Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti”, no krievu val. tulkojusi Lāse Vilka, AS “Latvijas Mediji”, Rīga: 2019 (Варлам Шаламов, «Колымские рассказы»,1966-1967)

Grūti bija lasīt Varlama Šalamova “Kolimas stāstus” un grūti par tiem tagad rakstīt. Sajūtas pēc grāmatas izlasīšanas bija diezgan nomācošas, pat drūmākas nekā pēc Solžeņicina “Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē”. Vislabāk grāmatu raksturo citāts – Tur ir daudz kā tāda, kas cilvēkam nav jāzina, nav jāredz, bet, ja ir redzējis, tad labāk viņam mirt. Tomēr labi, ka “Kolimas stāsti” beidzot ir izdoti arī latviešu valodā, un ar grāmatu ir iespējams iepazīties arī tiem lasītājiem, kas nepārvalda svešvalodas. Saprotamu iemeslu dēļ nometņu literatūra tagad nav pārlieku populāra, jo cilvēki bieži vien negrib zināt neseno vēsturi, ja šīs zināšanas viņus sāpinās vai kaut nedaudz traucēs komfortam.

“Kolimas stāstu” autors Varlams Šalamovs savas dzīves laikā tika arestēts vairākas reizes (1929., 1937. un pēdējo reizi tika notiesāts 1943. gadā) un sodu izcieta Gulaga nometnēs. Pēc atgriešanās no Kolimas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš sāka rakstīt plašu stāstu ciklu par nometnēs pieredzēto, kas pēc tam tika apkopots vairākās grāmatās (“Kolimas stāsti”, “Kreisais krasts”, “Cimds vai KR-2”, “Lāpstas mākslinieks”, “Lapegles augšāmcelšanās”). Skaidrs, ka Šalamova stāstus Padomju Savienībā neviens nepublicēja. Pirmās to publikācijas bija dažādos izdevumos aiz PSRS robežām sešdesmito gadu beigās. Paša autora liktenis arī izvērtās traģisks, jo viņš nekad vairs pilnībā neatguvās no nometnēs pārdzīvotā.

Ar ko “Kolimas stāsti” ir tik īpaši? Galu galā kopš PSRS sabrukuma pie mums ir izdots daudz grāmatu par izsūtījumiem un Gulaga nometnēm. Vispirms jau “Kolimas stāsti” nav dokumentāla grāmata, lai gan pirmajā brīdī, paņemot to rokās, tāds iespaids radās, jo tās noformējumā un pielikumā ir izmantotas reālas nometņu fotogrāfijas un autora attēli no arhīviem. Grāmatai ir arī īpaši latviešu izdevumam sarakstīts priekšvārds un skaidrojošas piezīmes beigās.

“Kolimas stāsti” ir autobiogrāfiski, bet ne dokumentāli. Savas stāstos Šalamovs neko nepaskaidro, neapraksta situācijas cēloņus un nemeklē vainīgos. Autors lasītāju vienkārši uzreiz iemet ellē.  Stāsti ir nelieli un bieži nav savā starpā saistīti. Tās ir nelielas ainiņas, autora pieredzēti vai noklausīti atgadījumi, kas pamazām izveido kopējo bildi. Stāsti ir lakoniski, dažas epizodēs nedaudz poētiski, un vietām sajūtams melns humors. “Kolimas stāsti” ir ļoti subjektīva autora pieredze, kuru viņam ir bijis svarīgi izstāstīt, lai parādītu Gulaga nometnes no pašas apakšas. Tā ir ļoti skarba pieredze, dziļi eksistenciāla. Tādu var iegūt tikai nonākot līdz tai esamības robežai, aiz kuras viss beidzas. Un tur nav nekā laba. Tur vispār gandrīz nekā nav. Tur vairs nav sajūtu, tikai pilnīga vienaldzība. Tur vairs nav nekā cilvēcīga, tikai cilvēku atkritumi. Vienīgās lietas, kas var izraisīt interesi, ir tikai ēdiens un no darba brīva diena. Aizraujošākais skats, no kura nav iespējams atraut acis, ir cilvēks, kurš ēd. Kolimā cilvēki ir izturīgāki par dzīvniekiem, jo cilvēka dzīvotgriba ir tik spēcīga, ka spēj ietekmēt fizisko ķermeni, tomēr arī tai ir robežas, jo ķermenis kādā brīdī neizbēgami sabrūk. Bet bērni šeit savos zīmējumos attēlo dzeloņstieples, cilvēkus ar šautenēm un suņiem un žogus, žogus, žogus.

Jāpiezīmē, ka PSRS pēc savas būtības bija kriminalizēta valsts, un Kolimas nometnēs tas izpaužas pilnīgā galējībā, jo reālā vara tur pieder zagļiem un slepkavām recidīvistiem, un tieši tas padara nometņu dzīvi tik neciešamu un bezcerīgu, bet cilvēkos šajā vidē pamazām iznīkst viss cilvēcīgais.

