Tag Archives: labas grāmatas

Grāmatas, kuras gribas paturēt plauktā

Ikgadējo Latvijas Grāmatu izstādi Ķīpsalā nudien neapmeklēju tikai tāpēc, lai iepirktu grāmatas. Tā ir lieliska iespēja satikt dzīvus grāmatu mīļotājus, rakstniekus, tulkotājus un izdevējus un uzzināt par jaunumiem, kā arī ērti tikt vaļā no vairs nevajadzīgajām grāmatām. Tomēr būtu dīvaini tur neko nenopirkt, vēl jo vairāk tāpēc, ka izstādē piedalās arī mazās izdevniecības, un kopējais grāmatu piedāvājums ir ļoti plašs.

Tāpēc šoreiz ielieku ļoti subjektīvu sarakstu ar grāmatām, kuras es noteikti nopirktu paturēšanai plauktā, ja vien tās (ar pāris izņēmumiem) jau nebūtu nopirkusi. Visas šīs grāmatas esmu izlasījusi un, lai neviens pēc tam nepārmestu maldināšanu, brīdinu, ka tās lielākoties stipri atšķiras no latviešu lasītāju iemīļotākajiem bestselleriem. Dažas no tām liek domāt, dažas ir ļoti skaistas, dažas ļoti savdabīgas, dažas liek iziet ārpus komforta zonas. Katrā ziņā ir vērts tām pievērst uzmanību.

 

Daniels Kēlmans “Tils” ir tieši tāda grāmata, kādas man patīk. Te ir spēles ar vēsturi, Trīsdesmitgadu karš, neuzticami stāstītāji, un pēc tās izlasīšanas vēl ilgi gribas rakties pa Eiropas vēstures aprakstiem, lai mēģinātu saprast, kas tajos laikos vispār ir noticis.

Žaume Kabrē “Es atzīstos” ir apbrīnojami skaista un daudzslāņaina grāmata, kurai piemīt maģiskas spējas lasītāju ievilkt citā realitātē.

Italo Kalvino “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” – postmodernistiska spēle ar tekstu, vārdiem un lasītāju. Iespējams, ka autors vienkārši ir gribējis savus lasītājus smalki iznest cauri, bet bija interesanti klīst pa Kalvīno smalki aprēķinātajiem labirintiem.

Heli Lāksonena “Soul. Burkans. Undens” koši, spilgti, sirsnīgi un ļoti emocionāli dzejoļi lībiskajā dialektā. Varbūt brīžiem nedaudz pārāk dīvaina valoda, bet tas nekas, beigās ir pievienota vārdnīca.

Varlams Šalamovs “Kolimas stāsti” ir nolaišanās ellē.

Primo Levi “Atelpa” ir atgriešanās no elles. Ne vienmēr tas ir vienkārši.

Sergejs Dovlatovs “Zona” – dzīve ellē. Ja pierod.

Viktors Peļevins “Kukaiņu dzīve” sirreāla alegorija par postpadomju dzīvi deviņdesmitajos gados.

Daniels Polaņskis “Pilsēta sapņo” dīvaina, sapņaina un ļoti ironiska proza, kuru ir ļoti grūti aprakstīt.

Čaina Mjevils “Pilsēta un pilsēta” ir grāmata, kura burtiski iznes smadzenes – kā kaut ko tādu iespējams izdomāt un uzrakstīt.

Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” 1. un 2. daļa. Ļoti mīlīga un dirsīga grāmata par introvertu mākslīgo intelektu, kurš ir pasprucis brīvsolī, un labāk grib lūrēt salkanas daudzsēriju ziepenes nekā kaut ko slepkavot. Diemžēl tie muļķīgie cilvēki allaž iekuļas kaut kādās nepatikšanās un ir jāglābj. Ļoti simpātisks tulkojums.

Džo Aberkrombijs “Pats asmens” ir perfekta tumšā fantāzija – asa, nežēlīga un smieklīga ar kolorītiem varoņiem. Šī gan ir triloģijas pirmā grāmata, bet drīz būs arī nākamās, jo atšķirībā no citām populārām sērijām, tai ir uzrakstīts nobeigums. Turklāt tāds, kas salauza pat manu ledaino sirdi.