Tag Archives: Latīņamerika

Aleho Karpentjers “Apgaismības gadsimts”

Aleho Karpentjers “Apgaismības gadsimts”, no spāņu val. tulk. Voldemārs Meļinovskis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991. (Alejo Carpentier, El siglo de las luces, 1962)

Meklējot lasāmvielu Latīņamerikas mēnesim grāmatu klubā, internetā izlasīju nostāstu par to, kā Markess rakstījis savu ģeniālo romānu “Simts vientulības gadi”. Izrādās, ka brīdī, kad romāna pirmais uzmetums ir bijis pabeigts, Markess esot izlasījis kubiešu rakstnieka Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimtu” un sapratis, ka nu ir ziepes, jo viņš ir uzrakstījis apmēram to pašu, tāpēc viņam savu ģeniālo romānu ir jāpārraksta. Un pārrakstījis arī, veltot tam vēl pāris mēnešus, lai gan bija nonācis šausmīgā naudas trūkumā, visu ieķīlājis un visiem parādā. Skaidrs, ka arī man radās vēlme izlasīt romānu, kas gandrīz sagrāva Markesu ģimenes budžetu. Nedaudz pameklējot, atradu informāciju, ka Karpentjera “Apgaismības gadsimts” kopā ar vēl vienu viņa darbu “Šīszemes valstība” ir ticis izdots latviešu valodā jau tālajā 1991. gadā. Diemžēl tolaik mēs bijām aizņemti ar barikādēm, puču un tamlīdzīgām lietām, tāpēc šo lielisko romānu kaut kā palaidu garām un pieļauju, ka tāpēc tas pie mums ir tik maz zināms. Arī gandrīz nevienā bibliotēkā “Apgaismības gadsimta” vairs nebija, tomēr beigās viens grāmatas eksemplārs atradās un beidzot varēju to izlasīt.

Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimts” nudien ir episks romāns, kas stāsta par Lielo franču revolūciju 18. gadsimta beigās. Revolūcija neaprobežojās tikai ar Franciju, bet izpletās daudz plašāk – arī uz kolonijām Antiļu salās un Franču Gvijānu. Romāns ir sarakstīts ļoti skaistā, plūstošā, barokālā valodā, un, protams, tāpēc ir lēnīgs un smagnējs, un jāpiezīmē, ka patīkami vecmodīgs. Lai arī cik vētraini notikumi romānā aprakstīti, nekāda spraiguma tekstā nav. Toties “Apgaismības gadsimts” ir klasisks lielo ideju romāns, kas majestātiski risina tēmas par brīvību un ideālismu, un parāda, cik viegli cēlas idejas pārvēršas asiņainā ārprātā. Šajā ziņa tas ir radniecīgs Umberto Eko grāmatām. Romāna centrā ir reāla vēsturiska personība Viktors Igs, kas bija viens no redzamākajiem revolūcijas ieviesējiem Francijas kolonijās. Par viņu mums ir maz, kas zināms, bet autors romāna ir centies izsekot kā mainījusies Viktora Iga rīcība no noteiktas, azartiski drosmīgas un godprātīgas revolūcijas sākuma posmā uz cinisku, pretrunīgu un alkatīgu beigās.

Man ļoti patika “Apgaismības gadsimta” sākums, tas ir burvīgs. Nomirst kāds bagāts Havanas tirgotājs, un viņa bērni – Sofija un Karloss, kā arī viņu brālēns Estevans – paliek vieni paši milzīgā māja, un veselu gadu jaunieši vairs neiziet no turienes, jo visu vajadzīgo viņiem piegādā, un brīnišķīgi pavada laiku dažādos apgaismības gadsimtā pieejamajos veidos. Viņi klīst pa milzīgo namu, pasūta grāmatas, žurnālus, mūzikas instrumentus un laboratorijas piederumus. Dienām ilgi lasa, mācās muzicēt un veic eksperimentus dabaszinātnēs, līdz kādu dienu pie durvīm klauvē noslēpumainais svešinieks Viktors Igs, un viņu dzīve izmainās uz visiem laikiem. Kopā ar romāna varoņiem autors mūs izvadā pa lielākajām Karību jūras salām, kā arī Franciju, Spāniju un Franču Gvijānu, kur viņiem nākas piedzīvot gan nemierus, gan revolūciju, gan asiņaino teroru pēc tās. Šie notikumi arī Eiropā bija ļoti nežēlīgi, bet Latīņamerikā tie ir vēl tumšāki, iracionālāki un baisāki. Vispār, lai 18. gadsimtā sarīkotu revolūciju bija svarīgas divas lietas – drukāti uzsaukumi brīvības ideju izplatīšanai plašākās masās un giljotīna, lai vispirms nocirstu galvas revolūcijas ideju pretiniekiem un karalim, bet pēc tam arī revolūcijas uzsācējiem un iedvesmotājiem. Giljotīna romānā ir aprakstīta ļoti izteiksmīgi, savā ziņā tā ir viens no grāmatas personāžiem.