Morālās barjeras ir nobīdītas kaut kur malā.
Izrādās, ka var darīt nelietības un tomēr dzīvot.
Var melot un dzīvot. […]
Viņš iemācās būt dīkdienis, mānīties un dusmoties uz visiem un par visu. Viņš vaino visu pasauli, apraudot savu likteni.
Viņš pārāk augstu novērtē savas ciešanas aizmirsdams, ka katram cilvēkam ir savas bēdas. Viņš vairs neprot just līdzi cita bēdām – viņš vairs tās nesaprot, negrib saprast.
Skepse – tā vēl ir laba, tas vēl ir labākais nometnes mantojums.
Viņš iemācās ienīst cilvēkus.
Viņš baidās – viņš ir gļēvulis. Viņš baidās, ka liktenis atkārtosies, – baidās no sūdzībām, baidās no kaimiņiem, baidās no visa, no kā cilvēkam nav jābaidās.

Varlama Šalamova “Kolimas stāsti” ir ļoti spēcīga un satriecoša grāmata, kurā ir apvienots lirisms un neaprakstāms cinisms. Viena no tām grāmatām, kuru lasīšana radīs ne tās patīkamākās izjūtās, bet tādas ir vērts lasīt, lai saprastu cilvēka būtību, lai zinātu, kas notiek eksistences robežstāvokļos, un galu galā ir jēga lasīt neizskaistinātus aculiecinieku stāstus par neseno vēsturi kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka visi tie, kas nostalģiski jūsmo par padomju laikiem, patiesībā jūsmo par meliem noziedzību un varmācību.

Draudzība neveidojas ne nabadzībā, ne nelaimē. Tie “smagie” dzīves apstākļi, kas, kā mums māca daiļliteratūras pasakas, ir obligāts priekšnoteikums, lai rastos draudzība, vienkārši nav pietiekami smagi. Ja nelaimē un nabadzībā ir radusies cilvēku draudzība, tātad šī nabadzība nav galīga un nelaime nav liela. Bēdas nav pietiekami asas un dziļas, ja tās var dalīt ar draugiem. Īstā nabadzībā ir iespējams iepazīt tikai savu dvēseles un miesas izturību, noteikt savu iespēju, fiziskās izturības un morālā spēka robežas.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve”, no krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa, izdevniecība Jumava, Rīga: 2018 (Виктор Пелевин, Жизнь насекомых, 1993)

Nesen klausījos podkāstu, kurā krievu literatūras kritiķe Gaļina Juzefoviča stāstīja, ka viņas tagadējie deviņpadsmitgadīgie studenti, kuriem studiju programmā ir jālasa un jāanalizē Peļevina “Generation P”, divas trešdaļas no šī romāna teksta vienkārši nespēj uztvert, un tāpēc nesaprot. Turklāt viņi paši ir pārliecināti, ka saprot pilnīgi visu. Pēc Juzefovičas domām, iespējams, ir pienācis laiks Peļevinu Krievijā izdot ar smalkiem un izsmeļošiem komentāriem, jo citādi jaunie lasītāji ne vella nesapratīs no viņa agrīnajām deviņdesmito gadu grāmatām. Ar šādu mazliet nomācošu apziņu ķēros klāt “Kukaiņu dzīvei”. Un patiešām ir jāatzīst, ka es noteikti nesapratu daudz ko no Peļevina smalkajām atsaucēm un grāmatas kultūrvēsturiskajām niansēm, un, protams, trakākais, ka pati nemaz neapzinos, ko tieši es nesapratu. Tāds jau tas Peļevins ir. Tomēr “Kukaiņu dzīve” lieliski atsauca atmiņā agrīno deviņdesmito gadu dīvaino noskaņu, mežonīgā kapitālisma veidošanos, nereālos sapņus par skaistu dzīvi, nožēlojamo ikdienu, vispārējo apjukumu un mulsumu par nākotni.  Lasot ar šī brīža skatu un laika distanci, grāmata nudien ir labs, ironisks un trāpīgs sava laikmeta portretējums.

Pēc kritiķu vērtējuma “Kukaiņu dzīve” esot pēcpadomju sirreālisms un mazliet arī maģiskais reālisms. Romāns ir sarakstīts 1993. gadā – pēc “Omon Ra”, bet pirms slavenākajiem Peļevina darbiem – “Čapajevs un Tukšums” un “Generation P”. Grāmata nav gara, to veido vairāki nelieli interesantos veidos savā starpā saistīti stāsti, kuru varoņi ir antropomorfizēti kukaiņi. Te ir odi, kas ieradušies sūkt krievu asinis, filosofiskas mēslu vaboles, kurām visa pasaule ir mēslu bumba, skudru mātīte ar instinktu obligāti pavairoties, apcerīgi naktstauriņi, blaktis – narkomāni, liderīgā muša Nataša un mūžīgai rakšanai nolemtais prusaks Serjoža. Romāna darbība notiek kādā mazā kūrortpilsētiņā pie jūras, bet īpaša sižeta grāmatā nav, visi vienkārši kukaiņojas. Pa vidu šai jezgai autors sev raksturīgā stilā ir iepinis atsauces uz budismu, Marku Aurēliju, Kastaņedu, Mišimu un Gaidara apmātību ar bērniem – slepkavām (tie, kas izauguši ar Gaidara “Skolu” un “Bundzinieka likteni” sapratīs). Vispār “Kukaiņu dzīvi” biju senāk izlasījusi arī krieviski, bet tas patiešām bija sen, tāpēc bija interesanti grāmatu pārlasīt latviski (tulkojums ir labs).

