Jevgeņijs Vodolazkins „Laurus

Jevgeņijs Vodolazkins „Laurus”

Jevgeņijs Vodolazkins „Laurus”, no krievu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds 2014, (Евгений Водолазкин, Лавр, 2013)

Jevgeņija Vodolazkina romānu „Laurus” saņēmu dāvanā no Doronikes. Paldies viņai par grāmatu. Lasīt bija interesanti, bet ne man vēl joprojām ir grūti savākt domas un noformulēt skaidru viedokli par izlasīto, jo tas šoreiz nepavisam nav viennozīmīgs. Droši vien vajadzētu padomāt vēl, bet tad es atkal beigās neko neuzrakstīšu. Krievijā „Laurus” uzreiz pēc iznākšanas 2013. gadā kļuva par bestselleru un aizrautīgu lasītāju diskusiju objektu. Romāns tīri labi ir gājis pie sirds arī kritiķiem, un tas ir ieguvis Krievijas “Lielās grāmatas” balvu un “Jasnaja Poļanas” balvu nominācijā “XXI gadsimts”.

Romāna “Laurus” darbība risinās 15. gadsimtā un pārsvarā Krievzemē. Tas stāsta par dziednieku un svēto, kurš, jaunībā nejauši nogalē savu iemīļoto un pēc tam visu savu dzīvi velta grēku izpirkšanai. Galvenais varonis izdzīvo četras dažādas dzīves, un katrā no tām viņam ir cits vārds – Arsenijs, Ustīns, Ambrozijs un Laurus. Viņš ir bijis gan dziednieks, gan nerraklis (юродивый), gan Jeruzālemes svētceļnieks, līdz beidzot kļūst par mūku un vientuļnieku. Romānam ir četras daļas – Izziņas grāmata, Atsacīšanās grāmata, Ceļa grāmata un Apmiera grāmata. Pats autors to raksturo šādi: “Mana grāmata ir par ceļu pie Dieva, par ceļu pie cilvēka, tā ir grāmata par mūžīgo mīlestību, par to, ka laika kā tāda vispār nav, tas ir mūsu – vājo – balsts.” Un ir to nosaucis par nevēsturisku romānu. Tā jau arī ir, romāns ir rakstīts it kā ārpus laika un īpaši uzsverot, ka laikam nav nekādas nozīmes. Vietām tas nav sanācis pārāk veiksmīgi, piemēram, romānā viduslaiku mežs ir piemētāts ar plastmasas pudelēm, un autors tagad par to pats ir nelaimīgs, jo lasītāji pie tām sasodītajām pudelēm visu laiku piesienas, ir pat izpētījuši plastmasas ražošanas vēsturi un prasa paskaidrojumus. Laiku sapludināšana ir smalka māksla un no tik triviālām detaļām tomēr ir jāuzmanās. Vairāki grāmatas personāži ik pa laikam redz vīzijas ar nākotnes ainām, bet ļoti šaurā diapazonā – tikai no 15. gadsimta līdz mūsdienām. Ja jau laikam patiešām nav nozīmes un tik svarīga ir tā relativitāte, autors varēja tak paskatīties mazliet plašāk, ne tik mikroskopiskā un aprobežotā laika nogrieznī, un ielikt romānā kādu mamutu, kaut ko aizvēsturisku vai vismaz kādu nākamo gadsimtu ainu.

Romāna valoda gan ir interesanta. To veido makten eklektisks mikslis no dažādiem senslāvu tekstiem sajaukumā ar mūsdienu slengu un ikdienišķu literāro valodu. Tulkotājai šis droši vien ir bijis trakoti sarežģīts darbs, bet rezultāts ir pat ļoti baudāms. Brīžiem gan gribējās paskatīties oriģinālu, vienkārši tāpēc, ka tulkojums bija tik interesants. Tiesa gan, ja senos tekstus bija patīkami lasīt, tad autora rakstītais vietām šķita ne visai izdevies un bišķi disonēja ar kopējo noskaņu.

Lai gan Vodolazkinu dažreiz pielīdzina Umbero Eko (iespējams tāpēc, ka vairāki viduslaiku stāsti romānā ir kopīgi ar „Bodolīno”, kas arī grāmatai nenāca par labu), tas nav gluži tas. Eko romāni par viduslaikiem ir perfekti nostrādāti un viendabīgi, bet Vodolazkina grāmatā ir labi redzami citāti, autora teksts un tam visam ir pievienots krietni daudz ironijas.

Pēc romāna izlasīšanas noklausījos pāris intervijas ar Vodolazkinu, bet arī tās neuzlaboja manas domas par grāmatu. Autoram ir tendence glorificēt viduslaikus, kā garīgi ļoti augstu attīstītu cilvēces vēstures posmu. Skaidrs, ka cilvēks bez garīguma vispār nav cilvēks, tomēr man ne pārāk simpatizē garīgums, kurš prasa miesas noliegšanu, elementāras higiēnas neievērošanu un vēršas pret izglītību. Galu galā brīnišķīgi garīgajos viduslaikos visu laiku bija bads vai mēris, vai karš, un tad atkal viss tas pats no gala. Pa vidu vēl ik pa laikam ar ilgošanos tika gaidīts no visa atpestījošais pasaules gals. Garīgumu jau vispār aizdomīgi bieži mēdz propagandēt vietās, kur ar dzīves materiālo pusi viss ir pilnīgā pakaļā (bet, apgriežot otrādi Maslova piramīdu, tā nez kāpēc neturas uz smailes, bet sabrūk). Un arī paši garīguma sludinātāji visbiežāk, tuvāk palūkojot, ir ļoti materiāli orientētas personas, kas mēģina līdzcilvēkus padarīt garīgus uzņemoties viņu vietā visu dzīves smagumu, tas ir, savācot sev visus viņu materiālos labumus. Tā nu romāna garīgā puse mani īpaši neuzrunāja. Arsenijs pēc savas mīļotās nāves, protams, ļoti daudz un izjusti cieš un upurē savu dzīvi viņas dvēseles atpestīšanai (bet tā arī nepaliek skaidrs, vai viņai no tā ir kāda jēga).

