk ūdens!”
Autors nav profesionāls rakstnieks un grāmatu viņš pēc ceļojuma ir sarakstījis drīzāk nejauši, nevis apzināti to plānojis jau pirms tam. Grāmata ir rakstīta ļoti vienkāršā valodā, tajā nav arī nekādi pamatīgāki redzēto vietu apraksti, tās tiek pieminētas vairāk garāmejot. Galveno vērību kā jau humorists viņš ir pievērsis tieši pārējiem svētceļniekiem un saviem pārdzīvojumiem. Lai nu kā, bet Jēkaba ceļš ir vieta, kur pulcējas visneiedomājamākie dīvaiņi. Katram ir savs stāsts, savi piedzīvojumi un savs ceļš. Saprotams, ka vistrakāk ir satikt kādu, kas ir līdzīgs tev un atspoguļo tieši tavas vājības. Vācu humors laikam nebūs gluži manā gaumē, tomēr autora piedzīvojumu apraksti ir pietiekami interesanti, lai lasot nebūtu jāgarlaikojas. Hapes Kerkelinga sarunvalodu zināšanas ir patiešām apskaužamas (vācu, angļu, itāļu, franču, holandiešu, mazliet spāņu) un ceļā tās lieti noder. Uzzinām arī, ka spāņu valoda ir ļoti piemērota, lai tajā lamātos (es gan mazliet šaubos vai tā šajā ziņā pārspēj krievu).
Bez cilvēkiem autors arī visai sīki piemin jebkuru ceļā redzēto dzīvnieku – gan divpadsmit ērgļus, gan nosprāgušu ūpi, gan visus iespējamos suņus. Dažiem no tiem viņš arī mēģina palīdzēt, ja spāņi ar dzīvniekiem mēdz apieties diezgan ļauni. Piedevām autoram ir paniskas bailes no kāju sēnītes, kura tam nepārtraukti uzglūn katrā dušas telpā, bet droši vien spāņu uzskati par tīrību varētu stipri atšķirties no vācu standartiem. Tāpat arī ēdiens Spānijā esot diezgan briesmīgs, bet tam bija pamatots attaisnojums, ka svētceļojuma laikā garšīgas maltītes tikai novērstu domas no galvenā mērķa.
Brīžiem rodas iespaids, ka autors ir cimperlīgāks par izlutinātu kaķi. Dažus ceļa posmus viņš arī izlaiž un izmanto sabiedrisko transportu, bet kopumā jāatzīst, ka viņš turas varonīgi un viņa žēlabas ir diezgan optimistiskas, jo ceļš patiešām ir fiziski smags, daži posmi iet pa kalniem vai autostrādēm klintīs, kur nav paredzēti celiņi gājējiem un es šausmās nosvīdu jau no domas vien par septiņpadsmit kilometru pārvarēšanu saules svelmē, kad temperatūra ēnā ir 40o pēc Celsija.
„Kādu laiku būšu prom” kopumā ir patīkama izklaidējoša rakstura lasāmviela bez pretenzijām uz kaut ko nopietnu. Hape Kerkelings laimīgi tiek līdz savam mērķim, iepazīstas un sadraudzējas ar divām svētceļniecēm Enu un Šīlu, kā arī izmantojot savas ceļojuma piezīmes saraksta grāmatu, kas Vācijā kļūst mežonīgi populāra, un gājienā laikā tak viņam ir iespēja nedaudz apdomāt to, kas tad viņš galu galā ir.
Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.
Šis ceļš ir tikai viena no neskaitāmām iespējām. Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr katram uzdod tikai vienu jautājumu: „Kas tu esi?”
Sibillas grāmatas 