Tag Archives: kapsētas

Endrū Millers „Tīrs”

Endrū Millers „Tīrs”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Andrew Miller, Pure, 2011)

Endrū Millers ir vairāku vēsturisko romānu autors. No viņa darbiem latviski ir izdots „Iemīlējies Kazanova” un tagad arī „Tīrs” – romāns par pirmsrevolūcijas Parīzi un Nevainīgo kapsētas likvidēšanu. Autors ir pāris reizes ticis līdz Bukera balvas īsajam sarakstam un reiz pat saņēmis Dublinas literāro prēmiju. Lasīju, ka Millera romāni tiekot pielīdzināti Faulza darbiem, bet, ak, vai, „Tīrs” noteikti nestāv ne tuvu Faulza kaitinošajai intelektualitātei. Formāli līdzības, protams, var atrast, bet tikai virspusējas. Milleru salīdzina arī ar Zīskindu, bet arī nav gluži tas, pietrūkst viņa maniakālo apmātību.

Tīrs.phpRomāns stāsta par leģendārās Nevainīgo kapsētas likvidēšanu 1785. gadā. Apbedījumi šajā vietā tika veikti jau 9. gadsimtā, bet laika gaitā nelielajā zemes gabalā 0.7 hektāru platībā tika aprakti aptuveni divi miljoni mirušo. Apbedījumi tika veikti kopējos kapos, kuri bieži vien bija vairāk nekā 10 metrus dziļi. Pilsētai izplešoties, kapsēta 18. gadsimtā atradās biezi apdzīvotā rajonā un situācija kļuva katastrofāla, jo tik liela dažādās sadalīšanās pakāpēs esošu mirstīgo atlieku koncentrācija tik niecīgā platībā, maigi izsakoties, nebija īpaši higiēniska. Kapsētas apkārtnē esot traki smirdējis, līķus un kaulus vairs nav bijis, kur bāzt, un skaidrs, ka nekādus kapu svētkus tur neviens nerīkoja.1780. gadā sabruka kāda kopējā kapa siena un kaulainā līķu masa visā savā daiļumā iegāzās pie kapsētas mūra esošas mājas pagrabā. Vietējie iedzīvotāji sevišķā sajūsmā par to nebija, kapsētu apbedījumiem slēdza un pilsētas varas iestādes nolēma to likvidēt, kaulus izrakt un aizvest uz pamestām akmeņlauztuvēm (kur tos, sakārtotus glītos krāvumos, varot aplūkot arī tagad), kas arī 15 mēnešu laikā tika izdarīts. Romāna „Tīrs” galvenais varonis – jauns inženieris Žans Batists ir tas cilvēks, kuram nākas nodarboties ar šo ķēpīgo darbiņu

Romāns nav slikts un es droši vien būšu vienīgā no lasītājiem, kas par to nav stāvā sajūsmā. 🙂 Autors mums ir uzzīmējis ļoti pārliecinošu un detaļām bagātu vēsturisko pirmsrevolūcijas Parīzes ainu (ieskaitot naktspodus operas ložas stūrī un Bastīlījas ēnu pāri visam), valoda ir interesanti senatnīga, tulkojums lielisks un notikumi risinās raiti. Tomēr ir sajūta, ka tas viss jau ir kādreiz lasīts un turklāt labākā izpildījumā (jā, jā, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Romāns beigās tā arī izšķīst sīkumos un klišejiskos simbolos (baznīca jānodedzina, kapi jānovāc, jaunava jāizvaro) neatstājot neko prātā paliekošāku. Rakām, rakām un visu izrakām. Un ko tālāk? Lai arī romānā netrūkst visādu kolorītu dīvainīšu, tie vairāk ir tikai fona troksnis kapsētas novākšanai. Nav arī jūtama nekāda galvenā varoņa izaugsme – Žans Batists vienīgi divas reizes nomaina savu garderobi un pamatīgi noraujas pa galvu no jukušas jaunuves. Skaidrs, ka no dzīvajiem vienmēr jāuzmanās vairāk nekā mirušajiem.

Tā kā romāns ir smuks un nav īpaši intelektuāls, tad to droši var lasīt visi, kam patīk grāmatas par vēsturi, jauniem censoņiem, veciem kapiem un dīvainām jaunuvēm, bet nav vēlēšanās iedziļināties sarežģītākos tekstos.

