Lasītava vilcienā

Pirms neilga laika izlasīju interesantu ziņu, ka Imanta Ziedoņa muzeja bibliotēka ir uzsākusi brīnišķīgu projektu “Ceļā ar grāmatu”. Lai cilvēki varētu laiku vilcienā pavadīt saturīgi, vienā no dīzeļvilcieniem ir izvietoti grāmatu plaukti.  Tā kā šis vilciena sastāvs nav piesaistīts konkrētam maršrutam, grāmatu plauktus varēs sastapt, gan braucot uz Daugavpili, gan Siguldu, gan citos maršrutos, kur kursē dīzeļvilcieni. Katrā grāmatā būs īpašs atpazīšanas zīmogs. Plānots, ka grāmatu krājumi vilciena plauktos tiks papildināti un mainīti ik pēc trīs mēnešiem atbilstoši dažādām tēmām un aktualitātēm. Projekts “Ceļo ar grāmatu” tiek uzsākts ar tēmu “Ceļošana”, kas īpaši tuva bija Imantam Ziedonim. Kā zināms, tad pats dzejnieks arī bija aizrautīgs ceļotājs un bija pārliecināts, ka ceļošana cilvēkus bagātina un vienkārši padara mūsu dzīvi foršāku – pat tad, ja tas ir tikai banāls brauciens vilcienā no Rīgas uz Daugavpili.

Šī ideja man uzreiz šķita lieliska. Man ļoti patīk ceļot ar vilcieniem. Man pat patīk dažreiz no attāluma skatīties uz vilcieniem, kas piestāj mazajā stacijā ezera otrajā pusē. Un parasti ceļā allaž palasu kādu grāmatu, tāpēc ļoti priecājos, ka ir uzsākts tāds atbalsta projekts klusajiem, introvertajiem lasītajiem. Turklāt labi atceros, kā pirms kādiem desmit gadiem šajos pašos dīzeļvilcienos bija izvietoti lieli ekrāni ar skaļruņiem un tika demonstrētas ļoti draņķīgas filmas, kuras laikam tika sapirktas uz svara lielveikalu DVD plauktos. Nu, murgs kaut kāds! Katru reizi, pērkot biļeti, bija jāskaidro kasierei, ka gribu sēdvietu bez šī ārprāta, jo par laimi piedāvājumā bija arī nekomfortablais vagons bez televizoriem. Nezinu kāpēc, bet visi uzskatīja, ka šī nejēdzība – ļoti sliktu filmu skatīšanās piespiedu kārtā, ir kaut kas ļoti labs, un ka visiem tas noteikti patīk. To sauca par paaugstinātu komfortu, un par to bija pat jāpiemaksā. Es nudien būtu drīzāk piemaksājusi par braukšanu klusumā un mierā. Laimīgā kārtā tas nevilkās ilgi. Televizorus noņēma, pārvietošanās ar vilcienu uzreiz kļuva daudz komfortablāka, bet maksa par braucieniem, starp citu, lētāka.

Tāpēc vakar ietraušoties vilcienā un, pamanot, ka tas ir TAS vilciens ar lasītavu, uzreiz gāju lūkot, kas ir piedāvājumā. Pavisam atradu divus grāmatu plauktus – katru savā vilciena galā. Grāmatu piedāvājums bija maķenīt eklektisks, bet patiešām ļoti saturīgs un izglītojošs. Bija šis tas no paša Ziedoņa grāmatām, piemēram, “Mežu zemē Latvijā”, Kēlmana “Pasaules mērīšana”, Raimonda Baltakmens “Latvietis un viņa zirgs”, mazliet dzejas un diezgan negaidīti arī pāris ļoti vecas bērnu grāmatas kā Žaņa Grīvas “Bitītes Dūcenītes ceļojums” un Ņekrasova “Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”. Bija dabūjami arī “Rīgas Laika”, “Konteksta” un “Domuzīmes” vecāku laidienu eksemplāri. Katrā ziņā man bija ko izvēlēties lasīšanai. Saprotams, ka nebūtu labi šādā vilciena lasītavā salikt kādus detektīvus vai trillerus, jo nepaspējot tos izlasīt līdz galam brauciena laikā pasažieris varētu būt dikti sarūgtināts, vai kristu kārdinājumā šo grāmatu piesavināties.