Šajā naktī es atkal ieraudzīju paceļamies Nāves mašīnu.(..)Bet kuģa priekšgalā slējās bezvērtņu Debess Durvis, kas sastāvēja tikai no sānu balstiem, augšējā šķērskoka un leņķmēram līdzīga, sāniski pavērsta, no salta, asa tērauda izgatavota, atsaitēs iestiprināta melna trīsstūra. Neaizklāta, lietišķa tur rēgojās šī baismīgā ierīce, kura atkal bija pacelta kā bieds cilvēku nakts mieram, kā atgādinājums un brīdinājums ikvienam no mums.

Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimts” ir maģisks un epohāls romāns, kurš stāsta par veselu vēstures laikmetu un ir spēcīgi ietekmējis arī citu Latīņamerikas autoru darbus. Ja ir lasīti “Simts vientulības gadi”, tad līdzības būs redzamas, bet jāpiebilst, ka Markesa romānā ir daudz vairāk seksa un kaislību, bet Karpentjera darbā ir vairāk poētisku aprakstu un ideju. Un, jā, te vēl ir masoni un pirāti.

Mario Vargass Ljosa “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”

Mario Vargass Ljosa “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”, no spāņu val. tulk. Voldemārs Meļinovskis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987. (Mario Vargas Llosa, Pantaleón y las visitadoras, 1973)

Grāmatu klubiņā oktobris bija Latīņamerikas literatūras lasīšanas mēnesis, tomēr piemērotu lasāmvielu atrast nebija viegli, jo bibliotēkā šim reģionam veltītajā plauktā pusi no grāmatām biju lasījusi, bet otra puse izrādījās Koelju sacerējumi. Un man par prieku pie latīņamerikāņiem kāds apzinīgs bibliotēkas darbinieks bija ievietojis arī Apulēju ar viņa “Zelta ēzeli”. Ja jau viņš ir rakstījis latīņu valodā, tad loģiski, ka ir no Latīņamerikas, vai ne? Beigās aizgāju uz citu bibliotēku un izvēlējos līdz šim vēl nelasītu Mario Vargasa Ljosas darbu “Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota”. Grāmata latviski ir iznākusi jau pasen, bet, cik biju lasījusi Ljosas darbus, tie mani īpaši neaizrāva, un prostitūcijas tematika vispār ir ļoti garlaicīga. Tomēr autors ir ļoti slavens peruāņu rakstnieks, kurš piedevām 2010. gadā ir saņēmis Nobela prēmiju, tāpēc nolēmu pamēģināt vēlreiz.

