Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA “J.L.V.”, 2017., (Ludvík Vaculík, Morčata, 1973)
Mīļie bloga lasītāji, parunāsim par čehu literatūru. Šķiet, ka pēc nāves Kafkas rēgs ir iesprūdis kaut kur Čehijas teritorijā un naktīs klīst apkārt nelabi gaudodams un biedēdams čehu rakstniekus, tāpēc viņi ir sarakstījuši tik daudz absurdu, dīvainu un sirreālu grāmatu. Nezinu arī, kāpēc tās pie mums ir tik iecienītas tulkošanai, bet pēdējā laikā vismaz reizi gadā man bibliotēkā gadās paņemt lasīšanai kādu dīvainu čehu grāmatu. Arī šis gads nebija izņēmums, un es tiku pie Ludvīka Vaculīka “Jūrascūciņām”.
Romāna autors ir čehu rakstnieks un feļetonists. Tāpat kā daudzi citi, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, viņš kļuva par disidentu, kuram bija aizliegts legāli publicēt savus darbus. Taču Vaculīks kaut kā bija pamanījies izveidot samizdata izdevniecību, kura līdz pat 1989. gadam izdeva aizliegtos čehu autorus.
Romāns “Jūrascūciņas” ir sarakstīts septiņdesmito gadu sākumā, tūlīt pēc Čehijas okupācijas un, pavirši paskatoties, šķiet gaužām nevainīgs – tāds mīlīgs apcerējums bērniem par zvēriņiem. Romāna galvenais varonis ir Valsts bankas ierēdnis Vašeks – bijušais laucinieks un divu zēnu tēvs. Ja kas, tad bankā viņš un visi pārējie darbinieki lielākoties ir aizņemti ar naudas zagšanu. Tās gan ir ne visai veiksmīgas aktivitātes, jo naudu pie izejas lielākoties konfiscē apsargi, un gaužām reti to izdodas aiznest mājās ģimenei, bet pēc tam notiek visādas mīklainas lietas – apsargu atņemtā nauda pazūd ar galiem un vairs tautsaimniecības apritē neparādās. Tāpēc Valsts bankas darbinieki sāk nopietni bažīties, kas notiks brīdī, kad visa nauda pazudīs, jo tad taču viņi paliks bez darba. Tādā sarežģītā brīdi Vašekam kolēģis iesaka mājās ieviest jūrascūciņas, jo ar tām dzīve būs interesantāka. Viņš tā arī izdara un bērniem Ziemassvētkos uzdāvina vienu mazu, baltu jūras rukšelīti. Pēc tam viņi tiek pie vēl pāris cūciņām, un Vašekam patiešām dzīve kļūst interesantāka, jo viņš var jauki izklaidēties, novērojot to izturēšanos, bet naktīs veikt dažādus nežēlīgus eksperimentus ar šiem dzīvnieciņiem. Autors to visu apraksta īpatnējā un īpaši pretīgā, infantilā stiliņā. Vispār jau grāmata ir diezgan smieklīga, bet tāda neomulīgi smieklīga, nevis jautra.
Jūrascūciņas, protams, ir skaidri nolasāma alegorija par sociālisma idiotiskajiem eksperimentiem ar sabiedrību un cilvēkiem, bet galu galā nevar jau zināt – iespējams mēs patiešām esam tikai apātiski eksperimenta dzīvnieciņi kādā lielākā mums neaptveramā plānā.
Grūtāk par visu, zēni un meitenes, ir labprātīgi mainīt savu dzīvi. Lai cik skaisti jūs arī nesapņotu, ka esat savas lokomotīves vadītājs, sliežu pārmijas vienmēr pārstata kāds cits, kas to prot sliktāk.
Šajā romānā visu laiku notiek kaut kādās dīvainas un nejēdzīgas lietas un es nudien negribētu apgalvot, ka visu sapratu. Kāpēc, piemēram, tur parādījās vājprātīgā Irēnīte ar saviem drūmajiem pareģojumiem un melnais kaķis? Kāda nozīme bija zilajai vējjakai? Bet grāmata nav gara un to izlasīt var ātri. Ieteikt gan “Jūrascūciņas” laikam var tikai zvērinātiem čehu literatūras mīļotājiem.
Grāmatas vērtējums –3.5 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 