Pēc nelielām pārdomām izvēlējos Vitas Zelčes “Nezināmo” – apcerējumu par Latvijas sievietēm 19. gadsimtā, un patiešām brauciena laiku pavadīju  jauki izglītojoties par šo tēmu. “Nezināmā” ir diezgan šausminoša lasāmviela par  dzīvi samērā nesen – tikai pirms pusotra gadsimta. Ai, tolaik taču pat vidējais dzīves ilgums Latvijas teritorijā iedzīvotājiem bija tikai 40 līdz 45 gadi. Turklāt viņi tak netika indēti ar ļaunajām antibiotikām un vakcīnām, ēda tikai bioloģiski audzētu pārtiku un daudz fiziski kustējās. Mums ar savu briesmīgo jaunlaiku dzīvesveidu jau sen vajadzētu būt beigtiem. Tiku līdz nodaļai par izglītību un beidzu lasīt pie biedējošā apgalvojuma, ka izglītība sievietes padarot par netiklēm. Tādi nu tie 19. gadsimta uzskati bija. Palika neizlasītas vēl divas nodaļas par sieviešu nodarbinātību un prostitūciju. Tās kādai citai reizei. Par grāmatu vairāk var izlasīt Doronikes blogā.
Grāmatu kastei blakus nesēdēju, tāpēc grūti pateikt, cik daudzi no citiem pasažieriem izmantoja šīs ērtības, bet daži vagonā nudien kaut ko lasīja. Ļoti ceru, ka šis projekts kādu laiku noturēsies, un tauta grāmatas un pārējo lasāmvielu neizvazās. Grāmatu paņemot, nekur jāatzīmējas nebija, bet cerams, ka vilciena pavadoņi mazliet pieskata grāmatu fondu no izzušanas nebūtībā, lai gan manā vecumā vairs nav nekādu ilūziju par ļaužu paradumiem un morāli.
Nobeigumā gribu pateikt paldies projekta “Ceļā ar grāmatu” organizatoriem un realizētājiem. Patiešām jauki, ka kāds domā par mums – klusajiem grāmatu lasītājiem. Turklāt jebkura reklāma grāmatu lasīšanai mūsdienās ir ļoti apsveicama lieta.

Lasītāju problēmas – reālās un izdomātās

Pēdējā laikā maz sanāk rakstīt blogā, tāpēc, lai atsāktu to darīt, atbildēju uz šīs stafetes jautājumiem. Pēc būtības jau stafetē minētās nav nekādas reālas lasītāju problēmas, bet gan garlaicības mākta sociālo tīklu lietotāja vaimanas. Jautājumi sākotnēji ir ņemti no šī te vloga, bet aiz slinkuma to pa grāmatu blogiem klejojošo latvisko tulkojumu atstāju nemainītu.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu (oriģinālajā avotā minēti 20 000). Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man nav tāda saraksta. Neticēsiet, bet tas nekad nav traucējis izvēlēties, ko lasīt nākamo.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Lai saprastu, ka grāmata nepatīk, vai vienkārši tajā brīdī nav piemērota lasīšanai, parasti pietiek izlasīt 20 līdz 50 lappuses, dažreiz  arī 100. Tajā brīdī arī metu to malā. Dažām grāmatām pēc laika dodu otru iespēju.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Vēl joprojām neesmu izpratusi Goodreads izaicinājuma jēgu. Ja kādam, lai lasītu grāmatas ir nepieciešams izaicinājums, tad viņam labāk nelasīt vispār. Lasīšanai ir jāsagādā prieks, bauda un izklaide, nevis jābūt formālai sociālo tīklu ķeksīša izpildei.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Em, tik maznozīmīgas lietas vienkārši nepamanu.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Šo jautājumu nesapratu. Turklāt nekad nav gadījies redzēt grāmatu, par kuru ir sajūsmā visa pasaule. Ja kāds tādu zina, tad lūgums padalīties bloga komentāros.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Man ir auksta sirds un, lasot grāmatas, vairs neraudu. Dažreiz gan ķiķinu sabiedriskajā transportā, ja trāpījies kāds smieklīgs lasāmgabals.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Jā, nu, noteikti briesmīgi raudāšu. Ko gan citu tik šausmīgā situācijā var darīt?