Lai cik dīvains nebūtu romāna par Labo pakalpojumu rotu sižets, tā pamatā esot patiesi notikumi. Amazones selvā izvietotajās peruāņu armijas daļās savulaik esot radušās pamatīgas problēmas ar disciplīnu, jo kareivji bija sākuši izvarot vietējās lielākoties indiāņu izcelsmes sievietes, turklāt pilnīgi atklāti – gaišā dienas laikā uz ielas, un pat baznīcā. Lai gan no tur valdošās kristīgi patriarhālās morāles viedokļa sieviešu izvarošana nekāds noziegums nav, jo pašas vainīgas, ka gāja uz baznīcu, tomēr vietējie iedzīvotāji par to bija ļoti nikni, rakstīja protestus virspavēlniecībai un nekautrējas vainīgos armijniekus arī fiziski iekaustīt, kas, protams, pasliktināja Peru valsts armijas kaujas spējas. Tad kādam no pavēlniecības ienāca prātā ģeniāls risinājums – jāizveido armijas apakšnodaļa, kurā jāpieņem darbā sievietes, kuru pienākums būs doties izbraukumos uz selvā izvietotajām armijas daļām un sniegt kareivjiem tik nepieciešamos pakalpojumus. Tik tālu viss ir jauki, bet šo uzdevumu izpildīt uztic kapteinim Pantaleonam Pantoham, kurš ir apbrīnojami kārtīgs, birokrātisks un pedantisks tips, ļoti apzinīgs ģimenes cilvēks, dzīvo kopā ar mammu un sievu, un vairāk par ģimeni mīl tikai armiju. Neskatoties uz uzticētā pienākuma īpatnībām, kas rada ne mazums sarežģījumu un neērtu situāciju (piemēram, kā noteikt viena pakalpojuma optimālo ilgumu vai pakalpojuma vajadzības biežumu), kapteinis enerģiski ķeras pie darba, un neilgā laikā viņam uzticētās Labo pakalpojumu rotas darbība ir tik veiksmīga, ka tās popularitāte kļūst jau apgrūtinoša un skandaloza. Paralēli risinās otra sižeta līnija par reliģiskajiem fanātiķiem “Krusta brāļiem”, kas aizraujas ar krustā sistu mocekļu pielūgšanu. Lai būtu, ko pielūgt, viņi sākumā pie krusta sit visādus mazus zvēriņus, nu tur ķirzakas un kaķīšus, pēc tam krustā pienaglo zīdaini, un tad viss pamazām aiziet tumšā, latīņamerikāniskā vājprātā, līdz abas sižeta līnijas romāna beigās krustojas tā traģiskajā finālā.

Lai gan šis Ljosas romāns tiek uzskatīts par jautru un smieklīgu grāmatu, es to izjutu kā cilvēcīgi ļoti skumju stāstu. Tas, protams, ir ļoti sarkastisks un ironisks, un liela daļa no romāna ir nopietnā stilā rakstītas atskaites, ziņojumi, rīkojumi un vēstules par Labo pakalpojumu rotas darbību, kurās izmantotā birokrātiskā valoda un izvairīgums pieminēt, ko tad viņi tur īsti dara, padara tekstu patiesi absurdu. Tomēr visam cauri iet tēma par kristīgās sabiedrības liekulību un dubulto morāli, atbilstoši kurai par prostitūciju nosoda tikai sievietes, bet ne tos, kas viņas izmanto. Kapteiņa Pantaleona lielākais noziegums beigās ir ne jau tas, ka viņš ir noorganizējis puslegālu armijas bordeli, bet, ka viņš ir atļāvies izrādīt viņaprāt atbilstošu militāro cieņu pret tām, ko pārējie uzskata tikai par darbaspēka vienībām. Romānā ir arī daudz patriarhālām sabiedrībām raksturīgas vardarbības pret sievietēm, bērniem un dzīvniekiem. Un droši vien man nav pietiekami labas humora izjūtas, lai tas liktos dikti izklaidējoši un smieklīgi.

Arī šajā romānā Ljosa savā specifiskajā stilā vietām ir atļāvies brīvi miksēt laikus un notikumus, kas no lasītāja prasa papildu uzmanību, sekojot līdzi tekstam, tomēr ne tik daudz kā citos savos darbos, tāpēc stāsts par Labo pakalpojumu rotu varētu būt viena no vieglāk lasāmajām autora grāmatām. Vispār pēc romāna izlasīšanas ir skaidrs, ka Ljosa savu Nobela prēmiju ir saņēmis pelnīti. Romāns ir literāri meistarīgs, absurds, ironisks un cilvēcīgi traģisks. Tomēr katram lasītājam pašam ir jāizlemj, vai doties iekšā Latīņamerikas klasikas džungļos, jo ne viss, ko tur skatīs viņa acis, būs tām tīkams un priecējošs.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”

Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”, no spāņu valodas tulk. Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Roberto Bolaño, Los detectives salvajes, 1998)