Romāna sākuma daļa par seno Krievzemi man patika tīri labi. Turpinājums par ceļojumu uz Jeruzālemi un mīlīgais nobeigums ar grēku izpirkšanu šķita jau pārāk samākslots – vairāk postmodernistiska rotaļa nekā dzīvs un cilvēcisks stāsts. Tomēr romānu var droši lasīt, ja patīk spēles ar valodu un laikiem, vai arī jūs ir piemeklējušas kādas garīga rakstura ķibeles.

Kas jūs esat par tautu, tirgonis Zigfrīds saka. Cilvēks jūs dziedina, ziedo jums visu savu dzīvi, bet jūs viņu visu dzīvi mokāt. Kad viņš nomirst, jūs piesienat viņam pie kājām virvi un velkat viņu, asaras liedami.
Tu mūsu zemē esi jau gadu un astoņus mēnešus, kalvis Averkijs atsaka, bet joprojām no tās neko neesi sapratis.
Vai tad jūs paši to saprotat, Zigfrīds vaicā.
Mēs? Kalvis iegrimst domās un skatās uz Zigfrīdu. Mēs paši arī to, zināms, nesaprotam.

Mihails Bulgakovs „Baltā gvarde”

Михаила Булгаков “Белая гвардия” , 1924

Велик был год и страшен год по Рождестве Христовом 1918, от начала же революции второй.

Tik monumentāli un nopietni sākas Mihaila Bulgakova pirmais romāns „Baltā gvarde”. Romāna nosaukums ir simbolisks un tam nav nekāda saistība ar baltgvardiem, Balto armiju un Deņikinu. Mazliet negaidīti „Baltā gvarde” izrādījās ģimenes sāga un autors to rakstot lielā mērā ir iedvesmojies no savas ģimenes vēstures. Mihaila Bulgakova sākotnējā iecere bija uzrakstīt episku romānu triloģiju par Pilsoņu kara laiku Ukrainā un Krievijā, bet jau drīz vien kļuva skaidrs, ka Padomju Savienībā neizdos neko, kas neatbildīs tās valdošajai ideoloģijai, tāpēc tā netika realizēta, un līdz ar to romāna nobeigums ir sanācis tāds nedaudz aprauts. Protams, „Balto gvardi” pēc tās iznākšanas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados draudzīgi nolika visi – padomju kritiķi to lamāja par pārāk idealizētu šķiras ienaidnieku atainošanu, bet krievu emigrantiem savukārt nepatika pārāk neidealizēta tās pašas puses attēlošana (tas liek domāt, ka autors ir bijis samērā tuvu patiesībai, kura parasti ir kaut kur tur ārā). Latviski romāns ir izdots 1972. gadā un bija pat atrodams vietējā bibliotēkā lasītāju atdoto grāmatu plauktā, bet Doronike, kas to bija mēģinājusi lasīt, pēc tam rakstīja, ka tulkojums viņai esot šķitis dīvains. Tāpēc „Balto gvardi” lasīju krieviski.

Romāns stāsta par notikumiem Kijevā 1918. gada decembrī, kad tur ir ļoti pamatīgs ķīselis, sarežģītas valdības maiņas un nepārtraukti apvērsumi. Aiziet Vācijas karaspēks, aizbēg tā atbalstītais hetmanis Skoropadskis un pilsētu ieņem petļurieši (pat lasot wikipēdiju nav viegli tikt skaidrībā, kas tur īsti notika, un, kas vispār ir kas). Pēc vāciešu aiziešanas pilsētu pret petļuriešiem aizstāvēja praktiski tikai likteņa varā pamesti brīvprātīgie. Tomēr vēsturiskie notikumi vairāk ir fons un „Baltā gvarde” ir stāsts par bijušās pasaules sagrūšanu un to, kas pēc tam vispār paliek pāri (ja paliek), un par dzīves pamatvērtībām – ģimeni, draudzību, mīlestību un uzticību. Romāna centrā ir Turbinu ģimene – brāļi Aleksejs un Nikolajs un māsa Jeļena. Visiem romāna personāžiem ir bijuši reāli prototipi un Kijevā vēl joprojām var aplūkot grāmatā aprakstīto namu, kurā dzīvojuši Turbini.

Vispār arī tagad, gandrīz pēc simts gadiem, lasīt „Balto gvardi” bija samērā neomulīgi. Romānam nav izteikta sižeta. Tajā ir parādīta revolūcija un pilsoņu karš no to vienkāršo cilvēku skatu punkta, kuriem ir bijusi tā nelaime būt par sava laika notikumu aculieciniekiem. Un tas ir viens vienīgs haoss, pilnīga neziņa par rītdienu, bailes, vardarbība uz ielām, nāve, šausmas, baumas, bezcerība, pamestība, decembris, aukstums, sniegs, tumsa. Nav nekā briesmīgāka, kā dzīvot pārmaiņu laikos.

А зачем оно было? Никто не скажет. Заплатит ли кто-нибудь за кровь?
Нет. Никто.
Просто растает снег, взойдёт зелёная украинская трава, заплетёт землю… выйдут пышные всходы… задрожит зной над полями, и крови не останется и следов. Дешева кровь на червонных полях, и никто выкупать её не будет.
Никто.