Starp citu, Peļevina lasīšanai atklājās interesanti blakusefekti. Tā kā “Kukaiņu dzīvi” bija paķērusi līdzi ceļojumā, tad klusi sēdēju autobusa stūrītī, nevienu neaiztiku, mierīgi lasīju, bet ar visu to atradās cilvēki, kas uzskatīja par savu pienākumu komentēt manu lasāmvielas izvēli un pat klāstīt, ka Peļevins rakstot baigos murgus, kas mani mazliet mulsināja, jo paši lasīja kaut kādas ezotēriskas brošūras, horoskopus, un tamlīdzīgas lietas.  Bet, nekā personīga, tas tikai novērojums par Peļevina lasīšanas ietekmi uz līdzcilvēkiem. Ar citām grāmatām man šitā vēl nekad nebija gadījies. Ceļojumos nudien labāk ņemt līdzi e-grāmatu. Tām ir brīnišķīga priekšrocība – neviens no malas neredz, ko tu lasi.

Bet atgriežoties pie Peļevina un “Kukaiņu dzīves”, tad, jā, man patika. Romāns ir asprātīgs, grotesks un spilgts. Peļevins ir labi uzķēris cilvēku un kukaiņu dzīves zīmīgākās paralēles. Lasītājus, kuri neirotiski baidās no kukaiņiem dažas epizodes droši vien iedzīs šausmās un riebumā. Un, mīļumiņi, kas neesat apzinātā vecumā piedzīvojuši deviņdesmito gadu sākumu – ne vella jūs nesapratīsiet no Peļevina.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Vladimirs Nabokovs Camera obscura

Vladimirs Nabokovs Camera obscura, no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis, Rīga: SIA “Dienas Grāmata”, 2018 (Влади́мир Набо́ков, Ка́мера обску́ра, 1932)

Vladimirs Nabokovs ir plašāk pazīstams ar romānu “Lolita”, kurš man vienmēr ir ļoti paticis, tāpēc nopriecājos, pamanot, ka latviski ir iznācis vēl viens šī autora darbs Camera obscura. Nabokovs ir dzimis 1899. gadā toreizējā Sanktpēterburgā, Krievijas. Viņam ir bijusi patiesi brīnišķīga un bezrūpīga bērnība mums grūti iedomājamā aristokrātiskā vidē un laikā, kas sen jau pazudis nebūtībā. Nabokovam bērnībā bija mīloša, ļoti turīga, aristokrātiskas izcelsmes ģimene, viņš ieguva lielisku izglītību un dzīvoja neticami skaistā un izsmalcinātā mājā. Taču viņam ļoti agri, astoņpadsmit gadu vecumā, uzreiz pēc Oktobra revolūcijas Krievijā nācās zaudēt pilnīgi visu, pamest dzimteni un izbraukt uz ārzemēm. Visu atlikušo dzīvi Nabokovs pavadīja emigrācijā. Un iespējams tieši tādēļ viņš tik labi kā neviens cits rakstnieks savos darbos ir spējis attēlot zaudējuma sajūtu – tās cilvēcisko sāpju dzīles, kas robežojas ar nebūtību. Šķiet, ka šī bezgalīgā, traģiskā zaudējuma izjūta ik pa laikam parādās daudzos viņa darbos. Nu, vismaz tajos, ko sanācis lasīt.
Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem. Tas ir sarakstīts Berlīnē tolaik, kad Nabokovs vēl rakstīja krievu valodā. Kad rakstniekam 1937. gadā nācās pārcelties uz ASV, viņš turpmāk rakstīja tikai anglu valodā, kuru jau no bērnības viņš pārvaldīja ļoti labi. Romāna galvenais varonis Bruno Krečmars ir trīsdesmitgadnieks, kuram būtībā dzīvē nekā netrūkst. Viņam ir jauka ģimene, pietiekoši lieli mantojumā saņemti līdzekļi iztikai, ne pārāk nopietns, bet gana smalks darbs (viņš ir glezniecības eksperts) un piedevām arī grezns divpadsmit istabu dzīvoklis Berlīnē. Izklausās pēc lieliskas dzīves, bet tā nešķiet pašam Krečmaram, kurš ir dikti nelaimīgs, jo, redz, sieva, kuru pats ir apprecējis, viņam ir gadījusies tāda ne visai izcila, nu galīgi bezkrāsaina. Vārdu sakot, Krečmeram šķiet, ka vajadzētu padarīt dzīvi krāsaināku, un viņš ielaižas sakaros ar patiešām daiļu, bet pēc rakstura maitisku padsmitgadīgu jaunuvi Magdu. Jā, nu krāsiņas viņš pēc tam savā dzīvē dabū papilnam – īpaši melno. Bet melnā jau arī ir krāsa, vai ne?
Tiem, kas uztraucas par pusaudžu klātbūtni Nabokova prozā, gribu piebilst, ka autors šādas attiecības izķidā kā slimīgu apsēstību, nevis normu. Un vismaz tajās viņa grāmatās, kuras ir sanācis izlasīt, šādai apmātībai bieži vien seko ļoti skarbs un neizbēgams sods, kas piemeklē personāžus, kas ir iekārojuši šīs nepilngadīgās jaunuves. Lai nu kā, ar Krečmara un Magdas satikšanos stāsts tikai sākas un tas pamazām, bet ar dažiem negaidītiem pagriezieniem, aizved mūs aizvien tālāk cilvēku dvēseles tumšajās pusēs.
Es vienmēr apbrīnoju, cik brīnišķīga ir Nabokova valoda. Cilvēcīga un inteliģenta, bet bez liekvārdības. Eleganta un izteiksmīga erotiskajās ainās, kuras viņš spēj uzburt bez jebkādas vulgaritātes vai rupjībām. Eh, mūsdienās neviens tā rakstīt laikam vairs nemāk.
Divdesmito gadu beigu Berlīne ir labs fons romāna notikumiem. Mazliet uzzinām par tā laika mēmo kinofilmu tapšanu, kā arī kādu ļoti slavenu jūrascūciņu vārdā Čipija. Īpaši jaukas ir lappuses, kurās Nabokovs parodē Prustu – romānā ir personāžs Zēgelkrancs, kurš sarakstījis 300 lappušu garu opusu par gājienu pie zobārsta, ar kura fragmentiem mums ir izdevība iepazīties, jo Zēgelkranca nejēdzīgā garadarba priekšlasījumam ir būtiska nozīme romāna sižeta attīstībā. Rakstniekam vienkārši un mehāniski aprakstīt visu, ko redzi nav laba ideja, jo … dzīve atriebjas tam, kurš kaut uz mirkli cenšas to attēlot, tā apstājas, vulgāri salikusi sānos rokas, kā sakot: “Lūdzu, priecājieties, tāda es esmu, nevainojiet mani, ja tas ir sāpīgi un pretīgi.”