Iespējams, ka „Mežonīgie detektīvi” pēdējā laikā ir viena no savam saturam visneatbilstošāk reklamētajām grāmatām. Vispirms jau bibliotēkā tā bija marķēta kā detektīvromāns un tātad paredzēta novietošanai blakus Nesbē, Lekbergai, Larsonam u.c. Skaidrs, ka visiem detektīvmīļiem, kas uz šo uzķersies būs garantēts jauks pārsteigums, kad izrādīsies, ka patiesībā tas ir postmoderns avangarda romāns (viņi noteikti par to ļoti priecāsies un aizrautīgi lasīs). Bet izdevniecība savā reklāmas rakstā sola varoņu ceļojumu cauri visai Dienvidamerikai. Acīmredzot ģeogrāfiskajam analfabētam, kurš to ir rakstījis nav ne jausmas, ka Meksika atrodas Ziemeļamerikā, kā arī nav zināms grāmatas saturs, jo tās varoņi klaiņo visur – pa Eiropu, Ziemeļameriku, Centrālameriku un pat Āfriku, bet Dienvidamerika ir pieminēta tikai pāris atmiņu epizodēs. Tā kā nemaz neceriet uz kaut kādiem D-Amerikas aprakstiem. Vēl jau visiem grāmatas reklamētājiem patīk izraut no konteksta atsevišķas provokatīvas epizodes, kas potenciālajiem lasītājiem diez vai radīs adekvātu priekšstatu par šo smalko un sarežģīto romānu.

Mežonīgie detektīviBet labāk atgriežamies pie grāmatas. „Mežonīgie detektīvi” ir garš un dīvains stāsts par meksikāņu dzeju un dzejniekiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, savā ziņā varbūt arī autoram ļoti personisks (Roberto Belanjo pats ir viena sava varoņa Arturo Belano prototips). Romāna centrā ir avangardisku dzejnieku grupa, kas sevi dēvē pār viscerālajiem reālistiem, kuru mērķis ir noliegt un uzspridzināt visu pārējo dzeju kā nekam nederīgas pagātnes paliekas. Tā nu viņi arī visu laiku ņemas – dzejo, bezgalīgi runājas, šausmīgi kašķējas, dzer, drāžas, dažreiz arī mīlējas, atkal dzer un atkal drāžas, atkal dzejo, klaiņo, naktīs raud, pazūd, atrodas un atkal pazūd meklējot kaut ko nemaz neatrodamu. Vispār jau dzejnieki ir garlaicīgi personāži – ļoti egocentriski, diezgan aprobežoti un pārsvarā aizņemti tikai ar sevi un savu pašnozīmīgumu. Ko tur slēpt – abi galvenie varoņi (Arturo Belano un Uliss Lima) man neizraisīja ne simpātijas, ne interesi. Tipiski plestiķi*. Tomēr autors raksta apskaužami lieliski, par to viņam var piedot visu un vēl vairāk, romānu bija ļoti viegli un patīkami lasīt. Jā, lasot es dažās vietās garlaikojos, bet dažās aizrāvos un dažās vispār nesapratu, kas notiek un kāpēc autors savus lasītājus ir aizvedis nezin kur. Bet „Mežonīgie detektīvi” ir viena no tām interesantajām grāmatām, kura kļūst kaut cik saprotama tikai izlasot to pilnībā. Vismaz man bilde salikās kopā tikai pēc tās pabeigšanas. Un, jo ilgāks laiks kopš izlasīšanas ir pagājis, jo labāka man šī grāmata liekas, bet tāda jau tā avangarda literatūra ir.

Romānam ir skaista un haotiski eleganta struktūra. Pirmajā daļā jauns meksikāņu dzejnieks stāsta par savu iepazīšanos ar vicscerālajiem reālistiem 1975. gadā, trešajā daļa viņš turpina savu stāstījumu par pazudušas dzejnieces meklējumiem Sonoras tuksnešos 1976. gada sākumā, bet romāna otrā daļa apmēram 400 lappušu apjomā aptver laika posmu no septiņdesmito līdz deviņdesmito gadu vidum un ir vairāk nekā četrdesmit (!) dažādu personāžu atmiņas un fragmentāri stāstījumi par sastapšanos ar abiem galvenajiem varoņiem (Arturo Belano un Ulisu Limu), kā arī citiem viscerālreālistiem. Bet no tā nevajag baidīties. „Mežonīgos detektīvus” lasīt nav grūti, romānam vienkārši vajag ļauties, beigās tāpat viss pēkšņi izskatīsies pavisam citādi un šķietamajā haosā jau lasīšanas laikā atklāsies savas likumsakarības.

Pieļauju, ka „Mežonīgajos detektīvos” ir atrodamas atsauces uz kādiem piecsimts mazpazīstamiem meksikāņu dzejniekiem, kuras man neizteica neko un neizraisīja arī vēlmi meklēt par viņiem kaut ko vairāk. Toties bija patiešām interesanti atrast vairākas norādes uz Bolanjo „2666” (Arčimboldi romānus, Santateresas pilsētu un mīklaino datumu kaut kad pēc 2600. gada).

