Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

Lai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

Mārgareta Atvuda „Līgava laupītāja”

Mārgareta Etvuda „Līgava laupītāja”, no angļu val. tulk. Ingūna Beķere, Rīga: „Sprīdītis”, 1996, (Margaret Atwood, The Robber Bride, 1993)

Brīžos, kad sāk likties, ka vairs nav nekā jēdzīga, ko lasīt, jo tagad izdod tikai visādas viduvējas un garlaicīgas pļekas, der atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un iemīļotiem autoriem. Kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda pie mums ir samērā labi zināma, jo latviski ir tulkotas astoņas viņas grāmatas un šogad mūs sola aplaimot arī ar „Kalpones stāstu”. „Līgava laupītāja” ir pirmā latviski izdotā autores grāmata, kuru līdz šim laikam nebija sanācis sameklēt tāpēc, ka viņa tulkojumā ir nodēvēta par Etvudu. Tulkojums, starp citu, ir tīri labs. Protams, tajā ir jūtamas deviņdesmito gadu noskaņas (jakudzi vannas, u.c.), bet deviņdesmito gadu grāmatai jau tas piestāv (tolaik mēs neviens vēl nenojautām, kā pareizi jāizrunā visādi nezināmi vārdi un, ak, cik dīvaini mēs runāsim pēc nieka pārdesmit gadiem).

Mārgareta Atvuda ir vairāk pazīstama ar savām lieliskajām distopijām, bet „Līgava laupītāja” ir mūsdienīga variācija par brāļu Grimmu pasaku „Līgavainis laupītājs”, kas stāsta par vienu nelietīgu tipu, kas, sasolot precēt, ievilina jaunas meitenes savā būdā dziļā un tumšā meža biezoknī, kuras pēc tam sacērt gabalos un apēd. Šo mīlīgo sižetu savos darbos ir izmantojuši arī citi rakstnieki, piemēram, Nīlam Geimenam ir stāsts par šo tēmu. Bet nu Atvuda ir Atvuda, viņas versijā visas darbojošās personas ir sievietes, kas Grimmu pasakai piešķir mazliet citu jēgu un nokrāsu. Romāns ir izdevies brīnišķīgs – gudrs, asprātīgs, sievišķīgs, ironisks, mazliet ļauns un ļoti reāls. Beigās kādam vienmēr jātiek sacirstam gabalos. Vai dzīvam izvārītam verdošā katlā. Vai nokaitēta metāla kurpēs jādejo līdz nāvei. Varbūt pat visiem. Lai cik simboliskas ir pasakas, tajās ir vairāk patiesības nekā gribētos.

Romāna trīs galvenās varones – sīko intelektuāli Toniju, nedaudz ķerto ezotēriķi un mistiķi Karisu un praktisko uzņēmēju Rozu ir savedusi kopā viena sāpe vārdā Zīnija. Skaista, gudra, nežēlīga, savtīga, melīga un vienmēr mainīga, viņa ir ieslīdējusi šo sieviešu dzīvēs kā ļauns rēgs, kas piesmej tavu līdzjūtību un laipnību, aizviļ iemīļotos, atkož un izmanto tavas vājības un sava prieka pēc pārgriež rīkli taviem mājputniem. Pirms dažiem gadiem Zīnija ir atsūtīta bleķa bundžā un aprakta zem zīdkoka, pie kura viņām visām gribētos vest pačurināt savus suņus, ja tādi būtu. Bet vienā jaukā dienā, ta-dam, Zīnija ir atpakaļ, dzīvāka par dzīvu. Ko nu?

„Līgava laupītāja” ir laba grāmata. Te ir stāsti par kara laika bērniem, kas nākuši pasaulē tikai ģeopolitisku kataklizmu dēļ, stāsti pār visām tām sasodītajām māšu un meitu būšanām. Vienmēr pazūdošas mātes, neizprotami un mīklaini tēvi, vecmāmiņas dziednieces un perversi tēvoči. Stāsti par pieaugšanu, mīlestību, uzticību, nodevību un spēku dzīvot. Tonija ir vēsturniece, kuras pētījumu tēma ir kari, tāpēc grāmatā ir arī stāsti par dažādām kaujām, sasodītajām bikšu pogām un sievietēm karos (man pat sāka gribēties palasīt kaut ko par kara tēmu).

Tu gribi zināt, vai sāksies karš? – Jautā Tonija. – Un visīsākā atbilde ir – jā.