„Baltā gvarde” ir sarakstīta patiešām dīvainā valodā. Vietām patētiskā, vietām gandrīz atgādina farsu (iespējams, ka tā ir bijusi neapzināta autora aizsargreakcija pret aprakstāmajiem notikumiem). Bet lasot krieviski nepavisam nebija slikti. Pēc romāna motīviem Bulgakovs uzrakstīja arī lugu „Turbinu dienas”, kura savulaik ļoti patikusi Staļinam, kurš to esot noskatījies gandrīz divdesmit reizes, jo tā ļoti labi parādot balto sakāvi. Luga 1976. gadā ir tikusi ekranizēta, bet pēc romāna motīviem 2011. gadā ir uzņemts, pēc atsauksmēm spriežot, ne pārāk labs seriāls.

„Baltā gvarde” ir ļoti cilvēcisks stāsts par ļaunām un nepatīkamām vēstures lappusēm. Nesen lasīju Makormika „Ļeņina harēmu”, par nedaudz līdzīgu tēmu un daļēji to pašu laika posmu, un salīdzinājumā ar Bulgakova darbu šis romāns šķita mākslīgi uzkonstruēts, pabāls un pliekans (tak visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Ja šis vēstures posms interesē, tad noteikti der izlasīt „Balto gvardi” , bet vēlams krievu valodā.

Eduards Uspenskis „Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”

Eduards Uspenskis „Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”, no krievu val. tulk. Gunta Silkane, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Эдуард Успенский, «Дядя Фёдор, пёс и кот», 1973)

Manā bērnībā multiplikācijas filmas par Skābpiena ciema iemītniekiem bija vienas no iemīļotākajām, tāpēc nedaudz nostalģiskā noskaņojumā izlasīju Eduarda Uspenska grāmatu, pēc kurās motīviem tās tika veidotas. Viņš ir autors arī stāstiem par sendienās dikti populārajiem varoņiem Pekausi, kuru es iepazinu kā Čeburašku, un krokodilu Genu. Pieļauju, ka mūsdienās daudzi par Skābpiena ciema multeņu eksistenci nemaz nezina. Tās bija ļoti vienkāršas, sirsnīgas un mīļas filmiņas par maza puikas dzīvi laukos kopā ar kaķi un suni. Aizraujoši uzzīmētas un pilnas ar asprātīgiem dialogiem, daļa no kuriem jau ir folklorizējušies.

Ja mēs ar tevi būtu zaudējuši prātu, tad ne jau abi reizē. Parasti prātu zaudē katrs atsevišķi. Visi reizē slimo tikai ar gripu.

Grāmata „Tēvocis Fjodors, suns un kaķis” bija jauka atkalredzēšanās ar pazīstamajiem varoņiem. Protams, tajā par viņiem ir pastāstīts sīkāk un arī daži notikumi atšķiras no filmiņu sižetiem.

Tēvocis Fjodors ir sešgadīgs zēns, kurš jau prot lasīt un vārīt zupu (tāpēc viņu arī dēvē par tēvoci). Kad vecāki neatļauj viņam paturēt kāpņu telpā savākto kaķi Matroskinu, Tēvocis Fjodors dodas uz laukiem, kur viņiem abiem pievienojas suns Šariks, un apmetas pamestā mājā (Uspenska attēlojumā lauki ir idilliska, bet cilvēku pamesta un aizmirsta vieta). Tēvocis Fjodors ir ļoti patstāvīgs puika. Kā viņš saka – zēns pats par sevi, nevis kādam piederošs. Skābpiena ciems vispār ir perfekts un foršs bērna iedomu pasaulītes atainojums, kurā viņš var droši un mierīgi dzīvot un darboties viens pats ar saviem dzīvniekiem. Man arī tagad patika par to lasīt. Krievvalodīgie lasītāji savos portālos bija kārtīgi izklaidējušies un uzrakstījuši vairākus asprātīgus šīs grāmatas aprakstus, kuros bija savilkta paralēles gan ar Gārlenda „Pludmali” (patiešām ir vairākas līdzības), gan „Vējiem līdzi”, gan vēl šo to.

Finansiālos jautājumus kompānija atrisina ļoti vienkārši – aiziet uz mežu un izrok apslēptu mantu. Cik tur tā darba, vajag tik rakt. Tālāk sākas sarežģītākas problēmas, kā lietderīgāk izmantot iegūtos līdzekļus. Tēvocis Fjodors grib mašīnu, bet apzinoties, ka laukos ceļu praktiski nav un līdz ar to mašīna nemaz nav mašīna, iegādājas traktoru –tr –tr Mitja – tiem laikiem progresīvu modeli, kas darbojas ar biodegvielu (zupu un vārītiem kartupeļiem). Tomēr grāmatā iepazīstam arī biodegvielas lietošanas mīnusus, jo traktors regulāri diedelē pīrādziņus un pie pirmās izdevības mēdz aprīt visu, kas ir ēdams. Grāmatā vispār liela uzmanība ir pievērsta apkārtējās vides saudzēšanas jautājumiem, lai gan ne vienmēr gribējās piekrist autoram (malka kā atjaunojamais resurss noteikti nav sliktākā kā elektroenerģija, kuru iegūst kurinot fosilo kurināmo vai aizdambējot upes).

Suns Šariks ir sirsnīgs, bet vieglprātīgs un mazliet aprobežots radījums. Viņš sev nopērk bisi, kuras dēļ gandrīz noslīkst un vispār iekuļas dažādās nepatikšanās. Galu galā, lai apmierinātu viņa medību instinktus, pārējie nopērk viņam fotoaparātu, un Šariks laimīgi nododas fotomedībām dienām trenkājot apkārt sīkus zvēriņus (vispirms, lai nobildētu un pēc tam, lai atdotu bildes).

