Tag Archives: kriminālromāns

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Jumava, Rīga: 2001. (David Guterson, Snow Falling on Cedars, 1994)

Šoziem pat man vienā brīdī radās vēlme izlasīt grāmatu, kuras nosaukumā ir pieminēta tik eksotiska dabas parādība kā sniegs, un Deivida Gūtersona romāns “Sniegs uz ciedriem” noteikti bija laba izvēle, jo sniega grāmatā patiešām ir daudz, un tā apraksti ir skaisti un tēlaini. Sniegam stāstā ir būtiska nozīme – vairāk gan alegoriska. Sniega vētra, kas beigās pārklāj notikuma vietu un atgriež varoņus no pārējās pasaules, savā ziņā ir simboliska. Vispār sniegs nudien ir skaists piedošanas, samierināšanās un nāves simbols, jo piedot un samierināties – tas ir mazliet mirt. Grāmatai ir glīts vāks, bet, tuvāk papētot, izrādījās, ka diemžēl neviena ciedra uz tā nav. Attēlā, kura autors ir viens no lieliskākajiem man zināmajiem dabas fotogrāfiem Andris Eglītis, ir redzama visparastākā vietējā priede visparastākajā Latvijas purva rudens ainavā.

Formāli “Sniegs uz ciedriem” laikam pieder pie detektīvromāniem, bet kriminālā intriga nav nozīmīgākā romāna daļa un tās atrisinājums ir tik vienkāršs, ka lasītājam beigās nav skaidrs, kāpēc neviens par to neiedomājās ātrāk. Romāna darbība norisinās 1954. gadā uz mazas, izdomātas, Sanpedro vārdā nosauktas salas pie Amerikas rietumu krasta. Salinieki ir neliela, noslēgta sabiedrība, kurā izsenis dzīvojot kopā, visi ir kādā nebūt veidā saistīti. Dzīvojot uz tik mazas salas, nav plašu iespēju izvēlēties nodarbošanos, tāpēc viena daļa salinieku ir zvejnieki, bet pārējie audzē zemenes. Dzīve Sanpedro ir ļoti mierīga un rimta, tāpēc visiem ir liels satricinājums, kad kādu rītu viena zvejnieka līķis tiek atrasts viņa paša zvejas tīklā. Kā aizdomās turētais, par slepkavību tiek arestēts viens no salā mītošajiem japāņiem Kabuo Mijamoto. Romāna darbība norisinās amerikāņiem filmās un grāmatās sižetiski tik iemīļotās tiesas prāvas laikā, kuras aprakstiem pa vidu ir iepīti stāstījumi par lietas izmeklēšanu un milzums visu šajā notikumā iesaistīto personu atmiņas. Kā novērotājs no malas ir salas vienīgais žurnālists, redaktors un avīzes izdevējs vienā personā Aišmaēls, bet sala ir sala – visi kaut kādā veidā ir iesaistīti notikušajā.

“Sniegs uz ciedriem” ir ļoti lēns un atmosfērisks romāns. Sīki tiek aprakstīta izmeklēšana, kā arī visu notikumā iesaistīto personu pagātne, kas ir diezgan traumatiska. Salā dzīvojošie japāņi vienmēr ir tikuši uzskatīti par zemāku rasi, lai gan nopietnākie pārmetumi viņiem ir no kategorijas – man nepatika kā viņš uz mani paskatījās. Pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī salā sākas masveida histērija un gadu desmitiem te dzīvojošie japāņi tiek apvainoti visos iespējamos grēkos, ieskaitot to, ka savas zemenes ir sastādījuši tā, lai norādītu lidošanas virzienu Japānas bumbvedējiem. 1942. gadā ASV visus salā dzīvojošos japāņus deportē uz nometnēm tuksnesī, daudzus arī arestē, un šī nav no tām vēstures epizodēm, kuras amerikāņi labprāt piemin un atceras. Aišmaēls Klusā okeāna kaujās pret japāņiem ir zaudējis roku, tāpēc vairs nespēj justies kā pilnvērtīgs cilvēks. Kabuo ir piedalījies cīņās pret vāciešiem, un viņam visu atlikušo dzīvi ir jāsadzīvo ar apziņu, ka ir nogalinājis cilvēkus. Karš netiešā veidā ir mainījis visu salinieku dzīves, un nekas vairs nav un nebūs kā bijis.