Mēs uzzinām visu par trim galvenajām varonēm, bet par Zīniju mēs neuzzinām gandrīz neko (izņemot to, ka viņa ir savtīga maita). Bet nav jau viss tik vienkārši. Atvuda ir teikusi, ka Zīnija ir viņai vistuvākā no visiem pašas radītajiem tēliem. Tas ir arī saprotami, jo Zīnija ir profesionāla mele, kas visiem liek noticēt viņas stāstiem. Tāpat jau ir arī profesionāliem rakstniekiem – visu laiku jāsacer kādi simpātiski meli un jāpārliecina visi citi cilvēki tiem ticēt. Pagājušajā gadā Atvuda ir uzrakstījusi turpinājumam stāstu, kurā Zīnija ir atgriezusies, iemiesojoties Karisas sunī (gan jau kucē).

Grāmata man ļoti patika, lai gan, hah, tā noteikti sakaitinās lielāko daļu no lasītājiem un lasītājām. „Līgava laupītāja” tomēr ir līdzība, tajā ir lērums simbolisma un daudzas tēmas ir sakāpinātas līdz galējībai.

Vīriešu fantāzija, vīriešu fantāzija, vai patiesi visu nosaka vīriešu fantāzija? Vai nu uz pjedestāla, vai ceļos nometusies – tās visas ir vīriešu iedomas, vai nu tu esi gana stipra, lai tiktu galā ar visiem viņu izgājieniem, vai pārāk vāja, lai varētu kaut ko iesākt. Pat izlikšanās, ka tu neapkalpo vīriešu fantāziju, ir vīriešu fantāzija: izlikšanās, ka tu esi neredzama, izlikšanās, ka tev ir pašai sava dzīve, ka vari mazgāt kājas un sukāt matus, it kā mūžīgais novērotājs nebūtu pieplacis pie atslēgas cauruma tavā galvā, ja nekur citur. Tu esi sieviete, kurai iekšā sēž sievieti vērojošs vīrietis. Tu esi pati sev vuārists. Šīs pasaules zīnijas ir izpētījušas situāciju un izmanto to savā labā; viņas nav ļāvušas, ka viņas pataisa atbilstošas vīriešu fantāzijai; viņas pašas to izdara, viņas sāniski ieslīd sapņos; arī sieviešu sapņos, jo sievietes ir arī citu sieviešu, ne tikai vīriešu fantāzija. Bet citāda fantāzija.

Bija interesanti apskatīties „Līgavas laupītājas” dažādu izdevumu vākus. Skaidrs, ka daži no māksliniekiem grāmatu nav lasījuši, bet pārītis ir tiešām labi.

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”, no angļu val. tulkojis Laimons Streips, Rīga: „Alberts XII”, 1996, (Arthur Hailey, „The Evening News”, 1990)

Grāmatu saņēmu dāvanā no Andra un tas bija labs iemesls atcerēties, ka jau kādus divdesmit gadus neesmu lasījusi neko no Heilija un būtu interesanti atgriezties pie viņa darbiem. Savulaik izlasīju vairākus Heilija romānus – „Lidosta”, „Riteņi”, „Stiprās zāles”, „Galīgā diagnoze”, „Skrejceļš 0-8”, turklāt pāris no tiem tolaik bija pieejami tikai publicēti turpinājumos žurnālā „Veselība”. Kādreiz lietainās vasarās bija tāda jauka izklaide – bēniņos veiksmīgi saliekot žurnālu komplektu, varēja tikt pie romāna, kas bieži vien vispār netika izdots atsevišķā grāmatā. Tak pēc nelietības likuma īpaši interesējošam gabalam dažreiz pietrūka tieši tā sešdesmitajos gados izdotā žurnāla eksemplāra, kurā bija nopublicētas beigas. Tagad ir grūti iedomāties, cik sasodīti sarežģīti bija tās sameklēt bezinterneta laikmetā.