Pamācoši, cik daudz var būt iekļauts dokumentā, kas izskatās tik vēss, tik nekaitīgs kā salocīta servjete! Gads ar kauliem, kapu zemi, nerimus darbu. Gads ar mumificetiem līķiem un pātarus dziedošiem priesteriem. Gads, kas nelīdzinās nevienam citam viņa mūžā. Vai viņš tādu vēl piedzīvos? Gads, kurā bijusi izvarošana, pašnāvība, spēja nāve. Arī draudzība. Iekāre. Mīlestība…

Laura Uzule, Vita Zelče „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”

Laura Uzule, Vita Zelče „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”, Rīga: „Mansards”, 2014.

Iespējams es nemaz neesmu īsta latviete, jo nekad neesmu bijusi kapusvētkos. Patiesībā ir vēl ļaunāk, jo es tos nekad neesmu uzskatījusi par īstiem svētkiem. Droši vien pie vainas ir lokālās tradīcijas, kuru rezultātā manu senču dzimtajā pagastā ir vismaz 24 kapsētas. Ja mūsu dzimta izsenis gulēja tuvējā mazajā, klusajā, romantiskajā lauku kapsētiņā vecu kļavu un liepu pavēnī, tad puskilometru attālajiem kaimiņiem jau bija sava mazā, klusā, romantiskā kapsētiņa gleznainās priedītēs. Kapu svētki, protams, tika rīkoti, bet tas pasākums bija laikā un telpā sadrumstalots ar galopā pa kapsētām auļojošiem organizētājiem un mācītāju. Šobrīd es dzīvoju pagastā, kurā vispār nav nevienas kapsētas un visi mirušie tiek apglabāti kaut kur tur ārā – citos pagastos un pilsētas kapos.

Tomēr nav tā, ka šī mūsu kultūras kanonā ierakstītā kapu padarīšana man vienmēr būtu bijusi pilnīgi vienaldzīga. Sūrajā bezinterneta bērnībā mēs pat bijām iekārtojušas savu rotaļu kapsētu, kurā bija apglabāts kaķa nokosts putniņš, pats kaķis (nepārprotiet, dzīvnieki bija aprakti atsevišķos kapiņos), nosprāgusi līdaka, kuru nebija iespējams lietderīgi izmantot saimniecībā (jo zivis uzturā lietojošais kaķis tad jau bija norakts). Bija arī masu apbedījums – trīsdesmit trīs dēles. Tā izturēties pret nabaga posmainajiem tārpiem, protams, nebija labi, bet tajā drūmajā, purvainajā un dēļainajā kaktā, kurā pavadīju bērnību, manā apziņā dēlēm bija ļauno, bīstamo un slepeni uzglūnošo asinssūcēju loma, turklāt atšķirībā no vampīriem, par kuriem tolaik neko lāgā nezināju, man no tām bija dikti bail. Tomēr, kad paaugos, kapi mani vairs īpaši neaizrāva.

Latviešu kapusvētkiGrāmatu par mistiskajiem kapusvētkiem gan sāku lasīt ar lielu interesi. Tiesa gan, „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” nav nekāda izklaidējošā literatūra, bet nopietns sacerējums ar katras rindkopas galā pievienotu atsauci uz informācijas avotu. Tomēr lasot ir jūtams, ka autores ir patiesi aizrāvušās ar tēmu, to labi pārzina un ir ieguldījušas pamatīgu darbu tās izpētē. Grāmatu viņas ļoti mīļi un personiski ir veltījušas savām vecmāmiņām.

Vispār jau kapusvētki pēc būtības ir baigais ķīselis, kurā sajaucas bijība pret nāvi, sērošana un samierināšanās ar tuvinieku zaudējumu, ļoti mazu mazdārziņu kopšana un ierīkošana, dzīves svinēšana, mērīšanās ar smukākajiem krāniņiem (kapiņiem), komunikācija ar sen neredzētiem radiniekiem un sezonāla komercdarbība. Lai arī saknes šai tradīcijai ir tik senas, mītiskas un pagāniskas, ka noteikti aizsniedzas līdz akmens laikmetam, tomēr pirmie kapusvētki ir notikuši 19. gadsimta vidū Vidzemē. Parasti tie bija saistīti ar jaunu kapsētu iesvētīšanu un kristīgi orientēti, lai mācītājs varētu uzskubināt iedzīvotājus ar Dieva vārdiem. Tomēr cilvēkiem ātri vien iepatikās sabiedriski pasākumi smukā laikā un zaļumos, un pamazām tie izvērtās par nopietniem svētkiem ar sekojošiem dančiem pie ragu mūzikas, teātra izrādēm, koncertiem un sporta sacensībām, un izplatījās visā Latvijas teritorijā. Kapusvētku popularitāte īpaši pieauga pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem, jo sava nozīme bija arī iespējai kapos brīvāk izrunāties. Savukārt padomju vara sākotnēji kapusvētkus apkaroja kā reakcionāru palieku, tomēr sešdesmitajos gados atjēdzās, ka tos var piepildīt ar atbilstošu sabiedriski politisko saturu (slava padomju kapiem – ērtākajai mūžīgās atdusas vietai pasaulē!) un pasniegt kā jaunu padomju sadzīves tradīciju. Lai to nodrošinātu, tika sagatavoti pat ideoloģiski pareizi tipveida kapusvētku scenāriji. Cilvēki, protams, kapusvētkus apmeklēja pie visām varām – vienkārši, lai apkoptu tuvinieku kapus un satiktos ar radiniekiem.