Lai gan Camera obscura ir viens no pirmajiem Nabokova romāniem, tomēr tā ir ļoti laba proza – eleganta, ironiska un skaista, kuru noteikti ir vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Sergejs Dovlatovs “Čemodāns”, „Rezervāts”, „Zona”

Сергей Довлатов, „Чемодан” (1986), „Заповедник” (1983), „Зона” (1982)

Pietika man izlasīt vienu no Sergeja Dovlatova stāstu krājumiem („Kompromiss”), lai uzreiz internetā nopirktu vēl sešas viņa grāmatas (ak, sasodītajās e-grāmatnīcās man mistiski pazūd paškontroles spējas, sātana izgudrojums tās e- grāmatas, tik viegli pieejamas). Turklāt, ne tikai nopirku, bet trīs no tām – „Čemodānu”, „Rezervātu” un „Zonu”, ātri vien izlasīju. Patiesības labad ir jāatzīst, ka neko diži garas tās nav, bet gan jau jūs sapratāt, ka esmu tikusi pie vēl viena iemīļota autora. Un, jā, es pat noskatījos animētu doķeni par viņa dzīvi un daiļradi.

Interesanti, ka gandrīz visas Dovlatova grāmatas ir apzīmētas ar 18+ , tātad domātas tikai un vienīgi pieaugušo auditorijai. Acīmredzot Krievijā tiek uzskatīts, ka nekas cits tik ļoti nesamaitā jaunatni kā labu grāmatu lasīšana Tak skaidrs, ka lai pusaudži labāk kačā internetā porno vai spēlē spēles nekā lasa krievu klasiku. Diezin vai viņiem tur patiešām grāmatnīcās ir jāuzrāda personību apliecinošu dokumentu, lai nopirktu vecumam atbilstošu grāmatu?

Bet atgriežoties pie Dovlatova – man vienkārši ļoti patīk viņa darbi un viss, tāpēc nevaru viņu ieteikt lasīt arī citiem. Dovlatovs vispār lasītājiem vai nu dikti patīk, vai galīgi nepatīk, un ar to katrs var tikt skaidrībā tikai pats. Starp citu, Dovlatovs noteikti nav disidents un viņa grāmatās neatradīsiet padomju iekārtas kritiku. Autors vienkārši raksta par dzīvi un cilvēkiem, kā nu tolaik tas viss bija un kā jutāmies. Vienīgi viņa vērtību sistēma attiecībā uz labu literatūru nesakrita ar padomju rakstniecības standartiem, tāpēc nekas netika publicēts. Lielākoties Dovlatova stāsti ir balstīti uz dzīvē pieredzēto un daudzi ir autobiogrāfiski, tomēr, kā bija minēts vienas grāmatas pēcvārdā, autors pārstāv teatrālo reālismu. Vārdu sakot, Dovlatovs ir izcils stāstnieks, kurš par visparastāko ikdienas bitovuhu ir spējis uzrakstīt tā, ka lasot brīžiem nevar ne atrauties. Un lasot vienlaicīgi ir dikti smieklīgi un bēdīgi, un brīžiem šermuļi skrien pār kauliem no šausmām, pēkšņi atceroties kaut ko rūpīgi nobāztu atmiņas tumšākajos nostūros. Tāpēc nācās vien pēc trešās grāmatas paņemt pauzi, bet es pie šī autora noteikti vēl atgriezīšos.

Īpaši jāpiemin Dovlatova brīnišķīgā krievu valodas izjūta un spēja ar to prasmīgi apieties, tas ir nelietot vārdus bez jēgas un vajadzības, bet epizodes feņā un kaut kādā prikolīgā Pleskavas sādžinieku dialektā vispār bija kaut kur tālu ārpus manām krievu valodas saprašanas robežām.