Interesanti, ka “Sniegs uz ciedriem” savulaik ir izmests no dažu ASV skolu bibliotēkām pāris deviņdesmitajiem gadiem pārāk atklātu seksa ainu dēļ. Laiki patiešām ir mainījušies, un īpaši labi tas bija jūtams tulkojumā, kurš droši vien ir tapis vismaz pirms divdesmit gadiem, jo seksa epizodes stipri atgādināja anatomijas rokasgrāmatu. Katrā ziņā brīžos, kad kārtējais personāžs ar cēlu žestu izvelk savu orgānu, mana samaitātā fantāzija uzreiz salecās – apžēliņ, aknu, vai? Varbūt tomēr plaušu vai kreisās kājas lielo pirkstu.

“Sniegs uz ciedriem” savas ziemeļnieciskās noskaņas un varoņu noslēgtības un atsvešinātības dēļ savā ziņā ir diezgan līdzīgs skandināvu kriminālromāniem. Līdzību paspilgtina arī visai izjustie, ļoti naturālie dažādu okeānā pabijušo līķu un kara ainu apraksti. Man būtu paticis, ja grāmata nebūtu tik izstiepta garumā, un tajā būtu mazāk siekalainu pusaudžu mīlas moku, bet ko var gribēt – autors to ir rakstījis veselus desmit gadus no darba brīvajos brīžos, strādājot par skolotāju. Citādi tas ir labs, klasiskā stilā sarakstīts romāns par zaudējumiem, to pārdzīvošanu un piedošanu.

Iegūt ienaidnieku šajā salā nozīmēja – iegūt ienaidnieku uz visiem laikiem. […] Te nebija iespējama nekāda anonimitāte, nekāda kaimiņu būšana, uz kuru tādā gadījumā paļauties. Saliniekiem nācās uzmanīt katru savu soli – ikkurā brīdī, to noteica jau pati salas ainava. Šajos krastos, kurus no visām pusēm laizīja jūra, šajās nebeidzamajās sērēs neviens nespēja brīvi ar otru runāt par savām jūtām. Tas bija gan lieliski, gan bēdīgi – viss vienlaikus. Lieliski tāpēc, ka ļāva attīstīt piesardzību un modrību, bēdīgi tāpēc, ka noplicināja gara dzīvi, jo pārāk daudz pārdzīvojumu tika paturēti sevī – tā zēla un plauka klusināta neapmierinātība – šajās vietās visi un vienmēr izturējās uzmanīgi, bīdamies kāda priekšā atvērt savu sirdi. Apdomība un piesardzība visās jomās, oficiāla attieksme pret visu un visiem, ikviens un ikkatrs noslēdzies sevī un pats no sevis. Šie ļaudis nespēja atklāti runāt, jo bija iespiesti stūrī – visur, kurp tie pagriezās, priekšā viļņojās ūdens, plašāks par plašu un klajāks par klaju – nebeidzams ūdens, kur noslīkt. Cilvēki aizturēja elpu un staigāja sargādamies – tādēļ viņi bija tādi, kādi bija – uz iekšu vērsti, sevī noslēgušies – mīļie ļautiņi un kaimiņi.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Stefans Anhems “Izsvītrotie”

Stefans Anhems “Izsvītrotie”, no zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska, Rīga: apgāds “Mansards”, 2018 (Stefan Ahnhem, Offer utan ansikte, 2014)

