Tag Archives: Laligaba

Jana Egle “Gaismā”

Jana Egle “Gaismā”, izdevniecība “Lauku Avīze”, Rīga: 2016

Novembris grāmatu blogos tradicionāli ir latviešu literatūras lasīšanas un popularizēšanas mēnesis. Tāpēc turpinu ar Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, kurš plašāku ievērību ieguva, saņemot Latvijas literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs 2016. gadā. Godīgi sakot, autori līdz tam nemaz nebiju ievērojusi.

Jana Egle GaismāŠajā krājumā ir apkopoti astoņi stāsti, bet tie ir ļoti īsi, un izlasīt grāmatu var ļoti ātri. Autore rakstot gumiju nestiepj, stāstu sižeti ir saistoši un interesanti, viss notiek ļoti raiti. Ļoti patīkama bija arī autores valoda – laba, tieša un bez liekvārdības. Stāstos aprakstītās situācijas ir ļoti ikdienišķas un piezemētas, un tām var viegli noticēt. Jāatzīst gan, ka stāstu varoņiem dzīvē ne pārāk veicas, un, lai būtu saprotamāk, ko ar to domāju, īsi apkopoju stāstos skartās problēmas.

Judīte – klasesbiedru mobings, pedofilija un Stokholmas sindroms.

Tāds rudens – bezgalīga miršana un emocionāla vardarbība pret tuviniekiem, atšķirībā no pārējiem stāstiem šis bija tāds jauks un skumji komisks.

Bedre – daži bērni nudien ir sociopāti jau no dzimšanas.

Aiziet jūriņā – krājuma mīlīgākais stāsts, kurā tiek risināta problēma, kā apģērbt transdzimtes personu pēc nāves. Lai gan mirušajiem patiesībā tas ir vienalga.

Durvis – alkoholisms un izvarošana.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu – smagas bērnības traumas, bet, ko lai dara, ja vecāki ir gadījušies Darvina balvas kandidāti.

Laiks mosties – destruktīvas attiecības ar psihopātu.

Gaismā – sadzīves vardarbība pret grūtnieci.

Vārdu sakot, viss ir slikti. Jāpiezīmē, ka viss minētais ir neticami veiksmīgi ietilpināts kādās simts lappusēs, tāpēc pieļauju, ka “Gaismā” varētu piederēt rekords kā darbam ar visaugstāko sadzīves nelaimju koncentrācija uz lappusi visā latviešu literatūras vēsturē. Tomēr, neskatoties uz saturu, stāsti nepavisam nav gaudulīgi vai žēlabaini, tie vairāk ir aprakstoši un neitrāli. Lasot atsevišķi, katrs no stāstiem šķiet tīri labs, tomēr visi kopā radīja īpatnēju kumulatīvu efektu, un ļoti subjektīvu iespaidu, ka visas sliktās lietas grāmatā ir aprakstītas ar tādu kā, hm, zināmu patiku. Šo iespaidu pastiprināja arī grāmatas pieteikums, ka nu tik beidzot tiks vilktas ārā viss neglītais un skandalozais mūsu dzīvēs, par ko neviens nerunājot, un, acīmredzot bez gaismu nesošās autores neviens lasītājs nebūs spējīgs saprast, kādas briesmīgas nelaimes vispār dzīvē var gadīties. Tāpēc arī stāstu krājums ir ticis pie nosaukuma “Gaismā”. Nē, nu ir jau gadījies satikt cilvēkus, kas allažiņ ar patiesu prieku un aizrautību stāsta, ka viss ir slikti, un kā tur kuram neiet, un uzskata tevi par neiejūtīgu maitu, ja nedalies ar viņiem šajā priekā. Domāju, ka sapratāt, ka “Gaismā” vienkārši nav tāda grāmata, kas būtu manā gaumē.

Bet nu skaidrs, ka daudziem cilvēkiem varētu gribēties lasīt par to, kā citiem neiet, un varbūt viņiem patiešām ir vajadzīgs tāds autors, kas viņus kaut kā īpaši apgaismo. Un pieļauju, ka šāda veida literatūra dažiem lasītājiem var palīdzēt pēc tam sajusties labāk, tāpēc arī tai ir sava vieta, nozīme un sūtība šajā pasaulē.

Katrīna Rudzīte „Saulesizplūdums”

Katrīna Rudzīte „Saulesizplūdums”, izdevējs biedrība „Literatūras kombains”, 2014

Vidēji gadā izlasu vienu dzejoļu krājumu un tas parasti pilnībā apmierina mana organisma vajadzību pēc dzejas. Pagājušajā gadā lasīju Brodski, šogad tajā pašā bibliotēkā paņēmu pavisam maziņu grāmatiņu – Katrīnas Rudzītes „Saulesizplūdumu”. Tā ir autores pirmā grāmata, par kuru viņa šogad saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā „Spilgtākā debija”.

SaulesizplūdumsPar dzeju kaut ko uzrakstīt ir ļoti grūti – gan tāpēc, ka lasu to maz, gan arī tāpēc, ka žanrs tāds dīvains. Poēzija, ziniet, tātad nav pat jēgas sākt analizēt visas saturiski nejēdzīgās metaforas, jo dzejā tādām vienkārši ir jābūt. Pieturzīmes jau arī dzejoļos mūsdienās lieto tikai pilnīgi āpši, atpakaļrāpuļi un tautas iemīļotā Kornēlija Apškrūma. Vārdu sakot, dzeju labāk lasīt un baudīt īpaši neiespringstot uz domāšanu.

Bet dažus vārdus jau var uzrakstīt par jebkuru grāmatu. „Saulesizplūdums” ir izteikta pilsētas dzeja, melanholiska, vairāk vērsta uz iekšējām izjūtām un sevis meklēšanu. Dzejoļos ir daudz tumsas, mazliet izplūdusi pasaule, pavisam nedaudz saules un neliela koķetēšana ar nāvi. Gandrīz vai katrā trešajā dzejolī ir pieminēts kaut kas sarkans. Vispār mīlīgi, bet vietām nedaudz bērnišķīgi.

Grāmatiņa būs ļoti piemērota lasāmviela jauniem meitukiem, kuriem gribētos paskumt, bet tā īsti nav par ko. Tādos brīžos atbilstoša dzeja vienmēr ir noderīga.

Ilustrācijai, lai būtu labāk saprotama krājuma noskaņa, ļoti jauks, bet tāds maķenīt bēdīgs gabaliņš par grāmatām.

ar maigumu ar kādu domā par kaķiem vai bērniem
es domāju par savām grāmatām

tās tikai izskatījās aizmigušas
patiesībā vēroja mani vienmēr
tās redzēja kā es velku sevi caur dienām kā skumju gliemeža māju

vēroja kā es elpoju kā piespraužu plaukta malai
kārtējo neko neizsakošo pastkarti vai uzmanīgi lūkojos spogulī
cenšoties saskatīt slepenas norādes uz tuvāko izeju
(tāpat kā visi pārējie es toreiz zīmēju kartes un bēgšanas plānus
un slēpu tos starp grāmatu lapām kopā ar nesaņemtajām
vēstulēm)

naktīs grāmatas man dziedāja un noskūpstīja pirms miega
dažkārt pat sekoja sapņos aizgaiņājot mirušo aukstās rokas un ugunskuru dūmus
liekot pašķirties jūrām un tumsai

grāmatas vienīgās gaidīja mani mājās

un iespējams gaida joprojām