Romānu ir grūti novērtēt viennozīmīgi. Protams, tas man vairāk patika nekā nepatika un kopumā „Mežonīgie detektīvi” ir lēns un dīvaini valdzinošs romāns ar viegli skumju pēcsajūtu.

 * Ja nu kāds nezina, tad par plestiķiem manā pusē sauc lielos naktstauriņus ar glezni izrakstītajiem spārniem, kas vasaras naktīs nenovēršamā nolemtībā iedrāžas istabā, kā apmāti metas uz jebkuru gaismas avotu, tad ilgi un bezjēdzīgi tirinās pa visām malām, bet tu nesaproti, vai tos nosist uzreiz, vai ķert rokā, izmest laukā un aizbultēt logu, vai nelikties ne zinis un līķus savākt tikai no rīta, bet vakara miers jau ir neglābjami pazudis.

Kokaīns

Cocaine: An Unauthorized biography by Dominic Streatfeild, 2002

1795827Diez vai kādreiz būdama pie skaidra saprāta es pati labprātīgi izvēlētos lasīt vairāk nekā 500 lappuses garu apcerējumu par kokaīnu, turklāt angļu valodā. Narkotikas mani galīgi neinteresē (es tak lasu grāmatas, kādas tur vēl narkotikas). Bet pagājušajos Ziemsvētkos no Asmo dāvanā saņēmu tieši šo grāmatu un blogeru dāvanas ir svēta lieta. Galu galā paplašināt redzesloku nekad nav par sliktu un grāmata izrādījās ļoti interesanta. Autors savu aprakstāmo objektu ir pētījis dikti aizrautīgi – ne tikai sēžot putekļainās bibliotēkās, bet arī apceļojot Kolumbiju, Peru, Bolīviju un Meksikas pierobežu. Viņš ir pabijis cietumos, muitās, kreka smēķētavās, kokas audzētāju ciemos un skatījies kā notiek kokas pastas ražošana mājas apstākļos (nekas sarežģīts, vajag tikai pāris mucas, benzīnu, sodu, sērskābi un bišķi cementa, protams, arī kokas lapas). Viņš ir ticies ar zinātniekiem, ASV narkotiku apkarošanas administrācijas (DEA) darbiniekiem, narkomafiju, kokaīna dīleriem, kontrabandistiem, kokas audzētājiem un lietotājiem. Var tikai pabrīnīties kā autors pamanās stāstījumā par kokaīnu iepīt savus piedzīvojumus. Man īpaši patika stāsts par telefona zvanu uz Kjū botānisko dārzu, lai apjautātos, vai pie viņiem aug Erythroxylon coca. Arī ar spāņu valodu autoram veicas ne pārāk labi un viņam nejauši gadās iepriecināt kāda Peru ciematiņa iedzīvotājus pastāstot, ka viņam ir 31 anālā atvere un par divām no tām viņš rakstīs grāmatu.

Kāpēc tad cilvēki tā aizraujas ar šo necilo 17 oglekļa, 21 ūdeņraža, 1 slāpekļa un 4 skābekļa atomu apkopojumu? Kokaīns cilvēkiem liek justies lieliski. Tas nekad nepieviļ, un šajā ziņā tam nav līdzinieku. Kokaīns ir visspēcīgākā no zināmajām atkarību izraisošajām vielām pasaulē.  Kokaīns – tā ir nauda. Neiedomājami daudz naudas. Lai arī balts kā sniegs, kokaīns neizbēgami aptraipa visus, kas ir nonākuši ar to kaut kādā saskarē. Un attiecībā uz kokaīnu patiesībā  nekas nav tā kā izskatās.