Grāmatā ir iekļauti vairāki jauki aculiecinieku stāstījumi par kapusvētku norisis dažādos laikos un izvilkumi no dokumentiem un preses, kas patīkami atdzīvina nopietno monogrāfijas tekstu. Tā, piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas laikrakstā „Cīņa” septiņdesmitajos gados ir bijusi plašāka diskusija par gurķu tirgošanas ētiku kapusvētku laikā . Gurķiem togad mazdārziņos esot bijusi slikta raža, tāpēc maz cilvēku apmeklējuši svinīgo ceremoniju, jo daudzi stāvējuši garā rindā pēc deficītajiem gurķiem(uzzinām, ka sadzīves pakalpojumu kombināta austuves strādnieces nosoda gurķu tirdzniecību, savukārt neapzinīgie VEF 14. ceha strādnieki uzskata, ka lai tik tirgo).

Kapusvētku pētījumā ir veikta plaša to dalībnieku aptauja, kuras laikā 40 novados ir aizpildītas 500 anketas. No tām varam uzzināt, ka vidējam kapusvētku latvietim kapi dikti patīk kā mierīga, klusa, skaista un svētsvinīga vieta. No kapiem baidās tikai viens procents aptaujāto (loģiski rezultāti aptaujai kapsētā, tie, kas patiešām baidās no kapiem, uz turieni tak nenāks). Trīs ceturtdaļas uzskata, ka pārējie kapu apmeklētāji uzvedas glīti un pieklājīgi, viena ceturtdaļa domā, ka nē – citi neesot piedienīgi ģērbušies, skaļi trokšņo vai blenž savos telefonos (ak, nu, ir cilvēki, kam nekad nav labi). Nav nekāds pārsteigums uzzināt, ka par kapiem pārsvarā rūpējas sievietes. Un izrādās, ka mūsu datorizētajā laikmetā gadās problēmas ar kapusvētku izziņošanu. Paziņojumu par svētku datumu nopublicējot tikai internetā, var dezorientēt lielāko daļu potenciālo apmeklētāju, jo pārsvarā kapusvētku mērķauditorijai nav drošas pārliecības par tā eksistenci. Vislabāk informāciju publicēt vietējā avīzītē, vai vismaz piespraust pie vietējā veikala vai ambulances durvīm.

Grūti pateikt kā kapusvētku tradīcijas attīstīsies nākotnē. Vidzemē un Latgalē tās ir stipras un stabilas, bet Kurzemē pamazām izzūd. Četras piektdaļas no aptaujātajiem ir pārliecināti, ka kapusvētki ir nacionālās identitātes sastāvdaļa (gan jau aptaujājot tos, kas neapmeklē kapusvētkus, mums pavērtos pavisam cita aina). Grāmatā ir pieminēts arī atšķirīgs viedoklis par kapusvētkiem, jo to apmeklējums ir sagādājis nepatīkamas emocijas glūnošo, ziņkārīgo skatītāju dēļ. Un vispār šis pasākums, ja piederīgo kapus apmeklē tikai reizi gadā, tāda izrādīšanās un „kapu kolhozs” vien esot.

„Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” man patika un izlasīju to ar aizrautību. Tā noteikti būs noderīga visiem, kas interesējas par neseno Latvijas vēsturi un latviešu tradīcijām Grāmatā ir daudz informācijas, kā arī bagātīgs ilustratīvais materiāls. Atsevišķas nodaļas ir veltītas arī kapusvētku atainojam latviešu kultūrā un mazliet dīvainām kapusvētku tradīcijas transformācijām internetā un dzīvnieku kapsētās.