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Parasti grāmatas aizdodu ar lielu prieku. Man tāpat to ir pārāk daudz. Ja patiešām ir kaut kas dikti mīļš vai ikdienā nepieciešams no profesionālās literatūras, ko nevaru dot prom, tad gluži vienkārši atveru muti un laipni paskaidroju, ka grāmatu neaizdošu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Ja kādu laiku negribas lasīt, tad vienkārši nelasu. Dzīvē ir bezgala daudz citu interesantu lietu arī bez lasīšanas. Vēlme lasīt pēc laika atgriežas pati.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Iespējams, ka nevienu. Kam tad ir domātas bibliotēkas? Bieži vien kādu grāmatu nopērku pēc izlasīšanas, jo tad patiešām skaidri zinu, vai to gribēšu paturēt īpašumā un lasīt vēl kādu reizi.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ka nu kura. Gadās, ka izlasu pirkumu jau pirmajā vakarā. Bet tikpat labi var gadīties, ka tikai pēc 10 gadiem.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Savs laiks grāmatas lasīt, un savs laiks tās nelasīt.

Diemžēl manas reālas grāmatu lasīšanas problēmas ir krietni praktiskākas. Kā nesāpīgi atbrīvoties no vēl kādām 1000 grāmatām?  Kā izvietot grāmatu plauktus, lai tie ikdienā netraucētu un neaizņemtu pārlieku daudz vietas? Kā sakārtot grāmatas, lai tās varētu ērti atrast, nevis samurdzīt plauktos vairākās rindās?  Kā samierināties ar apziņu, ka nekad dzīvē neizlasīsi visas grāmatas, kuras vajadzētu? Kā uzlabot lasīšanas prasmes un ātrumu svešvalodās? Kā beigt besīties par draņķīgiem tulkojumiem?  Apmēram tā.

Atmiņas par bibliotēkām

Nesen Ms Marii uzsāka blogeru stafeti par lielisku tēmu – atmiņas par bibliotēkām, kurā uzaicināja piedalīties arī mani, un tagad ar nelielu kavēšanos uzrakstīju savas piezīmes. Patiešām žēl, bet man nav nekādu interesantu vai amizantu stāstu par piedzīvojumiem bibliotēkās, jo visu ilgo apmeklējumu gadu laikā tajās nekas jocīgs ar mani nav atgadījies. Aiznesu izlasītās grāmatas un paņemu vietā jaunas. Kas gan tur var noiet greizi? Bet varbūt labi, ka tā.

Reālās bibliotēkas

Nav šaubu – bibliotēkas ir viens no ģeniālākajiem cilvēces izgudrojumiem. Par regulāru bibliotēku apmeklētāju kļuvu kaut kad pēc pirmās klases un ar dažiem pārtraukumiem esmu tām palikusi uzticīga arī līdz šim laikam. Vispār esmu multibibliotekāra lasītāja un tikko saskaitīju, ka akurāt šobrīd esmu savākusi lasīšanai sešas grāmatas no trīs dažādām bibliotēkām, njā. Tas, protams, ir mazliet sarežģītāk nekā iztikt tikai ar dzīvesvietai tuvāko grāmatu krātuvi, bet kāpēc gan sevi ierobežot grāmatu izvēlē.

