Aleho Karpentjers “Apgaismības gadsimts”

Aleho Karpentjers “Apgaismības gadsimts”, no spāņu val. tulk. Voldemārs Meļinovskis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991. (Alejo Carpentier, El siglo de las luces, 1962)

Meklējot lasāmvielu Latīņamerikas mēnesim grāmatu klubā, internetā izlasīju nostāstu par to, kā Markess rakstījis savu ģeniālo romānu “Simts vientulības gadi”. Izrādās, ka brīdī, kad romāna pirmais uzmetums ir bijis pabeigts, Markess esot izlasījis kubiešu rakstnieka Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimtu” un sapratis, ka nu ir ziepes, jo viņš ir uzrakstījis apmēram to pašu, tāpēc viņam savu ģeniālo romānu ir jāpārraksta. Un pārrakstījis arī, veltot tam vēl pāris mēnešus, lai gan bija nonācis šausmīgā naudas trūkumā, visu ieķīlājis un visiem parādā. Skaidrs, ka arī man radās vēlme izlasīt romānu, kas gandrīz sagrāva Markesu ģimenes budžetu. Nedaudz pameklējot, atradu informāciju, ka Karpentjera “Apgaismības gadsimts” kopā ar vēl vienu viņa darbu “Šīszemes valstība” ir ticis izdots latviešu valodā jau tālajā 1991. gadā. Diemžēl tolaik mēs bijām aizņemti ar barikādēm, puču un tamlīdzīgām lietām, tāpēc šo lielisko romānu kaut kā palaidu garām un pieļauju, ka tāpēc tas pie mums ir tik maz zināms. Arī gandrīz nevienā bibliotēkā “Apgaismības gadsimta” vairs nebija, tomēr beigās viens grāmatas eksemplārs atradās un beidzot varēju to izlasīt.

Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimts” nudien ir episks romāns, kas stāsta par Lielo franču revolūciju 18. gadsimta beigās. Revolūcija neaprobežojās tikai ar Franciju, bet izpletās daudz plašāk – arī uz kolonijām Antiļu salās un Franču Gvijānu. Romāns ir sarakstīts ļoti skaistā, plūstošā, barokālā valodā, un, protams, tāpēc ir lēnīgs un smagnējs, un jāpiezīmē, ka patīkami vecmodīgs. Lai arī cik vētraini notikumi romānā aprakstīti, nekāda spraiguma tekstā nav. Toties “Apgaismības gadsimts” ir klasisks lielo ideju romāns, kas majestātiski risina tēmas par brīvību un ideālismu, un parāda, cik viegli cēlas idejas pārvēršas asiņainā ārprātā. Šajā ziņa tas ir radniecīgs Umberto Eko grāmatām. Romāna centrā ir reāla vēsturiska personība Viktors Igs, kas bija viens no redzamākajiem revolūcijas ieviesējiem Francijas kolonijās. Par viņu mums ir maz, kas zināms, bet autors romāna ir centies izsekot kā mainījusies Viktora Iga rīcība no noteiktas, azartiski drosmīgas un godprātīgas revolūcijas sākuma posmā uz cinisku, pretrunīgu un alkatīgu beigās.

Man ļoti patika “Apgaismības gadsimta” sākums, tas ir burvīgs. Nomirst kāds bagāts Havanas tirgotājs, un viņa bērni – Sofija un Karloss, kā arī viņu brālēns Estevans – paliek vieni paši milzīgā māja, un veselu gadu jaunieši vairs neiziet no turienes, jo visu vajadzīgo viņiem piegādā, un brīnišķīgi pavada laiku dažādos apgaismības gadsimtā pieejamajos veidos. Viņi klīst pa milzīgo namu, pasūta grāmatas, žurnālus, mūzikas instrumentus un laboratorijas piederumus. Dienām ilgi lasa, mācās muzicēt un veic eksperimentus dabaszinātnēs, līdz kādu dienu pie durvīm klauvē noslēpumainais svešinieks Viktors Igs, un viņu dzīve izmainās uz visiem laikiem. Kopā ar romāna varoņiem autors mūs izvadā pa lielākajām Karību jūras salām, kā arī Franciju, Spāniju un Franču Gvijānu, kur viņiem nākas piedzīvot gan nemierus, gan revolūciju, gan asiņaino teroru pēc tās. Šie notikumi arī Eiropā bija ļoti nežēlīgi, bet Latīņamerikā tie ir vēl tumšāki, iracionālāki un baisāki. Vispār, lai 18. gadsimtā sarīkotu revolūciju bija svarīgas divas lietas – drukāti uzsaukumi brīvības ideju izplatīšanai plašākās masās un giljotīna, lai vispirms nocirstu galvas revolūcijas ideju pretiniekiem un karalim, bet pēc tam arī revolūcijas uzsācējiem un iedvesmotājiem. Giljotīna romānā ir aprakstīta ļoti izteiksmīgi, savā ziņā tā ir viens no grāmatas personāžiem.