Patiesībā arī tikt pie Artura Heilija „Vakara ziņām” nebija vienkārši. Ciema bibliotēkā esošais grāmatas eksemplārs jau sen bija nolasīts beigts, norakstīts un izmests, lai atbrīvotu vietu svaigiem bestselleriem. Saprotu jau, ka plaukti nav no gumijas, bet atklājums, ka nupat ir izmesti arī Dikensa kopotie raksti, kurus cerēju palasīt kādā iedvesmas brīdī, mani patiešām apbēdināja. Tā nu nācās papētīt katalogus un pierakstīties par lasītāju vēl vienā bibliotēkā, kurai acīmredzot finansējums ir stipri trūcīgāks, un līdz ar to plauktos veco grāmatu īpatsvars stipri lielāks. Nezinu gan vai tā bija laba doma, jo atkal paveras jauka iespēja par velti lasīt vecas grāmatas latviešu valodā un nelasīt gadu gaitā sapirktās, jaunās grāmatas svešvalodās. Bibliotēka ir ierīkota piecdesmitajos gados uzceltā mazā kinoteātrītī, kurā jau sen, sen nav izrādīta neviena filma. Grāmatu plaukti ir izvietoti kinozāle ar milzum augstiem griestiem, un tiem apkārt vējo veca linoleja un skatītāju uz mūžiem aizmirstu filmu smarža. Tur tiku pie lieliska, bezdievīgi nolasīta „Vakara ziņu” eksemplāra, kas turas kopā tikai pateicoties bibliotekāru entuziasmam, lasītāju pieprasījumam un pusrullītim ikdienā par skoču sauktas līmlentes.

Pastāv uzskats, ka Arturs Heilijs nemaz nav rakstnieks un viņa romāni vispār nav literatūra. Toties viņš neapšaubāmi ir ārkārtīgi strādīgs, urķīgs un sīkumains. Katram no saviem romāniem viņš vispirms ir savācis milzīgu informācijas apjomu par nozari, kura tajā tiks aprakstīta, vienalga vai tas būtu viesnīcu bizness vai farmācija. Turklāt liela daļa no tās ir plašākai publikai nezināma un praktiski neiegūstama. Starp citu, latviski ir tulkotas un izdotas visas vienpadsmit Artura Heilija grāmatas, kas liecina, ka viņš savā žanrā ir pie mums populārs autors. „Vakara ziņas” ir viņa priekšpēdējais romāns, kas stāsta par televīzijas ziņu veidotāju ikdienu un šo to arī par starptautisko terorismu. Kā jau ierasts Heilija grāmatās, arī šajā ir ārkārtīgi daudz par televīzijas darbinieku ikdienu, kā arī neiedomājami sīkas tehniskas detaļas par ziņu veidošanu. Savā ziņā bija ļoti interesanti tagad lasīt par televīziju astoņdesmitajos gados, jo gadsimta ceturkšņa laikā mūsu informācijas iegūšanas veidi un ātrums ir totāli mainījies (vai kāds šodien par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu uzzināja tikai no vakara ziņām TV?). Savukārt televīzijas žurnālistu darba pētnieciskā un analītiskā daļa, kā arī ētikas jautājumi ir un paliek tikpat aktuāli arī tagad. Teroristiem veltītās nodaļas bija vājākas, bet skaidrs, ka tajās aprindās autoram tik labu informācijas avotu nebija. Jāpiezīmē, ka Heilijs 1990. gadā izdotajās „Vakara ziņās” īpaši uzsver, ka terorisma draudi ASV nav novērtēti un tuvākajā nākotnē varētu kļūt par lielu problēmu. Kā mēs tagad zinām, tā arī notika.

Grāmatas sižets ir spraigs, un, lai gan samērā paredzams, piesaista uzmanību. Heilija rakstības stils ir izteikti dokumentāls un piezemēts, bet tas ir labi atbilstošs romānu saturam. Viņa grāmatās vienmēr darbojas daudz personāžu un notikumi tiek parādīti no dažādiem skata punktiem. Tiesa tēli ir klišejiski un ir sajūta, ka tie visos viņa romānos ir vieni un tie paši, bet Heilija grāmatu plusi ir informācija un sižets nevis varoņu mīlas peripetijas, lai gan, protams, neiztiek arī bez tām.

Bija jau piemirsušies deviņdesmito gadu tulkojumi, bet „Vakara ziņas” ir latviskotas ļoti dīvainā valodā – vietām jokaini lauzītā, vietām naftalīnīgi aizkustinošā, piebārstītā ar avenīdām, golfa vēzdiņām un citiem ausij neierastiem lingvistiskiem veidojumiem. Un nopietnu TV vadības ļaužu erotiskajās ainās tulkojums ir, hm, tāds izteikti draisks. 🙂

Viņš savukārt skatījās uz Ritu ar iekāri, novilka apakšbikšeles un uzmeta tās uz Ritas biksītēm un krūštura. Tāpat kā iepriekš, viņam patika tas, ko viņš redzēja savā nabas galiņā.