Jāpiebilst, ka arī bērnībā uzreiz sāku apmeklēt parastu bibliotēku. Nezinu, kāpēc nekad negāju uz skolas bibliotēku, šķiet, ka tur piedāvājumā bija tikai obligātā literatūra, un arī bērnu bibliotēkas ir manā pieredzē iztrūkstošs posms. Savukārt augstskolas izglītība lielākoties ietvēra tādus elementus kā kāpurķēžu traktora vadīšanas prasmi, spēju sašķirot pa sugām jau mēnesi Trīskārtīgajā odekolonā iemarinētas blaktis, noķert vēju un atpazīt zārciņus, tāpēc pārsvarā laiku pavadīju laboratorijās, poligonos un praksēs uz lauka, nevis bibliotēkās, toties neieguvu arī nevienu psihotraumu no ūdeņainu gabalu konspektēšanas.

Tā nu man vienmēr ir bijušas klusas simpātijas pret mazajām lauku un pilsētas nomaļu bibliotēkām. Manā bērnībā tās bieži vien atradās pēc skata neglītās vai ne pārāk labi uzturētās ēkās, kuru grīdas klāja lēts tēvzemes ražojuma linolejs, bet grāmatas rāmi rindojās vienkāršos skaidu plates plauktos, bieži stipri apbružātas vai pat vēlreiz iesietas no jauna. Apmeklētāju tajās parasti bija maz, bibliotekāres lielākoties lēnas un miegainas, gaiss vienmēr smaržoja pēc veca papīra, putekļiem un zemes, apkārt valdīja klusums un miers, kurā īpaši labi varēja dzirdēt vienmēr raustelīgās un nervozās dienasgaismas lampas. Skaidrs, ka nekādas gaismas pilis tās nebija. Bet to necilums ir mānīgs. Patiesībā tās bija un vēl joprojām ir portāli uz bezgalību, kas pieejami tikai izredzētajiem – jā, jā, tiem, kuri māk lasīt. Ne jau nejauši vārdiem burti, burtot un burties ir kopīga sakne. Īstam lasītpratējam grāmatas dod neaptveramas iespējas ceļot telpā, laikā un pat nokļūt citās dimensijās. Tā es sākumā ņēmu lasīšanai bērnu grāmatas, tad piedzīvojumu stāstus un ceļojumu aprakstus, pamazām izlasīju visas bibliotēkā atrodamās populārzinātniskās grāmatas, vismaz tās, kas bija par dabu. Izlasīju visu sēriju „Fantastikas pasaulē”, „Stāsti par dabu” daudz ko no „Apvāršņa” un „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Tad ķēros pie romāniem –  Dikensa, Igo un, hops, bērnība bija beigusies.

Ai, un bērnībā smagi glorificētajā darba tikuma gaisotnē lasīšanai un līdz ar to arī bibliotēkām piemita kaut kas tīksmi grēcīgs. Tolaik lasīšana bija viena no nedaudzajām mums pieejamajām izklaidēm, tāpēc tika stingri nosodīta, tāpat kā ilgstoša ciemošanās pie draudzenēm un dauzīšanās pa pagalmu. Zināšanas tika uzskatītas kaitīgām, prātu un raksturu maitājošām, un vispār daudz gribēsi zināt – ātri vecs paliksi. Kad reiz nejauši izteicu domu, ka man patiktu strādāt bibliotēkā, vecākiem bija reāls šoks (ne jau tam tevi audzinājām, tu vispār saproti kāds apkaunojums ģimenei būtu meita bibliotekāre, un tādā garā, nepārprotiet, viņi jau negribēja neko sliktu, tikai pasargāt mani no ļaunajām bibliotēkām un pilnīgas pagrimšanas grāmatu pasaulē). Iespējams, ka patiešām bibliotēkas nav tikai bibliotēkas, bet kaut kas vairāk.