Šajā naktī es atkal ieraudzīju paceļamies Nāves mašīnu.(..)Bet kuģa priekšgalā slējās bezvērtņu Debess Durvis, kas sastāvēja tikai no sānu balstiem, augšējā šķērskoka un leņķmēram līdzīga, sāniski pavērsta, no salta, asa tērauda izgatavota, atsaitēs iestiprināta melna trīsstūra. Neaizklāta, lietišķa tur rēgojās šī baismīgā ierīce, kura atkal bija pacelta kā bieds cilvēku nakts mieram, kā atgādinājums un brīdinājums ikvienam no mums.

Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimts” ir maģisks un epohāls romāns, kurš stāsta par veselu vēstures laikmetu un ir spēcīgi ietekmējis arī citu Latīņamerikas autoru darbus. Ja ir lasīti “Simts vientulības gadi”, tad līdzības būs redzamas, bet jāpiebilst, ka Markesa romānā ir daudz vairāk seksa un kaislību, bet Karpentjera darbā ir vairāk poētisku aprakstu un ideju. Un, jā, te vēl ir masoni un pirāti.

Mario Vargass Ljosa “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”

Mario Vargass Ljosa “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”, no spāņu val. tulk. Voldemārs Meļinovskis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987. (Mario Vargas Llosa, Pantaleón y las visitadoras, 1973)

Grāmatu klubiņā oktobris bija Latīņamerikas literatūras lasīšanas mēnesis, tomēr piemērotu lasāmvielu atrast nebija viegli, jo bibliotēkā šim reģionam veltītajā plauktā pusi no grāmatām biju lasījusi, bet otra puse izrādījās Koelju sacerējumi. Un man par prieku pie latīņamerikāņiem kāds apzinīgs bibliotēkas darbinieks bija ievietojis arī Apulēju ar viņa “Zelta ēzeli”. Ja jau viņš ir rakstījis latīņu valodā, tad loģiski, ka ir no Latīņamerikas, vai ne? Beigās aizgāju uz citu bibliotēku un izvēlējos līdz šim vēl nelasītu Mario Vargasa Ljosas darbu “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”. Grāmata latviski ir iznākusi jau pasen, bet, cik biju lasījusi Ljosas darbus, tie mani īpaši neaizrāva, un prostitūcijas tematika vispār ir ļoti garlaicīga. Tomēr autors ir ļoti slavens peruāņu rakstnieks, kurš piedevām 2010. gadā ir saņēmis Nobela prēmiju, tāpēc nolēmu pamēģināt vēlreiz.

Lai cik dīvains nebūtu romāna par Labo pakalpojumu rotu sižets, tā pamatā esot patiesi notikumi. Amazones selvā izvietotajās peruāņu armijas daļās savulaik esot radušās pamatīgas problēmas ar disciplīnu, jo kareivji bija sākuši izvarot vietējās lielākoties indiāņu izcelsmes sievietes, turklāt pilnīgi atklāti – gaišā dienas laikā uz ielas, un pat baznīcā. Lai gan no tur valdošās kristīgi patriarhālās morāles viedokļa sieviešu izvarošana nekāds noziegums nav, jo pašas vainīgas, ka gāja uz baznīcu, tomēr vietējie iedzīvotāji par to bija ļoti nikni, rakstīja protestus virspavēlniecībai un nekautrējas vainīgos armijniekus arī fiziski iekaustīt, kas, protams, pasliktināja Peru valsts armijas kaujas spējas. Tad kādam no pavēlniecības ienāca prātā ģeniāls risinājums – jāizveido armijas apakšnodaļa, kurā jāpieņem darbā sievietes, kuru pienākums būs doties izbraukumos uz selvā izvietotajām armijas daļām un sniegt kareivjiem tik nepieciešamos pakalpojumus. Tik tālu viss ir jauki, bet šo uzdevumu izpildīt uztic kapteinim Pantaleonam Pantoham, kurš ir apbrīnojami kārtīgs, birokrātisks un pedantisks tips, ļoti apzinīgs ģimenes cilvēks, dzīvo kopā ar mammu un sievu, un vairāk par ģimeni mīl tikai armiju. Neskatoties uz uzticētā pienākuma īpatnībām, kas rada ne mazums sarežģījumu un neērtu situāciju (piemēram, kā noteikt viena pakalpojuma optimālo ilgumu vai pakalpojuma vajadzības biežumu), kapteinis enerģiski ķeras pie darba, un neilgā laikā viņam uzticētās Labo pakalpojumu rotas darbība ir tik veiksmīga, ka tās popularitāte kļūst jau apgrūtinoša un skandaloza. Paralēli risinās otra sižeta līnija par reliģiskajiem fanātiķiem “Krusta brāļiem”, kas aizraujas ar krustā sistu mocekļu pielūgšanu. Lai būtu, ko pielūgt, viņi sākumā pie krusta sit visādus mazus zvēriņus, nu tur ķirzakas un kaķīšus, pēc tam krustā pienaglo zīdaini, un tad viss pamazām aiziet tumšā, latīņamerikāniskā vājprātā, līdz abas sižeta līnijas romāna beigās krustojas tā traģiskajā finālā.