“Izsvītrotie” ir kārtējais skandināvu detektīvs, kuru paņēmu bibliotēkā, lai palasītu kaut ko izklaidējošu, jo nekāda lielā dažādība jaunumu plauktā nebija. Lielo izdevniecību piedāvājums tomēr ir samērā vienveidīgs un šaurs. Un, ja ir nākuši modē Ziemeļvalstu detektīvi, tad tiek izdoti pārsvarā tie. Protams, ka tā atkal izrādījās grāmatu sērija (par policijas izmeklētāju Fabiānu Risku), bet neticamā kārtā “Izsvītrotie” tajā ir pirmais romāns. Vispār jau “Izsvītrotie” īpaši neatšķiras no parasta viduvēja skandināvu detektīvromāna, Un, tā kā izlasīto Ziemeļvalstu krimiķu skaits man jau ir pārsniedzis otro desmitu, nākas secināt, ka arī saturiski tie ir ļoti vienveidīgi.
IzsvītrotieTātad romāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Fabiāns Risks par kaut kādiem saviem pārkāpumiem (droši vien jau pietiekami nopietniem) ir atlaists no darba Stokholmā, bet tas nekas – viņu ar atplestām rokām gaida dzimtās Helsingborgas policija. Un tā arī vajag sagadīties, ka viņam atgriežoties bērnības pilsētā kaut kāds maniaks ir sācis visādos interesantos un atjautīgos veidos slepkavot tieši viņa klasesbiedrus. Jāpiebilst, ka Fabiāna klase ir bijusi maza, bet riebīga. Tā nu nekāds atvaļinājums Riskam nesanāk un viņam neizbēgami nākas izmeklēšanā iesaistīties daudz dziļāk nekā gribētos. Patīkami, ka šajā romānā Fabiāns nav kaut kāds alkoholiķis vientuļnieks. Nudien nē, viņam ir pat kaut kādas ģimenes dzīves atliekas, sieva, bērni un vāras cerības, ka varbūt jaunajā dzīves vietā izdosies ģimeni saglābt. Skaidrs, ka arī Fabiānam piemīt kādas īpašas spējas – vismaz autors ik pa laikam uzver viņa nestandarta domāšanu un spēju rīkoties ārpus rāmjiem. Jāpiebilst, ka šajā romānā tā izpaudās galvenokārt kā ļoti stulba Fabiāna uzvedība vairākos atbildīgos brīžos, kurai vienmēr bija traģiskas sekas. Piedevām viņš ir neticami nevērīgs attiecībā uz saviem bērniem un divas reizes iegāza pa galvu vienai savai kolēģei. Vispār Fabiāns laikam būs viens no tiem literārajiem varoņiem, kuriem apkārt visi agri vai vēlu tiek noslaktēti, vai ievilkti kaut kādās kriminālās aktivitātēs.
Lasot “Izsvītrotos”, ir jūtams, ka autors bijis scenārists, jo romāna temps un uzbūve ļoti atgādina seriālus. Un izmeklēšanas komanda šajā grāmatā patiešām nopietni strādā. Protams, ka romānā ir arī sliktie un nolaidīgie policisti, bet tādi pagaidām ir tikai viņiem tuvējā kaimiņvalstī Dānijā, nevis pie zviedriem.  Maniaks atkal ir īsts malacītis – superģēnijs ar prātam neaptveramiem talantiem un ļoti izdarīgs. Tomēr, dzenoties pēc īpaši aizraujošiem sižeta pagriezieniem, autors ir gandrīz pilnībā upurējis jebkādu loģiku un tas uz beigām sāka nomākt lasītprieku. Nu nenoticēju praktiski nekam, kas romānā bija aprakstīts (izņemot sliktajiem dāņu poličiem). Maniaka motivācija bija nekāda (autors nebija papūlējies viņu apveltīt pat ar psihopātisku māti). Situācijas un cilvēku rīcība romānā lielākoties ir aiz ausīm pievilkti sižeta vajadzībām. Bet beigās biju mazliet vīlusies, jo autors nomīkstojas un nepieliek šim stāstam kārtīgu, dramatisku punktu.
Tomēr romāns neapšaubāmi ir noderīgs kā smadzeņu košļene un tīri laba vasaras izklaide brīžiem, kad negribas pārlieku daudz domāt. Ja tiks izdoti sērijas turpinājumi, tad droši vien tos nelasīšu. Es romānā īsti nespēju just līdzi nevienam no personāžiem. Un autora sirsnīgajos slepkavību aprakstos bija pārlieku daudz slimīgas un paštīksminošas vardarbības, kas lielākās devās nav nekas baudāms. Turklāt, ja jau pirmajā sērijas grāmatā autors ir ķēries pie galvenā varoņa klases apslaktēšanas, tad kas paliks turpinājumiem –  Fabiāna kursa biedri? Bērnudārza grupiņa? Grāmatu klubiņš, kuru viņš nejauši ir apmeklējis? Ā, nu izmeklētāju komandu arī droši vien derētu novākt.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”

Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”, no angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu, Rīga: apgāds “Jumava”, 2017., (Samuel Bjørk, Uglen (Holger Munch & Mia Kruger #2), 2015)

No skandināvu detektīviem pēdējā laikā ir grūti izvairīties. Tie ir visur – grāmatnīcās, bibliotēkās un šo es nejauši dabūju darbā. Vieglai izklaidei tie ir noderīgi, tomēr maķenīt vienveidīgi. Šajā ziņā norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka “Pūce vienmēr medī naktī” nav nekāds izņēmums. Jāpiebilst, ka tā ir jau otrā grāmata Holgera Munka un Mias Krīgeres sērijā, bet pirmo “Es ceļoju viena” esmu laimīgi palaidusi garām. Nu jā, latviešu izdevums ir tulkojuma tulkojums, kā starpniekvalodu izmantojot angļu. Diemžēl pie mums tā ir bieži piekopta prakse.