Lai gan tagad ir populārs viedoklis, ka obligātā literatūra ir visa ļaunuma sakne, kas nabaga mūsdienu bērnos rada dziļu riebumu pret lasīšanu, man par to nav nekādu sliktu atmiņu. Pat, ja arī vasarā izlasāmo grāmatu saraksti bija gari, tie nepavisam netraucēja papildus izlasīt arī daudz ko citu. Vispār obligātā literatūra bija dikti labs iemesls, lai mājās varētu pamatot gājienu uz bibliotēku un pie reizes paņemt visu to, ko patiešām gribējās izlasīt. Nejaukā patiesība ir tāda, ka nosliece uz lasīšanu iedzimst tāpat kā absolūtā dzirde vai zilas acis, un pie nelasīšanas nav ko vainot vecākus, skolotājus vai obligāto literatūru. Bet ja nu reiz ir gadījies piedzimt par lasītāju, tas nav paša cilvēka nopelns un nepadara viņu labāku vai sliktāku par citiem. Tā ir īpašība, kas vienkārši jāpieņem un, ar kuru jāsadzīvo un jāizmanto savā labā.

 Literārās bibliotēkas

Ja jau reiz šīs ir atmiņas par bibliotēkām, tad būtu žēl nepieminēt dažas prātā ilgāk aizķērušās un interesantākās literārās bibliotēkas, kurās ir sanācis paviesoties kā lasītājai ielūkojoties autora iztēlē..

Terija Prečeta Neredzamās universitātes bibliotēka ir vien no jaukākajām grāmatu krātuvēm, kas vispār ir radījis kāda rakstnieka prāts. Lai gan bibliotekārs tur ir orangutāns un dažas grāmatas drošības nolūkos tiek pieķēdētas pie plauktiem, lai neuzbruktu apmeklētājiem, tur var droši ierasties un paprasīt kaut kad lasītu grāmatu zilajos vākos, kurā iespējams darbojas dvīņi un vēl tur laikam bija piedzēries velosipēdists. Un tur patiešām būs šī grāmata. Prečeta pasaulē vārdiem piemīt maģisks spēks un tik milzīgs grāmatu un līdz ar to arī vārdu sakopojums vienā vietā rada tiks spēcīgu maģiju, ka tā maina laiku un telpu, izveidojot L-Space (librarian space). Tāpēc šajā bibliotēkā atrodas ne tikai visas kādreiz uzrakstītās grāmatas, bet arī tās, kas vēl tikai tiks uzrakstītas un pat tās, kas nemaz netiks uzrakstītas. Tā kā visas Plakanās pasaules bibliotēkas ar L-Space ir savā starpā savienotas, tad var gadīties ieiet bibliotēkā vienā pilsētā, bet iznākt ārā pavisam citā.

Klostera bibliotēka Umberto Eko romānā „Rozes vārds”. Šī bija labi izdomāta un interesanta viduslaiku bibliotēka – labirints ar lamatām, slepenām zīmēm un traku bibliotekāru. Jāatzīstas gan, ka grāmatu lasīju pirms, apžēliņ, nu jau astoņpadsmit gadiem, tāpēc sīkākas detaļas ir piemirsušās (derētu pārlasīt, varbūt kaut kad).

Mazpilsētas bibliotēka Džona Ērvinga romānā „In One Person”. Viena no sabiedrības acīs bīstamajām un jauniešus maitājošajām bibliotēkām, kurā galvenais varonis aizrautīgi lasa klasisko literatūru, pamazām tiek skaidrībā ar savu seksualitāti un nolemj kļūt par rakstnieku. Skumja, traģiska un aizliegta bibliotēka.

Stīvena Kinga fantāzijas radītā šausmu bibliotēka ar bibliotekāri raganu stāstā Bibliotēkas policists. Acīmredzot ne vienam vien lasītājam bibliotēkas ir radījušas tik nopietnas bērnības traumas, ka pat Kingam ir šķitis vērts ķerties pie tēmas, kas notiek, ja kāds laicīgi nenodod grāmatas. Spilgts ļauno un biedējošo bibliotēku piemērs.