Piedevām kāds no lasītājiem nez kāpēc bija izlabojis dziesmas vārdus. Ej nu sazini, kāpēc cilvēkiem patīk šādi izpausties bibliotēkas grāmatās.

„Vakara ziņas” ir labs, izklaidējošs trilleris ar jūtamu sava laika piegaršu. Iespējams, ka izlasīšu vēl kādu Artura Heilija no  populārākajiem romāniem.

Маргарет Этвуд „Год потопа”

Маргарет Этвуд „Год потопа”, Издательство: Эксмо, 2011., (Margaret Atwood, „The Year of the Flood”)

 Lasīt apjomīgus vēsturiskos eposus ir noderīgi kaut vai tāpēc, ka tagad vairs neviena grāmata nešķiet īpaši bieza. Tā Mārgaretas Atvudas „The Year of The Flood” nieka piecsimt lappušu apjomā izlasīju gandrīz vai vienas dienas laikā. Romānu lasīju krievu tulkojumā, jo biju to nopirkusi jau sen. Jāpiezīmē, ka šis romāns ir otrais pēc kārtas drūmā distopiskā triloģijā par ģenētiski modificētu pasauli, kuras pirmā daļa ir „Oriksa un Kreiks”, kas ir izdota arī latviski. Lai nu kā, bet Atvuda ir izcila distopiju rakstniece. Gan „The Handmaid’s Tale”, gan „Oriksa un Kreiks” ir gudras, smalkas un visai nomācošas grāmatas par pasauli, kurā dzīvojam un „The Year of the Flood” no tām neatpaliek. Tomēr, kā triloģijas otro daļu, to ir vēlams lasīt pēc „Oriksas un Kreika”, jo to notikumi ir saistīti savā starpā.

Atvudas fantāzijas lasīt ir diezgan neomulīgi, jo ļoti viegli ir noticēt tam, ka tās varētu realizēties dzīvē (esmu gatava apzvērēt, ka baktērijas, kas pārtiek no asfalta nav nekāds mīts un tās ir reāli sastopamas uz vairākiem Latvijas ceļiem). Domāju, ka daudzi ir lasījuši „Oriksu un Kreiku”, arī „The Year of the Flood” darbība notiek tajā pašā laikā – kaut kādā netālā nākotnē. Pasaulē visu varu ir pārņēmušas lielās korporācijas, valdības un likumi vairs neeksistē. Galvenais to darbības motīvs ir peļņas gūšana un cilvēku iegribu apmierināšana. Cilvēki dzīvo vai nu apsargātās stingri apsargātās teritorijās vai plēbijās, kurās valda pilnīga patvaļa. Lielākā daļa šī brīža ļaunāko nākotnes prognožu jau ir piepildījušās – klimats ir sagājis pilnīgās auzās, jūras ir kļuvušas par zemūdens tuksnešiem, izmirušas neskaitāmas dzīvnieku un augu sugas, gandrīz visas bites ir mīklaini pazudušas, bet visi tikai rausta plecus un apgalvo, ka pesticīdi pie tā jau nu gan nav vainīgi. Zinātne strādā vienīgi lielo korporāciju labā un galvenais mērķis ir apmierināt cilvēces vajadzības pēc lētas pārtikas un mūžīgas jaunības un skaistuma. Lai to realizētu ir izveidota virkne visai monstrozu radību kā aizdomīgi saprātīgas cūkas un parūkaitas. Katrā ziņā neviens cilvēci uz to nav ļaunprātīgi piespiedis, bet lielākā daļa ļaužu ir tīri apmierināti ar šādu lietu kārtību. Līdz galu galā ļaunais ģēnijs Kreigs nolemj uztaisīt pilnīgu cilvēces restartu un pašreizējos idiotiskos un negausīgos ļautiņus nomainīt pret dabai draudzīgāku modeli, kurš ir apveltīts ar spēju pārtikt tikai no zaļumiem un vēl pārīti dikti amizantu fīču.

