Feisbuka grāmatu pārdošanas grupās dažkārt parādās sludinājumi, no kuriem var saprast, ka tiek pārdota kāda miruša tuvinieka visa mūža laikā rūpīgi vāktā bibliotēka ar vairāk nekā tūkstoš grāmatām, un ir ļoti saistoši aplūkot šos grāmatu krājumus, kas parasti atklāj veselu pasauli un aizraujošu dzīvi. Bieži vien pēc tiem var noprast, kāda ir bijusi šī mirušā cilvēka profesija, aizraušanās, intereses un varbūtējie sapņi. Bieži vien šajās bibliotēkās var atrast kādu sen meklētu un grūti nopērkamu grāmatu. Tā nesen tiku pie Žorža Pereka (tā paša, kas ir sarakstījis apjomīgo “Dzīve lietošanas pamācība”) miniatūrās grāmatiņas “Lietas”. Pereka stāstu saņēmu glīti iesaiņotā paciņā, pārsietu ar bantīti un klāt pievienotu ar roku rakstītu laipnu vēstulīti ar norādi, kas bijis tās iepriekšējais īpašnieks. Atzīšos, ka tas ļoti aizkustināja pat manu cinisko sirdi (grāmatas tika pārdotas ar mērķi labiekārtot to mirušā īpašnieka kapavietu).
Lai arī man nav nekādu plānu tuvākajā laikā kaut kur doties, tomēr aizdomājos, kas pēc manas nāves notiks ar manām grāmatām. Īpašu ilūziju man par to nav, jo, protams, notiks tas, kas notiks. Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēkus, kam būs aiz manis jāsakopj, lielu daļu savu grāmatu jau esmu aiznesusi labdarībai uz “Otro elpu” vai bibliotēkas publisko plauktu, kurā lasītāji var atstāt vairs nevajadzīgās grāmatas, bet šis tas ir nonācis makulatūrā. Tomēr vēl joprojām man ir palicis daudz mīļu grāmatu, no kurām dzīves laikā negribētos šķirties, jo tās vēl joprojām mani priecē, bet diez vai cilvēki, kas lasa maz, tās gribēs paturēt savos modernajos mājokļos.
Droši vien lielākajai daļai no mūsu patērētāju sabiedrības nebūs saprotama vēlme parūpēties ne tikai par saviem nekustamajiem vai kustamajiem īpašumiem, bet arī par grāmatām, jo nav ko tur daudz ņemties, ja tās var aiznest uz atkritumu konteineru un problēma būs ātri atrisināta. Tomēr grāmatas man ir sagādājušas daudz brīnišķīgu brīžu un elpu aizraujošu piedzīvojumu. Tās vienmēr ir bijušas uzticams emocionālais atbalsts smagās dzīves situācijās un palīdzējušas saglabāt veselo saprātu un kritisko domāšanu. Tāpēc jūtu vajadzību mazliet parūpēties par savām grāmatām, un, ja iespējams tad nedaudz paildzināt to mūžu, kas papīra grāmatām diemžēl ir ļoti īss. Tā kā man nav nekādu īpaši retu grāmatu, ko atdāvināt muzejiem vai speciālām bibliotēkām, tad droši vien vēlētos, lai manu krājumu lasāmāko daļu par nelielām naudiņām pārdod kādā portālā vai sociālajā tīklā, kas nu ar to kādreiz nodarbosies (un, ja tā nenotiks, baidos, ka manas dvēseles spoks nepabeigto šīszemes lietu dēļ būs spiests palicējiem naktīs nelāgi gaudot aiz loga). Kāpēc pārdot, nevis izdalīt velti? Nu tāpēc, ka, ja kāds ir tik aptracis, ka mūsdienās vēl pērk grāmatas par naudu, tad parasti tās viņam patiešām ir nepieciešamas un ir neliela cerība, ka netiks uzreiz izmestas atkritumos. Lietas, ko cilvēki saņem par velti, viņi automātiski uzskata par bezvērtīgām. Saprotams, ka visas grāmatas pārdot nebūs iespējams, tāpēc būtu jauki atlikušās atdot kādām Springšļu dzirnavām, vai tamlīdzīgai vietai, kas nodarbojas ar nenovērtēto lietu glābšanu.
Tās grāmatas, ko neviens negribēs, būtu labi atdot makulatūrā. Tas nav jauks grāmatu dzīves noslēgums, jo pārstrādāto papīru izmanto lielākoties iepakojumam vai tualetes papīram (jaunas grāmatas reti drukā uz šādiem materiāliem), bet agrāk vai vēlāk papīra dzirnavās neizbēgami nonāks lielākā daļa grāmatu, un tas ir videi draudzīgāks risinājums nekā tās vienkārši izmest nešķirotajos atkritumos. Negribētos gan, lai manas grāmatas izmatotu visādām instalācijām un dekoratīviem ķiņķēziņiem, kas tagad skaitās stilīgi. Tas ir ļoti necienīgi pret grāmatām. Un grāmatas noteikti nevajadzētu sadedzināt – tas būtu videi nedraudzīgi, jo palielinātu gaisa piesārņojumu un oglekļa emisijas.
Tā nu tas ir. Papīrs ir trausls materiāls, un grāmatu mūžs ir ļoti īss. Mūsu grāmatas nekad nenonāks debesīs, diemžēl tikai tualetes podā. Tāpēc lasīsim grāmatas un no sirds priecāsimies par tām, kamēr vien tās ir kopā ar mums.
Sibillas grāmatas 