Pūce vienmēr medī naktīGrāmatas ievads ir jauks un daudzsološs. Kāds blogeris botāniķis (ak, kāpēc gan latvieši neraksta botānikas blogus), meklējot īpaši reto pūķgalvi, tās vietā mežā uziet pliku ar pūces spalvām izdekorētu līķi, kuram apkārt pentagrammas formā ir izvietotas sveces. Un nevienam nav ne jausmas, kas tur varētu būt noticis un kurš ir vainīgais. Taču ikvienam, kas ir palasījis Nesbē, ir skaidrs, ka Norvēģija ir viena dikti briesmīga zeme, kuru apdzīvo vieni vienīgi psihopāti, narkomāni un alkoholiķi. Ja neuzmanīsies, tad, pat mierīgi ejot pa ielu, nemaz atgūties nepaspēsi, kad tevi būs saķēris kāds maniaks un naski aizvilcis uz savu midzeni.
Bet tas vēl nekas. Romāna spraigākā un aizraujošākā daļa sākas, kad pie darba ķeras lieliskā Oslo policijas izmeklētāju komanda. Tajā darbojas īpaši talantīgā un spējīgā Mia Krīgere. Grāmatā viņas talanti lielākoties izpaužas spējā dzert alkoholu lielos daudzumos kopā ar aizdomīgas iedarbības ripām, garās suicidiālās pārdomās, ka sen jau būtu laiks pielikt punktu savai nožēlojamajai dzīvei, un regulāros histēriskos uzklupienos dažādiem cilvēkiem, apvainojot viņus visādos noziegumos. Jā, Miai nudien piemīt izmeklētājas superspējas, jo laiku pa laikam viņa kaut ko skribelē blociņā un ir pat spējusi secināt, ka šis noziegums ir dikti dīvains. Bet, ko nu par to. Puse no lieliskās slepkavību izmeklētāju komandas lielākoties ir pilnīgā vafelē, bet otra puse mokās ar galvas sāpēm un grūti atrisināmām personīgās dzīves problēmām. Neliegšos, lasot mani patiešām visvairāk interesēja, kādā gan veidā šai patizlajai komandai izdosies noķert maniaku. Negribu maitekļot, bet paši saviem spēkiem viņi nebūtu notvēruši i ne klibu teļu, kas piesiets aplokā.

Bet tas nu tā, skandināvu romānos jau citādi nemaz nevar būt. Tāda ir viņu policijas ikdienas rutīna. Vairāk traucēja romāna sižeta neloģiskums. Stāsta nobeigums ir aprauts, daudzas lietas paliek karājamies gaisā un pārāk maz ir atklāti noziedznieka motīvi un psiholoģija. Maniaks gan romānā ir gadījies neticami ģeniāls, talantīgs un dikti izdarīgs visās jomās. Tāds gan pašrocīgi šķūnīti saremontēs, gan datorlietas sabīdīs, gan ar savu savdabīgo hobiju naudu nopelnīs, gan zinās, kā tikt pie pūču spalvām – šis puisis nudien ir īsts malacītis.

Romānā ir daudz sānu sižeta līniju, kuras nekur neved un patiesībā nedod nekādu pienesumu stāstam, bet varat nešaubīties, ka visi personāži ir dzīves traumēti, nelaimīgi vai ar veciem skeletiem skapjos. Vārdu sakot, viss ir slikti. Mirjamas līnija vispār ir tik ļoti aiz matiem pievilkta un nejēdzīga, ka stāstu tikai samaitāja un padarīja absurdu. Vēl autoram patīk gari un bezsaturīgi dialogi, kā arī ir nosliece sižetā iepīt visādus neloģiskus sīkumus. Par laimi, īsto slepkavu rakstnieks mums atklāj tikai uz romāna beigām, un ne pārāk dziļā satura dēļ grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Lai noturētu lasītāja uzmanību, autors visu laiku maina stāstījuma skatu punktu un cenšas katru nodaļu pārtraukt brīdī, kad kaut kam tūlīt jānotiek, tā vietā pievēršoties kaut kam pavisam citam.