Lai gan šis Ljosas romāns tiek uzskatīts par jautru un smieklīgu grāmatu, es to izjutu kā cilvēcīgi ļoti skumju stāstu. Tas, protams, ir ļoti sarkastisks un ironisks, un liela daļa no romāna ir nopietnā stilā rakstītas atskaites, ziņojumi, rīkojumi un vēstules par Labo pakalpojumu rotas darbību, kurās izmantotā birokrātiskā valoda un izvairīgums pieminēt, ko tad viņi tur īsti dara, padara tekstu patiesi absurdu. Tomēr visam cauri iet tēma par kristīgās sabiedrības liekulību un dubulto morāli, atbilstoši kurai par prostitūciju nosoda tikai sievietes, bet ne tos, kas viņas izmanto. Kapteiņa Pantaleona lielākais noziegums beigās ir ne jau tas, ka viņš ir noorganizējis puslegālu armijas bordeli, bet, ka viņš ir atļāvies izrādīt viņaprāt atbilstošu militāro cieņu pret tām, ko pārējie uzskata tikai par darbaspēka vienībām. Romānā ir arī daudz patriarhālām sabiedrībām raksturīgas vardarbības pret sievietēm, bērniem un dzīvniekiem. Un droši vien man nav pietiekami labas humora izjūtas, lai tas liktos dikti izklaidējoši un smieklīgi.

Arī šajā romānā Ljosa savā specifiskajā stilā vietām ir atļāvies brīvi miksēt laikus un notikumus, kas no lasītāja prasa papildu uzmanību, sekojot līdzi tekstam, tomēr ne tik daudz kā citos savos darbos, tāpēc stāsts par Labo pakalpojumu rotu varētu būt viena no vieglāk lasāmajām autora grāmatām. Vispār pēc romāna izlasīšanas ir skaidrs, ka Ljosa savu Nobela prēmiju ir saņēmis pelnīti. Romāns ir literāri meistarīgs, absurds, ironisks un cilvēcīgi traģisks. Tomēr katram lasītājam pašam ir jāizlemj, vai doties iekšā Latīņamerikas klasikas džungļos, jo ne viss, ko tur skatīs viņa acis, būs tām tīkams un priecējošs.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.

 

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”

Johans Volfgangs Gēte „Gara radinieki”, no vācu val. tulk. Austra Aumale, Rīga: Apgāds „Daugava”, 2000, (Johan Wolfgang Goethe, Die Wahlverwandtschaften, 1809)

Grāmatas dod lielisku iespēju veikt nelielus, bet gaužām tīkamus prāta ceļojumus laikā. Jau vairākus mēnešus nebiju apmeklējusi deviņpadsmito gadsimtu, tāpēc ķēros pie Gētes „Gara radiniekiem”. Ak, šie laiki, kad pārtikuši un augstdzimuši ļaudis vadīja savas dienas dīkās, izmeklētās sarunās, vakaros muzicēja uz flautām un klavierēm (tak ne vienmēr klausītājiem tas sagādāja muzikālu baudījumu), uzveda dzīvās bildes, dažreiz projektēja un iekārtoja parkus (tie gan viņiem ir izdevušies smuki), un ja sieva gaidīja bērnu, tad bija īstais laiks doties mazliet pakarot un mājas rūpes atstāt uz viņas pleciem. Un, protams, dzīvojot tik rāmi, nodrošināti un bezrūpīgi viņi cieta. Cieta daudz un nežēlīgi, un visvairāk jau no nelaimīgas mīlas mokām.

„Gara radiniekos” Gēte stāsta par kādas laulības sabrukumu, izmantojot līdzības no sava laika ķīmijas vai drīzāk alķīmijas rokasgrāmatām. Tāpēc arī grāmatai ir tāds nosaukums, kas raksturo dažu vielu spēju reaģēt savā starpā un veidot jaunus savienojumus. Romāns ir ļoti romantisks, pilns ar simboliem, mistiku, liktenīgām kaislībām, traģiskām sakritībām un no žēlām sirdssāpēm mirstošiem mīlētājiem. Tādā grāmatā pilnīgi prasās glabāt iemīļoto personu matu cirtas un herbarizēt kautro vijolīšu ziedus. Romāns ir ļoti tikumīgs. Laulības pārkāpšana notiek tikai garīgi nevis fiziski, bet laikabiedriem tas vienalga bija šķitis pārāk amorāls un piedauzīgs. Arī ģenētika tolaik ir bijusi tumša lieta. Tā nu romānā laulātam pārim vienam otru fiziski nekrāpjot, bet par to tikai padomājot, piedzimst bērns, kas izskatās pēc precīzas viņu platoniski iekāroto personu kopijas.