Visskaistākā bibliotēka

Reiz, kad uz savu roku nelielā kompānijā ar busiņu apceļojām Austriju, iegriezāmies arī Melkas klosterī. Lai gan mani vairāk interesēja brīnišķīgais, senais un pēc interesantām koncepcijām veidotais abatijas dārzs, tomēr izrādījās, ka klostera ēkā atrodas arī visskaistākā bibliotēka kādu vien ir manas acis šajā dzīvē ir skatījušas. Apmeklētājiem bija atvērta milzīga telpa ar majestātiskiem plauktiem, kas pilni ar tūkstošiem vienādā stilā iesietiem zeltītiem sējumiem, tajā skaitā veselām 750 inkunābulām. Protams, tur gar grāmatām grābstīties bija stingri aizliegts un nedrīkstēja pat fotografēt, bet es tāpat biju sajūsmā par iespēju atrasties vienā telpā ar šīm vecajām grāmatām. Bibliotēkā atradās arī divi seni globusi un, cik paspēju izpētīt, tad to autoriem patiešām ir bijis citāds priekšstats par pasauli, tur bija visādi tukši plankumi, bet Kalifornija attēlota kā sala un iespējams, ka vietām atzīmēts, ka tur varētu mitināties pūķi.

Melkas klostera bibliotēka

Šī blogeru stafete man ļoti patīk, tāpēc tālāk to nododu Asmo, kurš bērnībā noteikti ir pabijis kādā bibliotēkā, Lasītājai, kura savā blogā šad tad ir pieminējusi komunikāciju ar bibliotekārēm, un Ivetai, kurai droši vien arī būs ko piebilst par tēmu.

Varbūt Ms Marii kaut kad savā blogā apkopos saites uz visiem atmiņu stāstiem, bet te var izlasīt Doronikes pārdomas, Daiņa mīļstāstu, Andas bērnības šausmas, Santas un Baltā Runča stāstus (pēdējā komentāros ir arī Fleda atmiņas).

Attēls no Vikipēdijas

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”

Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.(Quint Buchholz, Im Land der Bücher, 2013.)

 

Gadu gribas sākt ar labu apņemšanos, ja arī nesākt rakstīt par visām izlasītajām grāmatām, tad uzrakstīt vismaz par visām blogeru Ziemassvētku dāvanām (un, protams, tās arī izlasīt). Par laimi pirmā grāmata Kvinta Būholca „Grāmatu valstībā”, kuru saņēmu dāvanā no Lasītājas kā rezerves variantu, bija izlasāma apmēram piecās minūtēs. Tā kā sākums ir cerīgs, varbūt izlasīšu arī visas pārējās.

Kvints Būholcs ir vācu mākslinieks un grāmatu ilustrators. Sākotnēji viņš ir ilustrējis citu autoru darbus kā, piemēram, Gordera „Sofijas pasauli”, darbojies arī kā scenogrāfs un instalāciju mākslinieks, bet pēc tam sācis pats rakstīt tekstus savām grāmatām. Tāda ir arī viņa bilžainā „Grāmatu valstība” ar sapņainām, maigos pasteļtoņos ieturētām ilustrācijām. Teksta gan nav daudz, katrai bildei ir veltīts akurāt viens teikums – ar grāmatām kāds veido citu laiku, kāds skatās nezināmās tālēs, kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam, kādu grāmatas padara aklu, kāds ieslēdzas vannas istabā, bet kāds lasa ļoti lēnām. Katrs no šiem apgalvojumiem ir parādīts autora fantāzijas radītā sirreālā vai maģiski reālā ainā. Pie dažām gribas pakavēties ilgāk, citas varbūt tik ļoti neuzrunā. Lai gan grāmata ir stūrains priekšmets ar stingrām, ģeometriski precīzām formām, autors ar graudaino fonu un izplūdušajām līnijām, attēlus ir padarījis šķietami mīkstus, maigus un mazliet neskaidrus. Bildēs lielākoties ir izmantoti zilganie un pelēkie toņi, kas uzdveš viegli nostalģisku noskaņu. Attēlos ir daudz debesu un tālu horizontu, kas rada plašuma iespaidu un liek domāt, ka autors lasītājus uzskata par diezgan vientulīgām personām.

Kopumā izdevums ir sirsnīgs veltījums grāmatām un to tik dažādajiem lasītājiem.

Ar autora daiļradi plašāk var iepazīties šeit.