Kaķis Matroskins ir izcila personība, saprātīgs, filozofisks, saimniecisks, racionāls un ar izciliem senčiem, kas pārsvarā ir dzīvojuši uz kuģiem ar sarežģītiem nosaukumiem (piemēram, Aristofāns, pārējos jau aizmirsu). Viņš vienīgais kaut ko saprot no ilgtermiņa investīcijām un no valsts iznomā govi Murku, kas tā tiek nosaukta par godu Matroskina vecmāmiņai, un ir pilnīga muļķe, toties dod ļoti daudz piena. Murka patiešām izrādās pilnīga muļķe un reiz pat sarijas psihotropas vielas saturošu zaļbarību. Tās piens pēc tam ir kļuvis tikpat psihotrops un ir par cēloni vietējā pasta darbinieka Pečkina ievietošanai psihiatriskajā slimnīcā, kur, starp citu, viņam tīri labi patīk. Vispār padomju pasts autoram laikam ir izēdis kādu ļoti garšīgu paciņu, jo bezdivriteņa pastnieks Pečkins ir vienīgais ne visai patīkamais un nīgrais tēls šajā dikti mīlīgajā grāmatā.

Arī šajā grāmatā racionālais, pragmatiskais kaķis un impulsīvais suns ir ļoti līdzigi tādiem pašiem tēliem Ambjērnsens varoņiem no „Samsona un Roberto”. Bet vecāki, lai gan bēdājas par Tēvoča Fjodora pazušanu, tomēr pārāk par viņu neuztraucas un ar meklēšanu īpaši neaizraujas.

Viena no jaukākajām lietām šajā grāmatā ir lieliskie, smieklīgie dialogi par visdažādākajām tēmām.

– Bet man vienam pašam naudas govij nepietiks! – atcērt kaķis. – Saimniecībā govs ir vajadzīga. Kas tā par saimniecību bez govs?
– Un kas tad ir? – prasa Šariks. – Nav jau noteikti liela govs jāpērk. Nopērc mazu! Ir arī tādas mazas govis, tieši kaķiem domātas. Tās sauc par kazām.

Šo sarunu vislabāk sapratīs tie, kas ir apmeklējuši reālus padomju laika gaļas veikalus. 🙂

– Un veikalā, – saka Šariks, – Gaļu labāk pirkt veikalā.
– Kāpēc?
– Veikala gaļā ir vairāk kaulu.

Ko tur vēl piebilst? Lasot es no labpatikas lēnām izkusu kā uz apkures radiatora ļaunprātīgi atstāts saldējums. Bērnības atmiņas, ziniet. Tāpēc arī neriskēju šo grāmatiņu ieteikt lasīšanai citiem, kam nav šīs saldsērīgās pieredzes no laikiem, kad dienā televīzijā rādīja tikai vienu desmit minūtes garu multenīti un bija jāgaida mēnešiem ilgi, līdz atkal paveicās redzēt Trīs no Skābpiena ciema.

Deviņdesmitajos gados autors šim stāstam ir uzrakstījis kādus divpadsmit turpinājumus, bet, palasot aprastus, man palika skaidrs, ka es diez vai gribēšu lasīt par bandītismu un politiķiem Skābpiena ciemā. Negribu bojāt lieliskas bērnības atmiņas.

Filmas par Skābpiena ciemu var noskatīties šeit.

Владимир Набоков “Весна в Фиальте”

Uzreiz atzīstos, ka Marii man pērnajos Ziemassvētkos laipni uzdāvināja pilnu Vladimira Nabokova angliski izdoto 52 stāstu krājumu. Pēc tam tīmeklī izpētīju, ka pagājušajā gadā beidzot ir apkopoti un vienā grāmatā krievu valodā izdoti pilnīgi visi līdz šim zināmie (kopskaitā 68) viņa stāsti. Turklāt daļa no tiem ir rakstīti krieviski, bet daļa angliski, tāpēc nācās apdomāt, kādu valodu labāk izvēlēties lasīšanai. Tomēr galu galā laika trūkuma dēļ izlasīju tikai krājumu “Весна в Фиальте”, kurā ir iekļauti trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito sākumā krieviski sarakstītie stāsti un kāda nepabeigta romāna fragmenti.

Lai gan vairums cilvēku Nabokovu pazīst tikai kā „Lolitas” autoru (un piedevām paši šo romānu nekad nav lasījuši, bet spriež par to tikai atbilstoši savas samaitātības līmenim, kas dažreiz izrādās negaidīti augsts), viņš ir viens no talantīgākajiem un interesantākajiem pagājušā gadsimta krievu –angļu rakstniekiem, kurš ir izcili pārvaldījis abas šīs valodas. Starp citu, Nabokovs bija arī sinestētiķis, nopietns entomologs un labs šahists. Solžeņicins ieteica viņu Nobela prēmijai literatūrā, bet diemžēl komisija to Nabokovam tā arī nekad nepiešķīra, lai gan viņš to neapšaubāmi būtu pelnījis.

Vladimirs Nabokovs ir dzimis krievu muižnieku ģimenē 1899. gadā Sanktpēterburgā. Viņa jaunība sakrita ar Oktobra revolūciju Krevijā un jau 1919. gadā viņam nācās dzimteni pamest un doties emigrācijā. Krājumā “Весна в Фиальте” iekļautie stāsti ir sarakstīti lakā, kad Nabokovs dzīvoja Berlīnē. Taču viņa sieva bija ebreju izcelsmes un pastiprinoties ebreju vajāšanām viņiem nācās pamest arī Vāciju un apmesties Parīzē, bet sākoties karam vispār uz ilgu laiku doties prom no Eiropas.