„Čemodāns” ir tematisku stāstu krājums, kura vienojošais elements ir emigrācijā līdzi paņemtā kofera saturs. Tajos laikos arī parastam cilvēkam daudzi apģērba gabali varēja būt ar savu stāstu, jo nemaz tik vienkārši pie tiem tikt nebija. Bet atgadījumi ar Dovlatova personāža garderobi ir lieliski – te ir par to, kā nospert zābakus Ļeņingradas mēram, par vērienīgām padomju pilsoņu spekulācijām ar sintētiskām somu zeķēm, par tā laika monumentālās mākslas darbu tapšanas specifiku, Ležē vējjaku, un kā ir no rīta Pētera Pirmā kostīmā. stāvēt paģiraino darbaļaužu rindā pie alus kioska.

„Rezervāta” pamatā ir autora pieredzētais vasarā strādājot Puškina Kalnos, kur atrodas dižā dzejnieka muzejs – rezervāts. Pats nabaga Aleksandrs Sergejevičs ir kļuvis par pielūgsmes objektu, ap kuru spieto aptrakuši puškinofīli (mūsu Raiņaspazijas fani var mierīgi doties maliņā uzpīpēt), kas to iecēluši elka statusā, un ļaudis, kas uz dižgara rēķina cenšas izsist kādu labumiņu arī sev. Grāmatā ir ļoti krāšņu un izteiksmīgu personāžu galerija – citi gidi, muzeja darbinieki un vietējie aborigēni (skaidrs, ka autors vietām stipri pārspīlē, bet ir sanācis patiešām smieklīgi). Tas ir arī stāsts par laiku, kad Dovlatova šķirtā sieva ar meitu devās emigrācijā uz ASV, un līdz ar to arī daudz pārdomu par to, kāpēc palikt dzīvot dzimtajā zemē (jo cilvēks galvenokārt ir valoda) un kāpēc varbūt arī nē (ne mazāko izredžu kādreiz tikt publicētam).

„Zona” ir viens no agrīnākajiem un pēc noskaņas drūmākajiem Dovlatova darbiem par pieredzēto armijas laikā dienējot kriminālistu nometņu apsardzē Komi.republikā. Tas ir bijis nozīmīgs periods autora dzīvē un šeit piedzīvotais ir lielā mēra noteicis viņa uzskatus arī par rakstniecību. Grāmatu veido nelielas skicītes un īsi, bieži vien savā starpā nesaistīti stāsti, kurus kopā satur pa vidu iekļautās autora vēstules kaut kādam, droši vien izdomātām izdevējam ASV. Pēc Dovlatova domām ieslodzīto nometne pēc būtības ir mazs PSRS modelītis un tās ārpusē viss notiek tieši tāpat – tikai plašākos mērogos. Atšķirībā no Solžeņicina, kas nometnes uzskatīja par elli, autors ir pārliecināts, ka patiesībā elle esam mēs paši. Galu galā ne jau Staļins uzrakstīja tos četrus miljonus denunciāciju, bet gan sirsnīgi, jauki ļaudis par tādiem pašiem saviem līdzcilvēkiem, dodiet tikai viņiem iespēju izpausties. Un starp ieslodzītajiem un viņu uzraugiem nav būtisku atšķirību, un dažreiz tikai nejaušība nosaka, kurā pusē tu nonāksi. Kā jau agrīnā darbā šajā grāmatā autora stils vēl nav pilnībā izstrādājies, bet pa vidu ir atrodamas īstas pērles, kā stāsts par izrādes par Ļeņina dzīvi iestudējumu ieslodzīto izpildījumā.

 

Freds Adra „Lapsa Uliss un zobenzobaino dārgumi”

Фред Адра, „Лис Улисс и клад саблезубых”, 2006

Stāsts par Lapsu Ulisu (droši vien pareizāk būtu latviski viņu saukt par Odiseju, bet kaut kā neskan tik labi) ir viena no dīvainākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām. Tās autors Freds Adra ir dzimis Tbilisī, dzīvo Jeruzalemē un raksta krievu valodā – lielākoties humoristiskus fantāzijas darbus.

„Lapsa Uliss”, protams, ir pasakveidīga bērnu un pusaudžu grāmata, bet tāda mazliet savdabīgāka un sarežģītāka nekā ierasts sagaidīt no šī žanra. Grāmatas sižets gan ir ļoti vienkāršs, vietām pat bērnišķīgi naivs un lasot brīžiem šķiet, ka tas ir uzrakstīts tikai tā starp citu un lielas nozīmes šajā stāstā tam nav. Galvenais varonis Lapsa Uliss aiz gara laika ir pats sev parādījies sapnī, pat sev izteicis pareģojumu par senu zobenzobu tīģeru dārgumu slēptuvi un tagad pats arī mēģina to piepildīt Nelaimīgo naktī sameklējot trīs Nelaimīgos, ar kuriem kopā varētu doties bagātību meklējumos. Sameklētā komanda ir maza, bet jautra – blēdīgs krāpnieks runcis Konstantīns, memļaks pingvīns Jevgēnijs un pusaudžu problēmu nomāktā lapšele Berta. Pats Uliss ir personāžs, kādu laikam iespējams atrast tikai krievu literatūrā – vienmēr nosvērts un džentlmenisks, un vienlaicīgi pilnīgi ķerts, nelabojams pofigists, mūžīgs meklētājs un izcils ceļotājs (tas gan varbūt kaut kad nākotnē). Katrā ziņā daudzi grāmatas personāži ir dikti kolorīti. Vēl jau visam pa vidu maisās Pārpērtiķa Atnākšanas Gaidīšanas sekta, zaķu mafija Krolikones vadībā, dubultspiegs Mario, pāris spoki, Lielais Traģiskais teātris ar prīmu zosi Izoldi, privātdetektīvu pārītis un daudzi citi. Šajā pasaulē nav vienīgi cilvēka, un antropomorfo dzīvnieku sabiedrībā viņa nemaz arī netrūkst. Grāmata ir asprātīga un lielā mērā tā ir arī parodija par dažādiem žanriem. Īpaši autors te paņirgājas par detektīviem un kriptotrilleriem. Grāmata ir arī diezgan antireliģiska (attiecībā uz to Pārpērtiķa gaidītāju sektas būšanu) un kaut kur tā bija nosaukta par antinārniju, jo te netiek atbalstīts uzskats par cilvēku kā radības kroni. Bet kopumā jau “Lapsa Uliss” ir pozitīvs, amizants un mīlīgs stāsts.