 “Pūce vienmēr medī naktī” būs pareizā izvēle, ja gribas standarta skandināvu kriminālromānu ar policistiem alkoholiķiem, apsviedīgu maniaku un visiem viss ir šausmīgi slikti noskaņu. Grāmata ir viegla, izklaidējoša, ātri izlasāma un ātri aizmirstama.

Grāmatas vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Arnalds Indridasons “Purvs”

Arnalds Indridasons “Purvs”, no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Rīga: Mansards, 2016., (Arnaldur Indriðason, Mýrin, 2000)

Ja grāmatu ir tulkojis Dens Dimiņš, tad skaidrs, ka to ir vērts izlasīt. Tāpēc savā šī gada lasāmlistē iekļāvu islandiešu detektīvromānu “Purvs”. Arī no citiem blogeriem par grāmatu bija dzirdētas labas atsauksmes. Jā, un tas, protams, izrādījās trešais romāns sērijā par detektīvu Erlendu, kas nudien nebija nekāds pārsteigums. Sērijas ir mūsdienu lasītāju lāsts, un atrast grāmatu, kas nav iekļauta kādā sērijā, kļūst aizvien sarežģītāk.

“Purvs” ir neliels romāns, bet grūtsirdīgs. Pat ļoti grūtsirdīgs. Islande laikam ir viens no tiem retajiem pasaules nostūriem, kuros klimats ir pretīgāks nekā Latvijā. Un piedevām viņiem ir vēl tie vulkāni ar briesmīgajiem nosaukumiem. Nav brīnums, ka tur pilns ar varmākām, izvarotājiem un narkomāniem. Romānā Islande ir parādīta kā drūma un nožēlojama zeme, kurā pat slepkavība ir tipiski islandiska – nožēlojama, nevīžīga un bezjēdzīga. Kāds padzīvojis vīrietis savā dzīvoklī ir nosists ar pelnu trauku. Tomēr ir atstāta dīvaina zīmīte un policija atrod arī kādu fotogrāfiju.

PurvsRomāna galvenais varonis policijas izmeklētājs Erlends ir padrūms tips, piecdesmit gadus vecs un šķīries. Bet, paldies autoram, ka viņa varonis vismaz šajā grāmatā neaizraujas ar dzeršanu kā viņa līdzinieki citos populāros skandināvu kriminālgabalos. Toties līdzsvaram Erlenda dēls ir alkoholiķis un meita narkomāne. Laikam tāpēc, ka šis ir sērijas trešais romāns, mēs neko daudz par Erlenda pagātni neuzzinām. Piemēram, nepavisam nav skaidrs, kāpēc viņš ar bijušo sievu nerunā jau divdesmit gadus. Ar islandiešu mazrunīgumu vien to nevar izskaidrot.

Romāna sižets ir gaužām vienkāršs. Sekojot atrastajām norādēm, Erlends iedziļinās noslepkavotā pagātnē un tur nudien nekā jauka nav. Atklājas citi noziegumi un senas traģēdijas, kuras vēl joprojām maitā cilvēku dzīves. Paralēli tam Erlends meklē kādu pazudušu līgavu un palīdz risināt savas meitas narkomānes problēmas. Šo to uzzinām arī par patologanatomu nodarbēm brīvajā laikā, islandiešu nelāgajiem gēniem un māju būvniecības īpatnībām purvainos apvidos.

Romāns ir lēns, atmosfērisks un skumīgs. Katrs nākamais izmeklēšanas atklājums no pagātnes izvelk tikai jaunas bēdas un sāpes. Grūti pateikt, vai ir vērts atgriezties pie bijušā un rakt augšā vecas lietas, ja pēc tam paliek tikai sliktāk. Autors notikumus un iesaistītos personāžus apraksta diezgan distancēti, nevienu netiesā, tikai noraugās no malas un ļauj lasītājam pašam visu izsvērt. Bet viņa aprakstītās tēmas ir aktuālas arī tagad.