Vārdu sakot, romāns vietām ir dikti smieklīgs un neaprakstāmi naivs (bet varbūt īstenībā mēs paši esam kļuvuši pārlieku ciniski un bezjūtīgi, vai varbūt mums vienkārši nav pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos īsti pilnvērtīgām ciešanām). Bet, lai gan vecmodīgs, tas nepavisam nav muļķīgs. „Gara radiniekiem” ir skaisti simetriska, klasiska kompozīcija, laba, patīkama valoda un skaidri noformulētas autora idejas un domas. Tajā ir iekļauti arī daudzi Gētes aforismi. Romāna centrā ir cilvēka dvēseles izpēte un galu galā arī pēc divsimt gadiem laulības sabrūk vēl joprojām, cilvēki tāpat pēc tam izjūt sāpes un attiecības dažreiz mēdz būt mulsinošas un ciešanu pilnas (vai tad mūsdienu romāni bieži ir par kaut ko citu?). Un iespējams, ka arī šai tūkstošgadei saprātīgās devās nāktu tikai par labu nedaudz tādu arhaisku lietu kā smalkjūtība, delikātums un taktiskums, kuras ir gandrīz jau izmirušas.

Ieskatam aforismi no Gētes „Gara radiniekiem”

Viduvējībai nav lielāka mierinājuma kā tas, ka arī ģēniji ir mirstīgi.
Vientieši un gudri cilvēki ir vienlīdz nekaitīgi. Visbīstamākie ir pamuļķie un pusviedie.
Māksla nodarbojas ar grūto un labo.
Neviens sabiedrībā daudz nerunātu, ja apzinātos, cik bieži pārprot pārējos.
Ne ar ko cilvēks neatklāj savu raksturu pilnīgāk kā ar to, kas viņam liekas smieklīgi.
Cilvēks atļauj, ka viņam pārmet trūkumus, ļauj sevi nosodīt un daudz ko pacietīgi panes šo trūkumu dēļ; taču nepacietīgs viņš kļūst tad, kad no tiem jāatsakās.
Kaislības ir trūkumi vai tikumi, tikai kāpinātā veidā.

Tomass Manns „Budenbroki”

Tomass Manns „Budenbroki”, no vācu val. tulk. Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls, un Zelma Krodere, Rīga: „Zvaigzne”, 1982. (Thomas Mann, Buddenbrooks, Verfall einer Familie)

Vecums nenāk viens, tas nāk kopā ar neveselīgu tieksmi lasīt garus, lēnus un ļoti depresīvus romānus. Tomasa Manna „Budenbroki” ar jauko apakšvirsrakstu „Kādas dzimtas sairums”, kas stāsta par kādu vācu tirgotāju ģimeni Lībekā laikā no 1835. līdz 1877. gadam ir viens no tādiem.

Tomass Manns „Budenbrokus” sarakstīja būdams neticami jauns – nedaudz pāri divdesmit gadiem, bet viņš jau tad ir bijis apskaužami talantīgs rakstnieks. Un pietiekami saprātīgs, lai romānu rakstītu par to, ko viņš pārzināja vislabāk – savas dzimtas vēsturi (varbūt tāpēc tas ir sanācis tik depresīvs). Lai arī tieši par „Budenbrokiem” viņam 1929. gadā piešķīra Nobela prēmiju, tas droši vien nav viņa labākais romāns, bet neapšaubāmi populārākais gan.

„Budenbroki” ir rakstīti 19. gadsimta beigās un pamanās sevī ietvert visu šo lielisko literāro gadsimtu, pēc kura romāni vairs nekad nebūs tādi kā bija. „Budenbroki” ir neaprakstāmi laisks romāns. Pilns ar sīkiem un smalkiem sadzīves detaļu aprakstiem un neaptverami daudziem personāžiem. Par laimi viņu vidū mirstība ir tik augsta, ka šajā ziņā Mannu varētu apskaust pat Džordžs R.R. Mārtins. Darbība ir lēna, teksts ir blīvs un piesātināts, un vislabāk uztverams nelielās devās. Romāna sižets gan nepavisam nav sarežģīts. Mēs varam izsekot lēnam, bet nenovēršamam vecas un kādreiz stipras dzimtas sairumam četru paaudžu laikā. Lejupslīde notiek pamazām, gandrīz nemanāmi, bet sīkas neveiksmes neapturami seko viena otrai. Tomass Manns, kurš romāna rakstīšanas laikā aizrāvās ar Šopenhauera idejām, ir asi uztvēris cilvēka nolemtību (mēs visi mirsim) jau no piedzimšanas brīža.