Grāmatas humors ir ļoti jauks un man patiešām patika, bet pieļauju, ka daudzus tas varētu kaitināt – tāds izteikti absurds un vairāk balstīts uz dialogiem un vārdu spēlēm. Mazliet šaubos, vai bērni to spēj pilnībā saprast, bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs.

Слушайте, а, может, вы ненавидите мертвых? — Волк Самуэль окинул пингвина подозрительным взглядом. — Уж не некрофобы ли вы?
Нет-нет, мы — некрофилы! — поспешил заверить его Евгений…

Stāsts beidzas ar pamatīgu sižeta pagriezienu, un „Lapsam Ulisam” ir uzrakstīti vēl divi turpinājumi. Topot arī ceturtais. Diez vai „Lapsu Ulisu” kāds izdos latviski, tāpēc grūti to ieteikt kādam lasītājam (šķiet, ka bērni vairs krieviski nelasa vispār). Tā nu nobeigumā pāris dialogi, kas parāda grāmatas noskaņu.

– Классическая трагедия помогает очиститься путем сопереживания.
– Э-э-э… То есть мы очищаемся, глядя, как другим плохо?
– Ну, это несколько упрощенный взгляд, но, грубо говоря, да.
– В каком ужасном мире мы живем, проворчал Константин.

— А почему мост называется Кровавым? — поинтересовался он, подозревая, что ответ его расстроит. Но любопытство оказалось сильнее страха. Берта прищурилась, кинула взгляд в темноту и произнесла:
— Когда-то, давным-давно, здесь пролилась кровь… Много крови.
— Какая страшная история… — прошептал Крот.
— Не особенно, — ответила Берта. — Что такого уж страшного в том, что перевернулась лекарская карета, перевозящая донорскую кровь?
— А, донорская! — обрадовался Крот. — Я уж подумал, что убили кого-то!
— Так и есть. Всех доноров убили. Иначе как бы у них отобрали кровь? Но произошло это не здесь, а в другом месте. Оно теперь называется Площадь Павших Доноров.

Sergejs Dovlatovs “Kompromiss”

Сергей Довлатов, „Компромисс”, 1981

Nudien nesaprotu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi neko no Dovlatova, lai gan viņa grāmatas mani interesēja jau sen un, ja arī latviski tās nav tulkotas, varu bez problēmām viņa tekstus lasīt oriģinālā, kas patiesībā arī būtu ieteicamākais veids, kā iepazīt šo rakstnieku. Sergejs Dovlatovs ir ebreju un armēņu izcelsmes krievu valodā rakstošs autors, kurš ir dzimis Otrā pasaules kara laikā evakuācijā Baškīrijā, bet miris emigrācijā Ņujorkā. Krājumā “Kompromiss” ir iekļauti divpadsmit stāsti – divpadsmit glīti sanumurēti kompromisi, kas sarakstīti pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un vēsta par laika posmu, kad autors kā žurnālists darbojās Tallinā Igaunijas komunistiskās partijas orgāna laikrakstā Советская Эстония (Padomju Igaunija). Grāmata pirmo reizi tika izdota 1981. gadā Ņujorkā un laikam lieki piebilst, ka Dovlatova literārie darbi nekad netika legāli publicēti PSRS. Krājums ir ieturēts vienotā stilā – katra stāsta ievadā ir jauks un pacilājošs fragments, kas apraksta brīnišķīgo un lielisko padomju pilsoņu dzīvi, no tā laika preses izdevumiem, kuram seko apraksts par lietām, kas notikušas īstenībā. Abu šo paralēlo realitāšu kontrasts, rada dīvaini sirreālu pasaules ainu un diezgan precīzi atsauc atmiņā padomju laiku izjūtas – absolūto nesakritību starp pilnīgo marasmu publiskajos medijos un neticami absurdo reālo dzīvi.

Pirmajā brīdī šķiet, ka Sergejs Dovlatovs raksta ļoti piezemēti. Viņa galvenās tēmas ir vistīrākie sīkumi, sadzīve, ikdienišķi nieki, it kā pilnīgi bezjēdzīgas lietas. Tomēr tas ir mānīgi un man viņa īsie stāsti šķita filozofiskāki un dziļāki nekā vairums manis lasīto ķieģeļa izmēra romānu (nē, literatūrā nudien izmēram nav dziļas nozīmes). Autors ar valodu lieki nešķaidās, raksta trāpīgi un precīzi. Viņa stāstus droši vien varētu mierīgi sadalīt neskaitāmos aforismos, smieklīgos citātos, anekdotēs un jautros atgadījumos, turklāt pāri nepaliktu nekas nelietderīgs, bet kopumā autora daiļrade šķiet līdzsvaroti viengabalaina un stāsti viens otru labi papildina.