-Tev rodas iespaids, ka tas tevi neskar. Tu domā, ka cilvēks ir gana stiprs, lai tiktu galā arī ar šādām lietām. Liekas – ar gadiem āda kļūst biezāka un uz mēsliem var noskatīties pa gabalu, it kā tie uz tevi nemaz neattiektos, un tā saglabāt veselo saprātu. Bet nekādas skatīšanās pa gabalu nav. Un arī biezas ādas nav. Neviens nav pietiekami stiprs. Pretīgums uznāk kā ļauns gars, kas ieperinās cilvēka domās un nedod mieru, līdz nenotici, ka pati dzīve ir mēsli, jo tu esi aizmirsis kā dzīvo parastie cilvēki. Tādas tās lietas. It kā ļaunais gars būtu palaists vaļā, lai tas apsēstu tavu prātu, līdz tu kļūsti par nelaimes čupiņu.
Erlends smagi nopūtās.
-Tas viss ir viens nolādēts ziemeļu purvs.

“Purvs” ir labs kriminālromāns ar ziemeļniecisku noskaņu un ilgu, rūgtu pēcgaršu. Piemērots lasīšanai ziemā vai vismaz kādos citos draņķīgos laika apstākļos, lai lasītājs varētu labāk identificēties ar islandiešiem.

Vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Alberts Bels “Būris”

Alberts Bels “Būris”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1972

Senākos laikos esmu lasījusi vairākus no Alberta Bela romāniem. Daži no tiem bija labi (“Bezmiegs”, “Cilvēki laivās”), daži atmiņā palikuši mazāk, bet “Būris” bija palicis neiepazīts. Lai aizlāpītu šo caurumu latviešu literatūras izzināšanā, grāmatu paņēmu vietējā bibliotēkā. Tur bija pieejami pat vairāki “Būra” izdevumi, un no tiem izvēlējos nobružāto 1972. gada pirmizdevumu ar stilizētajām restēm uz vāka. Mazo grāmatiņu laikam bija rūpīgi lasījušas vairākas skolēnu paaudzes, jo tā bija apzinīgi izķidāta un visi domrakstiem nepieciešamie citāti kārtīgi pasvītroti, bet lappušu malās sarakstītas paskaidrojošas piezīmes, kāda doma tajos ir pausta. Bet tas viss piederas pie bibliotēkas grāmatu īpašā šarma.

Bels būris“Būris” ir interesanta parādība latviešu padomju laika literatūrā. Laikā, kad modē bija reālisma stilā rakstīti ražošanas romāni par strādnieku šķiras sasniegumiem, zvejnieku sūro ikdienu vai romantiskām teļkopēm, autors bija uzrakstījis filozofisku romānu ar spēcīgu noslieci uz eksistenciālismu. Vispār “Būrī” zināma nozīme ir arī kriminālajai intrigai, bet iespējams, ka tā vairāk ir iepīta, lai romānu varētu dabūt cauri padomju cenzūrai. Tā nu grāmatai ir samērā gara un lēnīga ievaddaļa, kurā mēs uzzinām, ka ir pazudis arhitekts Bērzs. Ar viņa meklēšanu nodarbojas izmeklētājs Strūga. Padomju literatūrā miličiem bija obligāts pienākums būt par paraugcilvēkiem. Strūga tieši tāds arī ir, cilvēciskākām iezīmēm autors viņu ir apveltījis ar podagru. Lai arī sākumā Strūgam šķiet, ka Bērza meklēšana būs rutīnas darbs, izmeklēšanas laikā diezgan vienkāršajai krimināllietai atklājas dažas interesantas nianses. Garais ievads par izmeklēšanu autoram ir bijis nepieciešams, lai mūs tuvāk iepazīstinātu ar Bērzu un viņam pietuvinātajiem cilvēkam. Godīgi sakot, Bērzs nav simpātisks tēls. Viņš ir tipiska viduvējība, sīkumains, paskops un ar nelāgu raksturu. Labs speciālists savā nozarē, kas apveltīts ar izcilām savu projektu izsišanas spējām padomju birokrātijā, bet citādi viņš nav ne ar ko sevišķu izcēlies, un ir bijis tāds pats kā visi. Vēl atklājas, ka arī viņš ir cietis no podagras.