Vai katrs cilvēks nav misēklis un kļūda? Vai tas tikko piedzimis, tūliņ jau nenonāk moku pilnā gūstā? Cietums! Cietums! Visur saites un ierobežojumi! Caur sava es aizrestoto logu cilvēks bez cerībām raugās uz ārējiem apstākļiem, kas apņem viņu kā mūra siena, līdz nāk nāve un atsvabina viņu un ved to uz mājām, aizved to brīvībā…

Romāns ir viegli ironisks. Ģimenes bizness tur ir kā svētā govs, kurai daži ģimenes locekļi upurējas, bet daži noslauc. Sievietes galvenokārt ir dzimtas vairošanās un kapitāla palielināšanas vai arī zaudēšanas objekti (ak, nabaga Tonija – Annas Kareņinas un Emmas Bovarī mazliet smieklīgā radiniece). Romānu caurvij mūžīgās pretrunas starp mākslu un praktisko ikdienu, dvēseli un miesu. „Budenbrokos” ir brīnišķīgs un izjusts nāves no vēdertīfa apraksts, pēc kura sāc ar patiesām šausmām apdomāt šīs slimības simptomus. Romānā ir arī visai skarbas atmiņas par skolu un nedaudz bērnišķīga homoerotisma.

„Budenbroki” ir vairākas reizes ekranizēti, bet nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi. Šķiet, ka tās arī nav īpaši izdevušās.

Jāpiezīmē, ka romānu no vācu valodas ir tulkojuši veseli trīs tulkotāji. Grūti pateikt, kāpēc tas tā. Iespējams, ka šim izdevumam, kas latviešu valodā ir otrais pēc skaita, tulkojums ir pārstrādāts. Ja var ticēt tīmeklim, tad romāns daļēji ir rakstīts lejas vācu dialektā, piedevām grāmatas sākumā vairāki personāži bieži vien izmanto franču valodas frāzes. Tulkojums gan ir veikts pavisam normālā, labā latviešu valodā un patiesībā nemaz nezinu vai gribētu „Budenbrokus” lasīt kādā no dialektiem, lai gan iespējams, ka tas labāk atbilstu autora iecerēm.

To, vai „Budenbrokus” vispār ir vērts lasīt, katrs var izdomāt pats. Bet skaidrs, ka es turpmāk centīšos izlasīt arī citus Tomasa Manna latviski izdotos darbus.

Ivans Gončarovs „Oblomovs”

Ivans Gončarovs „Oblomovs”, no krievu valodas tulkojuši Roberts Sēlis un Elija Kliene, Rīga: „Liesma”, 1971., (Иван Гончаров, , «Обломов»,1859)

Ak, šie bezgala garie un lēnie 19. gadsimta romāni, kuros atveldzēties no laikmeta steigas un saraustītās ikdienas, kuros laiks rit pēc citiem likumiem – cilvēki mirst agri, bet viņiem pietiek laika gadiem ilgiem, nesteidzīgiem ceļojumiem un garām, literāri izsmalcinātām vēstulēm, kuras līdz adresātam ceļo tikpat ilgi un nesteidzīgi, kuros tik piemīlīgi erotiski ir balti, tukli kakli un kaili elkoņi.

Ivana Gončarova „Oblomovs” ir tieši tāds rāms un nesteidzīgs sacerējums. Pats romāna galvenais varonis ir sapņains, kautrs un kūtrs krievu muižnieks Iļja Iļjičs Oblomovs, kurš pārsvarā savu laiku pavada guļot uz dīvāna.

Gulēšana Iļjam Iļjičam nebija nepieciešama kā slimniekam vai kā cilvēkam, kam nāk miegs, vai kā tādam, kas noguris; tā arī nebija tīksme kā sliņķim: tas bija viņa normālais stāvoklis.

(Piezīme galīgi ne par tēmu, bet es laikam nekad neizpratīšu semikolu un kolu lietošanas smalko mākslu.)

Oblomovs savā dzīvē nekad nav sev pats uzvilcis vai novilcis zeķes, to viņa vietā vienmēr dara sulainis Zahars. Vispār tieši šitā zeķu padarīšana Oblomovu visvairāk atbaida no ceļojumiem uz ārzemēm, jo tur viņam zeķes no kājām vilkšot nost kaut kādi apšaubāma rakstura, nešpetni ārzemju meitieši, nevis normāls krievu mužiks. Labāk jau palikt mājās. Viņa īpašumā ir neliela, nolaista muiža, kuras ēka vēl nav sabrukusi tikai tāpēc, ka vietām ir atstutēta ar kokiem. Oblomovs visu laiku apcer plānus, kā to atjaunot, bet viņam ir slinkums tos pierakstīt. Droši vien jūs jau sapratāt, ka romāns ar pārlieku darbības spraigumu neizceļas. Visu tā pirmo daļu (vairāk kā 100 lappuses) patiesībā Oblomovs ne tikai neiziet no savas istabas, bet pat nepieceļas no dīvāna. Salīdzinājumā ar šo Andrejs Upīts sāk likties spriedzes meistars.