Autors grāmatā daudz pievēršas botānikai un sīki apraksta necilo krūmu Erythroxylon coca, kurš ir pamanījies kaitēkļu atvairīšanai sintezēt šo dīvaino vielu, kas cilvēkiem liek jukt prātā un darīt šausmīgas lietas. Dienvidamerikas indiāņi ir košļājuši kokas lapas jau vismaz četrus tūkstošus gadu bez kaut kādām sliktām sekām. Visas problēmas sākās ar brīdi, kad kokaīnu no lapām izdalīja tīrā veidā. Grāmatā ir mazliet aprakstīta inku vēsture. Konkistadori tik cītīgi meklēja savu Eldorado, bet nepamanīja šo zelta dzīslu – kokaīnu, kas viņiem bija turpat pie deguna (diez kā izvērstos vēsture, ja viņi 16. gadsimtā sāktu Eiropā tirgot kokaīnu). Stāsti par Dienvidamerikas pētniekiem un džungļos prātā jūkošajiem botāniķiem šķita gluži kā nošpikoti no Markesa. Varam uzzināt šo to par Freida attiecībām ar kokaīnu. Un par Coca – cola attiecībām ar kokaīnu arī. Tāpat varam noskaidrot, ko tad kokaīns sastrādā cilvēka smadzenēs un vai tiešām tas ir afrodiziaks (nav gan). Starp citu, kokaīna lietošana ir bijusi populāri pirmsrevolūcijas Krievijā (un pēc revolūcijas arī, bet tam nav īstu pierādījumu). Un visi droši vien ir dzirdējuši, ka 19. gadsimtā kokaīns tika uzskatīts par nekaitīgu uzmundrinošu līdzekli alpīnistiem un garu pastaigu mīļotājiem.

Lielākā grāmatas daļa ir veltīta tam, kā kokaīns ir kļuvis par vienu no populārākajām narkotiskajām vielām mūsdienās, kokaīna kontrabandu un cīņu pret to. Tur ir daudz korupcijas, vardarbības, slepkavību un dīvaina absurda. Neviens īsti nezina, cik tad kokaīnu pasaulē ražo un kādi no tā ir ienākumi. Visi cipari ir aptuveni un šausmīgi lieli. Diemžēl par spīti miljardiem, kas tiek tērēti kokaīna apkarošanai, tā lietošana pamazām pieaug. Lai apkarotu kokaīna ražošanu un kontrabandu, tiek izmantoti visdažādākie līdzekļi, bet nekas nav devis ilgstošus un paliekošus rezultātus.  Kamēr vien pastāvēs pieprasījums pēc kokaīna, kāds to piedāvās. Tas ir kā cīnīties ar vējdzirnavām vai spaidīt piepūstu balonu – vienā vietā tam iespied, bet otrā pusē tas izplešas. Nav brīnums, ka DEA darbinieki gadu gaitā pamazām ieslīgst depresijā un vienīgais problēmas risinājums tiem, kas ar to ir saskārušies ikdienā, šķiet kokaīna legalizācija. Tas, protams, ir visai strīdīgs jautājums. Lai gan legalizācija atrisinās daļu no problēmām, tomēr dažas noteikti radīs klāt, jo pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem sava dzīve nešķiet lieliska (vai kuri nav iemācījušies lasīt grāmatas), bet viņiem liekas, ka kokaīns varētu to padarīt jaukāku (protams, var, bet tikai uz īsu brīdi, un tad, ja ir daudz naudas).

Jāatzīst, ka no ekonomiskā viedokļa koka (Erythroxylon coca) ir ideāla lauksaimniecības kultūra, kurai pasaulē nav nekā līdzīga. Kokas stādījumi pēc ierīkošanas ražo 30 līdz 50 gadus. Ražu var novākt regulāri – reizi divos trīs mēnešos nevis vienreiz gadā kā kafiju vai kukurūzu. Lai gan audzētāji ir saņem niecīgu daļu no kokaīna peļņas, ienākumi no kokas ha, ir 2 līdz 4 tūkstoši dolāru gadā, ja pārdod lapas. Un mazliet vairāk, ja kokas pastu. Intereses pēc parēķināju ieņēmumus no 1 ha kokas gadā iegūstamā tīrā kokaīna pēc tā cenām Londonā. Sanāca ārprātīgi skaitļi.