Viņi skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un ekonomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes, vairākas reizes apceļoja ārzemes ar tūrisma grupas ceļazīmēm, viņu humora izpratne bija vienāda un sāpju slieksnis vidēji augsts, viņi bieži slimoja ar hipertoniju un vēdera aizcietējumiem, nervu slimībām un podagru, viņi mocījās ar galvassāpēm un bija jūtīgi pret saaukstēšanos, bet tomēr viņiem bija apskaužama veselība, sīksta dzīvotgriba un sakari sabiedrībā.
Sakari bija galvenais.

Tāpēc ir mazliet negaidīti, ka pazudušais Bērzs visu meklēšanas laiku atrodas mežā, kur viņu kāds ir ieslēdzis pamatīgā metāla būrī kādas gravas dibenā. Beigās atklājas, ka tādu mistisku būri mežā ir ierīkojuši un atstājuši fašisti, kas gan cits? Bet šis nudien nav sadzīves, bet gan ideju romāns, tāpēc nevajag tā detaļas uztvert kā absolūto realitāti. Autors savu daļu uzmanības ir pievērsis arī romāna galvenajam ļaundarim un viņa motivācijai, kādu iespundēt krātiņā (greizsirdība un atriebība), bet neapšaubāmi interesantākā un spēcīgākā grāmatas daļa ir Bērza pārdzīvojumi būrī. Sākumā viņš ir cerību pilns, ka viņu drīz atradīs un mēģina savu iespēju robežās apdzīvot būri, kaut kā iekārtoties tajā, nodrošināties ar ūdeni un sameklēt kaut ko ēdamu. Romāna darbība notiek rudenī, tāpēc Bērzam izdodas tikt pie riekstiem, sēnēm un zaķkāpostiem. Turklāt izrādās, ka sintētiskās vīriešu zeķes tīri labi noder baložu ķeršanai.

Tomēr pamazām cerības uz izglābšanos zūd. Laika gan Bērzam būrī ir daudz, un viņš var mierīgos apstākļos un ciešā tuvībā ar dabu izvērtēt savu dzīvi un tās jēgu, pats sevi un savas vērtības. Nu ja, būris pilnībā maina visu lietu nozīmi. Būrī Bērzs pat tiek vaļā no liekajiem kilogramiem un podagras, bet toties iedzīvojas reimatismā (jā, katrā zaudējumā vienmēr slēpjas kāds ieguvums).

Viņš atklāja – ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stingri nolēma turēties līdz galam.

Autoram būris ir spēcīga un lieliski izdevusies metafora, šķiet, ka pat viena no izcilākajā latviešu literatūrā radītajām, un ir gandrīz vai neticami, ka romāns ir ticis cauri padomju cenzūrai. Bet būris, protams romānā ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai padomju sistēma. Sava veida būrī mūs ieslēdz arī pašu egoisms, gļēvulība un aprobežotība.  Arī Bērza attiecības ar būri pamazām mainās no naida uz ironizēšanu, ignorēšanu, izmisumu un samierināšanos. Bet būrim kā jau būrim, par visu to ir pilnīgi vienalga.

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju.

Romāns ir uzrakstīts mazliet shematiski un pasausā valodā, jo autoram svarīgākais ir bijis izklāstīt savu ideju. Tomēr grāmatu izlasīt ir viegli un tā ir pavisam neliela. Autors pats stāsta, ka romānu esot uzrakstījis trīs mēnešos. Ar “Būri” noteikti vajadzētu iepazīties visiem, kam interesē latviešu literatūra. Interesanti, ka “Būri” jau 1976. gadā pārtulkoja un izdeva Somijā. Pēc romāna motīviem 1993. gadā ir uzņemta arī filma.

 Vērtējums – kārtīgas 4 zvaigznes no 5.

Kirils Bonfiljoli „Mortekajs. Galanti, ar revolveri”

Kirils Bonfiljoli „Mortekajs. Galanti, ar revolveri”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Dienas Grāmata, 2015., (Kyril Bonfiglioli, After You With the Pistol / Mortdecay Trilogy, II, 1979)