Starp citu, „Oblomovu” Ivans Gončarovs rakstīja gandrīz desmit gadus. Tiesa gan ne tāpēc, ka pats būtu ļoti slinks. Pa vidu romāna rakstīšanai viņš devās ceļojumā ar fregati „Pallāda” uz, hah, Nagasaki Japānā. Tas gan bija pārdesmit gadus pēc Mičela romānā par Jākobu de Zūtu aprakstītā laika un Japāna jau bija kļuvusi par nopietnu Krievijas un ASV interešu objektu, lai gan vēl joprojām bija ļoti noslēgta (un atslēga bij’ nolauzta). Ceļojuma piezīmes Gončarovs pēc tam publicēja diezgan pamatīgā un, nedaudz palasot, arī negaidīti interesantā grāmatā „Fregate Pallāda”.Ir visai amizanti lasīt, ko par 19. gadsimta vidus Japānu domā tāds omulīgs, apaļīgs un aiz bezdarbības pārgarlaikojies Krievijas ierēdnis. Pēc Nagasaki Gončarovam jūras braucieni ir piegriezušies un viņš izkāpj krastā, kad fregate ir iebraukusi Ohotskas jūrā un dodas atpakaļ uz Pēterburgu pa zemes ceļu cauri visai Krievijai. Mājās no ceļojuma uz Japānu viņš atgriežas pēc vairāk nekā diviem gadiem.

Bet atgriežoties pie „Oblomova”, romāns tikai sākumā liekas vienkāršs. Lai arī cik neuzņēmīgs un slinks ir Oblomovs, tomēr viņā ir arī kaut kas ļoti simpātisks un viņa laiskums ir, apžēliņ, pat pārāk labi atpazīstams un saprotams. To atzīst arī viņa draugs un pretstats – racionālais un izdarīgais Štolcs.

Tā ir kristāltīra, dzidra dvēsele; šādu cilvēku ir maz; tie ir retums; tās ir pērles pūlī! Viņa sirdi ne ar ko nenopirksi; uz viņu visur un vienmēr var paļauties. Es esmu pazinis daudz cildenu cilvēku, bet nekad neesmu sastapis tīrāku, gaišāku un vienkāršāku sirdi; daudzus esmu mīlējis, bet nevienu tik karsti un uzticīgi kā Oblomovu. Reiz to iepazinis, viņu vairs nevar beigt mīlēt.

Par spīti visam, kas ar viņu notiek un, ka viņu apkrāpj visi, kam vien nav slinkums, Oblomovs ir tik apskaužami laimīgs cilvēks, kādi pat literatūrā ir sastopami gaužām reti. Viņš var atļauties būt tāds kāds viņš ir. Jāpiezīmē, ka tas gan ir iespējams pateicoties 300 dzimtcilvēkiem, kas strādā viņa labā. Strādā viņi gan ne pārāk čakli un produktīvi, bet viena Oblomova iztikšanai sanāk gluži labi. Bet praktiskais un enerģiskais Štolcs, kurš pārliecināti tic cilvēces un tehnikas progresam, un ir domāts kā romāna pozitīvais tēls, kādā brīdī vairs nemaz tik pozitīvs un jauks nešķiet (varbūt tāpēc, ka mēs zinām, kādā pakaļā cilvēce ir nonākusi ar savu lielisko tehnikas progresu).
Romānā ir 19. gadsimtam netipiski pozitīvi sieviešu tēli – gudrā, saprātīgā Olga, kura jāatzīst ir mazliet maita, bet tikai mazliet, un nesavtīgā, praktiskā, noslēgtā Agafja Matvejevna, kura jāatzīst ir mazliet aprobežota, toties ir spējīga uz patiesu mīlestību un apziņu par savas dzīves jēgu un pilnīgu piepildījumu.

Romāns pēc iznākšanas 1859. gadā (re kā, Oblomovs ir tikai divus gadus jaunāks par Emmu Bovarī, bet cik viņi abi tomēr ir atšķirīgi) kļuva diezgan populārs – Gončarovs tajā bija uzķēris kaut ko saviem laikabiedriem būtisku un ar terminu „oblomovismu” sāka apzīmēt neizdarību un pretošanos progresam. Mums šodien ir pavisam cits skatu punkts uz pasauli, bet ja ir laiks un atbilstošs noskaņojums, romānu der izlasīt. Tas ir ironisks un vietām smieklīgs, bet būtībā diezgan skumjš un traģisks.