Aprakstītie atgadījumi no žurnālista pieredzes ir amizanti, bet katrā stāstā personāžiem nākas piekrist lielākiem vai mazākiem kompromisiem ar loģiku un veselo saprātu. Te ir gan komandējums uz laukiem, lai slaucējas pirmrindnieces vārdā sacerētu sirsnīgu telegrammu biedram Brežņevam (tas nekas, ka biedrs paspēja atbildēt pirms vēl tā tika izsūtīta). Gan Tallinas četrsimt tūkstošā iedzīvotāja meklējumi dzemdību namā (pirmais kandidāts tika noraidīts, jo izrādījās etiopiešu izcelsmes afroigaunis, otrais bija ebrejs, bet meitenes vispār nederēja šai godpilnajai jomai, jo padomju prese izpratnē viņas nemaz nebija pilnvērtīgi jaundzimušie). Gan televīzijas studijas priekšnieka Ilvesa bēres TV tiešraidē ar nejauši samainītiem nelaiķiem. Ai, nu, pat valstu uzskaitījums alfabētiskā kārtībā vienkāršā avīžu ziņā par starptautisku konferenci tolaik tika traktēts kā nopietns politisks pārkāpums (socvalstis bija jāmin pirmās, turklāt atbilstoši sociālistiskuma pakāpei – tātad VDR nedrīkstēja ierindot aiz Ungārijas, kurā, redz, ir bijis pučs). Sergeja Dovlatova stāsti ir asprātīgi, ironiski, smieklīgi un vienlaicīgi līdz sāpēm skumji. Dzīve paiet, nekas nenotiek, naudas nekad nav, nekā cita arī. Ā, nu alkohola gan te netrūkst, lai gan ar uzkodām ir bēdīgāk, bet, kamēr kāds spēj sagriezt ābolu sešdesmit četrās daļās, var iztikt. Jāpiekrīt pēcvārdā minētajam, ka Dovlatovs raksta nevis par dzīvi, bet gan par cilvēku neprasmi dzīvot.

Bet koncentrētā forma, trāpīgie novērojumi, labā valoda un izcilā humora izjūta būs iemesli, lai kādreiz izlasītu vēl kādu no Dovlatova stāstu krājumiem.

Nobeigumā daži citāti no grāmatas – droši vien parāk daudz, bet, ticiet, ir ļoti grūti atturēties no Dovlatova citēšanas.

– Ты непохожий, как другие, – сказала она. – У тебя хорошая карьера. Ты красивый. Но часто грустный. Почему?
– Потому что жизнь одна, другой не будет.

Если человек не пьет и не работает — тут есть о чем задуматься.

На этом трагическом слове я прощаюсь с журналистикой. Хватит!
Мой брат, у которого две судимости (одна — за непредумышленное убийство), часто говорит:
— Займись каким-нибудь полезным делом. Как тебе не стыдно?
— Тоже мне, учитель нашелся!
— Я всего лишь убил человека, — говорит мой брат, — и пытался сжечь его труп. А ты?!

Проводник разбудил нас за десять минут до остановки.
— Спите, а мы Ыхью проехали, — недовольно выговорил он.
Жбанков неподвижно и долго смотрел в пространство. Затем сказал:
— Когда проводники собираются вместе, один другому, наверное, говорит: «Все могу простить человеку. Но ежели кто спит, а мы Ыхью проезжаем — век тому не забуду…. »

И все-таки ненавижу похороны. На фоне чьей-то смерти любое движение кажется безнравственным. Я ненавижу похороны за ощущение красивой убедительной скорби. За слезы чужих, посторонних людей. За подавляемое чувство радости: “Умер не ты, а другой”. За тайное беспокойство относительно предстоящей выпивки. За неумеренные комплименты в адрес покойного. (Мне всегда хотелось крикнуть: “Ему наплевать. Будьте снисходительнее к живым. То есть ко мне, например”.)

 

Aleksandrs Solžeņicins „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”

Александр Солженицын, „Один день Ивана Денисовича”, 1962

„Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ir pavisam mazs stāsts ar garu un sarežģītu vēsturi. Veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ to pirmo reizi publicēja 1962. gadā žurnālā „Novij Mir” (tas bija tāds ļoti īss brīdis, kad PSKP oficiāli atļāva kritizēt staļinismu). Stāstu pat izvirzīja Ļeņina prēmijai literatūrā, kas PSRS bija augstākais iespējamais apbalvojums rakstniekam, tomēr beigās komisija noraustījās un autoram to nepiešķīra. Jau pēc dažiem gadiem Solžeņicins krita nežēlastībā, viņa darbus vairs nepublicēja, bet jau izdotos izņēma no bibliotēkām, bet no žurnāliem izgrieza lapas ar viņa publikācijām. Lai nu kādi bija Solžeņicina uzskati vēlāk, tomēr viņš bija pirmais, kurš uzdrošinājās runāt par sociālistiskās iekārtas izveidoto nometņu sistēmu. 1970. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju.

Internetā man neizdevās atrast, vai „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ir tikusi tulkota latviski. Vismaz atsevišķā grāmatā šis stāsts nav izdots, bet iespējams, ka tas ir bijis publicēts kādā no preses izdevumiem.