Ej nu sazini, pēc kādiem principiem pie mums tiek izdotas grāmatu sērijas. Šķiet, ka Mortekaja triloģijas pirmā daļa „Netēmē uz mani” iznāca tālajā 2006. gadā un, re, nepagāja ne desmit gadi, kad klāt ir arī turpinājums, un tiek solīts pat nobeigums. Iespējams, ka tam ir kāds sakars ar ne visai interesanto filmu ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Atcerējos, ka pirmā daļa man tīri labi patika, tāpēc bibliotēkā paņēmu lasīšanai arī otro. Ak, vai, izrādījās, ka pa šiem garajiem gadiem ir noticis kaut kas ļoti ļauns vai nu ar triloģiju, vai ar mani, vai arī mana humora izjūta ir galīgi savārgusi un taisās atstiept pekas (tas pat nepieminot, ka pirmās daļas tulkotāja jau sen vairs nav starp mums). Diemžēl cerētās jautrības vietā sanāca gara un garlaicīga cīnīšanās ar grāmatu. Lūk, pie kā noved tāda kavēšanas ar turpinājumu izdošanu.

galanti ar revolveriProtams, arī šajā daļā Mortekajs – tāds izlaidīgs rumpītis, deģenerāts un aristokrāts, tukls un izvirtīgs mākslas tirgotājs pusmūžā – turpina savus ekscentriskos piedzīvojumus. Viss sākas ar brīnumainu izglābšanos no ķezas, kurā Mortekajs bija nonācis pirmās grāmatas beigās. Tad tikpat elementāri tiek atdzīvināts viņa zvērīgais sulainis un rīkļurāvējs Džoks, bet Mortekajs pats aprecināts ar kādu jautru atraitni. Tālāk sižets aiziet tādā pašā bezsakarā – Mortekajs veic atentātu pret Anglijas karalieni, apmeklē Jaunu Dāmu Pedagoģisko Koledžu, nokļūst nepatikšanās ar ķīniešu mafiju, utt. Sižets ir tik nesakarīgs un haotisks, ka nekāda nelaime no tā īsa pārstāsta nevienam nebūs. Tāpat tas kalpo tikai tam, lai Mortekajs nepārtraukti nokļūtu visādās ķibelīgās situācijās ar sliktiem cilvēkiem, kas draud viņam ar šaujamieročiem un visu laiku grāmatā notiktu visādas šausmīgas nejaucības, slepkavības, spīdzināšanas un izlaidības. Beigās jau kaut kāds atrisinājums notikumiem ir, bet vairāk tāds aiz matiem pievilkts.

Vispār tas nemaz nebūtu slikts pastāstiņš kā farss ar pamatīgu melnā humora devu, bet autors ir tik ļoti apmāts ar vēlmi draiski pajokot katrā teikumā, nepārtraukti būt pikants un asprātīgs, ka, šķiet, vienkārši sakot, sapinas meistarībā un jau pēc pāris lapām joki sāk izskatīties izmisīgi un samocīti. Jāpiezīmē, ka joki pārsvarā ir par sieviešu apakšveļu, ģenitālijām, seksu un alkoholu (par ko gan citu, lai jokotu vīrietis), bet kādu trīsdesmit sesto reizi lasot apmēram vienu un to pašu asprātību par biksiņām, sajūties kā bērnudārza grupiņā, kas pirmo reizi ir atklājusi savu ģenitāliju esamību un intensīvi cenšas par to informēt apkārtējo pasauli ar pilnīgu pārliecību, ka bez viņiem neviens šo vērtīgo informāciju nezina.. Nē, nu taisnības labad jāpiebilst, ka grāmatā ir arī ļoti intelektuāli joki un daži tādi, kurus nespēju izprast pat ar tulkotājas izpalīdzīgajām zemsvītras piezīmēm, bet tad izlasīju, ka autors grāmatā esot speciāli iekļāvis arī nevienam nesaprotamus jokus, tāpēc neņemos apgalvot, ka es sapratu pareizos jokus un nesapratu nesaprotamos. Varbūt bija tieši otrādi, bet kāda tam nozīme. Par tulkojumu gribu piebilst, ka tas atstāja iespaidu, ka ir veikts ļoti atbilstoši oriģinālam.

Nav jau arī tā, ka viss ir slikti. Tomēr, redz, romānu izlasīju līdz galam. Autors neapšaubāmi ir stipri iespaidojies no Vudhauza. Arī biksiņu jokiem noteikti atradīsies savi cienītāji. Ja grāmata ieinteresēja, tad šajā lapā lejā ir saite, kurā var iepazīties ar tās fragmentu. Ja patīk autora rakstības maniere un pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados aizķērusies humora izjūta, tad Mortekajs jums sagādās gana daudz jautrus brīžus.