Tag Archives: kino

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”, izdevniecība Aminori, Rīga: 2019

Viktors Freibergs ir angļu filologs un tulkotājs, kurš ar laiku ir pārkvalificējies par kino zinātnieku un pētnieku. Savā mazajā grāmatiņā “Kinomāna slimības vēsture” autors apraksta slimības pieredzi, nedaudz pakavējas bērnības atmiņās un izjusti raksta par kino nozīmi savā dzīvē. “Kinomāna slimības vēsture” ir ļoti personiska un intīma grāmata, kuru izlasot saproti, cik ārkārtīgi svarīgi autoram ir bijis to uzrakstīt. Grāmatu paņēmu bibliotēkā ar domu novembrī palasīt kādu latviešu autoru grāmatu (atzīstos, ka mani mazliet samulsināja tās cena).

Viktora Freiberga grāmatiņā visvairāk aizrāva tur aprakstītās autora attiecības ar kino. Filmas kā iespēja nonākt citā pasaulē, citā realitātē. Kino hipnotiskums un maģiskā iedarbība uz psihi. Filmas kā sapņu paveids. Sešdesmito gadu diskrētais šarms kinomākslā. Bērnības kino pieredze, atmiņas par seniem un jau zudušiem kinoteātriem ar šausmīgi neērtiem un šķībiem koka sēdekļiem. Vecās franču filmas kā “Piedzīvojumu meklētāji” (Les aventuriers, 1967). Nu, kurš gan varētu aizmirst to, kā pirmo reizi bērnībā ir skatījies kinoteātrī “Piedzīvojumu meklētājus” – filmu, kas pret skatītāju jūtām ir tikpat saudzīga kā Džordžs R.R. Mārtins pret saviem lasītājiem.

Katram no mums ir savi subjektīvie iemesli skatīties vai arī neskatīties kino. Nevaru sevi pieskaitīt īstajiem kinomāniem, jo filmas lielākoties skatos tikai sava prieka pēc, kad tam atliek kāds brīdis brīva laika (pēdējā desmitgadē tas ir vidēji ap 200 līdz 300 filmām gadā) un man ļoti pietrūkst elementāras kinoizglītības. Principā manas zināšanas par kino aprobežojas ar to, ka arī bez papildinformācijas meklēšanas ātri sapratu, kas tie par krūmiem uz grāmatas pirmā vāciņa un kāpēc tie tur ir (bet neatpazinu krūmus uz pēdējā vāka, lai gan tie it kā nav tālu no manas dzīvesvietas, tik paradoksāla ir kino ietekme uz mūsu pasaules uztveri). Grāmatas beigās ir pievienots saraksts ar tajā pieminētajām filmā, kuras gan lielākoties ir plaši pazīstamas un gandrīz visas ir redzētas.

Savukārt slimības vēstures daļa ir skarba, tajā autors stāsta par savu ilgstošo cīņu ar vēzi, tomēr savā ziņa tā ir optimistiska, lai gan nevienam nav nekādu ilūziju par tās beigām. Iespējams, tā patiešām var noderēt cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Pārējais ir piezemēti un mīlīgi stāstiņi – bērnības atmiņas, autora izjūtas un sapņu apraksti, kas īpaši atmiņā nepaliek.

Kinomāna slimības vēsture” ir grāmata, kuru droši vien būs interesantāk lasīt tiem, kas autoru pazīst. Un tiem, kas vēl nav redzējuši grāmatiņā pieminētās filmas, ieteiktu tās noskatīties, jo lasīt par konkrētu filmu skatīšanās pieredzi, tās nezinot, ir apmēram kā censties peldēt baseinā bez ūdens. Savā pašapmierinātajā aprobežotībā pat nesaprotot, ko patiesībā nesaprot.

Dzīve ir smaga, reizēm moku pilna, bet tieši tāpēc atsevišķie mirkļi, kad mani tagad pārņem miers, šķiet tik vērtīgi, un visas drazas aizskalo saprāta ūdeņi. Es sēžu vasaras karstumā parkā, raugos debesīs gubu mākoņos, no sausuma čabēdamas nokrīt pa kādai lapai, un domāju – cik labi, ka viss turpinās.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Tik dažādā sievišķība

Jau no saviem pirmsākumiem kino ir bijis tas mākslas veids, kurš ir bezgalīgi atražojis un centīgi publikai iebarojis ļoti klišejiskus un sterotipiskus sieviešu tēlus – bīstamās, seksuālās un ļaunās pavedējas, tad jaukās, mīlīgās un mātišķās sievietes, un pa retam uz ekrāna varēja gadīties arī kāda šķīsta un pārpasaulīga mūķene. Viens no iemesliem droši vien ir tas, ka kino galvenie noteicēji – producenti un režisori lielākoties ir bijuši vīrieši. Acīmredzot sievietes viņus nav daudz interesējušus, vai arī viņi no tām ir baidījušies, vai varbūt vispār nav zinājuši, ko ar šīm neizprotamajām radībām iesākt. Patiesībā jau arī mūsdienās kino nozarē nekas daudz nav mainījies. Tomēr pēdējos gadu desmitos mazliet lielāka uzmanība sievietēm tiek pievērsta, nu vismaz tam, lai arī skatītājām būtu ar ko identificēties filmas laikā (un Holivudas studijas varētu saglabāt vai palielināt savus ieņēmumus, noturot auditoriju). Vārdu sakot, šodien ir jauka diena, lai parunātu par dažām pēdējā gada laikā redzētajām nesen uzņemtajām filmām, kuras man ir patikušas, un kuras ir veidotas no sieviešu skata punkta, vai vismaz viņām tajās ir atļauts būt patstāvīgām, stiprām, savdabīgām, nepareizām, neglītām vai smieklīgām.