Tolaik Nabokovs ir jau pieredzējis rakstnieks. Šie stāsti ir lēni, mazliet sirreāli, tiem nav izteikta sižeta un tie ir pilni ar lielām skumjām (Я был так несчастен там, так неприлично и роскошно несчастен). Savā ziņā tie ir Nabokova atvadas no krievu valodas, jo turpmāk viņš rakstīja tikai angliski (Моя жизнь – сплошное прощание с предметами и людьми, часто не обращающими никакого внимания на мой горький, безумный, мгновенный привет.) Un tieši lieliskā, filigrānā valoda padara šos stāstus īpašus. Patiesībā neko līdzīgu krievu valodā līdz šim nebija nācies lasīt. Nabokova valoda ir niansēta, piesātināta un emocionāla (Безнадежно усатый продавец сложных, с лунным отливом, сластей в безнадежно полной корзине). Grāmatu lasīju lēnām, jo lielās devās tā bija grūti uztverama, bet vienlaikus tā sajūtu ziņā bija dīvaini pazīstama.

Пьяные от итальянской музыки аллитераций, от желания жить, от нового соблазна старых слов  – “хлад”,  “брег”,  “ветр”, – ничтожные,  бренные  стихи, которые к сроку появления следующих неизбежно зачахнут, как зачахли одни за  другими  все  прежние, записанные  в  черную  тетрадь;  но  все  равно:  сейчас я верю восхитительным обещаниям еще не  застывшего,  еще  вращающегося стиха,  лицо  мокро  от  слез, душа разрывается от счастья, и я знаю, что это счастье – лучшее, что есть на земле.

Tāpat lasot nācās apdomāt, cik draņķīgu literatūru bieži vien cildina dažādi literatūras kritiķi. Un rakstniekiem vispār šo grāmatu lasīt nevajadzētu, jo pārspēt Nabokovu meistarībā diez vai kādam ir lemts.

Как только сели в вагон и поезд двинулся, его начали избивать,— били долго и довольно изощренно. Придумали, между прочим, буравить ему штопором ладонь, потом ступню. Почтовый чиновник, побывавший в России, соорудил из палки и ремня кнут, которым стал действовать, как черт, ловко. Молодчина! Остальные мужчины больше полагались на свои железные каблуки, а женщины пробавлялись щипками да пощечинами. Было превесело.

Paldies Marii par ieteikumu un apsolu, ka kaut kad mēģināšu izlasīt arī citus Nabokova stāstus, bet tas ir laikietilpīgi un nepavisam nav viegli.

Ivans Gončarovs „Oblomovs”

Ivans Gončarovs „Oblomovs”, no krievu valodas tulkojuši Roberts Sēlis un Elija Kliene, Rīga: „Liesma”, 1971., (Иван Гончаров, , «Обломов»,1859)

Ak, šie bezgala garie un lēnie 19. gadsimta romāni, kuros atveldzēties no laikmeta steigas un saraustītās ikdienas, kuros laiks rit pēc citiem likumiem – cilvēki mirst agri, bet viņiem pietiek laika gadiem ilgiem, nesteidzīgiem ceļojumiem un garām, literāri izsmalcinātām vēstulēm, kuras līdz adresātam ceļo tikpat ilgi un nesteidzīgi, kuros tik piemīlīgi erotiski ir balti, tukli kakli un kaili elkoņi.

Ivana Gončarova „Oblomovs” ir tieši tāds rāms un nesteidzīgs sacerējums. Pats romāna galvenais varonis ir sapņains, kautrs un kūtrs krievu muižnieks Iļja Iļjičs Oblomovs, kurš pārsvarā savu laiku pavada guļot uz dīvāna.

Gulēšana Iļjam Iļjičam nebija nepieciešama kā slimniekam vai kā cilvēkam, kam nāk miegs, vai kā tādam, kas noguris; tā arī nebija tīksme kā sliņķim: tas bija viņa normālais stāvoklis.

(Piezīme galīgi ne par tēmu, bet es laikam nekad neizpratīšu semikolu un kolu lietošanas smalko mākslu.)

Oblomovs savā dzīvē nekad nav sev pats uzvilcis vai novilcis zeķes, to viņa vietā vienmēr dara sulainis Zahars. Vispār tieši šitā zeķu padarīšana Oblomovu visvairāk atbaida no ceļojumiem uz ārzemēm, jo tur viņam zeķes no kājām vilkšot nost kaut kādi apšaubāma rakstura, nešpetni ārzemju meitieši, nevis normāls krievu mužiks. Labāk jau palikt mājās. Viņa īpašumā ir neliela, nolaista muiža, kuras ēka vēl nav sabrukusi tikai tāpēc, ka vietām ir atstutēta ar kokiem. Oblomovs visu laiku apcer plānus, kā to atjaunot, bet viņam ir slinkums tos pierakstīt. Droši vien jūs jau sapratāt, ka romāns ar pārlieku darbības spraigumu neizceļas. Visu tā pirmo daļu (vairāk kā 100 lappuses) patiesībā Oblomovs ne tikai neiziet no savas istabas, bet pat nepieceļas no dīvāna. Salīdzinājumā ar šo Andrejs Upīts sāk likties spriedzes meistars.