„The Year of the Flood” stāsta par šiem notikumiem no plēbiju iemītnieku un Dieva dārznieku skatu punkta. Dieva dārznieki parādījās jau pirmajā daļā, tā ir neliela sekta, kura piekopj dabai draudzīgu dzīvesveidu – ir veģetārieši, izmanto tikai atkritumos izmestas lietas, reti mazgājas, uz palodzēm audzē tomātus, taisa visādas mākslinieciskas figņas no veciem celofāna maisiņiem, visu kompostē un audzē sēnes, kuras izmanto gaužām interesantos rituālos. Jāatzīst, ka viņu ideja par apbedīšanu, kā vienu no komposta gatavošanas formām, man šķita ļoti simpātiska. Nez kāpēc uzreiz vizualizēju, ka mani varētu kādreiz iekompostēt zem smukas liepas un manas molekulas pēc tam lēnām transformētos par koksni, lūksni, lapām ziediem un nektāru un pēc tam vēl paņurcītos pa bišu iekšām un stropiem līdz medus burciņām. Te varētu arī apstāties.

Vārdu sakot, Dieva dārznieku reliģiskie uzskati bija tīri saistoša lasāmviela. Viņi nav arī galīgi glupi, jo apzinoties, ka mērenajos platuma grādos neviens veģetārietis brīvā dabā ilgi neizvilks, vajadzības gadījumā viņiem tiek mācīts nogalināt un apēst sīkus dzīvnieciņus. Dieva dārznieki visu laiku gaida šos bezūdens plūdus un sludina cilvēces bojāeju, tomēr pārāk daudz sekotāju viņiem nav un arī esošie ir diezgan svārstīgi. Vispār Atvuda šajā romānā ļoti meistarīgi apspēlē Bībeli un katra nodaļa sākas ar kādu svinīgu Dieva dārznieku uzrunu, kas ir balstīta uz tās tekstiem – līdz uz beigām sāk likties, ka Bībele ir eleganta ekoloģiskā dzīvesveida propagandas rokasgrāmata. Dieva dārzniekiem ir arī brīnišķīgi svētie – pārsvarā labi pazīstami zinātnieki, kas darbojušies vides aizsardzības jomā, no kuriem katrs atbild par kādu savu ekoloģisku nišu, piemēram, Žaks Ivs Kusto ir zivju un okeānu aizgādnis, bet Fārlijs Mouats, protams, vilku.

Nespēju to racionāli izskaidrot, bet man ļoti patika „The Year of The Flood” krievu tulkojums. Varbūt vienkārši sen nebiju krieviski lasījusi tādu skaistu, videi draudzīgu un reliģiski poētisku tekstu ar senlaicīgu pieskaņu. Katrā ziņā visus tos kailsēkļu un plēvspārņu dienu rituālu aprakstus, slavinājumus čūsku gudrībai, zedeņu parenhīmai, apputeksnēšanās procesa niansēm un sīkajiem kukaiņēdāju kārtas pārstāvjiem lasīt bija tīrā bauda. Bet varbūt tas bija tikai kaut kāds jocīgs efekts, ko izraisīja paaugstināta temperatūra un pārlieka gripas vīrusa koncentrācija smadzenēs.

Vēl viens romāna pluss ir tas, ka tā galvenās varones ir sievietes. Sievišķīgie raksturi vienmēr ir bijusi Atvudas stiprā puse un arī šoreiz autore smalki risina jautājumus kā tas ir – būt sievietei šādā pasaulē, kas ir galīgi nojūgusies un pēc tam arī pilnībā sabrukusi. Romānā mēs satiekam arī vairākus varoņus no „Oriksas un Kreika” – Amandu, Renu, Džimiju, Oriksu un Kreiku – viņa saistība ar Dieva dārzniekiem droši vien nav tik nevainīga kā izskatās. Tāpat arī doma, ka ticību Dievam izraisa par gramatiku atbildīgais gēns, kurš savukārt nosaka arī putnu spēju dziedāt, bija jauka. Tomēr jāpiekrīt Kreikam, ka šai planētai tas neko labu nav devis.

Salīdzinājumā ar „Oriksu un Kreiku”, kas savā žanrā ir izcils romāns, „The Year of the Flood” es novērtētu kā ļoti labu. Kā jau triloģijas otrā daļa, tas atstāj pārejas posma iespaidu un šķiet īsti nenobeigts. Uz dažiem pirmās daļas jautājumiem mums tiek atbildēts, bet uz dažiem nē. Pie tam arī šis romāns beidzas apmēram turpat, kur „Oriksa un Kreiks”. Nāksies vien gaidīt triloģijas pēdējo daļu, kurā, cerams, būs šī stāsta galīgais noslēgums.

Ko par „The Year of the Flood” ir rakstījis Asmo, var izlasīt šeit.