The Duke of Burgundy (režisors Pīters Striklends)

the duke of burgundy

Viena no pagājušā gada mīļākajām filmām. Fantastiski skaista, izsmalcināta, mazliet noslēpumaina un ļoti atmosfēriska. Stāsts par mīlestības tumšajām pusēm un grūti aptveramiem cilvēcisko attiecību līkločiem. Un nekad jau nevar zināt, kurš attiecībās ir īstais varmāka. Filmā ir tikai sievietes un ļoti daudz tauriņu.

Sicario (režisors Denī Vilnēvs)

Sicario

Lai gan man nepatika neviena no iepriekšējām Vilnēva filmām (Incendies, Enemy, Prisoners), Sicario izrādījās viena no pārsteidzošākajā kino skatīšanās pieredzēm. Lēna, brutāla un ļoti skaista filma, kura negaidīti izvilka ārā kaut kur ļoti, ļoti dziļi apziņā nobāztās atmiņas par Bolanjo 2666 aprakstīto pilsētu (to pašu, kuru redzam uz ekrāna) un kopiespaids bija satriecošs. Reti gadās, kad filma tik labi papildina grāmatu.
Sākotnēji bija iecerēts, ka galvenais varonis būs vīrietis, bet, nomainot to pret sievieti Emīlijas Blantas sniegumā, filma ir ieguvusi papildu dimensijas un nianses. Pilsēta savā monstrozajā Pilsētas lomā ir nepārspējama.

Mad Max: Fury Road (režisors Džordžs Millers)

Mad Max Fury road

Trakākā, izklaidējošākā un ārprātīgākā pagājušā gada filma par braucienu no punkta A uz punktu B. Un atpakaļ. Bet te ir arī sievietes. Un mātes piens. Turklāt spaiņiem. 🙂

Phoenix (režisors Kristians Pecolds)

Phoenix

Dīvaina un ambiciozi hičkokiska filma. Stāsts par sievieti, kas izdzīvojusi holokaustā, bet ar atbrīvošanu no koncentrācijas nometnes nekas nebeidzas. Kā atsākt dzīvot drupās sagrautā pasaulē, kur tik daudzi ir miruši vai tevi nodevuši. Kā atgūt savu identitāti un esamības jēgu, ja esi pazaudējusi pat savu seju. Sižets ir mazliet neloģisks, bet jāpiekrīt Hičkokam, ka cilvēki jau parasti ar loģisku rīcību neizceļas. Vienkārša un neliela filma ar neaizmirstamu finālu.

Zero Motivation (režisore Talya Lavie)

Zero motivation

Ļoti melna komēdija par meitenēm nomaļā Izraēlas armijas daļā kaut kur ellē ratā tuksnesī. Stāsts par draudzību, personāldaļas darbinieču dīkajām izklaidēm, stepleru divkaujām un armijas nejēdzībām. Uzrodas pat kāds no tiem dīvainajiem ebreju spokiem. Nedaudz nostalģiska filma, jo lika atcerēties (ne jau dienestu Izraēlas armijā), bet tos šausmīgi senos laikus, kad visi Minesweeper rekordi birojā bija manējie.

Ricki and the Flash (režisors Džonatans Demme)

ricki and the flash

Protams, šī ir filma – pasaka. Bet sabiedrība vēl joprojām ir liekulīga, jo vienmēr tiek nosodītas sievietes, kas ģimenes vietā ir pievērsušās radošai karjerai, bet vīrieši par šādu izvēli parasti tiek slavināti un atzīti par labiem tēviem. Filma ir vienkārša, klasiska un sirsnīga. Savukārt Merila Strīpa galvenajā lomā lieliska kā jau vienmēr.

Spy (režisors Pols Feigs)

Spy

Smieklīga, asprātīga un diezgan vardarbīga spiegu komēdija. Bet Feiga rupjās filmas, kuras parasti tracina kārtīgās un pareizās kinoskatītājas, jo atļauj sievietēm nebūt vienmēr cēlām un apgarotām būtnēm, kas nekādos apstākļos un nesvīst, nepirž, un nekad par sevi nepasmejas, man allaž ir patikušas un Bridesmaids jau ir nokļuvusi komēdiju klasikas plauktiņā.

The Diary of a Teenage Girl (Marielle Hellere)

diary of teenage girl

Pusaugu meiteņu seksualitāte arī ir viena no skatītājus tracinošajām tēmām. Un skaidrs, ka pārgulēt ar mātes mīļāko nav laba ideja, un ar to nepietiek, lai kļūtu pieaugusi. Tak pieaugušo dzīve vispār izrādās nav nekāda avene. Bet filma ir tieša, atklāta un emocionāli godīga.