Autors piemin faktu, ka kokaīna pēdas ir atrodamas uz 90% no banknotēm, kuras ir apgrozībā. Šķiet, ka literatūrā ir tieši tāpat. Kokaīns ir atstājis savas pēdas uz daudzām grāmatām. Autors, starp citu, apraksta versiju, ka Stīvensons savu stāstu par Džekilu un Haidu ir sarakstījis kokaīna iespaidā (tam gan nav nekādu pierādījumu un tas notika laikā, kad kokaīnu visi uzskatīja par jauku līdzekli pret saaukstēšanos). Kā zināms, tad liels kokaīna cienītājs bija arī Šerloks Holmss. 20. gadsimtā kokaīns ir ierasta literatūras sastāvdaļa. Īsumā pārskatot pēdējās lasītās grāmatas, paveras visai kokaīniska aina. Bolanjo „2666” ir kokaīns tīrā veidā. „Fazānu slepkavās” ir klišejiski, bagāti mērgļi, kuri šņauc kokaīnu un aiz gara laika atspārda mierīgos iedzīvotājus. „Vēja vārdā”ir aprakstīta kokaīnam vai amfetamīnam ļoti līdzīga viela, kuru Rotfuss savā izfantazētajā pasaulē ir pamanījies legalizēt medicīniskām vajadzībām. Pat Mis Peregrīne no „Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” vienā mierā strebj kokas vīnu un laikam neko nav dzirdējusi par pagrimušajiem nēģeriem, kas to sadzērušies uzbrūk baltajiem cilvēkiem.

Katram gadījumam nobeigumā atgādinu, ka atšķirībā no grāmatām kokaīna lietošana, glabāšana un pārdošana Latvijā ir stingri aizliegta. Un atšķirībā no grāmatām to var viegli pārdozēt.

Roberto Bolanjo „2666”

Roberto Bolanjo „2666”, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Roberto Bolaño, „2666”, 2004.)

Bolanjo 2666Dienvidamerika ir cilvēci aplaimojusi ne tikai ar kokaīnu, bet arī ar maģisko reālismu un apbrīnojami talantīgiem rakstniekiem (neņemos spriest vai tur ir kaut kāda saistība). Bet mēs savukārt šoruden esam aplaimoti ar Roberto Bolanjo monumentālā romāna „2666” tulkojumu latviešu valodā.

Romānu izlasīju jau pirms trīs nedēļām un vēl joprojām domāju, ko lai par to uzraksta. Doronike jau visai pamatoti piezīmēja, ka, tik ilgi vilcinoties, man šī grāmata būs jālasa vēlreiz. Tomēr šajā gadījumā tas nedraud, jo „2666” ir romāns, kuru nav iespējams aizmirst. Protams, ja vien vispār ir izdevies to izlasīt. Romānu lasīju vairākas nedēļas un pa vidu nācās paņemt pauzi, lai nedaudz no tā atjēgtos. Šī grāmata ir pārpilna ar bezgalīgām skumjām un totālu bezcerību. Nāve, autoram rakstot, ir stāvējusi aiz muguras un lūkojusies pār plecu. Un tomēr aizverot pēdējo lappusi sāc nožēlot, ka romāns ir beidzies tik ātri un kopā ar to ir nācies pavadīt tik īsu laiku.

Roberto Bolanjo ir čīliešu izcelsmes Spānijā dzīvojošs rakstnieks. Viņa biogrāfija ir gana raiba, bet romānu „2666” viņš rakstīja savas dzīves pēdējos gados jau zinot, ka ir nedziedināmi slims. Bolanjo nomira piecdesmit gadu vecumā un „2666” tika izdots gadu pēc viņa nāves. Romānam ir piecas daļas, kuras var lasīt gan atsevišķi, gan kopā un meklēt saistības. Katra no daļām pasauli parāda mazliet citā griezumā. Tas ir ļoti pašpietiekams romāns, kas lasītājam nesniedz nekādus paskaidrojums un nedod atbildes uz jautājumiem, tas tikai stāsta stāstus, daudzus stāstus – īsākus un garākus, stāstus stāstos, kas turpinās vēl citos stāstos, un pārstāsta sen zināmos. Vienā lasīšanas reizē „2666” nav iespējams aptvert un izprast. Patiesībā ir bezcerīgi to vispār mēģināt izprast. Bet galu galā lasot var pārlieku neiespringt, bet toties romānu lēni un mierīgi izbaudīt ar visiem saviem vēl dzīvajiem neironiem un nervu galiem.

Šķiet, ka Bolanjo „2666” ir gribējis izstāstīt visu, kā dēļ ir dzīvojis. Bet divas būtiskākās sižeta līnijas, kas vijas cauri visam romānam ir mistisks vācu rakstnieks Arčimboldi un bezcerīgi drūma Meksikas pierobežas pilsēta Santateresa, kurā gadiem tiek nogalinātas sievietes.