Starp citu, „Oblomovu” Ivans Gončarovs rakstīja gandrīz desmit gadus. Tiesa gan ne tāpēc, ka pats būtu ļoti slinks. Pa vidu romāna rakstīšanai viņš devās ceļojumā ar fregati „Pallāda” uz, hah, Nagasaki Japānā. Tas gan bija pārdesmit gadus pēc Mičela romānā par Jākobu de Zūtu aprakstītā laika un Japāna jau bija kļuvusi par nopietnu Krievijas un ASV interešu objektu, lai gan vēl joprojām bija ļoti noslēgta (un atslēga bij’ nolauzta). Ceļojuma piezīmes Gončarovs pēc tam publicēja diezgan pamatīgā un, nedaudz palasot, arī negaidīti interesantā grāmatā „Fregate Pallāda”.Ir visai amizanti lasīt, ko par 19. gadsimta vidus Japānu domā tāds omulīgs, apaļīgs un aiz bezdarbības pārgarlaikojies Krievijas ierēdnis. Pēc Nagasaki Gončarovam jūras braucieni ir piegriezušies un viņš izkāpj krastā, kad fregate ir iebraukusi Ohotskas jūrā un dodas atpakaļ uz Pēterburgu pa zemes ceļu cauri visai Krievijai. Mājās no ceļojuma uz Japānu viņš atgriežas pēc vairāk nekā diviem gadiem.

Bet atgriežoties pie „Oblomova”, romāns tikai sākumā liekas vienkāršs. Lai arī cik neuzņēmīgs un slinks ir Oblomovs, tomēr viņā ir arī kaut kas ļoti simpātisks un viņa laiskums ir, apžēliņ, pat pārāk labi atpazīstams un saprotams. To atzīst arī viņa draugs un pretstats – racionālais un izdarīgais Štolcs.

Tā ir kristāltīra, dzidra dvēsele; šādu cilvēku ir maz; tie ir retums; tās ir pērles pūlī! Viņa sirdi ne ar ko nenopirksi; uz viņu visur un vienmēr var paļauties. Es esmu pazinis daudz cildenu cilvēku, bet nekad neesmu sastapis tīrāku, gaišāku un vienkāršāku sirdi; daudzus esmu mīlējis, bet nevienu tik karsti un uzticīgi kā Oblomovu. Reiz to iepazinis, viņu vairs nevar beigt mīlēt.

Par spīti visam, kas ar viņu notiek un, ka viņu apkrāpj visi, kam vien nav slinkums, Oblomovs ir tik apskaužami laimīgs cilvēks, kādi pat literatūrā ir sastopami gaužām reti. Viņš var atļauties būt tāds kāds viņš ir. Jāpiezīmē, ka tas gan ir iespējams pateicoties 300 dzimtcilvēkiem, kas strādā viņa labā. Strādā viņi gan ne pārāk čakli un produktīvi, bet viena Oblomova iztikšanai sanāk gluži labi. Bet praktiskais un enerģiskais Štolcs, kurš pārliecināti tic cilvēces un tehnikas progresam, un ir domāts kā romāna pozitīvais tēls, kādā brīdī vairs nemaz tik pozitīvs un jauks nešķiet (varbūt tāpēc, ka mēs zinām, kādā pakaļā cilvēce ir nonākusi ar savu lielisko tehnikas progresu).
Romānā ir 19. gadsimtam netipiski pozitīvi sieviešu tēli – gudrā, saprātīgā Olga, kura jāatzīst ir mazliet maita, bet tikai mazliet, un nesavtīgā, praktiskā, noslēgtā Agafja Matvejevna, kura jāatzīst ir mazliet aprobežota, toties ir spējīga uz patiesu mīlestību un apziņu par savas dzīves jēgu un pilnīgu piepildījumu.

Romāns pēc iznākšanas 1859. gadā (re kā, Oblomovs ir tikai divus gadus jaunāks par Emmu Bovarī, bet cik viņi abi tomēr ir atšķirīgi) kļuva diezgan populārs – Gončarovs tajā bija uzķēris kaut ko saviem laikabiedriem būtisku un ar terminu „oblomovismu” sāka apzīmēt neizdarību un pretošanos progresam. Mums šodien ir pavisam cits skatu punkts uz pasauli, bet ja ir laiks un atbilstošs noskaņojums, romānu der izlasīt. Tas ir ironisks un vietām smieklīgs, bet būtībā diezgan skumjš un traģisks.

Дина Рубина „На солнечной стороне улицы”

Дина Рубина „На солнечной стороне улицы”, izdevniecība Eksmo, 2006.

Lai gan Dina Rubina ir populāra un ražīga krievu valodā rakstoša autore, līdz šim ar viņas daiļradi tuvāk iepazīties nebija sanācis. Tāpēc liels paldies Doronikei, kura virtuālās apdāvināšanas akcijā, man uzdāvināja viņas „На солнечной стороне улицы” tā ātri un vienkārši atrisinot sarežģīto problēmu – ar kuru no Rubinas ļoti daudzajām grāmatām sākt viņu lasīt.

„На солнечной стороне улицы” ir sirsnīgs tagad Jerulazemē dzīvojošās autores veltījums savai dzimtajai pilsētai Taškentai. Grāmatā paralēli, bet vietām vieglītēm saskatoties un spoguļojoties vienam otrā, risinās divi stāsti. Pirmais ir par talantīgu un savdabīgu gleznotāju Veru, viņas neiedomājami ļauno māti, grūto bērnību, traģisko pirmo mīlestību, neveiksmīgo laulību un pārpasaulīgi cēlo mūža mīlu. Otrais stāsts ir veidots kā kolāža no pašas Rubinas, kā arī daudzu citu cilvēku atmiņu fragmentiem par dzīvi Taškentā laikā no četrdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem.