„Anna Kareņina” un pumpainās bērzlapes

Ļevs Tolstojs, “Anna Kareņina”, no krievu valodas tulkojis Jūlijs Vanags, Rīga: Latvijas valsts izdevniecība 1960. gads.

Анна Каренина не нашла в своей жизни достойного мужчины и поэтому легла под поезд.

Lai gan vidusskolā mūs piespieda krievu literatūru mīlēt vairāk nekā Raini, tomēr Ļeva Tolstoja daiļradei biju veiksmīgi aizlavījusies garām un „Anna Kareņina” visu laiku bija balts un, ņemot vērā grāmatas apjomu, arī ļoti apjomīgs plankums manā lasīšanas pieredzē. Tomēr nenožēloju, ka „Annu Kareņinu” izlasīju tikai tagad, jo vidusskolā daudz ko no šī romāna jaukumiem būtu palaidusi gar ausīm. Toties tagad ar patiesu labpatiku lasīju par Levina likstām ar kūtsmēslu apsaimniekošanu, ganāmpulka ģenētiskā potenciāla uzlabošanu, tauriņziežu ieviešanu augsekā un citām tikpat saistošām lietām. To es saku visā nopietnībā. Par grāmatas sižetu, protams, vairāk vai mazāk ir dzirdējuši visi – Anna – mīlestība – Vronskis – maita vīrs – vilciens – pļukš.

Анна Каренина в юности очень боялась, что её замуж никто не возьмет.
—Не плачь, Анна, – бывало, утешает её мать, – твой поезд ещё не пришел.

„Annu Kareņinu” sāku lasīt Jūlija Vanaga tulkojumā. Starp citu, šis tulkotājs ir autors vienam no manas bērnības hītiem „Mazā Mikiņa lielie darbi”. Viņa spalvai pieder arī stāstu grāmata par dabu „Meža dziesma” un darbs par pionieru (vai varbūt komjauniešu) grupas plostošanu pa mūsu lielākajām upēm – „Lejup pa Daugavu un Lielupi”. Tās bija jaukas un izzinošanas grāmatas ar foršiem stāstiem par Latvijas dabu un vēsturi. Arī „Annas Kareņinas” tulkojums ir labi paveikts, kārtīgi izrediģēts, varbūt vienīgi mazliet veclaicīgs – kā jau tapis pirms vairāk kā pusgadsimta. Tomēr, kad biju tikusi nedaudz pāri pusei no grāmatas, nonācu pie dīvaina dialoga, kurā tās varoņi sēņojot nez kāpēc apsprieda tēmu, kā atšķirt baraviku no bērzlapes. Esot dikti līdzīgas, tikai bērzlapei, rau, kātiņš esot pumpains kā trīs dienas neskūta bārda. Te pamodās manī mītošā sēņu vecene un sāka skaļi ķiķināt – kā tad, stobriņsēni jau noteikti ir nāvīgi grūti atšķirt no lapiņsēnes un kurš vispār ir redzējis bērzlapi ar pumpainu kātiņu. Zinot Tolstoja noslieci uz precīzām detaļām, bija skaidrs, ka oriģinālā nekādu bērzlapju nav. Bet intereses pēc to sameklēju un, protams, tur bija minēts „берёзовик”, kas ir bērzu beka nevis „сыроежка” – bērzlape. Sajaukt sēnes tulkojumā nav nekas ļauns, bet ceru, ka pie tā šoreiz ir vainīgs redaktors, kurš nekad nav bijis sēņot. Doma, ka cilvēks, kurš manā bērnībā bija sarakstījis tik jaukus stāstus par dabu, varētu nepazīt tik bieži sastopamas sēnes, radīja tādu kā negaidītu vilšanās sajūtu. Vēl bieži ir dzirdēta tēze, ka padomju laikos visi tulkojumi ir bijuši absolūti ideāli un spīdoši – ne tā kā tagad. Tad šis ir piemērs, ka tā gluži nav. Kļūdīties ir tikai cilvēcīgi un kļūdās pilnīgi visi, kas kaut ko dara. Tomēr viens labums no pumpainajām bērzlapēm bija – konstatēju, ka oriģinālu lasīt ir negaidīti viegli un atlikušo grāmatas daļu izlasīju krieviski.