Stāsts ir pavisam neliels, uzrakstīts no vienkārša krievu zemnieka skatījuma un aptver vienu dienu nometnes ieslodzīto dzīvē. Bet pēc izlasīšanas ir sajūta, ka kāds būtu iespēris pa pakrūti. Stāsts ir ļoti lakonisks, un tā ir tikai viena diena ieslodzījumā, bet šķiet, ka tas vēsta par elli, kas ilgst mūžīgi. Aukstums, bads, pazemojumi, bet šī nepavisam nav slikta diena Ivana Deņisoviča Šuhova dzīvē. Šī ir pat diezgan laba un gandrīz vai laimīga diena, tāpēc paliek pavisam neomulīgi iedomājoties, kādas ir bijušas sliktās.

Stāsts ir uzrakstīts raupjā un vienkāršā valodā, un krievu forumos lasīju sūdzības, ka tas esot grūti lasāms, jo pārāk daudz slenga un rupjību. Skaidrs, ka Solžeņicinam Nobela prēmiju nepiešķīra viņa literārās meistarības dēļ, tomēr grāmatu izlasīt krievu valodā nebija sarežģīti. Protams, tajā ir ļoti daudz nometņu žargona (šmoni, šlakobloki, balandas un paikas), specifisku izteicienu un vietām gabali ukraiņu valodā, bet kopumā tieši valoda piešķir stāstam kolorītu un ticamību, jo diez vai viņi tur sazinājās literārā un izmeklētā krievu valodā. Galvenie personāži ir aprakstīti īsi un izteiksmīgi. Patiesībā vienkārša valoda stāstos par nometnēm ir daudz emocionālāka un iedarbīgāka nekā smalki literāri apcerējumi. Citas nobelistes Hertas Milleres romāns par Staļina nometnēm „Elpas šūpolēs” salīdzinājumā ar Solžeņicina darbu viņas rakstības stila dēļ atgādināja bezgaumīgu un garlaicīgu cackājumu.

Aprakstot vienu dienu lēģerī, Solžeņicins perfekti izklāsta visas šīs sistēmas būtību un darbības principus. Viss balstās uz kolektīvismu un ieslodzīto savstarpējo neuzticību. Ja viens pieļauj kļūdu, tad tiek sodīta visa brigāde. Tā nu galu galā ieslodzītā lielākais ienaidnieks ir jebkurš cits ieslodzītais. Visur klīst stukači, kuri ap to laiku (1951. gads) gan ir mazliet pierāvušies, jo dažreiz mēdz mirt pēkšņās, nejaušās nāvēs. Tam visam klāt nāk korupcija visās nometnes struktūrās un vadības līmeņos un parastais sociālistiskās sistēmas bardaks.

Reti tā gadās, bet šo stāstu gribas ieteikt izlasīt visiem. Vispirms, lai saprastu mūsu pagātni (starp ieslodzītajiem ir arī daudz latviešu un igauņu). Un diezgan noderīgi ir nedaudz iedziļināties sociālisma būtībā, citādi mūsdienās jauniešiem var viegli iestāstīt, ka staļiniskās represijas bija labas un vajadzīgas, bet visi nometnēs ieslodzītie bija noziedznieki, kuri pelnījuši tādu likteni. Pats Ivans Deņisovičs ir nonācis ieslodzījumā uz desmit gadiem vienkārši par to, ka bija kritis vācu gūstā un pēc tam nelaimīgā kārtā izbēdzis. Tātad neapšaubāmi tautas ienaidnieks un dzimtenes nodevējs.

Считается по делу, что Шухов за измену родине сел. И показания он дал, что таки да, он сдался в плен, желая изменить родине, а вернулся из плена потому, что выполнял задание немецкой разведки. Какое ж задание – ни Шухов сам не мог придумать, ни следователь. Так и оставили просто – задание.

Neskatoties uz drūmo saturu, stāsts ir dzīvi apliecinošs un savā ziņā pat optimistisks. Autors apraksta to ārprātīgo robežstāvokli, kurā cilvēkam ir atlikusi tikai viņa kailā dzīvība un dzīvotgriba, bet pat šajā situācijā ir skaidrs, ka dzīvot ir vērts. Un neviens šajā stāstā nemokās ar dzīves jēgas trūkumu un neslīgst drūmās ciešanās par dzīves smagumu. Tādām bezjēdzīgām lietām nometnē nav laika. Ja neizkārtosi sev pārsimts liekus gramus maizes un vēl kādu ūdeņainās balandas porciju, ātri vien atstiepsi kājas.

Šķiet, ka stāstu vajadzēs nolikt kādā stūrītī, lai vajadzības gadījumā varētu palasīt atkal, ja nu reiz uznāks tāds brīdis, kad dzīve nešķitīs īpaši labi izdevusies.

Засыпал Шухов, вполне удоволенный. На дню у него выдалось сегодня много удач: в карцер не посадили, на Соцгородок бригаду не выгнали, в обед он закосил кашу, бригадир хорошо закрыл процентовку, стену Шухов клал весело, с ножовкой на шмоне не попался, подработал вечером у Цезаря и табачку купил. И не заболел, перемогся.
Прошел день, ничем не омраченный, почти счастливый.
Таких дней в его сроке от звонка до звонка было три тысячи шестьсот пятьдесят три.
Из-за високосных годов три дня лишних набавлялось…