Verai veltītā daļa nebija slikta, tomēr vietām pārspīlēti melodramatiska un klišejiska. Veras gleznu apraksti, viņas bērnības stāsti un spēja savu dzīvi pārvērst mākslā bija ļoti saistoši. Taču viņas māte – talantīgs, bet ļauns, alkatīgs, histērisks un aprobežots sievišķis, bija diezgan garlaicīgs tēls. Tāpat Taškentas kriminālā dzīve nebija nekas aizraujošs vai oriģināls. Nu varbūt vienīgi izņemot mītiski poētiskos hašiša vākšanas aprakstus. Veras stāsta nobeigums bija jau kaut kas no pasaku pasaules, bet galu galā pēc visām tām ciešanām autore tak var atļauties savai varonei uzrakstīt laimīgas beigas, vai ne.
Toties Rubinas pašas atmiņas par Taškentu bija brīnišķīgas, emocionāli piesātinātas un krāšņas. Autore pārdomā aizgājušo laiku, rāmi un apcerīgi pārcilā dažādus notikumus un kavējas savās bērnības izjūtās, kurās ir  daudz kas atpazīstams pat tad, ja nekad nav būts siltās un saulainās pilsētās.

Детское одиночество — я говорю о чувстве — может сравниться только со старческим. Самый любимый ребёнок в семье, как и обласканный всеми детьми и внуками дед, независимо от обстоятельств может чуять этот космический холод ещё — уже близкой бездны. Одни ещё недалеко ушли, другие подбираются всё ближе.

Rubina raksta ļoti patīkamā valodā. Tā ir viegli lasāma, nesamākslota, izteikti dzīvelīga, vijīga un pilna ar austrumnieciskām niansēm. Autore grāmatā īpaši uzsver, ka taškentiešus var atpazīt pēc viņu lieliskās krievu valodas, kas tur ir saglabājusies pateicoties tam, ka pirms revolūcijas un kara laikā tur apmetās daudz krievu inteliģences pārstāvju.

Rubinai ir patiess talants rakstīt tā, ka viss attēlotais atdzīvojas un veco Taškentu viņa uzbur mūsu acu priekšā kā dzīvu. Atmiņu stāstiem nav sižeta, tie bieži vien ir mazi, atsevišķie tēlojumi – par uzbeku basketbolisti, kraukli, kas apmācīts pareģo nākotni vai nejauši noklīdušo divpadsmitkājaino zārku – kas savirknējas kā krāsainas odziņas ķekarā. Daudzās vienkāršās lietas – sadzīves detaļas, populārā mūzika, tālaika modes apraksti stāstījumam piešķir taustāmību un cilvēciskumu. Tam visam pāri klājas zeltainā saules gaisma, reibinošās smaržas un krāsas. Pat, ja šī Taškenta tagad eksistē vienīgi autores saraustītajās atmiņās, grāmatā tā saglabāsies kamēr vien kāds to lasīs.

Когда я сильно устаю, я вспоминаю вязкий мед ташкентского солнца… Керамический блеск виноградных листьев, тяжелые брусы янтарных, слёзных на срезе, сушеных дынь, светящуюся изнутри золотую плоть абрикосов, сладкую истому черной виноградной кисти с желтыми крапинами роящихся ос.
Солнечное свечение дня… Солнечная, безлюдная сторона улицы… Карагачи, платаны, тополя – в лавине солнечного света.
Мне до сих пор тепло.

Bērnības atmiņas var atļauties būt idilliskas, bet Rubina nedaudz pieskaras arī ielas ēnainajai pusei, noziedzībai un nabadzībai. Kāds krievu lasītājs kā atbilstošāko romāna noskaņai minēja šo Ļetova dziesmas „Вечная весна” klipu un savā ziņā man gribas viņam piekrist. Tiesa gan, tajā ir izmantoti kadri no dokumentālās filmas par Kišiņevu, nevis Taškentu. Grāmatai, protams, cauri iet arī šī nots, bet kopumā tā atstāj gaišu un saulainu iespaidu.

Rubina, šķiet, ir labāka aprakstos un īsajos stāstos nekā garos romānos un eksaltētos mīlas peripetiju izklāstos. Bet viņas valoda bija tīkama un daudz kas no rakstītā – interesants, tāpēc droši vien arī turpmāk pievērsīšos viņas darbiem

Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”

Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”, no krievu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013., (Мариам Петросян.” Дом, в котором…”2009.)

 

„Nams, kurā …” autore Mariama Petrosjana nepavisam nav rakstniece, bet gan animācijas filmu māksliniece. Kādu laiku viņa ir dzīvojusi un strādājusi Maskavā, bet pēc tam atgriezusies Armēnijā. Mariama Petrosjana raksta krievu valodā un šobrīd viņai ir iznākusi tikai viena grāmata, kuras tapšanas vēsture ir visai interesanta. Pirmie stāsti par Nama varoņiem ir sākti jau astoņdesmitajos gados, kad autore pati bija padsmitniece. Tolaik nekādu blogu nebija, pat internets nebija pieejams, tomēr viņa turpināja rakstīt sava prieka pēc un ar sarakstīto varēja iepazīties tikai tuvākie draugi. Gadu gaitā Petrosjana ir rakstījusi un pārrakstījusi šos stāstus vairākas reizes, kamēr teksts ir transformējies par visai iespaidīga apmēra romānu. Kopumā grāmata līdz tās izdošanai ar dažādiem pārtraukumiem esot rakstīta astoņpadsmit gadus. To visu es te izklāstu, lai būtu kaut mazdrusciņ saprotamāks:

• kas tas vispār ir;
• kāpēc man tas patika;
• kāpēc jums to varbūt labāk pat nevajadzētu mēģināt sākt lasīt.