Stāstot par pašu romānu, neiztikšu bez banālām un visu dzirdētām frāzēm no sērijas, ka Tolstojs ir ģeniāls rakstnieks. Bet Tolstojs patiešām ir ģeniāls rakstnieks un romāns ir lielisks. „Anna Kareņina” ir vērienīgs laikmeta atspoguļojums, bet tajā pašā laikā tas ne brīdi nezaudē savu cilvēcīgumu. Romāns ir sarakstīts 19. gadsimta septiņdesmitajos gados. Tas ir laiks pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā un tā bija būtiska pārmaiņa valsts vēsturē, jo kardināli mainījās muižniecības stāvoklis un ekonomiskās attiecības starp kārtām. Pie kā tas noveda nākotnē, mēs labi zinām. Romāna rakstīšanas vēsture ir gana sarežģīta, jo sākumā iecerēto vieglo stāstu autors vairākas reizes pārrakstīja un laikam jau pats pilnībā ar to nebija apmierināts.

– Мода перешедшая от Анны Карениной?
– Туфли на платформе!

Parastie mīti par Tolstoju ir, ka viņa romāni ir gari, grafomāniski un garlaicīgi. Biju patīkami pārsteigta, ka tā nepavisam nav. „Anna Kareņina”, protams, ir ļoti gara grāmata, bet tā nav garlaicīga. Tās sižets ir vienkāršs, bet tajā pašā laikā Tolstojs rāmā garā mums pastāsta par visu, kas vien cilvēka dzīvē ir iespējams – mīlestību, nāvi, piedzimšanu, nelaimīgu ģimenes dzīvi un laimīgu, par cerībām un pilnīgu bezcerību un vēl daudz ko citu.

Tolstojs brīnišķīgi prot apieties ar valodu. Viņa stāstījums nav sarežģīts, bet izteiksmīgs, dziļš, un ļoti līdzsvarots. Tas ir nedaudz vecmodīgs un patīkami atšķiras no daudziem mūsdienu rakstniekiem, kuri lieki sacako vai samudžina savus tekstus, bet bieži vien neko sakarīgu tā arī nepastāsta. Piemēram, epizode ar jāšanas sacensībām ir vienkārši perfekta pēc stila, satura, spriedzes, kulminācijas un atrisinājuma un lasot rada ārkārtīgi spilgtu klātbūtnes sajūtu.

Анна Каренина до последнего была уверена, что находится на правильном пути.

Annas tēls man bija neliels pārsteigums, jo parasti tiek uzsvērta tikai viņas cēlā, nelaimīgā mīlestība un nelietīgā, lielulīgā sabiedrība. Tas, ka Anna brīžiem rīkojas muļķīgi un egoistiski, ir tikai cilvēcīgi. Tomēr Anna Kareņina Tolstoja izpildījumā izrādījās tikai sīka, mizerabla maita, viena no tām aiz patiešām labas dzīves garlaikotajām cietējām, kuras uzskata, ka visa pasaule ir atbildīga par viņu laimi, bet pašas par to negrib uzņemties ne kripatiņu atbildības. Ar tādām ir pilna arī mūsdienu literatūra, bet diemžēl vairs ne Tolstoja izpildījumā. Mani nedaudz pārsteidza arī tas, ka Anna ir palikusi romāna nosaukumā un Tolstojs viņai ir veltījis tik lielu grāmatas daļu, jo viņa tuvumā taču nav trūcis arī saprātīgu sieviešu, bet pieļauju, ka rakstniekam ir bijuši savi iemesli, jo tādu pašpasludināto cietēju mums apkārt ir vairāk nekā gribētos. Man ir nelāgas aizdomas, ka rakstnieks sūtot Annu nāvē ir izjutis slepenu prieku un atvieglojumu. Mūsdienās Anna Kareņina ir jau gandrīz folklorizējies tēls, tāpēc tā ilustrācijai aprakstam pievienoju dažas vecas, bet ciniskas anekdotes par tēmu.

Daudz būtiskāks tēls romānā ir Levins – ļoti sarežģīts un daudzslāņains personāžs, kas atspoguļo daudzus paša Tolstoja uzskatus. Levins patiesībā arī ir ļoti traģisks tēls savā nolemtībā, bet viņš vairāk cieš pats un nevēlas sāpināt citus. Tā varētu turpināt ilgi un droši vien Jūs jau sapratāt, ka šī nav nekāda jautrā grāmata.

„Anna Kareņina” man patika. Tas ir klasisks romāns, uzrakstīts lieliskā valodā. To nevajag baidīties lasīt. Ja kāda no epizodēm sāk garlaikot, to drīkst izlaist. Nav tā, ka tagad man gribētos daudz lasīt Tolstoja darbus, bet droši vien pie tiem atkal kaut kad neizbēgami atgriezīšos. Pēc Tolstoja daudzi citi rakstnieki un romāni šķiet sīki.

Вронский, провожая Каренину у порога:
– Аннушка, душа моя, ты на вокзал?
– Нет, на Патриаршие.
– А масло подсолнечное зачем тебе?

Par „Annu Kareņinu” ir rakstījusi arī Marii