Pirmā romānā ir Kritiķu daļa par ar Arčimboldi daiļradi apsēstiem literatūrzinātniekiem un viņu attiecībām. Otrā ir Amalfitano daļa, kura stāsta par filosofijas profesoru no Čīles. Trešā ir Feita daļa par melnādainu žurnālistu no Ņjujorkas un boksu. Ceturtā ir Noziegumu daļa, kas stāsta par sieviešu slepkavībām Santateresā. Tā ir visnogurdinošākā un visgrūtāk izlasāmā grāmatas daļa. Ir saprotama Bolanjo iecere katrai noslepkavotajai sievietei piešķirt vārdu, savu stāstu, vai vismaz drēbes, bet daudzas no viņām ir tikai anonīmi, trūdoši kauli tuksnesī. Vairāk nekā divsimt stāsti par spīdzinātajām, izvarotajām un noslepkavotajām sievietēm vienkārši iedzen grīdā jebkuru, kam nav neveselīgas noslieces uz tāda veida literatūru. Fakts, ka Bolanjo ir iedvesmojies no deviņdesmitajos gados reāli notikušām vairāk kā trīssimt (patiesībā laikam neviens īsti nezina cik, dažos avotos ir minēts 1000) sieviešu slepkavībām reālā Meksikas pierobežas pilsētā Ciudad Juárez, lasīšanu nepadara vieglāku. Tiesa gan vīriešus šajā pilsētā tolaik slepkavoja un spīdzināja daudz vairāk (nejaušas sakritības dēļ paralēli Bolanjo lasīju grāmatu par kokaīna biznesu, tā ideāli papildināja Bolanjo stāstus par Santateresu). Piektā un pēdējā romānā ir Arčimboldi daļa. Un tā ir teiksmaina.

Vispār lasot „2666” ir sajūta, ka Bolanjo romānā ir gribējis iekļaut visu XX gadsimta literatūru – mīlu un nāvi, detektīvstāstus, vardarbību, daudz, daudz vardarbību, padomju laika dīvaino sociālistisko sci-fi, kokaīnu, holokaustu, kinovēsturi, Baltijas jūras biotopus (botāniski un ģeoloģiski neticamus, bet tik poētiskus, ka patiesa bauda lasīt), nacistus, Drakulas pili, no tuberkulozes mirstošu jaunuvi, literatūras politiski maucīgo dabu un ļoti daudz ko citu, ko nav iespējams pārstāstīt dažos vārdos.

Jāpiebilst, ka Daces Meieres tulkojums ir lielisks, pat lappusēm gari teikumi lasot izslīd caur sinapsēm glāsmaini kā zīds un pēc tam patīkami kutina smadzenes. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti līdzīgs citiem viņas tulkojumiem un uzreiz nāk prātā „Silva rerum”. (Vai tiešām Bolanjo raksta līdzīgā stilā kā Sabaļauskaite? Varbūt arī.). Bet skaidrs, ka bez Daces Meieres milzīgā darba mums nebūtu iespējams izbaudīt tik labu literatūru.

Nedomāju, ka „2666”varu kādam ieteikt lasīšanai (un arī grāmatu blogeri var nebaidīties – apsolu, ka nevienam no viņiem to Ziemsvētku dāvanā neiekļaušu ). Ar šo romānu ir jāriskē pašam. Lai no tā varētu ķert kaifu, būtu vēlams izlasīt diezgan daudz no XX gadsimta nopietnās literatūras. Patiesībā jo vairāk, jo labāk.

„2666” tēmas ir ļoti dažādas, romānā var atrast citātus gandrīz par visu, tāpēc nobeigumā, protams, mazliet botāniska rakstura teksts.

Botanomantija jeb nākotnes pareģošanas māksla, izmantojot augus, viņasprāt, bija vistīrākā krāpšana. Tomēr viņa pati šo jomu pārzināja gana labi … pastāv botanoskopija, kuras pamatā ir augu formu, kustību un reakciju vērošana, un šis atzars savukārt ir sīkāk iedalāms kromniomantijā, kuras pamatu pamats ir sīpoli un augu jaunie dzinumi, dendromantijā, kas visādi izskaidro kokus, filomantijā jeb lapu kustību pētīšanā, kā arī ksilomantijā, kas arī ir botanoskopijas daļa un nozīmē nākotnes pareģošanu pēc koksnes un koku zariem, un tas ir skaisti un pat poētiski, viņa teica, taču labāk nekā nākotnes pareģošanai noder tam, lai piešķirtu mieru kādiem pagātnes notikumiem vai lai nostiprinātu un ar gaišu rāmumu piepildītu tagadni.