Kā jau grāmata, kas vairāk ir rakstīta sev „Nams, kurā …” ir visai savdabīgs veidojums, kas noteikti nepakļaujas vidusmēra lasītāja ierastajiem priekšstatiem par normālu un saprātīgu romānu. Teksts ir haotisks un tas ir sakārtots pēc sev vien zināmiem principiem. Tagadne mijas ar pagātni, mainās personas un mainās stāstītāji. Daudzas no sižeta līnijām ir nepabeigtas un karājas laukā no romāna kā apspūruši diegu gali. Par daudziem notikumiem mums paliek tikai neskaidra nojausma un lērums neatbildētu jautājumu. Grāmatas personāžu skaits ir grūti aptverams un sākumā vispār nav skaidrs, kuram pievērst uzmanību un kuram nē. Lai saprastu, kas tur notiek, ir jālasa visai uzmanīgi. Bet, lai uzmanīgi lasīt būtu grūti, lielākajā grāmatas daļā nekas īpašs nenotiek un tā ir nenormāli gara – gandrīz astoņsimt lappuses. Teksts nav sevišķi intelektuāls vai sarežģīts, lasīt bija viegli. Grūti nodefinēt pat „Nams, kurā …” žanru – tas varētu būt maģiskais reālisms, bet varbūt vienkārši pašsacerētu pasaku apkopojums.

Kāpēc tad galu galā es šo grāmatu izlasīju līdz galam, pie tam brīžiem smaidot līdz ausīm. „Nams, kurā …” ir ļoti savrupa un rūpīgi izstrādāta pasaule. Visa romāna darbība notiek strikti ierobežotā teritorijā – bērnu invalīdu patversmē, kurā pastāv savi noteikumi un likumi. Laiks var apstāties, eksistē paralēlās realitātes un nekas patiesībā nav tāds kā izskatās.

„Nams kurā …” ir grāmata, ar kuras varoņiem autore ir dzīvojusi kopā ļoti, ļoti ilgu laiku un skaidrs, ka viņa tiem ir ļoti pieķērusies un negrib šķirties (tāpēc arī romāns ir tik ārprātīgi garš, bet jāatzīst, ka man pret tā garumu nekādu iebildumu nebija). Grāmatas varoņi ir ļoti atpazīstami – Gudrais, Āksts, Nāve, Skaistais, Eņģelis un tamlīdzīgas radības. Ir pat iekļauts viens normāls cilvēks – Pīpmanis (viņš ir arī vienīgais, kuram lasot uzzinām viņa vārdu, jo visiem pārējiem ir tikai iesaukas). Savā ziņā varoņi ir ļoti klišejiski, bet tajā pašā laikā tie ir arhetipiski, pārpasaulīgi, stāv ārpus laba un ļauna un laikam patiesībā ir daudz senāki nekā varam iedomāties. Romāna personāži ir iedomu tēli, kuriem nav nekādas saistības ar realitāti. Viņi var eksistēt tikai autores galvā un tikai „Namā, kurā …”. Un viņi pat tekstā nespēj iziet no Nama ar aizkrāsotājiem logiem, kurā vislielākās šausmas iedveš vienkāršas fotogrāfijas ar skatiem no ielas. Viņiem nav pagātnes un nevajadzētu būt arī nākotnei. Un tomēr, lai cik nereāli ir šie tēli, emocijas, kuras viņi izraisa, ir pavisam īstas.

  „Nams, kurā …” ir valdzinoša grāmata. Tā nepavisam nav izcila literatūra, bet tai piemīt savāda pievilcība un noslēpumainība, šausmas un neuzbāzīgs humors. Romānā ir atrodami nospiedumi no daudzām manas bērnības grāmatām un filmām, gan arī no Andersena, Steinbeka, Kiplinga, Filipa Dika, Lūisa Kerola, Ričarda Baha, Strugackiem un gan jau arī grūtāk atpazīstamām lietām. To var uztvert kā metaforu par bērnību un pieaugšanu, bet var lasīt arī kā bezgala garu un skumju pasaku.

Grāmatas nobeigums tomēr šķita gaužām neiederīgs kopējā stāsta noskaņā. Domājams, ka pie vainas ir tas, ka epilogs ir sarakstīts pēc izdevniecības pasūtījuma un sākumā tāda grāmatai nemaz nebija. Iespējams, ka „Nams, kurā …” varētu būt tas gadījums, kad grāmata varētu atļauties palikt vispār bez nobeiguma.

Saprotams, ka lasītāju atsauksmes par grāmatu ir ļoti pretrunīgas – no sajūsmas līdz neizpratnei, vienaldzībai un klajam noliegumam. Jocīgi, bet dažās „Nams, kurā …” bija uztverts kā stāsts par reālu bērnu patversmi – tās šķita tikpat muļķīgas kā mēģinājumi „Trīs sivēntiņus” uzskatīt par cūkkopības rokasgrāmatu.

„Nams, kurā …” ir grāmata, kuru nevajag lasīt piespiedu kārtā. Ja neaizrauj, tad jāliek malā, jo visdrīzāk nekad nebūs jūsējā. Piedevām, ja šis romāns nepatīk, tad visdrīzāk tā ir zīme, ka jūs esat normāls cilvēks bez tarakāniem galvā , bet toties ar šķīstu un galīgi nesamaitātu fantāziju.

 Nams grib, lai pret to izturas ar bijību. Tas grib noslēpumus. Cieņu un godu. Tas pieņem vai nepieņem, apdāvina vai aplaupa, iesmērē pasaku vai murgu, nogalina, novecina, izaudzē spārnus… Nams ir varena un aušīga dievība, un ja nu tam kaut kas ļoti nepatīk, tad tie ir mēģinājumi vienkāršot ar vārdu palīdzību. Par to jāmaksā.

 Apžēliņ, es neuzrakstīju ne pusi no tā, ko gribēju pateikt par šo grāmatu, bet tāpat ir sanācis pārāk gari un ne tik sakarīgi, kā man būtu paticis, lai būtu vērts turpināt. Pagaidām neatradu nopietnas recenzijas par romānu, bet būtu interesanti tādas palasīt.